Fonēma
Phōnēma - "skaņa" (grieķu val.).
Valodas skan ējuma sistēmas vismazākais lineārais funkcionālais elements.
Fonēma ir viens no fonoloģiskās izpētes objektiem. . Dažādos fonoloģiskajos virzienos ir atšķirīgas fonēmas izpratnes. Tās pamatfunkcija ir diferencēt vārdus - morfēmas. Piemēram, fonēmas "l" un "t" ir vārdos "likt" un "tikt." Dažādās valodās fonēmu skaits un to attieksmes nav vienādas. Fonēmas realizējas konkrētās skaņās, , ko fonoloģijā sauc par fonēmu variantiem (alternantiem jeb alofoniem). Fonēmu izrunas apstākļus, kurus parasti nosaka blakus esošās skaņas, vai arī vārda daļa, kurā atrodas fonēmas, sauc par pozīcijām.
Par fonēmas galveno variantu sauc tādu, ko izrunā izolēti vai pozīcijā, kurā ir niecīga apkārtējo skaņu ietekme ("a" vārdā "ala"). Par fonēmu sekundāro variantu sauc pozicionāli nosacītu variantu (piemēram, "n" variants - priekšējais mēlenis vārdā "nauda," pakaļējais mēlenis vārdā "runga"). Variantus, kuru lietojums ir atkarīgs no runātāja izvēles, sauc par fonēmas fakultatīvo variantu (piemēram, pakaļējā mēleņa "h" vietā vārdā "arheologs" var izrunāt arī vidējo mēleni).
Fonēmai ir diferencētas pazīmes, ar ko tā atšķiras no citām un veido savstarpējo pretstatījumu - opozīciju (fonēmas "s"-"z" ir opozīcijā pēc diferencētas pazīmes "nebalsīgs"-"balsīgs").
Fonēmas vārdā (morfēmā) var būt pakļautas fonētiskiem procesiem.
Latviešu literārajā valodā ir 48 fonēmas: 12 patskaņu, 10 divskaņu un 26 līdzskaņu fonēmas.
