Jūdejas kari
Divi žīdu kari pret romiešu iebrucējiem Palestīnā.
66.gada sacelšanās.
Pirmais Jūdejas karš (67.–73.g.). Par šī kara galvenajiem iedvesmotājiem arī kļuva zeloti. Dumpinieki sagrāba Jeruzālemi, nogalināja augstmaņus un augstāko priesteri, kas atbalstīja romiešu iebrucējus. 70.gadā sacelšanos apspieda romiešu imperatora Tita karaspēks, kas 70.gada 25.jūlijā ieņēma Jeruzālemi un nolīdzināja līdz ar zemi arī Jeruzālemes svētnīcu.
Zeloti romiešiem pretojās vēl 3 gadus pēc Jeruzālemes krišanas un nopostīšanas. Tie patvērās Masadas cietoksnī, atteicās padoties un uzbrukuma laikā aizgāja bojā ar visām ģimenēm. Ar šo laiku sākas žīdu emigrācija, jo izraēļi tika izklīdināti pa pasauli ar gūstiem un emigrāciju.
Hirbet-Kumrana. Esēņu sektas dibinātā Kumranas apmetne droši vien radusies II gs.pmē. Apmetni sagrāvis romiešu karaspēks Pirmā Jūdejas kara laikā 68.g.mē.
Otrais Jūdejas karš (132.–135.g.). Sacelšanos esot izraisījis imperatora Adriana apgraizīšanās aizliegums, gan arī plāni Jeruzālemē uzcelt Jupitera svētnīcu. 132.gadā „Izraēlas prinča” Simona Barkobas (Bar-Kohba - "zvaigznes dēls") vadībā 200 000 dumpinieku, diasporas žīdu, sabiedroto un Galilejas kristiešu atbalstīti, atbrīvoja Jeruzālemi un 3 gadus apdraudēja Adriāna karavadoņa Sevēra armijas. Sacelšanās idejiskais iedvesmotājs bija rabīns Benekiba. Galu galā sacelšanās tika apspiesta, Simons nogalināts un Jeruzāleme nopostīta. Rabīnam Akivam (rabīniskā judaisma pamatlicējs) dzīvam novilka ādu.
Kara rezultātā Jūdeja tika pivienota Romas impērijai. Krita simtiem tūkstošu žīdu un arī daudz romiešu. teritoriju pārdēveja par Romas Sīrijas provinci.
