Krievu-čečenu, čečenu-krievu kari
1758.gada 25.-26.maijā Čečenijā iebruka Jandikova (Яндыков) un Jereņķijeva (Ерентиев) komandētās kalmiku vienības, tās bija sakūdījuši krievi.
1825.gada 22.jūnijā pēc čečenu vadoņu Taima Bibolta (Тайм Биболт) un mullas Muhameda aicinājuma cīņai pret krievu karaspēku palīgā čečeniem Ičkērijā (Austrumčečenija) ieradās Dagestānas brīvo kopienu vienības. 1825.gadā krievi bija iekarojuši Kabardiju (Austrumčerkesija) un karadarbība pārmetās uz Rietumčerkesiju - teritoriju no Kubaņas līdz Melnajai jūrai.
1830.gada 14.jūnijā čečenu līderis Šihabdulla (Ших-Абдулла) sāka krievu cietokšņa Vņezapnaja (Внезапнaя) aplenkumu. 17.jūnijā ieradās imāms Gazimuhameds (Имам Гази-Мухаммад) ar dagestāniešiem un uzņēmās komandēt kopējos čečenu un dagestāņu spēkus.
Krievu-turku kara laikā (1877.-1878.g.). Ja Donavas frontē krieviem veicās visai labi, tad citādi bija Kaukāzā. 1877.gadā turku emisāri izraisīja kalniešu sacelšanos Abhāzijā. To atbalstīt Suhumā ieradās turku eskadra, no tās tika izsēdināts desants. Tāds trieciens krieviem bija nepatīkams pārsteigums. Visai drīzi visa Abhāzijas Melnās jūras piekraste jau atradās turku kontrolē. Pēc tam sākās sacelšanās arī Čečenijā un Dagestānā.
Suhumas nodalas priekšnieks ģenerālis P.Kravčenko (П.П.Кравченко) mēģināja turkiem atņemt Suhumu, taču darbojās visai neizlēmīgi un viņa mēģinājums izgāzās. Taisnības labad jāatzīmē, ka karaspēka ģenerālim bija visai maz, lai viņš reizē sekmīgi varētu darboties gan pret turkiem, gan pret kalniešiem.
Suhumu izdevās atgūt tikai 1877.gada augusta vidū. Tobrīd uz Abhāziju tika novirzīti papildspēki. Uz Čečeniju un Dagestānu nosūtīja divas kājnieku divīzijas. Ar visai lielām pūlēm turku uzbrukumu Kaukāzā izdevās atsist.
1919.gadā ar britu atbalstu Ziemeļkaukāzā tika nodibināts emirāts. Tā priekšgalā atradās šeihs, kurš pasludināja, ka valdīs saskaņā ar šariatu.
Pirmais Čečenijas karš (1994.-1997.g.). Sākās 1994.gada 26.novembrī kad čečenu neatkarības cīnītāji sagrāva promaskavisko čečenu un krievu apvienoto bruņoto grupējumu. Kara laikā čečenu bruņotie kaujinieki veica trīs ļoti svarīgas militāras operācijas, kas ietekmēja kara iznākumu - Groznijas aizstāvēšana, Groznijas ieņemšana operācijā "Džīhāds" un Š.Basajeva izbrukuma operācija Budjonovskā. Katra no tām bija unikāla, un vīdēja pasaules mediju pirmajās lapās. Čečenu militārās darbības nesa lielus zaudējumus krievu armijai, īpaši tās prestižajām vienībām "Alfa," jūras kājniekiem, dažādām "beretēm." Karš beidzās ar Hasavjurtas miera līgumu 1997.gada 12.maijā.
Kara nobriešana. 1994.gada 2.novembrī Krievijas Federācijas prezidents B.Jeļcins parakstīja slepeno pavēli Н-2137Ц par bruņotas agresijas sākšanu pret Ičkērijas republiku tuvākajā laikā.
1994.gada 13.novembrī B.Jeļcins izvirzīja čečenu bruņotajiem spēkiem ultimātu ar prasību nolikt ieročus līdz 1994.gada 1.decembrim. Šajā ultimātā Čečenijas armija pirmo reizi nosaukta par "nelikumīgu bruņotu formējumu." Tas tā tika formulēts neskatoties uz to, ka 1992.gada sākumā starp Krievijas un Čečenijas militāristiem bija parakstīta vesela virkne norunu, saskaņā ar kuriem čečenu pusei tika nodots īpašums, aprīkojums un bruņojums no tām krievu militārajām daļām, kas iepriekš bija dislocētas Čečenijas teritorijā, bet pašas šīs daļas tika izvestas. No krievu puses parakstus zem šiem līgumiem bija likuši maršals Šapošņikovs (Шапошников - KF Aizsardzības ministrs), armijas ģenerālis Kobecs (Кобец) un toreiz vēl ģenerālpulkvedis Gračovs (Грачев - vēlāk nomainīja Šapošņikovu aizsardzības ministra postenī). Starp citu, tā vispār bija pirmā krievu karaspēka izvešana no jebkādas teritorijas bijušā Varšavas pakta darbības zonā.
1994.gada 17.novembrī uz Rostokinas-Vladikinas (Ростокино-Владыкино) dzelzceļa tilta pārvada Maskavas apgabalā tika veikts terora akts, kurā krievi apsūdzēja Čečenijas varas iestādes. Tikai 2002.gadā tika pierādīts, ka šis un vēl citi terora akti (sprādzienu sērija Maskavas trolejbusos) veica ФСК (tagad ФСБ) aģenta Lazovska (Лазовского) grupa.
1994.gada 18.novembrī pienāca anonīms zvans Maskavas Valsts Iekšlietu pārvaldes (ГУВД) dežūrdaļā. Zvanītājs paziņoja, ka pie uzņēmuma "Lanako," kurā strādāja tas pats aģents Lazovskis, atrodas kravas auto ЗИЛ-130 ar sprāgstvielām. Pārmeklējot to, uzietas 10 МОН-50 mīnas, 5 РГД-5 granātas, 10 Ф-1 granātas, 4 plastīda iepakojumi 6 kg svarā.
1994.gada 18.novembrī uz dzelzceļa tilta pāri Jauzai (Maskavā) notika sprādziens. Tika bojāti 20 m sliežu. Notikuma vietā uziets gabalos saraustīts čekista-terorista kapteiņa A.Šelenkova (А.Шеленков) līķis, viņš arī skaitījās naftas uzņēmuma "Lanako" darbinieks.
Kā vēlāk noskaidroja čečenu izlūkdienests "Zaza" («Заза»), par šo terora aktu koordinatoru tika nozīmēts Maskavas ГУФСК priekšnieks E.Sevastjānovs (Е.Савостьянов). To mērķis bija izraisīt antičečenu histēriju, lai starptautisko sabiedrību un Krievijas iedzīvotājus psiholoģiski noskaņotu agresijai pret Čečeniju.
1994.gada 18.novembrī Čečenijas vadība oficiāli paziņoja par to, ka čečeniem nav sakara ar terora aktiem Maskavā.
1994.gada 22.novembrī Čečenijas ГКО apsūdzēja Krieviju centienos izraisīt karu pret Čečeniju. Čečenijas prezidents Džohars Dudajevs paziņoja, ka kremļa vadības "kara partija" pieņēmusi lēmumu par agresijas sākumu pret Čečeniju. Kā pirmo plāno okupēt Čečenijas Republikas Naūras un Ščelkovas rajonus. Dudajevs atsaucās uz izlūkošanas datiem, ka Stavropoles rajona Vesjolajas (Веселая) ciema rajonā koncentrēta smagā bruņutehnika, artilērija un 6 kājnieku bataljoni. Iesaistīts СКВО karaspēks, armijas aviācija, ФСК īpašās vienības.
Kara sākums. 1994.gada 23.novembrī 9 krievu helikopteri МИ-8 veica raķešu triecienus Šali pilsētai, piloti ar lielkalibra ložmetējiem apšaudīja pilsētas tirgu. Tik nogalināti un ievainoti vairāk kā 100 pilsētas mierīgie iedzīvotāji.
1994.gada 24.novembrī 7 krievu helikoteri МИ-8, kas izlidoja no kara bāzes pie Mozdokas (Osetijā), veica raķešu triecienus pa civilās šiha Mansūra vārdā nosauktās lidostas ēkām un pa pasažieru lidmašīnām. Gāja bojā 6 un tika ievainoti 25 cilvēki, iznīcināts viss civili lidmašīnu parks.
1994.gada 24.novembrī KF Augstākās padomes ekspriekšsēdētājs R.Hasbulatovs (Р.Хасбулатов), kas bija nostiprinājies pie Tolstojurtas (Толстой-юрт) ciema, nosūtīja ziņojumu uz Kremli, ka Čečenijā viss ir gatavs Groznijas šturmēšanai un "Dudajeva režīma" gāšanai.
Groznijas kauja. 1994.gada 26.novembrī, kad prokrieviskā čečenu „piektā kolonna” (krievi to sauca arī par "opozīciju," Čečenijas Pagaidu padomi, krieviski - Временный Совет Чечни), ko bija organizējusi un apgādājusi krievu vara, mēģināja apvērsuma rezultātā gāzt pirmo Ičkērijas republikas prezidentu Džoharu Dudajevu. 26.novembra rītausmā promaskavisko čečenu spēki krievu Kantemīras un Tamaņas divīziju tanku aizsegā, arī krievu aviācijas (8 СУ-27 lidmašīnas) atbalstīti, no 3 pusēm iegāja galvaspilsētā Džoharā (bijusī Groznija). Niknas kaujas ilga visu dienu, jau pusdienlaikā pie Prezidenta pils dega 14 krievu tanki un mētājās apdegušie algotņu līķi. Dumpinieki tika sagrauti un bēga no pilsētas, viņu sagrāve bija pilnīga.
Krievi melojas par sakāvi. Graujošā sakāve Groznijā bija novedusi krievu militāristus šokā un, labākais, ko tie varēja izdomāt, bija melojot noliegt krievu armijas līdzdalību notikumos Groznijā. Piemēram, 1994.gada 16.novembrī Krievijas Aizsardzības ministrs P.Gračovs noliedza krievu karavīru piedalīšanos kaujās "opozīcijas" pusē. Nicīgi sakniebis lūpas, Gračovs paziņoja: "Kāds gan, atvainojiet, muļķis varētu ievest tankus pilsētā. Es tur ieviestu kārtību divās stundās ar vienu desantnieku pulku." (oriģinālā: «Кто же и какой дурак, извините, вводит танки в город. Да я навел бы там порядок за два часа с одним десантным полком») Šo bravurīgo frāzi viņam pēc tam pieminēja vēl ne reizi vien.
Krievu-čečenu attiecības pēc Groznijas kaujas. Pēc uzvaras Groznijā čečenu valdība meklēja izlīguma iespējas ar krieviem. 1.decembrī Čečenijas prezidents Dudajevs paziņoja par savu gatavību sarunām ar Krievijas Federācijas prezidentu B.Jeļcinu, taču Kremlis nekā nereaģēja uz to.
4.decembrī Maskavā uzradās "miera uzturētājs" R.Hasbulatovs, kas brīnumainā kārtā aizbēdzis no Čečenijas. Hasbulatovs paziņoja, ka viņa "miera uzturēšanas misija Čečenijā beigusies." "Krievija ieved karaspēku un es nevaru kontrolēt situāciju." R.Hasbulatovs, būdams Krievijas Federācijas Augstākās padomes priekšsēdētājs, izdarīja ļoti daudz, lai Kremlis oficiāli neatzītu Čečenijas valstisko neatkarību. Galu galā tas noveda pie kara.
6.decembrī uz Dudajeva kabinetu piezvanīja Ingušijas viceprezidents un uzaicināja viņu uz sarunām ar Krievijas aizsardzības ministru Gračovu. Turpat atradās arī galvenais čekists Stepašins (Степашин), iekšlietu ministrs Jerins (Ерин). Šīs sarunas beidzās bez rezultātiem, jo krievu puse nepiedāvāja neko jaunu, tikai atkārtoja Jeļcina ultimāta saturu. Tomērviens no spīvākajiemčečenu neatkarības pretiniekiem S.Šahrajs publiski paziņoja, ka "pārrunu diena ar Dudajevu paliks kā Krievijas nacionālā apkaunojuma diena."
6.decembrī prezidents Dudajevs paziņoja, ka Krievijas agresīvā politika provocē islāmisku noskaņojumu Čečenijā. Viņš arī brīdināja, ka ar "čečenu kārts" palīdzību var tikt izspēlētas globālas islāmistu aizrobežu intereses - tādā gadījumā tālākā notikumu attīstība var būt neprognozējama: "Pašreiz Čečenijā veidojas trešais spēks - islāmisti, kuru rokās pakāpeniski nonāk iniciatīva. Mēs jau vairs neesam tavi kareivji,prezident, mēs - Allāha kareivji, - paziņo viņi."
7.decembrī Sļepcovas (Слепцовскaя) staņicā satikās P.Gračovs un Dž.Dudajevs. Gračovs piedāvāja Dudajeva čečeniem atbruņoties vienlaicīgi ar Avturhanova nacionālnodevējiem, lai gan tie jau tāpat bija sagrauti, notiesāti par bandītismu un apvērsuma mēģinājumu, sēdēja Čečenijas cietumā. Gračovs veica propagandas akciju,kas ārēji līdzinājās miermīligumam, taču īstenībā vilcināja laiku un jau gatavoja iebrukumu Čečenijā.
7.decembrī Maskavā uz sēdi savācās Krievijas Federācijas Drošības padome,kas bija veltīta notikumiem Čečenijā. Ar tādu pat mērķi tai dienā notika Krievijas Domes slēgtā sēde. Žirinovskis, kas bija ieradies no Groznijas ar diviem krievu gūstekņiem, paziņoja, ka 50 dzīvi palikušos krievus nošāvusi "opozīcija" par neveiksmīgi organizēto uzbrukumu Groznijai. Spēka struktūru pārstāvji neieradās uz sēdi Valsts domē, jo nevēlējās atbildēt uz deputātu sagatavotajiem jautājumiempar algotņu vervēšanu, Groznijas bumbošanu utt. Veicot savu izmeklēšanu, domes deputāti konstatēja, ka algotņi vervēti pēc Čekas vadītāja Stepašina pavēles, bet bumbot pilsētu pavēlējis pats Gračovs.
8.decembrī čečenu puse paziņoja, ka Kremlis gatavojas ievest Čečenijā karaspēku un izraisīt plaša mēroga karu. Maskavā tai dienā notika diviterora akti, kuros, protams, apsūdzēja čečenus.
8.decembrī Čečenijas konflikta noregulēšanas un sarunu Darba komisija panāca vienošanos starp Čečenijas prezidenta pārstāvjiemun "opozīciju," par sarunu sākšanu Vladikaukāzā 12.decembrī. No Krievijas puses sarunās bija jāpiedalās 12 cilvēkiem Mihailova (Михайлов, Krievijas Nacionālās un reģionālās politikas ministra vietnieks) vadībā un 9 cilvēkiem no čečenu puses ar Ekonomikas un finanšu ministru Abubakarovu (Абубакаров) vadībā. No "opozīcijas" puses - 3 cilvēki ar senu Čekas aģentu Bashanovu (Басханов).
8.-10.decembrī "neatpazīti helikopteri" izmētāja virs Čečenijas ciemiem pilnīgi slepenas pavēles kopijas, kurās Krievijas AM, IeM, Čekas vadītāji pavēlēja veikt varmācīgu Čečenijas iedzīvotāju deportāciju uz dažādiem krievijas reģioniem. Pavēles īstumu vēlāk publiski apstiprināja Krievijas Iekšlietu karaspēka ģenerālpulkvedis Podkolzins (Подколзин). Šādus iekarotāju plānus izjauca tikai varonīgā un neatlaidīgā čečenu tautas pretestība.
9.decembrī Krievijas masu mediji ziņoja, ka 12.decembrī atsāksies sarunas ar Dudajevu, tādēļ uz Mozdoku izlidojuši ģenerāļi Gračovs, Jerins un Stepašins. Kāpēc tam tapa zināms, Mozdokas izbraucienā tika plānota Dudajeva slepkavība, ko pēc tam būtu novēluši uz pašiem čečeniem un "opozīciju."
9.decembrī Krievijas prezidents B.Jeļcins parakstīja pavēli Nr. 2169, kurā bija teikts: "Visiem vaksts rīcībā esošajiem spēkiem un līdzekļiem nodrošināt bandu atbruņošanu Ziemeļkaukāzā." Par gaidāmajām sarunām nebija teikts ne vārda. Federācijas padomes un valsts domes spīkeri iepazinās ar šo pavēli un deva parakstu par neizpaušanu.
10.decembrī Čečenijas prezidents Dudajevs nodeva visus sagūstītos krievu algotņus Aizsardzības ministrijas medicīnas dienesta ģenerālpulkvedim Čižam (Чиж). Premjerministrs V.Černomirdins (В.Черномырдин) parakstīja slepeno rīkojumu Н-1887-п, uz kura pamata plānojās veikt čečenu deportāciju Krievijas iekšienē.
Tikmēr Krievijas prezidents B.Jeļcins tika hospitalizēts "deguna dobuma starpsienas operācijai" uz 9 dienām. Štābs (штаб СКВО) izdeva pavēli, saskaņā ar kuru 11.decembrī Čečenijā jātiek ievestām 2 motostrēlnieku un 1 tanku divīzijām. Vēl palīgos tika nodoti Krievijas iekšlietu karaspēka 2 pulki. Operācija "Nelikumīgo bruņoto formējumu atbruņošanai un konstitucionālāskārtības atjaunošanai Čečenijā" būtu jāpabeidz ne vēlāk par 1994.gada 20.decembri.
Masīvas karadabības sākums. Tā kā Avturhanova apvērsuma mēģinājums bija izgāzies, tad 1994.gada 11.decembrī krievu armija sāka atklātu agresiju pret čečenu brīvvalsti - krievu armijas grupējums 80-120 000 kareivju un virsnieku daudzumā kopā ar 6000 bruņutehnikas vienību no Ingušijas, Dagestānas un Stavropoles novada teritorijām iebruka Čečenijā. Sākās nežēlīgs un asiņains karš.
Okupantu bruņutehnikas kolonnas devās uz čečenu galvaspilsētu Džoharu, aviācija bumboja pilsētas un ciemus, kad tajos vēl darbojās slimnīcas, dzemdību nami un skolas. Jau no paša iebrukuma sākuma krievi pielietoja starptautiski aizliegtus ieroču veidus - lodīšu un adatu sprāgstlādiņus, kasešu un vakuuma bumbas. Daudz bija ķīmisko ieroču pielietošanas gadījumu, kuru sekas Čečenijā jūtamas vēl šodien.
Groznijas aizstāvēšana. 1994.gada 31.decembra rītā 90 000 lielais krievu armijas grupējums ar 6000 vieglās un smagās bruņutehnikas vienībām, reaktīvajām raķešsistēmām, artilēriju un palīgtehniku ar aviācijas atbalstu sāka uzbrukumu Džoharai.no trim pusēm. Kopumā kaujas par pilsētu turpinājās 54 dienas.
Niknas kaujas izvērsās tieši Prezidenta pils priekšā. Mobilās čečenu karavīru un lauku zemessargu grupas šāva uz tankiem un bruņumašīnām ar granātmetējiem. 31.decembra un sekojošajās janvāra dienu kaujās čečeni pilnīgi sakāva uzbrūkošos krievu spēkus. Pirmajam uzbrukumam sekoja vēl daudzi citi, kuros čečeni parādīja nesalaužamu drosmi un vīrišķību.
Džoharas ielās mētājās simtiem sadegušas krievu bruņutehnikas un tūkstošiem krievu līķu. Tika sagrauti veseli pulki un brigādes, simtiem okupantu tika sagūstīti. Kopumā krievi še zaudēja 18-22 000 kareivju un virsnieku kā arī vairāk kā 1200 bruņutehnikas vienību tika sadedzinātas vai izsistas no ierindas.
Plašu atpazīstamību guva kaujas pie Dzelzceļa stacijas, kurās tika bloķēta un praktiski pilnībā iznīcināta 131.Maikopas motorizētā brigāde (https://www.youtube.com/watch?v=vjYMBERydG8), kas tika izveidota vēl Krievijas Pilsoņu kara laikā un tika uzskatīta par elitāru paraugvienību. Tadēļ tās sagraušana bija apkaunojums Krievijas Aizsardzības ministrijai un armijai.
Tikai 1995.gada marta vidū pēdējās lielās modžahedu vienības pameta galvaspilsētu, pēc Šamila Basajeva pavēles uzspridzinot televīzijas torni.
Krievu propaganda līdz pat šai dienai cenšas samazināt modžahedu militāro pārākumu - tie gandrīz 90% sastāvēja no parastiem zemessargiem, kas pirmo reizi bija ņēmuši rokās automātus. Krievu ģenerāļi un masu mediji sagvelzuši milzumu izdomājumu par "dudajeviešu dzotiem un bunkuriem," "baltiešu biatlonistēm-snaiperēm, kas saņēma 1000 dolārus dienā" un "daudzlīmeņu nocietinājumiem," ko varēja pārvarēt tikai ar "neticamu krievu karavīra varonību un apņēmību."
Bamutas ieņemšana. Čečeni ciemu bija stipri nostiprinājuši, tā bija viena no galvenajām viņu bāzēm. 2 pirmie uzbrukumi tika atsisti, bet trešajā uzbrukumā Bamutu ieņēma gandrīz bez kaujas.
Samašku slaktiņš (1995.g. 7.-11.aprīlis). 1995.gada aprīlī ģenerāļa Romanova (arī Antonovs) vadībā krievu armija noslepkavoja ap 300 mierīgos čečenu iedzīvotājus - galvenokārt sievietes, vecīšus un bērnus, Samašku ciemā (Самашки) Čečenijā. Jau no paša kara sākums Šamašku ciems, kas atradās 10 km no Čečenijas-Ingušijas robežas, krieviem bija kā sirpis pakaļā. Caur to gāja autoceļš Rostova-Baku un arī dzelzceļš.
Krievu triumfa gājiens izbeidzās vēl nesācies, jo Šamašku iedzīvotaji kategoriski atteicās laist cauri ciemam tanku kolonnas. Tad krievu karaspeks apgāja ciemu ziemeļos, tādejadi ciemu pa pusei bloķējot. Brīvs bija tikai ceļš uz dienvidiem, rajona centra Ačhojmartanas (Ачхой-Мартан) virzienā.
Visu ziemu krievu pavēlniecībai nebija gar Šamaškiem nekādas daļas, jo tika izcīnītas smagas kaujas Groznijā. Tomēr 1995.gada 6.aprīlī situācija ap ciemu bija jau galēji nokaitēta - apkārtnē darbojās čečenu kaujinieku vienības. Krievu komandieri pie ciema papildus disloceja omoniešus, iekšlietu karaspēku, ap 100 artilērijas vienību un piestādīja ultimātu - ciemu bija jāpamert visiem kaujiniekiem, iedzīvotājiem bija jānodod 264 automātus, 3 ložmetējus un 2 bruņutransportierus.
Apspriedušies, ciematnieki nolema izpildīt izvirzītos noteikumus, lai gan tāda ieroču daudzuma ciemā nebija. No ciema aizgaja ap 70 kaujiniekiem pēc iedzīvotāju lūguma un devās uz Sunžas grēdas pusi. Šamaškos palika tikai 4 bruņoti cilvēki. Tika cerēts uz pārrunām.
Ultimāta termiņš beidzās 1995.gada 7.aprīlī 9:00 no rīta, bet krievi saka saut pa ciemu ar lielgabaliem jau naktī pirms termiņa beigām. Ap 5 rītā ciemu bombardēja aviācija.
7.aprīļa rīta 300 ciematnieki pameta Šamaškus. Plkst. 10 sarunas tika turpinātas, taču nedeva nekādu rezultātu - iedzīvotaji nevarēja nodot prasīto ieroču daudzumu, jo to viņiem nebija. Plkst. 14 " Rietumu" grupas komandieris ģenerālis Mitjakovs (Митяков) atkārtoja ultimāta prasības, bet vakarā krievu karavīri iebruka ciemā.
Soda operācija turpinājās 4 dienas. Šai laika ciema netika ielaisti ne žurnālisti, ne Sarkanā krusta pārstāvji. Tiešs slaktiņa realizētājs bija ģenerālis Romanovs (Романов, saukts arī par Antonovu), jo tieši viņš komandēja tās iekšlietu karaspēka daļas, kas iebruka ciemā. Tikai vienā dienā - 8,aprīlī vien, ciemā tika nogalināti simtiem sieviesu, bērnu un sirmgalvju.
Slepkavošana sākās uzreiz pēc krievu soda vienību ierašanas. Aizdomīgās mājas apmētāja ar granātām, pēc tam izdedzinaja ar ugunsmetejiem "Kamene." Daudzi tika sadedzināti dzīvi. Piemēram, vietejās iedzīvotajas Janistas Bisultanovas acu priekšā nošāva večuku, kas lūdza žēlastību un rādīja savulaik krievu piešķirtos ordeņus. Ruslanam V. nogalināja 90 gadu veco sievastēvu, kas savulaik Sarkanās Armijas rindās bija ieņēmis Bukaresti un Sofiju. Iebrukuma laikā apmēram 40 ciematnieki pabēga mežā, cerot tur pārlaist nelaimi. Tomēr mežiņu sašāva ar artilēriju un tie gandrīz visi gāja bojā.
Tikai līdz 16.aprīlim vien lauku kapsēta tika izrakti 211 kapi un ar katru nākamo dienu to kļuva vairāk. Daudzi šamaškieši tika apbedīti citviet. Nogalināti tika arī ap 30 skolas bērni.
1995.gada oktobrī čečeni uzspridzināja "bendi" tunelī uz Minutkas laukumā Džoharā. No tā laika šo masu slepkavu "dārzeņa" stāvoklī uztur pie dzīvības Galvenajā kara hospitālī Maskavā.
Š.Basajeva reids uz Budjonovsku (1995.g. 14.jūnijs). Ļoti pārdrošs Šamila Basajeva un viņa kaujinieku izbrukums dziļā krievu aizmugurē Budjonovskā (Буденовск) 1995.gada jūnijā.
14.jūnijā čečenu kaujinieki Šamila Basajeva vadībā devās izbrukumā ienaidnieka teritorijā. Kaujinieku skaitu dažādos avotos tiek minēts no 160-195 vīriem. Tie pārvietojās trijos ar tentu slēgtos kamazos, ko pavadīja divas vieglās automašīnas, kas bija pārtaisītas, lai izskatītos pēc milicijas mašīnām. Čečenu mērķis bija Miņeraļnije Vodi (Минводы) Stavropoles novadā (Krievija), kurā tika plānots sagrābt Krievijas dienvidos lielāko starptautisko lidostu. Tāpat netika izslēgts arī izrāviens līdz Maskavai. Taču nācās samierināties ar Budjonovsku Stavropoles novada dienvidos.
Līdz Budjonovskai Stavropoles novada dienvidos modžahedi tika garām 52 aizkārtnēm un KCP, apgalvojot, ka kravā atrodas "krava Nr.200" («Груз-200», t.i. kritušo krievu kareivju līķi). Tomēr pirms Praskovejas ciema (Прасковея) netālu no Budjonovskas krievu sargkareivji kategoriski atteicās laist mašīnas tālāk bez rūpīgas pārbaudes. Čečenu kaujinieki apšāva sargkareivjus un iebrauca pilsētā.
Š.Basajevs sadalīja savu vienību divās daļās un 2 stundās, izmantojot pēkšņuma momentu, pilsēta tika iztīrīta no krievu spēka struktūrām. Tika apšauti patruļpolicisti un ieņemta centrālā milicijas ēka. Pa ceļam ar granātmetēju sašāva autobusu ar helikopteru pilotiem, izdzīvojušos apšāva ar kalašņikoviem.
Modžahedi rīkojās apņēmīgi un nežēlīgi. "Tīrot" pilsētu, tie pietuvojās 2.Stavropoles novada slimnīcai, pa ceļam ņemot gūstekņus. Š.Basajevs pieņēma lēmumu ieņemt aizsardzības pozīcijas tieši slimnīcā. Pēc dažādiem vērtējumiem slimnīcā savācās 1600-2000 cilvēku. Krievu ģenerāļi tā vien vēlējās sturmēt slimnīcas ēku, ķīlnieki maz tos uztrauca.
Jau no pirmajām minūtēm, kad slimnīcu bija ielenkušas īpašo uzdevumu vienības un bruņutehnika, sākās pilsētiņas iedzīvotāju psiholoģiskā apstrāde. Pa pilsētiņu klīda provokatori un stāstīja par "teroristu zvērībām" slimnīcā. Izplatījās baumas par to, ka puse ķīlnieku jau nogalināti, sievietes izvarojot, bet bērniem sašķaidot galvas pret grīdu.
Tad sāka apšaudi, kurā izmantoja pilnīgi visu. Pa logiem šāva ar bruņutehniku, no helikopteriem šāva raķetes. Šāva arī snaiperi. Bez apstājas rēja ložmetēji. Pilsētā sadzina visas slavenās specvienības - "Alfa," "Vitjazs," "Krievzeme" u.c. Beidzot 17.jūnijā specvienības devās uzbrukumā slimnīcai. Uzbrukums aprimās ar lieliem krievu zaudējumiem. Krievu avoti ziņoja, ka atkāpšanās laikā specvienības nokļuva zem savējo uguns. Krievu militāristiem bija jāatzīst, ka čečenu aizsardzība bija organizēta pareizi.
Tad ķērās pie visādām viltībām - slimnīcā zem histērisku sieviešu un pļēguru maskas centās iekļūt krievu aģenti. Čečeni tos apšāva. Tad mēģināja ievest "kastes ar medikamentiem." Kad modžahedi nodeva pa tām automātu kārtas, no kastēm sāka sūkties asinis. Š.Basajeva palīgs Aslambeks no Germenčukas (Lielais Aslanbeks) atceras: "No pirmās dienas karoju Čečenijā, nācies karot Abhāzijā, Karabahā, taču tāda jautra kariņa kā Budjonovskā man nav bijis - tu šauj, krievi mirst, pa tevim šauj, krievi mirst."
Krievu uzbrukums nebija izdevies un tagad vienīgā alternatīva bija atgādāt šurpu smago artilēriju un pārvērst slimnīcu būvgružu kaudzē. Tomēr tolaik Krievija vēl spēlēja "demokrātiju," bez tam viss notika "onlainā" visas pasaules acu priekšā un tādai masu slepkavībai Jeļcina valdība tomēr nebija gatava.
Tādēļ krievi tikām drudžaini meklēja izeju. Piedāvāja pat miljoniem dolāru un drošas aiziešanas garantijas. Tomēr Š.Basajevs bija nelokāms - tūlīt pārtraukt Čečenijas ciemu bombardēšanu un sākt sarunas par krievu karaspēka izvešanu.
Beidzot, kad bija krituši desmitiem īpašo kaujas vienību kareivju, ap 130 ķīlniekiem bija nogalināti un 500 ievainoti, krievu ģenerāļiem pavēlēja sākt sarunas. Ņemot vērā, cik ļoti kremļa vara nevērtē cilvēku dzīvības, bija mazliet neparasti, ka Š.Basajeva nekaunīgais reids krievu aizmugurē tomēr nesa kādus politiskus augļus. Tomēr fakts paliek fakts, un notika tieša tālruņa saruna starp Š.Basajevu un toreizējo Krievijas premjeru Viktoru Černomirdinu: "Sveicināts, Šamil Basajev! Jā, esmu ar mieru. Jā, mēs pārtraucam karu Čečenijā, bet jūs atbrīvojat ķīlniekus. Mēs dodam transportu, un jūs braucat projām."
Ar laiku kremļa troļļi visvisādi centušies izkropļot patiesību par Budjonovskas krīzi.
S.Radujeva Kizļaras reids. Кизлярский поход. 1996.gada 9.janvārī Salmana Radujeva komandētā čečenu vienība veica pēkšņu uzbrukumu Dagestānas pilsētai Kizļarai. 18.janvārī modžahedi, pārrāvuši aplenkumu, ar kaujām aizgāja uz Ičkēriju. Lūk, karagājiena hronika.
9.janvāris. Agri no rīta Dagestānas pilsētā Kizļarā iegāja čečenu lauka komandiera Salmana Radujeva komandētā 256 čečenu vienība. Saskaņā ar čečenu izlūkošanas datiem, Kizļarā atradās krievu helikopteru bāze, kuras noliktavās bja daudz ieroču. Reida mērķis bija šīs bāzes iznīcināšana. Tomēr šīs ziņas neapstiprinājās un Radujeva kaujinieki aerodromā uzgāja tikai vairākus helikopterus bez degvielas un tukšas ieroču kastes. Helikopteri tika sadedzināti.
Izcēlās niknas sadursmes ar krievu karaspēka vienībām, kas pēc tam ar nodomu atstāja Radujeva vienībai iespēju atkāpties uz slimnīcu un dzemdību namu. Radujeva vienība kaujās Kizļaras ielās zaudēja 35 kaujiniekus un ieņēma aizsardzību slimnīcā. Slimnīcā tika sapulcināti tuvējā rajona iedzīvotāji - kopā ap 3700 cilvēkiem. Ķīlnieku sagrābšana iepriekš netika plānota, bet Radujevs darbojās pēc apstākļiem un mēģināja glābt vienību, jo bija nonācis krievu izliktajā slazdā. Izmantodams situāciju Radujevs pieprasīja krieviem izvest karaspēku no Čečenijas un no Ziemeļkaukāza vispār.
10.janvāris. Radujevs piekrita atlaist lielāko daļu ķīlnieku un pamest Kizļaru. Krievu varas iestādes apsolīja izlaist viņa vienību uz Čečeniju. Paņēmis līdzi daļu kritušo biedru ķermeņu un 230 ķīlniekus, čečenu vienība no rīta izbrauca Pervomaiskas (Первомайск) virzienā - tā atradās uz robežas ar Čečeniju. Dienas beigās kaujinieku kolonna ieradās Pervomaiskā.
Blokpostenī pie Pervomaiskas radujevieši saņēma gūstā 36 krievu omoniešus. Tuvojoties tiltam pār Tereku, kolonnu apšaudīja krievu helikopteris, kas arī ar raķeti sašāva tiltu. Tādejādi vienība vairs nevarēja izbraukt caur Pervomaisku uz Čečeniju. Radujevs pieprasīja dot citu maršrutu vai arī atjaunot tiltu, taču saņēma atteikumu.
11.-14.janvāris. Krievu karaspēks aplenca Pervomaisku. Pie ciema ieradās jauni un jauni krievu spēki. Pervomaiskas iedzīvotāji ciemu pameta. Krievu militāristi un mediji izplatīja melus par to, ka čečeni esot sākuši ķīlnieku nogalināšanu. Tomēr radujevieši to nedarīja ne Kizļarā, ne arī Pervomaiskā.
Naktī no 14.uz 15.janvāri ap 35 čečenu kaujiniekiem izdevās ar kauju aiziet uz Čečeniju. Pervomaiskā palika 185 kaujinieki.
Laikaposmā no 11.-15.janvārim S.Radujeva vienības kaujinieki čečenu komandieru Aidamira Abalajeva, Hunkarpašā Israpilova un Turpala Atgirijeva vadībā Pervomaiska tika nopietni nocietināta. Visā ciemā tika izrakti ierakumi, uzbūvētas blindāžas. Vienība gatavojās turēties līdz nāvei. Ierakumus lika rakt arī ķīlniekiem.
15.janvāris. Kļuva redzams, ka krievi gatavojas doties uzbrukumā. S.Radujevs piedāvāja viņiem savākt visus ķīlniekus no ciema. Radujevs paziņoja, ka ķīlnieki vairs nav nepieciešami un čečeni gatavi atbrīvot visus, izņemot sagūstītos omoniešus, un cīnīties kā vīri, neapdraudot mierīgos iedzīvotājus. Tomēr krievu militāristi atteicās pieņemt šo priekšlikumu un turpināja izplatīt melus par sākušos ķīlnieku nošaušanu.Tādēļ krievi arī paziņoja, ka uzbrukums jāsāk nekavējoši.
15.janvārī radujevieši atbrīvoja visas sievietes. Vairākas atbrīvotās sievietes labprātīgi nolēma palikt ciemā, nevēloties pamest savus vienībā esošos radiniekus. Kāds no krievu ģenerāļiem paziņoja, ka uzskatīs šīs sievietes par "teroristu līdzskrējējām" un ka viņas "atbildēs par to."
Kaujinieki noņēma ķīlniekiem apsardzi un nolēma tos atbrīvot pa mazām grupām.
Netālu no Pervomaiskas sapulcējās vietējo iedzīvotāju grupa, ka prasīja izlaist kaujiniekus uz Čečeniju. Piepeši parādījās krievu helikopteri un apšaudīja tos - 4 cilvēki gāja bojā.
18:20 krievu vienības sāka uzbrukumu Pervomaiskai. Tika atsisti 3 uzbrukumi un krievi zaudēja 34 kritušos. Ciemā tika sašauti 8 bruņutransportieri, aiz ciema - vairāki T-72 tanki. čečeni zaudēja 7 nogalinātos un 9 ievainotos. Gāja bojā arī 15 ķīlnieki, vairāki desmiti tika ievainoti.
No Čečenijas puses no ārpuses mēģināja izlauzties 45 modžahedu vienība. Zaudējuši 3 kaujiniekus, viņi bija spiesti atkāpties.
22 sākās artilērijas sagatavošana.
Apmēram 23 sākās jauns uzbrukums.
16.janvāris. Visu nakti krievu karaspēks mēģināja ieņemt Pervomaisku. Krievu vienības ar bruņutransportieru un bruņumašīnu atbalstu pa ielām dziļi ieķīlējās Pervomaiskā. Tomēr ap 5 no rīta tie tika padzīti no ciema un spēja nocietināties tikai divās trijās mājās nomalē. No rīta Pervomaiskas ielās mētājās vairāk kā 160 krievu karavīru līķu. No modžahedu puses bija gājuši bojā vēl 5, 11 ievainoti. Tāpat bija gājuši bojā 4 ķīlnieki, vairāk kā 20 ievainoti.
Pie Novogroznijas (Oishāra) ciema vietējie iedzīvotāji apturēja krievu bruņutehnikas kolonnu, kas devās uz Pervomaisku. No Hasavjurtas Pervomaiskas virzienā devās mierīgo iedzīvotāju gājiens ar prasībām beigt slaktiņu.
Tikmēr Pervomaiskā vairāki desmiti ķīlnieku nonāca sabrukušas mājas drupās. Ķīlnieki tika sadalīti 6 grupās un patvērās māju pagrabos.
16.janvāra vakarā divās kauju dienās čečeniem bija gājuši bojā 17, ap 20 ievainoti (2 no tiem smagi), bet krieviem bojā gājuši bija vairāk kā 200. 26 ķīlniekiem izdevās izkļūt no ciema.
Čečenu vienības uzbruka krieviem arī no ārienes.
17.janvāris. Pēc kārtējā neveiksmīgā uzbrukuma krievi apšaudīja Pervomaisku ar Gradiem 4-5 stundas. Tad sekoja nākamie uzbrukumi. Gāja bojā vēl 20 ķīlnieki.
Čečenu kaujinieki pa rācijām sazinājas ar krieviem, jau kuro reizi piedāvājot savākt ķīlniekus no ciema. Par atbildi atskanēja tikai lamas. Katru pusstundu ķīlnieki ēterā ziņoja, ka ir vēl dzīvi, lūdzot tos izvest no ciema. Krievi atbildēja ar rupjībām, jaunām apšaudēm un uzbrukumiem. Čečeni turpināja klusuma brīžos atbrīvot nelielas ķīlnieku grupas 1-2 cilvēku skaitā. 9 ķīlnieku grupu, kas izgāja no ciema ar baltu karogu, krievi apšāva no bruņumašīnas.
Radujevs pa rāciju sazinājās ar Čečenijas televīzijas studiju "Prezidenta kanāls" un izgāja ēterā. Viņš paziņoja, ka krievu uguns bojā gājuši 7 sagūstītie omonieši, daži no sagūstītajiem omoniešiem ņēmuši rokā ieroci un kopā ar čečeniem sākuši karot pret krieviem. Tika nodots gūstekņu vēstījums krievu militāristiem.
No ārpuses vairākas čečenu vienības 150-250 cilvēku kopskaitā karoja ar krievu karaspēku. Krievu pozīcijas tika apšaudītas ar gradiem un prettanku granātmetējiem. Viena no čečenu kaujinieku grupām cīnījās no Terekas upes straumes.
Naktī no 17. uz 18.janvāri krievu militāristi vēl reizi devās uzbrukumā Pervomaiskai. Uzbrucēju grupas izsēdināšanas mēģinājumā tika sašauts krievu helikopteris, vēl divi helikopteri tika bojāti, taču spēja atgriezties bāzē.
18.janvāris. Agri no rīta radujevieši pārrāva aplenkumu un kopā ar ķīlniekie laivās pārcēlās pāri Terekai uz Čečeniju. Daudzi šķērsoja upi pa gāzes cauruli. Vairāku dienu kaujās Pervomaiskā gāja bojā 23 čečenu kaujinieki. Šķērsojot mīnu lauku, kaujinieki zaudēja vēl sešus sapierus.
15 kaujinieku piesegšanai palika ciemā - 11 no viņiem tika sagūstīti, pārējie gāja bojā.
Izlaužoties radujevieši līdzi paņēma 140 ķīlniekus (neskaitot sagūstītos omoniešus). Vairāk kā 50 ķīlnieku atpalika marša laikā un nonāca krievu rokās. 82 ķīlniekus un 29 gūstekņus izveda uz Čečeniju. Gūstītie omonieši nesa ievainotos.
No rīta aptrūkās radio "Brīvība" tālruņa sakari ar Čečenijas Republikas preses un informācijas ministru M.Udugovu,kas visu pēdējo dienu gaitā ziņoja pa satelīttelefonu par notikumiem Pervomaiskā. Vālāk noskaidrojās, ka amerikāņu firmas "Inmarsat" birojā ieradās čekisti un pieprasīja šo tālruni atslēgt, jo tas esot nonācis "teroristu rokās." Radio "Brīvība" korespondenti apmeklēja Pervomaisku un redzēja tur 30 līķus. Nebija iespējams noskaidrot, kurš no līķiem bijis kaujinieks, kurš ķīlnieks.
Saskaņā ar iekšlietu karaspēka kareivju no Brjanskas liecību krievu karaspēks bija cietis lielus zaudējumus. Tikai viņu vienībā vien bija krituši 20 kareivji. Vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka sanitārie helikopteri ar nogalinātajiem un ievainotajiem kauju laikā pacēlās no apkārtnes ciemiem katru pusstundu. Krievi Pervomaiskas kaujās zaudēja vairāk kā 250 nogalināto. Tika sašautas 25 kājnieku bruņumašīnas un bruņutransportieri, 5 tanki, notriekts viens helikopteris. Izlaužoties no aplenkuma čečenu kaujinieki iznīcināja vēl ap 50 krievu karavīriem un vairākas bruņutehnikas vienības.
Kopējais kritušo čečenu skaits Pervomaiskā bija 70.
No krievu uguns gāja bojā līdz pat 50 ķīlniekiem. Ķīlnieki, kas izkļuva no Pervomaiskas, tūdaļ pat nonāca čekistu rokās, kas tos nosūtīja uz "filtrācijas nometnēm," kur tos mēģināja piespiest stāstīt melus par šiem notikumiem.
23.janvāris. 11:00 Novogrozņenskā (Oishāra) bija norunāta ķīlnieku nodošana Dagestānas sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem. Tomēr šo tikšanos pārcēla uz 24.janvāri, jo dagestāņi centās panākt no krievu varas iestādēm drošības garantijas ķīlniekiem, kas atgriezīsies mājās, kā arī pierasīja, lai tos nenosūtītu uz "filtrācijas nometnēm."
24.janvāris. Dagestāniešiem tika nodoti 46 ķīlnieki. 36 ķīlnieki tika nodoti vēl agrāk pakaļ atbraukušajiem radiniekiem.
Novogrozņenskā notika preses konference, kurā bija klāt Aslans Mashadovs, Šamils Basajevs, Salmans Radūjevs, Movlads Udugovs. Bija klāt arī Ahmads Kadirovs, kas toreiz pildīja muftija pienākumus. Čečenu puse prasīja krievu varas iestādēm izdot kritušo modžahedu līķus, kurus Radūjevs nespēja paņemt no Kizļaras un Pervomaiskas. Tika izrakti 52 kapi. Sagūstītos omoniešus piedāvāja samainīt pret sagūstītajiem čečeniem.
25.janvāris. Čečenijā nogādāja 36 modžahedu ķermeņus. Sagūstītos kaujiniekus izdevās atbrīvot ne ātrāk kā pēc mēneša, pie tam tikai septiņus. Par trim atlikušajiem krievi atteicās vispār ko pavēstīt, visdrīzāk tie tikuši nogalināti. Ceturtais nomira no brūcēm dažas dienas pirms apmaiņas, visdrīzāk viņam netika sniegta pienācīga medicīniskā palīdzība.
1996.gada janvāra beigās pēc Krievijas Federācijas prezidenta B.Jeļcina un Krievijas premjera Viktora Černomirdina iniciatīvas Kremlī pieņēma lēmumu par Čečenijas prezidenta Dž.Dudajeva, Čečenijas bruņoto spēku štāba priekšnieka Aslana Mashadova un komandiera Salmana Radūjeva fizisku iznīcināšanu. Krievu drošības dienestiem tika doti attiecīgi norādījumi - tā Krievija kļuva par terorismu pārstāvošu valsti.
Krievu varas iestādes visādi centās izmantot Radūjeva karagājienu savas propagandas nolūkos, tādēļ organizēja atkāpšanās koridoru Kizļarā uz medicīnas iestādēm. Lai gan kopumā šī specoperācija krieviem galīgi nebija veiksmīga, tomēr līdz šim brīdim viņu propaganda apgalvo, ka galvenais Radūjeva mērķis bijis sagrābt ķīlniekus dzemdību namā.
Krievu sakāve Hulhulas upes aizā. Ap 1996.gada 2.aprīlī Šamila Basājeva vadītie čečenu partizāni Hulhulas (Хул-Хуло) upes aizā Vedenas rajonā sagrāva lielu krievu karaspēka kolonnu, iznīcinot vairākus simtus krievu izlases vienības "Skorpions" karavīrus un desmitiem vienību kaujas tehnikas.
Krievu prese to nepieminēja ne ar vārdu.
Krievu sakāve pie Jarišmardas. 1996.gada 16.aprīlī Šatojas (Шатойск) rajonā pie Jarišmardas (Ярыш-Мард) ciema čečeņu partizāņi emīra Hataba vadībā sagrāva 245.motorizētā strēlnieku pulka kolonnu.
Demobilizētie krievu karavīri atgriezās mājās. Modžahedi vērsa viesuļuguni pret krieviem no automātiem, ložmetējiem un granātmetējiem. Kolonnas kustība tika bloķēta uzspridzinot ar radio vadāmas mīnas.
Sākumā krievi runāja par 26 kritušajiem, vēlāk tie atzina par zaudētiem 80 nogalinātos un 60 ievainotos. Tikai pēc vairākiem gadiem atzina patieso skaitli - vair āk par 200 kritušajiem. Patiesībā tika iznīcināti 223 iebrucēju (no tiem 26 virsnieki, tostarp arī ģenerāļa Puļikovska dēls) un 30-50 kaujas tehnikas vienību, pārsvarā KKM (БМП). Čečeniem krita tikai 5 kaujinieki,
Visu pasauli apceļoja šīs kaujas videoieraksts. Neparasti, ka šo notikumu plaši atspoguļoja krievu masu mediji, kas tā parasti nedarīja. No amata tika atcelti divi ģenerāļi no Maskavas. Tas tādēļ, ka daudzi no šiem kareivjiem nāca no Piemaskavas un šādus zaudējumus nebija iespējams noslēpt. Krievijas valstī tika izsludinātas sēras, bet Jeļcinam nācās mulsi taisnoties domes priekšā.
Savu sakāvi krievi centās izmantot propagandā. 1996.gada 19.aprīlī uz Maskavu pie Jeļcina uz apspriedi ieradās rietumvalstu līderi, kuriem Jeļcins demonstrēja kārtējo "čečenu terorisma piemēru."
Džohara Dudajeva nogalināšana. Krievu militāristi Čečenijas prezidentu Dudajevu nogalināja 1996.gada 21.aprīlī, šaujot ar raķeti uz ieslēgta satelīttālruņa pusi. Kā izrādās, šos satelītu datus krieviem piegādājuši amerikāņi.
Kara beigas. Šī Basajeva diversiju grupas Budjonovskas reida iznākumā, kam nebija precedenta, tika izveidota pārrunu komisija. Patiesi, karadarbība Čečenijā tika izbeigta un sākās sarunas. No čečenu puses tās vadīja štāba priekšnieks ģenerālis Aslans Mashadovs, no krievu - ģenerālis Romanovs. Visi ierunājās par kara beigām un nākamo mieru, bet nekādi nebija skaidrs, kāds gan šis miers varētu būt krievu okupācijas apstākļos. Bija gan skaidrs, ka pārrunu rituāls ir tikai atelpa pirms nākamajām cīņām.
Groznijas ieņemšana - operācija "Džihāds" (1996.g. augusts). Ļoti laba čečenu modžahedu izplānota un novadīta militārā operācija, kad 877 kaujinieku paralizēja 15 000 lielo krievu okupācijas armijas kontingentu Groznijā. Čečani tai bija piešķīruši nosaukumu - "Džihāds."
Vēl pirms uzbrukuma čečeni vērsās pie krievu kareivjiem un Zavgajeva milicijas ar aicinājumu neizrādīt pretestību. Groznijā tika izplatītas skrejlapas, čečeni pa radio sazinājās ar krievu militārpersonām.
1996.gada 6.augustā pēc prezidenta Zelimhana Janderbijeva pavēles čečeni uzbruka krievu ieņemtajai Groznijai - operācija "Džihāds." Operāciju komandēja Ičkērijas Republikas ģenerālštāba priekšnieks Aslans Mashadovs. Krievu karaspēka piebāztajā pilsētā iegāja tikai 877 karotāju.
Tomēr operācija bija labi izplānota. Šie nepilnie divi bataljoni spēja paralizēt visas krievu kaujasspējīgās daļas pilsētā, un pilnīgi bloķēja visus krievu mēģinājumus atgūt pilsētu. Tas viss neskatoties uz to, ka krievi no divām savām lielākajām bāzēm Hankalas un Šeiha Mansura lidostas sūtīja uz pilsētas centru arvien jaunas un jaunas armijas vienības. Tāpat tika bloķēti krievu papildspēki, kas mēģināja ierasties Groznijā no Gudermesas pilsētas un arī citiem virzieniem. Čečeni veica vairākus veiksmīgus uzbrukumus no slēpņiem, pēc kā krievi atteicās no virzīšanos uz čečenu galvaspilsētu. Tika bloķēts ešelons ar krievu karavīriem un tehniku, kas mēģināja izlauzties uz Hankalu no Gudermesas. No Ingušijas puses čečeni apturēja un sagrāva specvienības, kas virzījās uz Groznijas rieteņu piepilsētu Černorečji. Tāpat krievu kolonnas tika sagrautas Kurčalojas rajonā un okupantu pārvietošanās tika bloķēta citās valsts vietās.
Divu nedēļu kaujās 850 čečenu cīnītājiem pievienojās vēl līdz pat 2000 zemessargu.
Pirmajās divās kauju dienās čečeni iznīcināja vairāk kā 400 krievu kareivju, nošāva 28 sagūstītos algotņus, sašāva 27 bruņutehnikas vienības, sagrāba 4 bruņutransportierus, vienu 120 mm mīnmetēju, vairāk kā 300 šaujamieroču, lielu daudzumu munīcijas un granātu.
Starp Džugurtas un Mairtupas ciemiem čečeni uzbruka krievu armijas kolonnai, sašāva 12 bruņutehnikas vienības, vairāk kā 100 kareivju tika nogalināti. Kolonnas atliekas atkāpās uz Kurčaloju.
8.augustā pie Groznijas tika notriekta krievu lidmašīna, kas bumboja pilsētas kvartālus. Šai kauju dienā čečeni iznīcināja 120 kareivjus, sagrāba 2 tankus, 4 bruņutransportierus un 2 kājnieku bruņumašīnas.
Krievi iznīcina civiliedzīvotājus. Atbildot čečeniem, krievi sāka nogalināt civiliedzīvotājus citās Čečenijas vietās. Tā, piemēram, 7.augustā pie Groznijas uz Šatojas autoceļa pie ciema Prigorodnojas tika sašauti 2 autobusi un 2 vieglās mašīnas ar bēgļiem. Ap 13:00 krievu helikopteri atklāja uguni - gāja bojā 22 cilvēki, no tiem 6 bērni 3-5 gadu vecumā. Vairāk kā 30 cilvēki tika ievainoti.
1996.gada 8.augustā pie Komsomoļskas ciema (Комсомольское, tagad Саади-Хутор) nosēdās 3 krievu helikopteri. Krievu karavīri apturēja vairākas automašīnas ar civiliedzīvotājiem, no tām izveda 18 vīriešus un sieviešu un bērnu acu priekšā nogalināja ar aukstajiem ieročiem. No 18 nogalinātajiem 5 bija čečeni, bet 13 - Meshetijas turki. Žurnālistus, kuri izlēca no mašīnas un glābās bēgot, pa krūmiem vēl krietnu pusstundu "medīja" krievu helikopteri. Apšaudi pārtrauca tikai tad, kad helikopteriem beidzās šaujamais un degviela. Brīnumainā kārtā visi žurnālisti palika dzīvi.
Groznijas tuvumā, 7 km no pilsētas, krievu helikopteri apšaudīja mašīnu ar 6 ārzemju žurnālistiem (France Presse, IFA, WTN и Радио Свобода), neskatoties uz to, ka uz mašīnas priekšējā stiikla bija liels uzraksts ПРЕССА, kas bija labi pamanāms no augšas.
Hasavjurtas miers (Хасавюртовское соглашение). Čečenu veiksmīgā militārā darbība piespieda krievus noslēgt miera līgumu, ar kuru arī beidzās I Čečenijas karš. Mieru parakstīja 1997.gada 12.maijā Hasavjurtā (Dagestāna) krievu ģenerālis Ļebeģs un čečenu līderis Aslans Mashadovs. Mazā Ičkērijas republika spēja uz ceļiem nolikt lielo Krievu impēriju. Saskaņā ar līguma noteikumiem, krieviem sava armija bija no Čečenijas jāizved līdz 1997.gada janvārim.
Paši krievi šo miera līgumu uzskata par sev pazemojošu. Protams, tāda situācija nevarēja pastāvēt ilgi un Krievija pēc trim gadiem sāka II Čečenijas karu aizbildinoties ar pašu organizētiem terora aktiem Maskavā un citās Krievijas pilsētās. Bija sācies Putina laiks.
12 мая 1997 года, по итогам длительных переговоров между государственной комиссией Чеченской республики Ичкерия, которую возглавлял первый вице-премьер ЧРИ МОВЛАДИ УДУГОВ и государственной комиссией РФ, которую возглавлял секретарь Совета Безопасности РФ ИВАН РЫБКИН, состоялось официальное подписание межгосударственного договора о мире между ЧРИ и Россией.
Договор о мире, который был подготовлен комиссией ЧРИ и РФ под руководством Удугова и Рыбкина подписали президент ЧРИ АСЛАН МАСХАДОВ и президент РФ БОРИС ЕЛЬЦИН.
Международные эксперты и юристы указывают, что данный договор был юридическим признанием неззависимости ЧРИ, т.к. не существует такого понятия, как «мирный договор» между федеративным государством и одной из её составных частей.
Договор о мире и принципах взаимоотношений между Российской Федерацией и Чеченской Республикой Ичкерия.
Высокие договаривающие стороны, желая прекратить многовековое противостояние, стремясь установить прочные равноправные, взаимовыгодные отношения, договорились:
1. Навсегда отказаться от применения и угрозы применения силы при решении любых спорных вопросов.
2. Строить свои отношения в соответствии с общепризнанными принципами и нормами международного права, при этом стороны взаимодействуют в сферах, определяемых конкретными соглашениями.
3. Договор является основой для заключения дальнейших договоров и соглашений по всему комплексу взаимоотношений.
4. Договор составлен в двух экземплярах, причем оба экземпляра имеют равную юридическую силу.
5. Настоящий договор вступает в действие со дня подписания.
ПРЕЗИДЕНТ РОССИЙСКОЙ ФЕДЕРАЦИИ (подпись) Б. Ельцин
ПРЕЗИДЕНТ ЧЕЧЕНСКОЙ РЕСПУБЛИКИ ИЧКЕРИЯ (подпись) А. Масхадов
II Čečenijas kara nobriešana. 1999.gada septembrī Maskavā, Buinakskā un Volgodonskā tika uzspridzinātas mājas ar visiem iedzīvotājiem, gāja bojā gandrīz 300 cilvēku. Kremlis apsūdzēja čečenu partizānus sprādzienu organizēšanā. Savukārt čečeni apgalvoja, ka mājas spridzinājuši paši krievu specdienesti, lai panāktu krievu sabiedrības atbalstu jaunam iebrukumam Čečenijā. Rjazaņā čekistus-spridzinātājus pieķēra aiz rokas.
Uz šo spridzināšanu pamata par Krievijas impērijas vadoni kļuva čekists Vladimirs Putins.
II Krievu-čečenu karš (1999.g.). Basajeva karagājienu uz Dagestānu izmantoja V.Putins, lai mēģinātu iegūt kontroli pār neatkarīgo Ičkērijas republiku. Brāļu Selima un Ruslana Jamadajevu komandētās vienības atklāja krieviem Gudermesas fronti un padevās bez cīņas. No šiem čečeniem nokomplektēja bataljonu Vostok.
Elistanžas bombardēšana. 1999.gada 7.oktobrī (V.Putina dzimšanas dienā) krievu armijas aviācija gaišā dienas laikā bombardēja un apšaudīja ar raķetēm Elistanžas (Элистанжи) ciemu Vedenas (Beдeнo) rajonā. Tolaik aktīva karadarbība vēl nenotika un ļaudis tādam uzlidojmam nebija gatavi.
Bumbošanā gāja bojā 30, bet ievainoti tika vairāk nekā 50 civiliedzīvotāji. Lielais vairums no tiem bija berni, jo vairākas bumbas trāpīja vietējai koka skolai mācību stundu laikā. Dažu bojā gājušo vārdi: no Orucujevu ģimenes - Rahmans (7 g.), Zaūrs (9 g.), Šamsuds (11 g.), Taīsa (13 g.), Šamsa (15 g.), Artūrs (17 g.); no Dudajevu ģimenes -Rahmans (14 g.), Aslans (16 g.); arī Islams Saītovs (4 g.), Ādams Hamzatovs (4 g.), Islams Čumakovs (10 g.), Sacita Petīrova (14 g.) u.c.
Raķešu trieciens Džoharai. Krievi 1999.gada 21.oktobrī apšaudīja pilsētu ar balistiskajām raķetēm no palaišanas iekārtas Точка У. Kopumā tika izšautas 5 zeme-zeme tipa raķetes. Daļa no tām trāpīja pilsētas tirgū, vēl trāpīja pilsētas dzemdību namam un Māsas (Kaļiņinas) ciema mošejai. Saskaņā ar Associated Press datiem 21.septembra vakarā tika nogalināti 118 un ievainoti vairāk kā 400 mierīgie iedzīvotāji. Čečenijas varas iestādes paziņoja par 137 nogalinātajiem. Pēcāk pienāca precizēti dati - kopējais nogalināto skaits pārsniedza 200, ievanoto - no 400 līdz 600 cilvēkiem. Īstais nogalināto skaits ir vēl lielāks, jo daudzus radinieki izvadāja pa ciemiem pirms to saskaitīšanas. Tirgus tika bombardēts tirgus dienas beigās, kad cilvēki steidzās vēl iepirkties.
Vēl dati: tirgū gāja bojā 61 cilvēks, Kaļiņinas ciema mošejā - 41 cilvēks (no 60 tur esošajiem), viena no raķetēm sprāga vienīgā Groznijā esošā dzemdību nama pagalmā - bojā gāja 13sievietes un 15 jaundzimušie. Vēl 7 cilvēki gāja bojā no šķembām stāvvietā pie dzemdību nama. Daudz ievainoto pie galvenā pasta, kur autostāvvietā sprādziena brīdī atradās vairāki autobusi ar pasažieriem.
Tikmēr Kremlis, kā allažiņ, meloja. FDD Sabiedrisko attiecību centra direktors Aleksandrs Zdanovičs intervijā Radio "Rosija" apgalvoja, ka pēc FDD ziņām "tirgū tika glabāti ieroči, munīcija, sprāgstvielas. Vēl vairāk, kaujinieki, uzskatot, ka pa cilvēku pulkiem nedos triecienu ar aviāciju, artilēriju, savākuši tur lielu daudzumu munīcijas. Tādēļ mēs neizslēdzam, ka varēja notikt nejaušs munīcijas sprādziens, kas noveda pie cilvēku bojāejas."
čečenu ziņojumi par šo varas darbu un Kremļa noziegumiem tika ignorēti krievu un pasaules medijos.
Pulkveža Budanova noziegums. 27.martā pulkvedis Jurijs Budanovs ar bruņumašīnu ieradās Tangi Ču ciemā, sagūstīja 18 gadus veco Elzu Kungajevu un aizveda uz savu karaspēka daļu. Tur viņu pratināja līdz nožņaudza. Sākotnēji tika uzskatīts, ka arī izvaroja, taču ekspertīze to neapstiprināja.
Pulkvedi vēlāk par to tiesāja, 2003.gadā to atzina par vainīgu un piesprieda viņam 10 gadu cietumā. 2008.gadā pēc viņa paša lūguma atbrīvoja pirms termiņa. 2011.gada 10.jūnijā atriebēji viņu nošāva Maskavas centrā, kad tas iznāca no notāra biroja.
Džoharas sturmēšana. Krievu ģenerāļi uzskaīja, ka ieņems Džoharu ātri. Piemēram, Krievijas aizsardzības ministrs Pāvels Gračovs (Павeл Грачев) izteicās, ka Grozniju var ieņemt 2 sundu laikā tikai ar viena izplētņlēcēju gausa desanta pulku vien.
Par komandieri "Apvienotajam federālo spēku grupējumam Čečenijas Republikā" («Объединённaя группировкa федеральных сил в Чеченской Республике») tika iecelts ģenerālleitnants A.Kvašņins (А.Квашнин). Operācijas štābu vadīt tika nozīmēts ģenerālleitnants L.Ševcovs (Л.Шевцов). Uzbrukuma vadību veica operatīvā grupa ar Krievijas aizsardzības ministru P.Gračovu vadībā - viņš bija novietojies dzelzceļa mezglā Mozdokā.
Uzbrukumā Džoharai tika iesaisīts 1,5 tūkstoši smagās tehnikas vienības - tie bija simtiem tanku, vieglāka bruņutehnika, zalvju artilērija, artilērija un mīnmetēji. Paši krievi raksta, ka uzbrukumā devušies 15 000 kareivji (atbilst tikai vienai divīzijai), kas, protams, ir ārkārtīgi samazināts skaits. Īstenībā Džoharā no 4 pusēm ienāca 2 Rohļina (Рохлин) un Babičeva (Бабичев) divīzijas un vēl divas sakomplektētas divīzijas, kuras komandēja ģenerāļi Puļikovskis (Пуликовский) un Staskovs (Стаськов) - tas bija vismaz vairāki desmiti tūkstošu kareivju. Tam jāpieskaita daudzās iekšlietu karaspēka vienības (ОМОН, СОБР), čekisti (toreiz ФСК, tagad ФСБ), jūras kājnieki un aviācija. Vēl iebrucēju pusē darbojās arī kaujas vienība ar apmēram 2000 čečenu nodevēju. Nekur iepriekš vēl postpadomju telpā krievi nebija iesaistījuši tik apjomīgu militāro grupējumu. Krievi vēlējās pakļaut Čečeniju par katru cenu, jo tā bija kļuvusi par bīstamu reālas neatkarības piemēru.
Čečenu spēki bija vērtējami kā dažu tūkstošu kaujinieku lieli. No tiem īsta kaujas pieredze bija ap 400-500 čečeniem no tā saucamā "Abhāzijas bataljona." Čečenu galvenā štāba uzskaitē bija vairākas kaujas vienības kopskaitā ar karotājiem līdz 3000. Vairāk kā puse no tiem tādu vai citu iemeslu dēļ izgāja no kauju zonas. Esot bijis dīvaini - pirmie aizbēguši tieši padomju armijas virsnieki čečeni (tie ieradās Čečenijā pēc Dudajeva aicinājuma), palikuši tikai 2 vai 3. Tomēr čečenu vienības guva pastāvīgu papildinājumu nolauku jaunatnes, kas labprātīgi ieradās Džoharā, lai pirmo reizi ņemtu dalību īstās kaujās. Savu ierašanos katra grupa atzīmēja galvenajā štābā pie ģenerāļa Mashadova (atradās Prezidenta pils pagrabā). Saņēmušas ieročus, munīciju un instrukcijas, šīs grupas devās uz pozīcijām. Starp šiem cīnītājiem daudz bija tādu, kas pirmo reizi mūžā turēja kalašņikovu, taču kautrējās tajā atzīties. Tādēļ pilsētā tika organizēti īsi apmācību kursi jauniņajiem.
Čečenu kaujas grupas vidēji tika organizētas pa 12-15 cilvēkiem - tiem centās piešķirt 1 granātmetēju, 1 ložmetēju, vienu snaipera šauteni, taču realitātē ne visām grupām šādi ieroči tika - tie maksāja dārgi, bija grūtības pat ar automātiem. Grupas pozīcijās mainīja ik pēc 3 dienām, oieročus bieži atstāja turpat. Neapbruņotajiem modžahediem tā bija jādodas uz bāzes vietām, pa ceļam riskējot sadurties ar kādu krievu īpašo kaujas grupu, kuras aizmugurē iesūtīja pa naktīm. Tādi bija "labi apmācītie" Dudajeva kaujinieki.
Tomēr pilsētas ieņemšana izvērsās 54 dienu kaujās, jo čečenu neatkarības cīnītāji izrādīja ārkārtīgi sīvu pretestību. Pirmajās dienās pilsētas ielas tika pārrvērstas par krievu bruņutehnikas kapsētu, jo čečeni medīja krievu tankus un bruņutransportierus ar azartu. Aprakstīja pat tik jocīgas situācijas ka krievu tanks bēg no žiguļiem, kuriem pa logu ārā izliecies čečens ar granātmetēju. Krievu karaspēka pavēlniecība nonāca zināmā apjukumā. Pirms uzbrukuma visi, pat paši čečeni, uzskatīja, ka pilsētas liktenis ir jau izlemts. Tādēļ ik veiksmīga čecēnu kaujinieku pretošanās bija pārsteigums visiem, arī pašiem dudajeviešiem.
Tolaik Groznijā atradās daudz starptautisko masu mediju pārstāvju, arī cilvēktiesību aizstāvju organizāciju pārstāvji. Visa pasaule bija liecinieki krievu izraisītajam haosam. Arī Krievijā sacēlās troksnis ne pa jokam, daudzi izsmējīgi atkārtoja Gračova lielīšanos. Kauju rezultāti bija tik pārsteidzoši, ka mediju pasaule sastinga... Sastinga, lai pēc tam visu pasauli aplidinātu ar apdegušās krievu bruņutehnikas fotogrāfijām un krievu karavīru līķiem no Džoharas ielām.
Protams, kļūda bija sūtīt Groznijas ielās tanku kolonnas bez pietiekama kājnieku atbalsta. Vēl krievi mēģināja attaisnoties, ka metuši kaujā neapmācītus jauniņos pret briesmīgajiem un bārdainajiem dudajeviešiem. Tomēr tā nu nepavisam nebija taisnība, jo kaujā devās ne tikai krievu regulārās armijas daļas, bet arī rūdīti galvugriezēji no iekšlietu karaspēka un īpašajām vienībām, kas jau bija darbojušies Viļņā, Tbilisā, Ošā, Fergānā un Baku.
Galvenie krievu minētie neveiksmju iemesli:
- krievu daļas savstarpēji nebija pazīstamas un nesadarbojās;
- neesot bijis vienots darbības štābs;
- neesot bijušas detalizētas Džoharas kartes;
- neesot bijis telegrammu atšifrētāju! Bet čečeniem taču nekas netika šifrēts!
- čečeniem bija priekšrocība, jo tie pazinuši apkārtni un zinājuši krievu valodu. Laucinieki nezināja Džoharu, vēlāk daudzas mazās grupiņas ilgi klīda pa krievu okupēto pilsētu, kamēr no tās izgāja. Daži iemanījās orientēties pēc Sunžas upes, kas tecēja caur pilsētu.
Pēcāk čečeniem tika pierakstīta 42 tanku, helikopteru eskadriļas esamība un 12-15 000 profesionāli sagatavotu kaujinieku. Čečeniem reāli bija divi kaujas spējīgi tanki. Viens no tiem atradās aiz Prezidenta pils, bet otru tanku ģenerālis Mashadovs mētāja no viena frontes iecirkņa uz citu - atkarībā no operatīvās situācijas. Vairāk par visu viņš esot baidījies, ka to sašaus pašu čečenu granātšāvēji. Tā tas esot gadījies ar diviem bētēeriem, kurus Š.Basajevs sūtīja no "Abhāzijas bataljona" bāzes ievainoto izvešanai. Lieta tā, ka čečeniem karoja daudzas autonomas grupas bez sakariem un jebkuru smago tehniku pilsētas ielās tie turēja par krieviem piederošu. Kopumā čečeniem bija kādas 5-6 bruņutehnikas vienības, arī МТЛБ vilcējs, ko izmantoja ievainoto izvešanai.
Zaudējumi. No krievu agresijas sākuma Čečenijā 1994.gada 11.decembrī krievu karaspēks nogalinājis ap 255 000 čečenu, no tiem ap 42 000 bērnu. Simtiem tūkstoši čečenu izklīduši bēgļu gaitās pa visu pasauli. Pat pēc krievu iedibināto marionešu režīmu datiem uzieti 23 masu nogalināto kapi, pēc pašu čečenu datiem tādu ir 60. Čečenijai nodarītie materiālie zaudējumi lēšami ap 300 miljardu ASV dolāru apjomā. Milzīgs čečenu jaundzimušo skaits dzimstot ar veselības novirzēm - saskaņā ar dažiem avotiem tādu ir pat 40%.
Partizāņu karš. Pēc sakāves atklātās kaujās ar krievu okupantiem Čečenijas un Ziemeļkaukāza kalnos vispār izvērsās partizāņu karš, kurā nozīmīgu lomu sāka spēlēt islama fundamentālisma tendences.
Slaktiņš Jaunajos Aldos (05.02.2000). Pēterpils un Rjazaņas OMON vienības iegāja Jauno Aldu (Новые Алды) ciemā. Sadalīja to uz pusēm, kreisajā ciema pusē laupīja, dedzināja mājas un izvaroja sievietes.
Uluskertas kauja (29.02.2000.). Улус-Керт. 2000.gada 29.februārī pie Uluskertas ciema Čečenijā norisa kauja starp emīra Hataba komandēto modžahedu vienību un krievu īpašo uzdevumu rotu no Pleskavas. Pleskavieši bija nocietinājušies kādas augstienes virsotnē un gatavojās ar mīnmetējiem apšaut novārdzināto modžahedu grupu (2 nedēļas bija gājuši pa kalniem ziemā), tomēr paši tika pilnībā iznīcināti.
Hataba vienība 1300 kaujinieku sastāvā, novārgusi pēc 2 nedēļu ilga pārgājiena pa ziemas kalniem - ievainoti, slimi, nosaluši, no Šatojes (Шатоe) puses devās Dargovedenas (Дарго-Ведено) virzienā un nonāca Vaštaras (Abazulgolas) upes aizā. Izlūki ziņoja, ka augstienē starp Uluskertu un Dubajurtu izvietojusies krievu vienība, kuras rīcībā bija arī mīnmetēji.
Aculiecinieki un to notikumu dalībnieki stāsta, ka pēc īsas apspriedes ievainotais Šamils Basajevs (viņš bija zaudējis kāju un viņu nesa nestuvēs) pavēlēja Hatabam izveidot trieciengrupu un uzbrukt Pleskavas desantniekiem. Sākumā Hatabs esot pretojies un apgalvojis, ka modžahedu kolonna varēs paiet garām, lai arī to apšaudīs ar mīnmetējiem, neiesaistoties kaujā. Tomēr Šamils norādīja uz iespējamiem lieliem zaudējumiem. Basajevs teicis Hatabam tā: "Ja tu tagad neizpildīsi manu pavēli, tad pastarajā dienā es liecināšu Allaha priekšā, ka tu neizpildīji sava emīra pavēli." Padzirdējis šādus vārdus, Hatabs tūdāaļ pat atvainojās un sāka veidot trieciengrupu, ko pats arī ņēmās vadīt. Tā tika izvēlēti 70 brīvprātīgie, tos pirms uzbrukuma uzrunāja Šamils un tad sākās uzbrukums.
Islāmisti par tālāk notikušo kaut kādu mums nezināmu iemeslu dēļ sacerējuši un stāsta mistisku šausmu stāstiņu. Modžahedi ļoti lēni devušies augšā uz virsotni zem mīnmetēju viesuļuguns. Tiem nebijis spēka, tik ļoti, ka ar rokām pārlikuši paši savas kājas. Par kaut kādu mērķētu šaušanu neesot bijis ne runas.
Tomēr, kas priekšējā grupa sasniegusi virsotni, tur tai pavērusies neparasta aina - ap 100 krievu līķu bijuši samesti vienā kaudzē. Visu desantnieku sejās bijušas sastingušas šausmas. Gandrīz visiem bijušas šautas brūces galvā un krūtīs zem kakla. Hatabs vēlāk esot apgalvojis, ka bijusi skaidra apziņa, ka noticis Dieva brīnums. Hatabs parasti bijis liels stāstnieks, tomēr, vaicāts par Uluskertas kauju. tikai norūcis: "Tas nebija mūsu darbs..."
Modžahedi šai kaujā zaudēja 25 kaujiniekus, kurus gandrīz visus apbedīja Vedenas rajona apdzīvotajās vietās - Tevzanā, Mahketā, Hatunā. Kadirovs virsotnē 2017.gada martā nogalinātajiem krieviem uzlicis pieminekli (10 t smagu krustu) un tiem par godu nosaucis ielu. Uz smagā krusta esot iegravēts sengrieķu dieves Nīkes simbols.
Tajās dienās modžahedi Uluskertas rajonā kopā iznīcināja līdz pat 200 specnaza kareivjus, tomēr atklātībā nonāca tikai kaujas rezultāti ar pleskaviešiem, jo tos nevarēja noklusēt - tie bija no vienas pilsētas.
Apmēram pēc nedēļas pēc Uluskertas kaujas Duchotā (Дуц-Хоти) Selmentauzenas lauku pārvaldē krievu okupantiem ar vietējo nodevēju palīdzību tika nodoti un pēc tam nošauti 42 ievainoti un neapbruņoti čečenu kaujinieki. Tie bija novārgušā pārgājiena dalībnieki, uz laiku atstāti kādā ciema nomales ēkā. Vēlāk šos nodevējus kaujinieki atrada un iznīcināja. Nogalinātos modžahedus apglabāja: Tevzanā - 15, Mahketā un Elistanžā - pa 10, Hatunā - 4.
Džanivedenas kauja. (29.03.2000.). 2000.gada 29.martā Džanivedenas ciema rajonā modžahedi sagrāva krievu karaspēka kolonnu. Pēkšņā uzbrukumā tika nogalināti vairāk kā 40 Permas omoniešu un 11 no tiem sagūstīti. Čečeni gribēja tos apmainīt pret pulkvedi Budanovu, tomēr tas neizdevās un viņi tika nošauti pēc šariata tiesas lēmuma. Svarīgi bija tas, ka visi šie Permas omonieši bez izņēmuma bija tie, kas nošāva Duchotā ievainotos modžahedus. omonieši bija nofilmējuši nogalinātos, lai parādītu tos kā sekas "niknai kaujai pret Basājeva-Hataba vienībām Argunas aizā."
2002.gada kaujas.
Nordosta ķīlnieku krīze. 2002.gada 22.oktobrī bruņotu čečenu grupa iebruka Maskavas teātra ēkā, kur sagrāba par ķīlniekiem vairāk nekā 850 mūzikla Nord-Ost skatītāju. 26.oktobrī teātri ieņēma Krievijas specdienestu karavīri, kas nogalināja visus kaujiniekus. Operācijā izmantotā gāze nogalināja arī 129 ķīlniekus.
2003.gada kaujas.
2003.gada 5.jūlijs. Divas pašnāvnieces uzspridzinājās rokkoncertā Tušinas lidlaukā, nogalinot 15 cilvēku.
2003.gada 5.decembris. Krievijas dienvidos sprādziens vilcienā nogalināja 47 cilvēkus.
2003.gada 9.decembrī. Sprādziens Maskavas centrā nogalināja 6 cilvēkus.
2004.gada kaujas.
2004.gada 6.februārī. Maskavas metro pašnāvnieka sarīkotā sprādzienā nogalināja vairāk nekā 40 cilvēku.
2004.gada 9.maijā. Sprādzienā Groznijas stadionā tika nogalināts krievu ieceltais Čečenijas vietvaldis Ahmads Kadirovs. Jau visai sen iepriekš stadiona rekonstrukcijas laika tribīnē bija ticis ieslēpts ladiņš, kas ilgi gaidīja „savu dienu” un tika uzspridzināts krievu „uzvaras dienā.” S prazdņičkom, tovarišči!
Pēc Kadirova vecākā bojāejas krieviem vajadzēja raudzīties pēc jauna vietvalža. Izvēle krita uz iepriekšējā dēlu Ramzanu Kadirovu, kas uz tikšanos Maskavā ar Putinu aizbrauca trenniņbiksēs.
2004.gada 24.augustā. Krievijā gandrīz vienlaikus tika uzspridzinātas pasažieru lidmašīnas Tu-134 un Tu-154. Abās katastrofās kopā gāja bojā 90 cilvēku. Sprādzienus sarīkoja čečenu pašnāvnieces, kuras bija sūtījis Šamils Basajevs.
2004.gada 31.augustā. Teroriste uzspridzinājās pie Rīgas dzelzsceļa stacijas Maskavā, nogalinot desmitiem cilvēku. Uzbrukumu sarīkoja Ziemeļkaukāza islāmistu grupējums.
Beslanas ķīlnieku krīze (01.09.2004.). Šamila Basajeva kaujinieku veikta diversija krievu aizmugurē - Ziemeļosetijā, kuras rezultātā krievu militāristi sašāva skolu ar ķīlniekos paņemtiem bērniem, bija daudz upuru.
2007.gada kaujas.
2007.gada jūnijs. Pirmo reizi tika spridzināts vilciens „Ņevas ekspresis.” Tad tika ievainoti 60 cilvēki.
Kopš šī gada Čečenijā valdīja Ramzans Kadirovs. Maskavas ieliktenis ar dzelzs roku turpmākajos gados apkaroja islāmistu pretestību, laupīja un spīdzināja viņu ģimenes locekļus. Tika nogalinātas žurnāliste Anna Poļitkovska un cilvēktiesību aktīviste Nataļja Estemirova.
2009.gada kaujas.
2009.gada 27.novembrī. Sprādziens izpostīja ātrvilcienu „Ņevas ekspresis,” kas kursē starp Maskavu un Pēterpili. Sprādzienā tika nogalināti 28 cilvēki, vairāk kā 90 tika ievainoti. Krievu čekisti uzskata, ka sprādzienu sarīkojusi banda no Ingušijas.
2010.gada kaujas.
2010.gada 29.martā. Ar 40 minūšu intervālu norisa 2 sprādzieni Maskavas metro: stacijās Lubjanka un Park kuļturi. Tos īstenojušas čečenu pašnāvnieces. Viena no tām identificēta kā 19 gadus vecā partizāņa Umalata Magomedova atraitne no Dagestānas.
Oktobrī partizāni iebruka Čečenijas parlamenta ēkā, gāja bojā 6 cilvēki un arī 3 uzbrucēji.
2010.gada augusta sākumā par aiziešanu no emirāta galvas amata paziņoja Doku Umarovs (46) veselības stāvokļa dēļ (iespējams krieviem izdevies viņu saindēt). Šo amatu Umarovs ieņēma kopš 2006.gada. Par viņa pienākumu pārņēmēju nozīmēts Aslambeks Vadalovs.
2011.gada kaujas.
2011.gadā ingušs Muhameds Jevlojevs uzspridzinājās Domodedovas lidostā Maskavā, nogalinot 36, bet ievainojot vairāk nekā 100 cilvēku.
Saites.
Kaukāza kari.
