A
Āda, materiāls
Ādas mākslinieciskā apstrāde. Ādas izstrādājumu mākslinieciska darināšana un rotāšana. Izejmateriāls - koku mizu ekstraktā miecētas, ar hroma sāļiem apstrādātas liellopu ādas (juhtāda, hromāda), cūkāda un to sintētiskie aizstājēji. Rotājumam lieto iespiestas, iegrieztas, iededzinātas līnijas, zeltījumu, krāsojumu, reljefējumu; arī klišejas spieduma, aplikācijas un ažūra griezuma tehnikas, pinumu un siksniņu vērumu.
Senākie rotātie ādas izstrādājumi Latvijā saglabājušies no V gs. Sākumā dekorēti galvenokārt ar bronzas detaļu, vēlāk arī ar ādā iespiestu ornamentu. XIII gs. ādas mākslinieciska apdare nonāca vācu amatniecības ietekmē un kā tautas mākslas veids apsīka. Uz tautas tradīciju pamata tā atplauka XIX gs. 2.pusē (J.Lakše-Laksmanis) un XIX-XX gs. mijā (E.Tode). Plašāk attīstījās XX gs. 20.gadu beigās (V.Zoste, A.Dzērvītis).
Radoši pārstrādātus etnogrāfiskos ornamentus ādas mākslinieciskajā apdarē izmantoja Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolu beigušie mākslinieki (V.Lācis, J.Ozoliņš, V.Cepurīte). Krievpadomju okupācijas periodā tai pievērsušies B.Aukmane, V.Grīsle, A.Kalniņa, T.Krūmiņa, H.lauva, I.Martinsone, L.Orlovska, R.Rubene, B.Štrauha, M.Trepšs. Daudz meistaru strādāja kombinātā "Māksla," kur gatavoja unikālus darbus un masveida produkciju. Ar ādas māksliniecisko apdari nodarbojās arī lietišķās mākslas pašdarbnieki. Sākot ar 60.gadiem tai raksturīga tehniska dažādība un jaunu materiālu (keramikas, koka, tekstīliju) izmantošana rotājumos, kuros dominēja stilizētas dabas formas. |
60.gadu beigās un 70.gadu sākumā izveidojās 2 tendences. Daži autori (V.Āvoliņa, V.Baltoka, V.Cepurīte, A.Līce, A.Štrauhs) izcēla materiāla savdabības māksliniecisko vērtību. Citi pievērsās galvenokart sižetiskajai iecerei un krāsnai (apgleznotas ādas) kā nozīmīgam mākslinieciskās izteiksmes veidam (D.Daugupe, I.preisa, J.Sīlis). Līdzās praktiski lietojamiem priekšmetiem tika veidoti darbi vienīgi ar dekoratīvu nozīmi - galvenokārt interjeru dekori.
Miecēšana. Ādas apstrādes galvenais process, kura rezultātā jēlādas kļūst par ādām. nemiecē tikai jēlmītās ādas un pergamentu.
Ādas grauds. Ādas virsmas raksts, kas dažādu dzīvnieku ādai ir atšķirīgs. To veido nelīdzenumi uz dermas (pamatādas) virsmas, kuri paliek pēc epidermas (virsādas) un apmatojuma noņemšanas, kopā ar matu un sviedru dziedzeru daudzumiem. Ādas grauds izveidojams arī mākslīgi.
Saites.
Pergaments.
Abu Sicīliju karaliste (1504.-1860.g.)
Valsts, kas pastāvēja Sicīlija un Dienviditālijā laikā ar nelieliem pārtraukumiem no 1504. līdz 1860.gadam.
Vēsture. Dibināta 1504.gadā.
Pēc kara par Spānijas mantojumu (1701.-1714.g.) Sicīlija tika pievienota Savojas hercogistei, bet Dienviditālija - Hābsburgu monarhijai.
1720.gadā abas daļas tika apvienotas Hābsburgu varā.
Napoleona karu laikā Dienviditālijā nodibinājās no Francijas atkarīga Neapoles karaliste (1806.-1815.g.).
Ar Vīnes kongresa (1814.-1815.g.) lēmumu Abu Sicīliju karaliste tika atjaunota un nodota Burboniem.
Abu Sicīliju karaliste bija visvairāk atpalikusī Itālijas valsts. XIX gs. tai bija raksturīgas pusfeodālas ražošanas attiecības, maz attīstīta bija rūpniecība.
Masu neapmierinātība izraisīja Neapoles revolūciju (1820.-1821.g.).
Itālijas revolūcija (1848.-1849.g.) skāra arī Abu Sicīliju karaļvalsti, it īpaši Sicīliju.
Austrijas-Pjemontas-Francijas karš (1859.g.) radīja revolucionāru situāciju, pēc Dž.Garibaldi ekspedīcijas uz Dienviditāliju revolucionārā tauta gāza Burbonu varu.
Pēc referenduma 1860.gada 21.oktobrī Abu Sicīliju karaliste tika likvidēta un tās teritorija pievienota Sardīnijas karalistei.
Saites.
Itālija.
Abū Nuvāss (762.-ap 813.g.)
Īstā vārdā - Al Hasans ibn Hānī al Hakamī.
Persiešu izcelsmes arābu dzejnieks, abasīdu laika ievērojamākais dzejnieks.
Dzīvesgājums. Dzimis 762.gadā.
Dzīvojis Bagdādē.
Kļuvis slavens ar savām "vīna dziesmām" (hamrijātām), kurās apdziedājis mīlestību, juteklisku baudu, uzdzīvi, vīnu.
Mūža beigās vairākos dzejoļos nožēloja savu vieglprātīgo dzīvi, pievērsās reliģijai.
Miris ap 813.gadu.
Darbi. Sacerējis fabulas, elēģijas, satīras.
Abu Muslims (ap 727.-755.g.)
Pret omeijādiem vērstas sacelšanās vadītājs Horasānā.
Dzīvesgājums. Dzimis ap 727.gadu, jaunībā bijis vergs.
Ar Irānas zemnieku, izbēgušo vergu, dažu arābu cilšu un dehkanu palīdzību 748.gadā ieņēma Mervu, Nišapūru, Tusu u.c. pilsētas.
750.gadā sakāva omeijādu armiju.
Pēc abasīdu nākšanas pie varas kļuva par vietvaldi Horasānā.
Demokrātisku tendenču dēļ 755.gadā nogalināts pēc kalifa Mansūra pavēles. Iemesls – esot organizējis savu militāro atbalstu persiešu vidū.
Abulfaradžs al Isfahānī (897.-967.g.)
Īstā vārdā - Ali ibn al Huseins ibn Muhammeds ibn Ahmeds al Kurāšī.
Arābu dzejnieks un literatūras vēsturnieks.
Dzīvesgājums. Dzimis 897.gadā.
Daudz ceļojis, vācot materiālus par arābu literatūras vēsturi.
Miris 987.gada 21.decembrī.
Darbi. Galvenais darbs ir arābu VII-X gs. dzejas antoloģija "Dziesmu grāmata" (Kitāb al agānī).
Sarakstījis arī vairāku ievērojamu dzejnieku (Buhturī, Abu Tammāma) biogrāfijas.
Abulfaradžs ibn Hāruns (1226.-1286.g.)
Saukts Gregors Barebrejs.
Sīriešu rakstnieks un zinātnieks.
Dzīvesgājums. Dzimis 1226.gadā.
Studējis medicīnu, teoloģiju, valodas.
Miris 1286.gada 30.jūnijā.
Darbi. Vairāk kā 30 lielu zinātnisko darbu autors.
No daiļliteratūras sacerējumiem vispopulārākā ir "Interesanto stāstu grāmata." Tajā autors izsmej cilvēku trūkumus - skaudību, gļēvulību, mantkārību, gara tumsību.
Abulatāhija (ap 748.- ap 825.g.)
Īstā vārdā - Abū Ishāks Ismaīls ibn al Kāsims ibn Suvaids.
Arābu dzejnieks, viens no pirmajiem askētisma dzejas (zuhdijātas) pārstāvjiem.
Dzīvesgājums. Dzimis ap 748.gadu.
Agrīnajos dzejoļos izsmējis bagātniekus un augstmaņus.
Kļuvis par galma dzejnieku, Abulatāhija rakstīja slavas dziesmas jn mīlas liriku.
Vēlākajā daiļradē dominē filozofiskas pārdomas par dzīves jēgu, pesimisms.
Miris ap 825.gadu.
Abstrakcionisms
Abstraktā māksla, bezpriekšmetiskā māksla, nonfiguratīvā māksla.
Formālistisks mākslas virziens, kas reālu priekšmetisku formu attēlojuma vietā liek abstraktus elementus: krāsu laukumus, līnijas, apjomus.
Radies XX gs. sākumā kā anarhistisks izaicinājums pastāvošās sabiedrības mākslai. Izplatījies galvenokārt Rietumu pasaulē, paužot galēju individuālismu un subjektīvismu.
Abstrakcionisma metodes pamatprincipus 1910.-1913.g. izstrādājis krievu gleznotājs V.Kandinskis.
Glezniecībā abstrakcionismam ir 3 novirzieni:
- abstraktais impresionisms, kam pamatā brīvas formas krāsu triepieni (V.Kandinskis);
- ģeometriskais abstrakcionisms (tam pamatā ir ģeometriskas formas) un tā paveidi - neoplasticisms (P.Mondrians Nīderlandē), supremātisms (K.Maļevičs Krievijā), lučisms (M.Larionovs Krievijā), orfejisms (R.Delonē, F.Pikabija, F.Kupka Francijā);
- abstraktais ekspresionisms jeb tašisms. Šis novirziens sācies 40. un 50.gados ASV (F.Klains, Dž.Poloks, M.Tobijs), izplatījies arī Eiropā (A.Manesjē, P.Sulāžs Francijā, K.Apels Nīdrlandē, A.Bazaldella Itālijā).
Tā pārstāvji daiļradi uzskata par zemapziņas impulsu automātisku izpausmi haotiskos dīvainas faktūras krāsu triepumos. Tēlniecībā abstrakcionisms izpaužas abstraktu apjomu veidojumos (A.Arhipenko, K.Brinkuši Francijā), paradoksālās kompozīcijās un konstrukcijās (E.Čiljida Spānijā, S.Liptons un A.Kolders ASV).
Pēc II Pasaules kara abstrakcionisms kļuva par privileģētu virzienu daudzās Rietumu valstīs, attīstījās arī sociālistiskajās valstīs (Polijā, Dienvidslāvijā, Čehoslovākijā). 60.gados, rodoties dažādām jaunām strāvām (opārts, popārts u.c.) pamazām zaudēja dominējošā mākslas virziena pozīcijas.
Absolūtisms
Absolutus - "neatkarīgs," "neierobežots" (latīņu val.).
Neierobežota monarhija, parasti feodālisma pēdējā stadija, kurā likumdošanas vara un izpildvara pieder tikai monarham.
Monarhs valda ar plaša ierēdņu aparāta palīdzību, viņam pakļauta pastāvīgā armija, policija, tiesa, finanses.
Absolūtisms radās Rietumeiropā XV gs. beigās, kad sāka irt feodālisms un veidoties kapitālisms. Absolūtisms nodrošināja muižniecībai valdošās šķiras lomu, kā arī apmierināja buržuāzijas vajadzības - realizēja aktīvu merkantīlismu un ekspansionistisku ārpolitiku. Absolūtisma uzplaukuma posms bija XVI un XVII gs. Šai laikā aktivizējās tautas masu kustība par sava ekonomiskā un tiesiskā stāvokļa uzlabošanu, bet ar valsts aparāta palīdzību tika apspiesta.
Sākotnējā posmā (Francijā līdz XVII gs. vidum) absolūtismam bija vēsturiski progresīva loma. Tas objektīvi sekmēja nacionālu, ekonomiski un politiski vienotu valstu rašanos un kapitālistisko ražošanas attiecību izveidošanos. Absolūtisma īpatnības dažādās valstīs bija atkarīgas no muižniecības un buržuāzijas spēku attiecībām. XVIII gadsimtam bija raksturīga apgaismotā absolūtisma forma.
Nostiprinoties kapitālistiskajām attiecībām, absolūtisms kļuva par šķērsli tālākai kapitālisma un sabiedrības attīstībai. Buržuāziskās revolūcijas (Anglijā XVII gs., Francijā XVIII gs.) gāza absolūtismu. Radās konstitucionālā monarhija (Anglijā) vai buržuāziskā republika (Francijā).
Krievijā absolūtisms veidojās no XVII gs. 2.puses līdz XVIII gs. 1.ceturksnim, kad radās birokrātisks centralizēts valsts aparāts, regulāra armija, policija, baznīca tika pakļauta valstij. Absolūtisma īpatnības Krievijā - dzimtbūšanas saglabāšana, lēni kapitālistiskās attīstības tempi, līdz ar to politiski un ekonomiski spēcīga muižniecība un vāja buržuāzija. Pāreja uz buržuāzisko monarhiju Krievijā notika tikai XIX gs. beigās - XX gs. sākumā. To sekmēja zemnieku brīvlaišana (1861.g.), tiesu, militārā u.c. reformas, 1905.-1907.gados veiktā Stolipina agrārreforma, Valsts domes izveidošana. Absolūtismu Krievijā likvidēja Februāra revolūcija.
Mūsdienās absolūtisms saglabājies dažās Āzijas valstīs - Saūda Arābijā, Katarā, Omānā.
