Iņ-Jaņ princips
Daoismā atšķirībā no indiešu septiņu čakru koncepcijas tiek pieņemta nedaudz cita sistēma – vienas enerģijas plūsmas vietā gar mugurkaulu tiek aplūkotas divas plūsmas:
Iņ - pasīvais, sievišķais un tumšais pirmsākums. Iet starp dzimumorgāniem un anālo atveri, augšup pa ķermeņa priekšējo daļu un beidzas pie apakšlūpas;
Jaņ - aktīvais, vīrišķais un gaišais pirmsākums. Iet starp dzimumorgāniem un anālo atveri, augšup pa ķermeņa aizmuguri, apliec galvu un beidzas pie apakšlūpas.
Šis enerģētiskais līdzsvars ir svarīgs ķīniešu medicīnā un cīņas mākslās, piemēram – taidzi cjuaņ.
Tādējādi starp šīm divām enerģijām ir pārrāvums mutes rajonā un tikai pieskaroties ar mēli pie aukslējām šo loku noslēdz. Tādējādi tiek savienotas sievišķā un vīrišķā enerģija, kas iestāda ķermenī līdzsvaru fiziski un garīgi. Interesanti, ka muti šādā gadījumā sauc par „žagatu tiltu” - Leģenda par Žagatu tiltu Princesei Audējai. Tādējādi pilnu ciklu ķermenī (mikrokosmā) ķīnieši asociē ar Debesu braslu – Tjancziņ un riņķi pa Piena ceļu (makrokosmu).
Ap 310.g.pmē. Cou Ijeņs lika priekšā iņ-jaņ teoriju par pretišķību mijiedarbību, kas izskaidroja visas parādības.
Valsts reliģijai Ķīnā nebija īpašas priesteru kastas. Augstākā priestera funkcijas pildīja ķeizars. Tikai viņam bija tiesības vērties pie "debesīm" ar lūgšanām un upuriem. Viņš bija starpnieks starp tautu un dievu. Reizi gadā, ziemas saulgriežu dienā ķeizars svinīgos apstākļos nesa upurus "debesīm" par zīmi tam, ka vīrišķais, gaišais, aktīvais pirmsākums - spēks Jaņ guvis virsroku pār tumšo, sievišķo, pasīvo pirmsākumu - Iņ. Šim nolūkam bija uzcelta diženā Debesu svētnīca, kur atradās "Augstākā valdoņa" Šandi un ķeizara senču tabulas.
Saites.
Daoisms un daoisti.
