Jūlijs Atkritējs (361.–363.g.)
Flavius Claudius Julianus Apostata.
Flāvijs Klaudijs Juliāns.
Romas imperators no 361.līdz 363.gadam.
Radniecība. Konstantīna I pusbrāļa Jūlija Konstancija dēls.
Pusbrālis – Konstancijs Galls.
Dzīvesgājums.
Bērnība. Dzimis 331.gadā.
Sešu gadu vecumā kopā ar pusbrāli paglābās no slaktiņa, ko 337.gadā Konstancijs II sarīkoja pašā imperatora ģimenē. Patvērās Mazāzijas Kapadokijā, pēc tam Nikomēdijā, un savu skolotāju, piemēram, bīskaps Eisēbijs un cietumsargu vadībā apguva kristīgo tīcību. Izlikās, ka ir kvēli ticīgs, bet īstenībā pret kristietību izjuta dziļu riebumu. Lielu ietekmi uz viņa garīgo attīstību izrādīja einuhs Mardonijs, tādēļ Jūlijs Atkritējs jau no jaunības gadiem bija slepens pagānisma piekritējs.
Ceļš uz troni. Pēc atgriešanās Konstantinopoles galmā, viņš nokļuva retora Libānija un filozofa neoplatoniķa Maksima ietekmē. To pagānisma koncepcija viņam likās daudz pievilcīgāka par kristietību.
355.gadā 24 gadus veco Juliānu pasludināja par Cēzaru un nosūtīja uz Galliju tās pārvaldei un franku un ģermāņu spiediena atvairīšanai. 356.-358.gados sakāva alemāņus, frankus un hamavus. Būdams Gallijas vietvaldis, pieņēma lēmumus, kas uzlaboja provinces finansiālo un civilo pārvaldi, samazināja nodokļus. Gallijā viņš iemantoja armijas simpātijas, atklāti noliedza Konstancija II varu. 360.gadā pret Konstanciju II sacēlušies Gallijas leģioni pasludināja Jūliju Atkritēju par imperatoru-augustu. Ar karaspēku devās pretī Konstancijam II, bet tas 361.gada 5.oktobrī mira.
Pēc Konstancija II nāves 361.gadā Jūlijs kāpa tronī kā vienīgais pretendents.
Valdīšanas laiks. Atrodoties imperatora amatā veica virkni pasākumu, kas bija vērsti uz municipālo kūriju tiesību paplašināšanu; samazināja nodokļus, sistēmiski noņēma ņedoimki. Samazināja pils darbinieku skaitu, atteicās no izšķērdīga un dārga galma, vienlaicīgi attīrot to no nelabvēlīgām personām.
Krita 363.gada 26.jūnijā pie Tigras upes, jo tika nāvīgi ievainots neveiksmīgā militārā kampaņā pret persiešiem.
Reliģija. Kļuvis par imperatoru, viņš atklāti paziņoja par sevi kā seno reliģiju piekritēju, reformējot tās uz neoplatonisma bāzes, pie kam vairākas vadulas bija ņemtas no kristīgās baznīcas. Atjaunoja senās svētnīcas; izdeva divus ediktus, kas bija vērsti pret kristiešiem. Pirmais edikts atgrieza senajām svētnīcām atņemtās un kristiešiem nodotās zemes, bet otrs aizliedza kristiešiem ieņemt valsts amatus un pasniegt municipalās skolās.
Ap viņu pulcējās senās reliģijas piekritēji un 2 gadus viņš mēģināja atjaunot tās nozīmi, gan iztiekot bez kristiešu vajāšanām. Viņa valdīšanas laiks uzskatāms par pagānisma pēdējo renesansi, kura gan bija lemta neveiksmei.
Jūlija Atkritēja darbība radīja naidu no kristīgo garīdznieku puses, kas viņu nosauca par Atkritēju (Apostata). Jūlija Atkritēja pretkristiešu politikai nebija atbilstošas sociālās bāzes, kamēr kristīgā baznīca bija jau liels politiskais un ideoloģiskais spēks. Pēc Jūlija nāves viņa pretkristiešu ediktus atcēla Joviāns, kas arī izbeidza cīņu pret kristiešiem.
Uzskati. Interesanti, ka šis imperators bija heliocentriskā pasaules modeļa piekritējs. Šos uzskatus viņam bija iedvesis skolotājs neoplatoniķis Jamblihs. Jūlijs savā "Ceturtajā lūgsnā Hēlijam" rakstīja: "Jo ir acīmredzams, ka par planētu kustības mēru, kas veic savu gājienu apkārt [Saulei], kalpo harmonija starp šo dievu un viņa pārvietošanos. ...Iespējams, grieķi nav spējīgi izprast manu vārdu jēgu - it kā kādam būtu jāstāsta tiem tikai par pazīstamo un labi saprotamo."vai arī: "Jamblihs no Halkīdas apmācīja mani dažādām filozofiskām doktrīnām. ...Ģenialitātē [viņš] vismaz līdzinās [Platonam]..."
Darbi. Jūlijs Atkritējs ir vairāku traktātu, runu un vēstuļu autors, tās vērstas pret kristiešiem.
"Pret kristiešiem." Traktāts, līdz mūsdienām nav saglabājies.
