Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kuska

Cusco.
Indiāņu senpilsēta mūsdienu Peru teritorijas augstkalnos, Inku impērijas galvaspilsēta, atrodas mūsdienu Kuskas pamatos.

Atrašanās vieta. Peru centrālā daļa, Andu kalnu ielejā 3400 m vjl. starp Tulumaijas un Rodadēras upēm, Saksavamāna kalna pakājē. Ieleja no 3 pusēm ir augstu kalnu apņemta, brīvāk ir tikai DA. Blakus esošā Saksavamāna un Kenka atrodas vēl mazliet augstāk. Eiropā šādā augstumā neatrodas pat ciemati, tādēļ pilsētas novietojums ir visai dīvains.
 

Nosaukums. Pēc vienas teorijas kusko nozīmē „naba,” jo ir galvaspilsēta (Kosko - "Zemes naba" no kečvu valodas).
Pēc cita uzskata tas ir „akmeņu krāvums,” kas arī labi raksturo pilsētu ar viņas fenomenālajiem megalītiem.
Terminu "naba" padara konkrētāku kāda inku leģenda. Tā vēsta, ka no Kusko centra iziet 40 (jebšu 42) stari - sekes, kas stiepjas virs kalniem un līdzenumiem desmitiem kilometru. Uz zemes tie izskatījās pēc taciņām un tie atzīmēja vismaz 328 vietas ar nosaukumu jaka (termina nozīme nav skaidra, taču kontekstā varētu nozīmēt kā "svēta vieta"). Runā, ka galvenie stari bijuši orientēti uz tiem horizonta punktiem, kur saulgriežu un ekvinokcijas dienās lec un riet saule. Domājams pārējās tikušas orientētas uz dažādu zvaigznāju lēkšanas punktiem. Par katru staru atbildēja savs priesteris savā Impērijas daļā un tas rūpējās par visām svētvietām uz attiecīgās jaka.
Termina "naba" gadījumā Kusko nosaukums interesanti saskan ar Lieldienas salu, kuru tās iedzīvotāji arī dēvēja par "Pasaules nabu" (Te Pito o te Henua).

Kuska - puma. Pastāv arī versija, ka Kuskas pilsētai ir pumas aprises (Mačupikčai un Pisakai esot kondora aprises), tādas tai esot piešķīris pilsētas pamatīgs pārbūvētājs - 8.Inka Pačakuteks.
Saksavamānas trijstūris uzskatāms par galvu, gigantisko akmeņu robi simbolizē pumas zobus. Galvenais pilsētas laukums Uakaipata ir pumas kājas un vēders. Plēsoņas muguru un asti iezīmē Vatanajas un Tulumaijo upes, kas ietek Vilkanotes upē. Inku kosmoloģijā puma ir kai pača ("šīs pasaules") totēms, būtībā materiālās pasaules totēms, kuras ass ir Kuska.
Pilsētas lejasdaļu, kas stiepās starp divām ūdenskrātuvēm, inki sauca par "pumas asti" (Tjumačunam). Saksavamānas cietoksnī saskatīja pumas galvu. Citi gan uzskatīja, ka lielais Saksavamānas cietoksnis atgādina vanagu - vaman (kečvu val.).

Vēsture. Saskaņā ar leģendu, pilsētu dibinājuši Saules Bērni, kurus Titikakas ezera krastā apmācījis dievs Virakoča jeb Radītājs. Tas bija viens no Aijaru brāļiem – Manko Kapaks. Virakoča Aijaru brāļus sūtīja pasaulē, līdzi dodams zelta zizli. Vietā, kur aizsviestais zelta zizlis iegrima zemē, tika dibināta Kuskas pilsēta.
Saskaņā ar leģendu, tieši Apakšējā Kuskā savulaik apmeties Inku dinastijas dibinātājs Manko Kapaks. Šai Kuskas daļā tika būvētas pilis un svētnīcas.
Montesinoza savāktajā vēsturē teikts, ka pilsēta bijusi Senās Impērijas centrs un dibināta ap 2400.g.pmē. Senā Impērija pastāvējusi ap 2500 gadu, kamēr uzbrukušo nelaimju rezultātā iedzīvotāji pilsētu gandrīz pilnībā pameta. Tukšais periods turpinājās ap 1000 gadu, līdz dižciltīgs jauneklis tika izvēlēts par valsts atjaunotāju un atgriezās senajā galvaspilsētā.
Protams, ka indiāņi šeit dzīvoja jau ilgi pirms inku parādīšanās, bet par senvēsturi zināms pavisam maz. Arī arheoloģiski izrakumi nav ieviesuši īstu skaidrību, lai gan notiek visai intensīvi.
Pirmā apmetne Kuskas vietā radās pie Vatanajas un Tulumaijas upītēm.
Patlaban precīzi noteikta tikai viena pati vietējā pirmsinku kultūra Kuskā - Čanapatas kultūra (nosaukums pēc apdzīvotas vietas Kuskas ZR daļā). Tai raksturīga kvalitatīvi apdedzināta un apgleznojumiem bagāta keramika. Melnās, tumši brūnās vai reizēm sarkanās krāsas kersamika apgleznoti ar baltas krāsas sižetiem. Kultūras atklājējs Džons Houlends Rovs neatrada šeit nevienu metālisku priekšmetu, bet gan daudzveidīgus izstrādājumus no kaula, akmens un obsidiāna. Reģiona iedzīvotāji audzēja lamas, nodarbojās ar lauksaimniecību. Vēl šodien pētnieki noko konkrētu nevar pateikt par šīs kultūras pārstāvju tautību un valodu. Leģendas neko daudz te nepalīdz.
Arheoloģija liecina, ka pēc Čanapatas kultūras Kuskas ielejā parādījās agrīnā inku kultūra.
Mūsdienās tiek propagandēta versija, ka pilsētu dibinājis inka Manko Kapaks tikai XIII gs. Tomēr pēdējā laikā arheologi nākuši pie secinājuma, ka dažus gadsimtus pirms inku atnākšanas šai vietā bijis vari tautas cietoksnis.
Zināms, ka inki varu pilsētā ieguvuši ap 1021.gadu, un padarīja to par savas valsts Tauantinsuijū ("Četru daļu zeme") galvaspilsētu. Citas leģendas vēsta, ka Virakoča no Tiavanakas devies uz Tambotoko kalnu, kur radījis četrus cilvēku pārus. Protams, ka Kuska tika dibināta ilgi pirms inkiem. Pirmais Kuskas valdnieks bija Manko Kapaks, kas arī bija Saules dēls.
Inku laikā Kuska bija impērijas centrs. te atradās galvenā svētnīca - Korikanča, tika celtas ķēniņu pilis. Te bija arī inku izglītības centrs - izglītības iestādes jačauasi un akļjauasi. Kuska bija arī svarīgs transporta mezgls, no kura uz visām pusēm veda inku ceļi. Inku armijas pa tiem devās savos iekarošanas karagājienos. Kuska kļuva arī par impērijas "valodas galvaspilsētu," jo šejienes kečvu valoda kļuva par galveno impērijā.
Inku laikā Kuskā dzīvoja vismaz 200 000 iedzīvotāju apmēram 20-25 000 māju.
9.Inka Pačakuteks Jupanks un viņa dēls 10.Inka Tupaks Jupanka veica pamatīgu pilsētas pārbūvi, tieši Pačakuteks padarīja pilsētas aprises līdzīgas pumai.  Pateicoties viņiem pilsēta kļuva par cienīgu impērijas galvaspilsētu. Pačakuteks iesprostoja Sapas (Rio Sapphi) un Tulumaijas (Rio Tullumayo) upes kanālos, kas šķērsoja pilsētu, tā uzturot to tīru un apgādājot ar ūdeni. Bez tam Pačakuteks stinkgri noliedza Apakšējā Kuskā apmesties visiem, kas nepiederēja pie ķēniņu dzimtas. Kā liela labvēlības zīme bija atļauja šeit apmesties valsts darbiniekiem, ierēdņiem un kalpotājiem.
Pateicoties pirmajiem spāņu hronistiem šodien ir visai labi zināms, kāda izskatījās pilsēta pēc pārbūves.
Spāņu konkistadori Kuskā nonāca 1533.gadā un, kā paši rakstīja, bija pilsētas apburti. Viņi izlaupīja pielsētu, ieskaitot galveno Saules svētnīcu - Korikanču.
Tomēr visu seno inku pilsētu spāņi nenopostīja kā, piemēram, iekaroto acteku Tenočtistlānu, tādēļ Kuskas centrā joprojām ir celtņu pamatos un sienās redzama senie megalītiskie akmeņu kārtojumi.

Arhitektūra. Galvaspilsētas Kuskas dizains tāpat ir atjautīgi radīts, veidojot pumas, karaliska dzīvnieka, tēlu.
Vienkāršākais pilsētas iedalījums ir 2 daļās - ziemeļu daļā, kas atrodas augstāk - Augšējā Kuska (Hanan Kosko) un zemāko daļu dienvidos Apakšējo Kusku (Hurin Kosko). Augšējā Kuskā inku laikos dzīvoja parastie ļaudis, bet Apakšējā - aristokrātija un turīgie. Saskaņā ar leģendu, tieši Apakšējā Kuskā savulaik apmeties Inku dinastijas dibinātājs Manko Kapaks. Šai kuskas daļā tika būvētas pilis un svētnīcas. Apakšējās Kuskas centrs bija Vakapata ("līksmības laukums"). Šis laukums un apkārtējās ielas sastāvēja no svarīgākajām impērijas ēkām.
Indiāņu priekšstati vēsta, ka Kuskas pilsēta celta atbilstoši Tiavanakā radītam plānam. Pētnieks Stenberijs Hagars (Cuzco, the Celestial City) uzskata, ka pilsētas plānojums ir kosmoloģisks. 12 pilsētas rajoni atbilst atbilst Zodiaka zīmēm. Upju ūdeņi tika novirzīti pa mākslīgi radīto kanālu gultnēm imitējot Piena Ceļu. Pirmais, tātad vecākais, rajons atbilst Auna zīmei.
Pilsēta bija sadalīta 12 rajonos, kuri izvietoti ovāla veidā. Pirmo, pašu vecāko rajonu sauca par „pielūgsmes terasi,” un tas ir novietots Saksavamānas kalna pakājē pilsētas ZR. Pirmie četri pilsētas rajoni - Kintakananča, Čumbikananča, Sairikananča, Jarambukananča, iespējams, tos dibināja inki.
Tieši šeit senie inki (domājams arī Manko Kapaks) uzcēla savas pirmās pilis. Citu rajonu nosaukumi: Ziedu terase, Svētie vārti u.c. Rajonu robežas bija novilktas starp sargtorņiem, kuri tika sabūvēti pilsētas apkārtnē.
Inku laikā Kuskā bija ap 100 000 dzīvojamo māju (M.Stingls raksta, ka 20-25 000), liels daudzums tempļu un piļu. No tās centra uz attāliem valsts novadiem veda 4 ķēniņa ceļi. Mājas bija veidotas no perfekti noslīpētiem akmeņiem, kā arī no koka un salmiem. Akmeņi savstarpēji saistīti ar javu. Taču vecākie būvējumi ir bez javas un salikti no ļoti lieliem akmeņiem – acīmredzami būvēti vēl Senās Impērijas laikā.
Kā atsevišķs veidojums tiek apskatīts Saksavamānas cietoksnis, kas būtībā ir Kuskas pilsētas daļa. 

Sakrālā ģeometrija. Kuska atrodas uz vienas līnijas, kas savieno Lieldienu salu (Klusais okeāns) ar Gīzas piramīdu kompleksu (Ēģipte) un tālāk trāpa Kailāša kalnā. Bez tam, šī līnija veido tieši 30o leņķi ar ekvatoru.

Aplūkojamie objekti. Daudzskaitlīgās Kuskas svētnīcas bija ne tikai dievu pielūgsmes vietas, bet tās kalpoja arī kā astronomiskas observatorijas un kalendārs. No tām tika izskaitļotas debesu ķermeņu trajektorijas un zvaigznāju atrašanās vietas.

Inku Pilis. Katrs no Inkām cēla sev jaunu pili. Tas bija tādēļ, ka iepriekšējo mirušo Inku mumificēja un viņa grzni saģērbto mūmiju nosēdināja tronī viņa pilī. Visas inku pilis grupējās centrā blakus lielajai svētnīcai Korikančai, tikai pirmā Inkas pils atrodas visvecākajā rajonā. Spāņu ierašanās brīdī 1533.gadā vēl bija saglabājušās Otrā, Sestā, Devītā, Desmitā, Vienpadsmitā un Divpadsmitā Inkas pilis. Vairākas no viņām bija novietotas pa perimetru ap galveno pilsētas laukumu Vakaipatu (Uakai-Pata). Iepriekšējo Inku pilis tika pārvērstas par kaut ko līdzīgu viņu piemiņas vietām.
      Korakoras pils. 4.Inkas Sinči Roka pils. Daļa no šis Kuskas pils sienām vēl šodien redzamas māju pagalmos pa labi no Suēcijas ielas (Calle Suecia), jo iesiet augšup no Ieroču laukuma (Plaza del Armas). 
       Roka Pils. Atradās tā laika Kuskas galvenajā laukumā. 6.Inkas Roka pils milzīgie sienu akmeņi šodien ir pamatā Reliģijas mākslas muzeja (Museo de Arte Religioso) ēkai, ieskaitot arī slaveno 12 skaldņu akmeni Hatunrumijoka ielā (Calle Hatunrumiyoc).
       Virakočas Pils. 8.inkas Virakočas pils tika nojaukta, lai atbrīvotu vietu lielajai katedrālei tagadējā Ieroču laukuma (Plaza del Armas) vietā. 
      Pukamarka. 10.Inkas Tupaka Jupanka lielās pils atliekas. Tās tagad atrodas māju sienās, kuras ierobežo Sv.Katrīnas, Sv.Augustīna ielas, kā arī uz Mauri un Arekipas ielām.
      Amarukanča. "Čūsku pagalms." Vaina Kapaka pils. Celta no akmeņiem un ārējās sienas apšūtas ar smagām zelta plāksnēm.
      Pačakuteka pils. 
      Kalkampata. Augstu virs pilsētas. Domājasm, cēlis 1.Inka Manko Kapaks.

Korikančas svētnīca. „Zelta norobežojums.” Galvenā Kuskas svētnīca, tās atliekās tagad iebūvēts Santo Domingo klosteris.

Asla-Huasi komplekss. „Izredzēto sieviešu nams” - "Saules līgavas."
Sieviešu kolsteris, kas atradās blakus Korikančas svētnīcai un sastāvēja no dzīvojamām mājām dārzu un parku ieskāvumā. Tur bija daudz aušanas, vērpšanas un šūšanas darbnīcu priesteru un valdnieku drēbēm. Tā bija slēgta teritorija, tajā dzīvoja meitenes, kuras savu dzīvi ziedoja lielajam Dievam. Viņas uzturēja arī Mūžīgo uguni – Dieva atribūtu. Meitenes bija te ieradušās no visām impērijas malām, lai šeit kalpotu Saulei un Inkam. Te nedrīkstēja ienākt neviens no parastiem mirstīgiem, tikai darbinieku un Inkas dzimtas ļaudis.
Nelūgtiem ciemiņiem draudēja nāve. Tas pats draudēja arī meitenēm,ja tās stājās intīmās attiecībās ar vīrieti. Vēl vauirāk - lidz ar emi nolīdzināja viņu dzimtos ciemus.
Spāņu mūki šai teritorijā uzbūvēja savu klosteri. 

Zelta dārzs. Izlaupīja Pizarro konkistadori.

Skola. Jačuasi. Līksmības laukuma malā. Te tika skolota aristokrātu jaunatne.

Vietas Kuskas apkaimē.
Uz ziemeļiem (ap 15 km).
      Kenkas svētvieta.
      Tambomačaja. Tambomachay. Inku pirtis.
      Velna balkons.
      Piramīdas svētnīca.
      Zona X.
      Budas karjers.
Karjers bez nozaukuma, blakus atrodas Budas svētnīca. Redzama kaļķakmens izstrāde, palikuši kaļķakmens bloki. nekas īpašs te nav uziets. Akmens bluķi līdzīgi Saksavamānā izmantotajiem.
      Kočapata. Netālu no Kenkas.
      Čuspijoka.
      Čukimarka.
      Mēness svētnīca.
      Pērtiķu svētnīca.

Atradumi. 
Liekas, pirmais arheoloģiskais atradums Peru pieder ierēdnim un hronistam Huanam Polo de Onegardam - vienā no Kuskas mājām viņš uzgāja inku Virakočas, Tupaka Jupanka, Vaina Kapaka mūmijas kā arī inku divu sievu un māsu mūmijas.

Zelta disks diametrā 5,5 collas. Centrā it kā Saule, apkārt 12 Zodiaka zīmes. Stipri līdzīgs apaļajam akmens kalendāram no Tikalas. Patreiz disks tiek glabāts Ņujorkas Amerikas indiāņu muzejā.

Galvaskauss ar metāla stieplēm. 1863.gadā Kuskā to atrada amerikāņu diplomāts Ī.Skvairs.
Cilvēka dzīves laikā no galvaskausa bija izoperēts četrstūrains gabals. Galvaskausā ir smalkas metāla stieples – līdzīgi tiem implantiem, kurus mūsdienās arvien biežāk piemin sakarā ar NLO veiktajām cilvēku Nolaupīšanām.
Skvairs šo atradumu nodeva franču antropologam Polam Brokā (1824.–1880.g.), kurš pazīstams ar to, ka pirmais noteica cilvēka runasspējas centra atrašanos kādā priekšējo smadzeņu krokā, kas nosaukta viņa vārdā – par Brokā kroku. Antropologs galvaskausā atrada pazīmes, kas norādīja uz infekciju, kura bija galvenais cēlonis ķirurģiskai operācijai. Viņš tad arī atrada sešas ārkārtīgi smalkas stieplītes.
Vecums lēšams ap 4000 gadu. 

12 skaldņu akmens. Atrodams Kuskas pilsētā Peru Hatunrumijoka (Hatun Rumiyoc) ielā. Tas ir poligonālā akmens kārtojuma akmens ar visvairāk skaldnēm Kuskā, atrodas bijušās 6.Inkas Roka pils sienā. Akadēmiskie vēsturnieki šāda veida akmens apstrādes tehniku pieraksta inku akmeņkaļiem, tiem nepiekrīt alternatīvie vēsturnieki, uzskatot šo akmens apdares mākslu par stipri senāku.

Saites.
Inku valsts (?-1533.g.).