Kaptars
- Detaļas
- Skatīts: 2885
Tā sauc Sniega cilvēku Kaukāzā.
Notikums ar Zanu. Interesants un plaši zināms notikums ar Abhāzijas „sniega cilvēku” vārdā Zana. Zanas notikuma vēsturi pētījuši zinātnieki A.Maškovcevs (А.А.Машковцев) un B.Poršņovs (Б.Ф.Поршнев). Zana dzīvojusi XIX gs. beigās un apglabāta Thinas ciemā Očamčīras rajonā Abhāzijā.
Pētnieks Boriss Poršņovs no abhāziem bija izdibinājis, ka tiem kaut kad 19.gs. bija izdevies noķert "Sniega sievieti" Zanu un to pieradināt. Vietējie ilgdzīvotāji profesoram stāstījuši, ka Zana klausījusi tikai saimnieku un to nev izdevies apmācīt nekādam praktiskam darbam, vēl jo vairāk - valodai. Taču tā atstājusi 4 pēcnācējus (ašie Kaukāza dēli viņu nav smādējuši!) un mirusi 1890.gadā. Par pēcnācējiem ko tuvāk nav izdevies neko noskaidrot. Visas šīs ziņas publicējusi "Komsomoļskaja Pravda."
Notikums ar Zanu.
Hvita – Zanas dēls. Miris 65–70 gadu vecumā. Ciematnieki apraksta to kā cilvēku, kas tikai nedaudz atšķīries no normas: tumsnēja āda, lielas lūpas, taču mati bijuši taisni un rupji. Galva neproporcionāli maza attiecībā pret visu ķermeni.
Pēc rakstura bijis nerunīgs, kauslīgs un lecīgs. Apveltīts ar lielu fizisku spēku. Sadursmju rezultātā ar ciematniekiem viņam tika nocirsta labā roka. Taču arī ar kreiso viņš visai labi ticis galā ar saimniecības darbiem – pļāvis un pat kāpis kokos.
Viņam bijusi augsta balss un tas labi dziedājis. Divas reizes bijis precējies, pēc viņa palikuši 3 bērni.
Vecumdienās pārcēlies uz lauku miestu Tkvarčeli, kur arī miris. Apglabāt viņu atveda atpakaļ uz Thinu ciemu un tā kaps atrodas blakus mātes – Zanas kapam.
Tikām arhīvi vēsta, ka Otrā pasaules kara laikā Dagestānā Buinakskas apkaimē Sarkanās Armijas ģenerālpulkvedis Vargens Karpetjans ziņojis augstāk, ka notvēruši kailu un matainu būtni. Par tā tālāko likteni ir vairākas versijas – viena vēsta, ka armijnieks neesot vēlējies uzņemties liekas rūpes un nodevis radību vietējiem partizāniem, no kuriem tā aizbēgusi. Cita savukārt liecina, ka bez ilgas domāšanas dīvainais puscilvēks nošauts kā dezertieris.
Sniega cilvēks pie Elbrusa. Kalnu tūrisma instruktors E.Jonihs (Э.А.Ионих) pastāstīja par tikšanos ar Sniega cilvēku 1960.gada sākumā Adilsū (Адыл-Су) pie Elbrusa - šeit.
1981.gadā inženieris Vadims Makarovs uzgāja milzīgas Sniega cilvēka pēdas Kaukāzā.
Bleķis no Ingušijas. 2011.gada decembra beigās parādījās Ingušijas sociālās attīstības ministra Bagaudina Maršani paziņojums par it kā robežsargu noķerto sniega cilvēkam līdzīgo milzu dzīvnieku 2 m augumā. Ministrs klāstījis, ka dzīvnieks līdzīgs gorillai, divus metrus garš, tumšas krāsas, iespējams, mātīte, "ļoti liela." "Parasti gorillas pārvietojas, atbalstoties uz rokām, bet šī staigā vertikāli, kā cilvēks. Rūc un izdod nesaprotamas skaņas," - stāstīja ministrs.
Dzīvnieks esot noķerts mežā Džejrahas rajonā. To pamanījis kāds vietējais mednieks, kurš pirms pāris dienām mežā ieraudzījis, ka lācis noķēris aitu un aizvilcis uz mežu. Mednieks sekojis lācim un šāvis uz viņu, taču pēc šāvieniem dzīvnieks piecēlies uz divām kājām un aizbēdzis.
Savukārt trešdien (28.decembrī), pārbaudot mežu, robežsargi noķēruši šo dīvaino dzīvnieku, kurš nogādāts robežsardzes atpūtas kompleksa zoodārzā.
Tomēr viss izrādījās vietējās bērnu izrādes un labdarības pasākuma reklāma. Ministrs Bagaudins Maršani skaidrojis, ka vietējā vara vienkārši gribējusi iepriecināt bērnus ar labu izrādi, ziņo ItarTass. "Mūsu republikā nav ne cirka, ne bērnu atrakciju parka. Lūk, mēs vakar arī paziņojām vietējā televīzijā, ka noķērām kalnos "sniega cilvēku,"" skaidrojis ministrs. Tā lūk - cirks!
Filmētais materiāls par to šeit: http://www.youtube.com/watch?v=jSE1KqxWsjI
Pēdējā laikā gan par Sniega cilvēku nekādu ziņu no Kaukāza nav. Uzskata, ka to aizbiedējusi karadarbība Ziemeļakukāzā pēc PSRS sabrukšanas. Toties aktivizējušies šie humanoīdi ir Krievijā, kur tie varētu būt pārcēlušies no Kaukāza.
Saites.
Sniega cilvēks.
