Februāra revolūcija (1917.g.)
Pirmā pasaules kara izskaņā Krievija tuvojās sabrukumam. No milzīgās krievu armijas apmēram puse vairs nebija kaujasspējīga. Tautai karš bija apnicis, un tā neredzēja nekāda iemesla tā turpināšanai. Daudzi karavīri gluži vienkārši atstāja savas vienības un devās uz mājām.
8.martā (23.februārī pēc vecā stila) bija radies sastrēgums maizes un citu pārtikas produktu piegādē Pēterpilij, kas izraisīja nemieru un demonstrācijas. 10.martā tās pārgāja ģenerālstreikā. Demonstranti prasīja „Maizi un brīvību!” un „Nost ar patvaldību!”
12.marta vakarā izcēlās dumpis vienā no gvardes pulkiem, un nākamajā dienā viss Pēterpils garnizons pievienojās dumpiniekiem.
15.martā Nikolajs II atteicās no troņa – revolūcija bija uzvarējusi. Īpaši jāuzsver, ka revolūcija bija spontāna un pilnīgi anonīma. Visi bija pārsteigti, īpaši jau Ļeņina lielinieki. Iesākumā ne mazinieki, ne lielinieki nemaz neaptvēra, kas ir noticis. Ļeņins dzīvoja Šveicē un vēl īsi pirms tās revolūcijas iespējas Krievijā uzskatīja par pavisam mazām. Viņš pat apsvēra pieņemt piedāvājumu redaktora amatam kādā krievu emigrantu laikrakstā Ņujorkā.
Divvaldība. Drīz pēc revolūcijas nodibinājās Pagaidu valdība ar grāfu Ļvovu priekšgalā. Valdībā bija pilsonisko partiju pārsvars, bet tai līdzās izveidojās „Zaldātu un strādnieku padome,” kuras reālā vara bija lielāka nekā valdībai. Tā radās tā sauktā divvaldība. Sevišķi destruktīva bija šīs padomes izdotā pavēle Nr.17, kas varu armijā nodeva karavīru padomju rokās. Šīs padomes bija atbildīgas par straujo disciplīnas kritumu armijā. Virsnieki tika patvaļīgi atcelti un padzīti, daudzviet pat nogalināti.
Lai paātrinātu Krievijas sabrukumu, vācieši veicināja Ļeņina un citu krievu lielinieku atgriešanos Krievijā. Ļeņins drīz vien caur Vāciju, Zviedriju un Somiju ieradās Pēterpilī. Vācieši Ļeņina profesionālos revolucionārus bagātīgi apgādāja ar naudu.
Pēc atgriešanās Ļeņins izvērsa demagoģisku aģitāciju pret Pagaidu valdību ar pavisam vienkāršiem un tautai saprotamiem saukļiem kā „Visu varu strādnieku un zaldātu padomēm!” vai „Par mieru, maizi, par tautu brīvību!” 1917.gadā vēl nevarēja pateikt kā attīstīsies Ļeņina lielinieku partija. Daudzi uz tiem raudzījās kā uz radikāliem sociāldemokrātiem, un viņu aģitācijai bija panākumi. Ļeņins bija ievērojis arī milzu nacionālās problēmas valstī: viņš nosauca Krieviju par tautu cietumu un izmantoja nekrievus saviem mērķiem, tiem apsolot brīvību un pašnoteikšanos. Kerenska neatlaidīgā pretošanās nekrievu neatkarības centieniem, kā, piemēram, Somijā, palīdzēja Ļeņinam.
Ministru prezidents pirmajā Pagaidu valdībā bija liberāli noskaņotais grāfs Georgijs Ļvovs. Ļeņins jau 1917.gada jūlijā mēģināja pārņemt varu, bet viņa apvērsuma mēģinājums neizdevās un bija jābēg uz Somiju.
Pēc tam Pagaidu valdību pārveidoja un Kerenskis jaunajā valdībā kļuva par ministru prezidentu. Taču šīs pārmaiņas nedeva lielāku politisko stabilitāti. Valdība nolēma turpināt karu pret vāciešiem, kas bija arī sabiedroto Anglijas un Francijas interesēs. Taču reālas iespējas turpināt karu saruka acīmredzami.
1.septembrī vācieši uzsāka jaunu ofensīvu ziemeļu frontē. Vispārējo sajukumu izmantoja admirālis Korņilovs un savukārt mēģināja gāzt pagaidu valdību. Visa uzmanība tika pievērsta Korņilovam, un lieliniekiem izdevās sagatavoties jaunam apvērsumam – Lielajai oktobra sociālistiskajai revolūcijai.
Saites:
Krievi.
