Korikanča, Korikančas svētnīca
„Zelta norobežojums.”
Galvenā indiāņu svētnīca Apakšējā Kuskā, veltīta Saulei.
Atrašanās vieta. Peru, Kuska, apakšējā Kuskas daļa, kas savulaik bijusi Inku dzimtas un aristokrātijas dzīves vieta. Par Korikanču esiot saukts arī viss svētnīcai piegulošais rajons.
Vēsture. Korikanča esot uzcelta uz Intiuasi svētnīcas drupām. Tā bija nelielās Saules svētnīca Kilki kultūrai, kas eksistēja Kuskas apkaimē vēl pirms inku ierašanās.
Pirmo godāšanas zāli te esot ierīkojis 8.Inka Virakoča.
Svētnīcas izskats inku laikā. Pirmskonkistas laikos tā esot sastāvējusi no vairākām daļām: galvenā svētnīca bija veltīta Virakočam, blakus bija vēl arī citas svētnīcas – Mēness, Venēras, noslēpumainai Koiloras zvaigznei (bībele bildītēs – attēlota planēta Nibiru un tās orbīta), kā arī Illa-Pa – zibens un pērkona dievam. Viena svētnīca bijusi veltīta Varavīksnei.
Svētnīcā atradās altāris ar milzīgu zeltā veidotu Saules diska attēlu, no kura uz visām pusēm stiepās stari.
Templis ārpusē bijis apšūts zelta plāksnēm no apakšas līdz augšai, kā nekā tieši zeltu inki uzskatīja par saules simbolu. Iekšā esot bijis milzum daudz lietu no zelta un dārgakmeņiem. Pie tempļa bijis dārzs, kurā augi veidoti no dārgmetāliem un dārgakmeņiem.
Korikančas rituāli. Korikančas sienai piekļāvās augstākā priestera Viljaka Umu pils - tajā bija viņa māja un vēl 5 būves, kurās mitinājās preistera palīgi. Ēku jumti bija veidoti no baltiem salmiem, kuros iepītas zelta šņores.
Svētnīcas austreņu un rieteņu sienās bija izveidoti lieli vārti, lai Saules stari varētu iekļūt svētnīcas iekšpusē un rotāties Saules zelta diskā.
Korikančā tika godinātas (lai gan ne visu laiku) arī mirušo ķēniņu mūmijas, kas tika sasēdinātas ķēniņu zelta troņos gar svētnīcas sienām. Savukārt zelta troņi atradās uz paaugstinājumiem, kas bija pārklāti ar zelta pītām seģenēm.
Mēness svētnīca. Tā atradās Korikančai kaimiņos. Te atradās masīvs Mēness disks no sudraba. Gar svētnīcas sienām te sēdēja ķēniņu sievu mūmijas sudraba troņos.
Venēras svētnīca. Trešā kompleksa svētnīca. Tās ēka sastāvēja no 2 daļām un vēl joprojām saglabājusies apskatei.
Pērkona un zibens svētnīcas. Divas tādas.
Varavīksnes svētnīca.
Zelta dārzs. Esot bijis tepat pie Korikančas. Izlaupīja Pizarro konkistadori.
Saules līgavu nams. Blakus Korikančai. Šeit tika novāktas meitenes no visas Kuskas, lai kalpotu Saules dievībai un inku ķēniņiem. neviens parastais iedzīvotājs nedrīkstēja šeit ne kāju spert.
Upurēšanas vieta. Pa tā šaurajām renēm norecēja upurējamo dzīvnieku asinis un tās saglabājušās līdz pat mūsdienām. Te atradās arī mazs pagalmiņš, kurā atradās lielas no akmens izcirsts trauks - tajā tika brūvēts ķēniņu iemīļotais kukurūzas alus čiča. Laulību laikā šai traukā rituāli apmazgāja Inkas sievu.
Korikančas izlaupīšana. Pirmie ieradušies spāņi bija ļoti iespaidoti no saulē mirdzošā zelta tempļa. Viņi kļuva liecinieki nepārtrauktiem svētkiem un ceremonijām, sauca to par Saules templi, sagrāba to un izlaupīja - te tika iegūts ārkārtīgi daudz zelta. Tikai pirmā spāņu izlūkošanas vienība vien noņēma no 350 pēdu augstā dievnama ap 700 apšuvuma zelta plākšņu - kopā tās esot svērušas 500 spāņu peso. Saules disks no zelta dalīšanas rezultātā pienācās konkistadoram Mansio Sjerra de Legisamo.
Korikančas pārbūve. Dominikāņi, kuri pirmie ieradās Kuskā, pārbūvēja šo templi par baznīcu 1533.gadā, daļēji izmantodami vecās struktūras. Tā piemēram, saglabājusies pusapaļa inku svētnīcas siena ar altāri (šis pusaplis līdzinās Mačupikčas Torreonam). Runā, ka baznīcā dzīvs iemūrēts viens no pēdējiem inku prinčiem. Jau pēc pārbūvēšanas vienalga šeit visu laiku norisa svētki - nu tie, vismaz oficiāli, tika veltīti Jēzum, Dievmātei un Svētajiem.
Tieši šeit spāņi atrada zelta disku ar Saules attēlu (tā domāja spāņi). Tas atradās tempļa rietumu sienā un attēloja dievību – seja, no kuras nāca Saules stari. Attēls bija iegravēts milzīga izmēra zelta plāksnē, izrotāts ar dārgakmeņiem. Disks pēc izlozes pienācās kareivim Leguizano, kurš to nospēlēja jau tai pašā vakarā. Jaunais saimnieks pārkausēja disku stienī. Domājams, ka diska funkcija bija sekojoša: tas atstaroja Saules starus reizi gadā ziemas saulgriežos, kad tas iespīdēja krēslainajā templī. Pēc Millera aprēķiniem tas varēja notikt laikā, kad Zemes ass slīpums bija 24 grādi, t.i. pirms 4000 gadiem. Tas saskan arī ar Montesinosa vēsturisko Senās Valsts dibināšanas laiku 2500–2400 gadu atpakaļ.
Pēc vēsturnieka Garsilases de la Vegas ziņām tempļa priekšā bijis laukums ar pirmšķirīga marmora kolonnām.
Mūsdienās šeit katru gadu 24.jūnijā (Jāņos!) notiek "Saules svētki" (Ind Raimi). Kečvu indiāņi turpina pielūgt šo viņiem svēto vietu un svētki caurausti ar dziļu mistisku jēgu.
Korikančas pagalma vidū atrodas neparasts astoņstūrains akmens - "Nepiesegtais nabas akmens" (Kusko Kara Urumi). Kādreiz tas bijis nosegts ar 55 kg zelta un apzīmējis Tauantinsuijū valsts centru. Neviens gan tā īsti nezina, kā šis akmens te nokļuvis un kādas bijušas tā funkcijas. Iespējams, ka tam bijusi kāda nozīme kā Kuskas axis mundi.
Aplūkojamie objekti.
Pipuks. Niecīgs akmentiņš svētnīcas sienā, iekšpusē.
Saites.
Kuska.
Inku reliģija.
