Fosfororganiskie savienojumi
Organiskās vielas, kuru molekulu fosfora atoms tieši vai netieši (ar heteroatomu O, N, S starpniecību) saistīts ar oglekli.
Tie ir:
- fosfīni - pirmējie RPH2, otrējie R2PH, trešējie R3P, kur R ir organiskās grupas;
- fosfonija sāļi - R4P+X-;
- fosfīnoksīdi - R3PO;
- fosfonskābes - RPO(OH)2;
- fosfīnskābes - R2POOH;
- fosfonpaskābes - RP(OH)2;
- fosfīnpaskābes - R2POH,
kā arī so skābju atvasinājumi - ēsteri, amīdi, anhidrīdi u.c.
Pazīstami arī fosfororganiskie savienojumi ar saiti P-P, piemēram, tetrafosfīni un ciklofosfīni. Fosfīnus iegūst no fosfora trihlorīda un magnijorganiskajiem savienojumiem. Fosfonija sāļus iegūst trešējo fosfīnu reakcijā ar alkilhalogenīdiem. Fosfīnoksīdus var iegūt, oksidējot fosfīnus. Hidrolizējot hlorfosfīnus, kas satur alkilgrupas vai arilgrupas, iegūst fosfīnpaskābes un fosfonpaskābes, kuru oksidācijā savukārt rodas fosfīnskābes un fosfonskābes.
Fosfororganiskos savienojumus lieto lauksaimniecībā - fosfororganiskie pesticīdi; tehnikā - par piedevām ziedēm, plastmasām, plastifikatoriem, virsmaktīvām vielām, retzemju elementu ekstrakcijā; medicīnā - par pretvēža preparātiem, žultsakmeņu un nierakmeņu šķīdināšanai, zobārstniecībā. Tiem ir svarīga nozīme organiskajā sintēzē, biosintēzē, molekulārbioloģiskajos un fizioloģiskajos pētījumos.
