Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Lūkas evaņģēlijs

Viens no 4 kanoniskajiem un 3 sinoptiskajiem Jaunās derības evaņģēlijiem.

Autors. Evaņģēlists Lūka, ”mīļotais ārsts” (Kol.4:14),

Autori. Sinoptisko evaņģēliju autori nevarētu būt bijuši Palestīnas žīdi, jo tie pilnīgi nav pārzinājuši vietējo ģeogrāfiju un dabas īpatnības, kā arī tā laika jūdu tikumus un dzīvesveidu. Stāsta, piemēram, ka Jēzus padzinis tirgotājus no Jeruzālemes dievnama (Mateja ev. 21., 12., Marka ev. 9., 15.-17.), taču dievnamā tirdzniecība nekad nav notikusi. Stāstīts par 2000 cūku lielu ganāmpulku, kas ganījies "Gadariešu tiesā" Palestīnā, taču cūkkopība žīdiem bijusi aizliegta jau kopš Vecās derības laikiem, tādejādi cūku ganāmpulku, un vēl tik lielu, Palestīnā būt nevarēja. Evaņģēlijos runāts par dzīvniekiem, kādu palestīnā nekad nav bijis - vilkiem, bet nav pieminēti dzīvnieki, kas šim apvidum tiešām raksturīgi - meža kaķi, šakāļi, pantēras.

Uzrakstīšanas laiks. Tie uzrakstīti ne agrāk kā II gs. 2.ceturksnī kaut vai tāpēc vien, ka pirmo reizi literatūrā tie minēti II gs. vidū. Tādejādi nekādi neiztur kritiku piedēvēt evaņģēliju uzrkastīšanu Markam, Matejam, Lūkam un Jānim.

Valoda. Sarakstīts grieķu valodā.

Sarakstīšanas laiks. Harisons apgalvo kā 60.gadu sākumu, 70.–90.gads pēc Vernera Džordža Kumela. Par ticamāko atzīst 80.gadus tāpat kā Mateja evaņģēlijam.

Raksturojums. Lūka noklusē par Jēzus dzīves posmu no 12.–30.dzīves gadam. 
Lūka, evaņģēlists un apustuļa Pāvila biedrs ir uzrakstījis gan evaņģēliju, gan Apustuļu darbus. Lūka ir vienīgais nežīds, Jaunās derības pagānu autors. Jau ilgu laiku atpakaļ viņš tika uzskatīts kā uzcītīgs, kvalificēts vēsturnieks no to puses, kuri izmantoja viņa rakstus ģenealoģiskajām un vēsturiskajām studijām. Kā vēsturnieks viņš paziņoja, ka ir cieši apņēmies uzrakstīt akurāti un kārtīgi Kristus dzīves notikumus balstoties uz aculiecinieku ziņojumiem (Lk.ev.1:1-4). Tā kā viņš rakstīja īpaši Teofīlam, pagānam ar noteiktu cieņu un stāvokli, viņa evaņģēlijs bija domāts pagānu auditorijai ar mērķi pierādīt, ka kristīgā ticība ir balstīta uz vēsturiski uzticamiem un pārbaudāmiem notikumiem. Lūka bieži sauc Jēzu par ”cilvēka dēlu,” un viņš dalās ar notikumiem, kas nav atrodami citos evaņģēlijos.

Pretrunas Lūkas evaņģēlijā. Kristus piedzimšanu, gan dzīvi, gan nāvi, gan augšāmcelšanos visi 4 evaņģēliji apraksta diezgan nesaskaņoti.
Kristus radu raksti, kas sniegti Mateja evaņģēlijā, nekādi nesaskan ar tiem, kas atrodami Lūkas evaņģēlijā. Saskaņā ar Mateju, no Ābrama līdz Jēzum bijušas 42 paaudzes, saskaņā ar Lūku - 56. Un tikai Jēzus formālais tēvs namdaris Jāzeps - vienīgais no visiem senčiem, figurē abos evaņģēlijos. Visi pārējie senči ir dažādi. Mateja evaņģēlija gadījumā tie ir Jēkabs, Matans, Eleazārs, Eliuds, Akims, Cadoks, Azors, Eliakims utt. (Mateja ev., 1.nod., 13.-16.). Lūkas evaņģēlijā tie ir - Elija, Matats, Levija, Melhija, Janaja, Jāzeps, Matatija utt. (Lūkas ev., 3.nod., 23.-25.)
Savu bērnību, saskaņā ar Mateja evaņģēliju, Jēzus pavadījis Ēģiptē, kur viņu paslēpuši no ķēniņa Eroda, kas meklēja viņu nomaitāt (Mateja ev., 2.nod., 13.-15.) Saskaņā ar Lūkas evaņgēliju nekādas bēgšanas uz Ēģipti nav bijis; pirmās mūža dienas Jēzus pavadījis Bētlemē, pēc tam aizvests uz Jeruzālemi, lai tiktu "stādīts Tam kungam priekšā," tad Jēzus vecāki kopā ar viņu "atgriezās uz Galileju, uz savu pilsētu Nācareti." (Lūkas ev., 2.nod., 39.)
Saskaņā ar Mateja un Marka evaņģēliju Jēzu kristījis Jānis Kristītājs (Mateja ev., 3.nod., 13.-16.; Marka ev., 1.nod., 9.). Turpretim Lūkas evaņģēlijā stāstīts, ka tanī laikā, kad Jēzus kristīts, Jānis atradies cietumā (Lūkas ev., 3.nod., 19.-21.).
11 apustuļi (Jēzus mācekļi) nosaukti visos evaņģēlijos vienos un taijos pašos vārdos, bet 12.apustulis Matejam un Lūkam ir katram sav: "Lebejs ar pavārdu Tadejs" (Mateja ev., 10.nod., 3.) un "Jūda, Jēkaba dēls" (Lūkas ev., 6.nod., 16.).
Pirmie trīs evaņģēliji apgalvo, ka visa Jēzus dzīve, kamēr viņš nebija sācis skudināt, pagājusi Galilejā. Tikai Jāņa evaņģēlijā stāstīts, ka Jēzus šos gadus pavadījis Jeruzālemē.
Visai dažādi evaņģēlijos atspoguļota Jēzus parādīšanās pēc augšāmcelšanās. Jāņa evaņģēlijs dara zināmu, ka vispirms viņš parādījies Madaļas Marijai, bet pēc tam apustuļiem (Jāna ev., 20.nod., 14.-24.). Saskaņā ar Lūkas evaņģēliju Jēzus vispirms parādījies diviem nepazīstamiem, no kuriem viens saukts par Kleopu, unpēc tam arī apustuļiem (Lūkas ev., ???). Marka evaņģēlijs sniedz 3.variantu - Vispirms Jēzus parādījies Madaļas Marijai, tad diviem apustuļiem un tikai pēc tam visiem pārējiem apustuļiem (Marka ev., 16.nod., 9.-14.). Visbeidzot Mateja evaņģēlijā sniegts vēl 4.variants - Jēzus pašā sākumā parādījies nevis vienai pašai Madaļas marijai, bet arī vēl "otrai Marijai" (Mateja ev., 28.nod., 1.-9.).
Lūkas evaņģēlijā visai juceklīgi un pretrunīgi aprakstīts kā kristus apcietināts un sodīts ar nāvi. Sākumā uzsvērts, ka visa tauta bijusi Kristus pusē, bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, kas meklējuši viņu nokaut, plānojuši izrēķināties ar viņu slepeni, "ļaudīm nezinot" (Lūkas ev., 22.nod., 6.). Pēc tam izrādās, ka tā pati tauta, no kjuras bijušies sazvērnieki, ir naida pilna pret Kristu, tā ka Pilātam, kas centies viņu glābt, šis nodoms nav izdevies tikai tāpēc, ka "viss pulks brēca un sacīja: Nost ar šo!" (Lūkas ev., 23.nod., 18.). Pilāts vairākkārt mēģinājis pārliecināt pūli citādi, bet tauta joprojām brēkusi: "Sit viņu krustā!" Viens no diviem - vai nu Jeruzālemes tautas masiu noskaņojums venas dienas laikā kļuvis pilnīgi pretējs, vai tomēr evaņģēlista spēkos nav bijis savilkt kopā visus notikumus.

Brīnumi Jēzus nāves brīdī. "Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un saule tapa aptumšota, un priekškaramais auts dievnamā pārplīsa vidū pušu." (Lūkas ev. 23.nod., 44.-45.) Mateja evaņģēlijs papildina to ar saviem sīkumiem: "Dievnamā priekškaramais auts pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās; un kapi atdarījās, un daudzu svēto miesas, kas dusēja, cēlās augšām. Un tie izgāja no kapiem pēc viņa augšāmcelšanās, nāca svētajā pilsētā un parādījās daudziem." (Mateja ev. 27.nod., 51.-53.)
Tātad 3 stundas ilgs saules aptumsums un uzreiz visā zemē. Ja kas tāds tiešām būtu noticis, tad to atzīmētu visi tie cilvēki, kas jau tajos laikos veica dabas novērojumus gan Grieķijā, gan Romā, gan helēniskajā Ēģiptē. Arī ievērojamais dabas pētnieks Plīnijs Vecākais dzīvoja tajā laikā un savā "Dabas vēsturē" regulāri atzīmēja visas novērotās dabas parādības, kas bija pelnījušas ievērību. Tomēr Plīnijs par to neziņo, neziņo arī neviens cits kā vien evaņģēliju sacerētāji.
Pie tam jūdi, kas bija visai jūtīgi pret dažādām baumām un brīnumiem, ja būtu bijuši liecinieki tādiem evaņģēlijos aprakstītajiem satricinājumiem satricinājumiem, noteikti nopietnāk izturētos pret kristietību un droši vien, žigli kļūtu par kristiešiem.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

1.nodaļa

1 Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā,
2 kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi,
3 tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt,
4 lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.
5 Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete.
6 Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos.
7 Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados.
8 Bet notika, kad Caharija pēc savas kārtas izpildīja priestera pienākumus Dieva priekšā
9 un pēc priestera paražas viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt,
10 bet viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināmā stundā,
11 tad viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē.
12 Caharija, to redzēdams, izbijās, un bailes to pārņēma.
13 Bet eņģelis uz viņu sacīja: "Nebīsties, Caharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.
14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa piedzimšanu.
15 Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers, un Svētais Gars viņu piepildīs jau no mātes miesām.
16 Un daudzus Israēla bērnus viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva.
17 Un viņš ies Viņa priekšā Ēlijas garā un spēkā, piegriezdams tēvu sirdis bērniem un neklausīgos taisno domām, sagatavodams Tam Kungam padevīgus ļaudis."
18 Caharija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados."
19 Eņģelis viņam atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.
20 Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies."
21 Un ļaudis gaidīja Cahariju un brīnījās, ka viņš kavējās Dieva namā.
22 Un, kad viņš iznāca, viņš nevarēja uz tiem runāt, un tie noprata, ka viņš Dieva namā bija redzējis parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.
23 Un, kad viņa kalpošanas laiks izbeidzās, viņš aizgāja uz mājām.
24 Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un nerādījās ļaudīs piecus mēnešus, sacīdama:
25 "To Tas Kungs man darījis; Viņš šīs dienas izraudzījis, lai atņemtu manu negodu ļaužu priekšā."
26 Bet sestajā mēnesī eņģeli Gabriēlu Dievs sūtīja uz Galilejas pilsētu Nacareti
27 pie jaunavas, kas bija saderināta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija.
28 Un eņģelis, pie viņas ienācis, sacīja: "Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi!"
29 Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu?
30 Un eņģelis sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.
31 Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu, un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.
32 Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni,
33 un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala."
34 Bet Marija sacīja eņģelim: "Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos."
35 Tad eņģelis atbildēja un uz to sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc Tas, kas no tevis dzims, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.
36 Zini, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arī ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī - tā, ko dēvē neauglīgu,
37 jo Dievam nekas nav neiespējams."
38 Bet Marija sacīja: "Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda." Un eņģelis no viņas aizgāja.
39 Un Marija cēlās tanīs pašās dienās un steigšus gāja kalnos uz pilsētu Jūdas novadā.
40 Iegājusi Caharijas namā, viņa sveicināja Elizabeti.
41 Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt, un Elizabete tapa Svētā Gara pilna,
42 un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: "Tu esi augsti teicama starp sievām, un augsti teicams ir tavas miesas auglis.
43 No kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
44 Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt.
45 Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies."
46 Un Marija sacīja: "Mana dvēsele slavē To Kungu,
47 un mans gars gavilē par Dievu, manu Pestītāju,
48 jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemumu; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani teiks svētīgu,
49 jo Varenais lielas lietas pie manis ir darījis, un svēts ir Viņa Vārds,
50 un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.
51 Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā.
52 Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos.
53 Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.
54 Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību,
55 kā viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi."
56 Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ savās mājās.
57 Kad Elizabetei laiks pienāca dzemdēt, viņa dzemdēja dēlu.
58 Un viņas kaimiņi un radi, dzirdējuši, ka Tas Kungs lielu žēlastību tai bija parādījis, priecājās līdz ar viņu.
59 Astotajā dienā tie sanāca bērniņu apgraizīt un gribēja to saukt tēva vārdā par Cahariju.
60 Bet viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, to būs saukt Jāni."
61 Tad tie viņai sacīja: "Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds."
62 Un tie prasīja ar zīmēm no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauktu.
63 Tas, galdiņu prasījis, rakstīja: "Viņa vārds ir Jānis." Par to visi brīnījās.
64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās un viņa mēle atraisījās, un tas runāja, Dievu slavēdams.
65 Tad izbailes uzgāja visiem kaimiņiem, un visā Jūdejas kalnājā runāja par šīm lietām.
66 Un visi, kas to dzirdēja, to paturēja sirdī un sacīja: "Kas būs ar šo bērniņu?" Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.
67 Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja:
68 "Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu
69 un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā,
70 kā tas sendienās solījis ar Savu svēto praviešu muti:
71 mūs pestīt no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokām, kas mūs ienīst,
72 parādīt žēlastību mūsu tēviem un pieminēt Savu svēto derību,
73 un dot mums stipro solījumu, ko Viņš zvērējis mūsu tēvam Ābrahāmam,
74 ka mēs no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bezbailīgi kalpotu
75 svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūža dienas.
76 Un tevi, bērniņ, sauks par Visuaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga priekšā sataisīt Viņam ceļus,
77 dot Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu uz grēku piedošanu
78 mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar ko auseklis no augšienes mūs uzlūkojis,
79 lai spīdētu tiem, kas mīt tumsībā un nāves ēnā, un atgrieztu mūsu soļus uz miera ceļu."
80 Un bērniņš auga un garā stiprinājās un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad tam bija stāties Israēla ļaužu priekšā.

2.nodaļa

1 Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus.
2 Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā.
3 Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.
4 Arī Jāzeps no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, nogāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts,
5 ka pierakstītos ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta.
6 Un, tiem turpat esot, viņai laiks pienāca dzemdēt.
7 Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.
8 Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus,
9 un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti.
10 Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks:
11 jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.
12 Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu."
13 Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja:
14 "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."
15 Un, kad nu eņģeļi no tiem bija aizgājuši uz debesīm, tad gani runāja savā starpā: "Ejam tad nu uz Bētlemi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums licis paziņot."
16 Un tie steigdamies nāca un atrada gan Mariju, gan Jāzepu un bērniņu, silē gulošu.
17 Bet, to redzējuši, tie izpauda to, kas tiem bija sacīts par šo bērnu.
18 Un visi, kas to dzirdēja, izbrīnījās par vārdiem, ko gani tiem bija sacījuši.
19 Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī.
20 Un gani griezās uz mājām, godāja un teica Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, tā kā tas tiem bija sludināts.
21 Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās.
22 Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā
23 pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, -
24 un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus.
25 Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā.
26 Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto.
27 Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu,
28 tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja:
29 "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis;
30 jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu,
31 ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm,
32 gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm."
33 Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja.
34 Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: "Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī.
35 Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas."
36 Un tur bija praviete Anna, Fanuēla meita, no Ašera cilts, tā bija ļoti veca un pēc savām meitas dienām viņa bija dzīvojusi septiņus gadus ar savu vīru.
37 Un tā bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem; tā nešķīrās no Tempļa, bet kalpoja Dievam dienām un naktīm ar gavēšanu un lūgšanu.
38 Tā arī tai pašā stundā piegāja un slavēja To Kungu, par To runādama uz visiem, kas Jeruzālemē gaidīja uz pestīšanu.
39 Un, visu pēc Tā Kunga bauslības izpildījuši, tie atgriezās Galilejā, savā pilsētā Nacaretē.
40 Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības, un Dieva žēlastība bija ar Viņu.
41 Un Viņa vecāki gāja ik gadus uz Jeruzālemi Pashā svētkos.
42 Kad nu Viņš bija divpadsmit gadus vecs, tad tie pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzālemi.
43 Un, kad svētku dienas bija pagājušas, tad, tiem atkal uz mājām ejot, bērns Jēzus palika Jeruzālemē, un Jāzeps un Viņa māte to nezināja.
44 Bet tie domāja, ka Viņš esot pie ceļabiedriem; un, vienas dienas gājumu nostaigājuši, tie Viņu meklēja pie radiem un pazīstamiem.
45 Un, kad tie Viņu neatrada, tad tie gāja atpakaļ uz Jeruzālemi, lai To meklētu.
46 Un pēc trim dienām tie Viņu atrada Templī sēžam starp mācītājiem, tos klausoties un tos jautājot.
47 Un visi, kas Viņu dzirdēja, iztrūkušies brīnījās par Viņa saprašanu un Viņa atbildēm.
48 Un, Viņu ieraudzījuši, vecāki pārbijās, un Viņa māte sacīja Viņam: "Mans dēls, kāpēc Tu mums to esi darījis? Redzi, Tavs tēvs un es, mēs Tevi ar sāpēm esam meklējuši."
49 Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?"
50 Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu.
51 Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.
52 Un Jēzus pieņēmās gudrībā, augumā un piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem.

3.nodaļa

1 Bet ķeizara Tiberija piecpadsmitajā valdības gadā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā un Trahonijā, un Lizanijs valdnieks Abilenē,
2 augsto priesteru Annas un Kajafas laikā, Dieva vārds nāca pār Jāni, Caharijas dēlu, tuksnesī.
3 Un viņš sāka staigāt pa visu Jordānas apgabalu, sludinādams grēku nožēlošanas kristību uz grēku piedošanu,
4 kā ir rakstīts pravieša Jesajas grāmatā: saucēja balss tuksnesī: sataisait Tā Kunga ceļu, darait līdzenas Viņa tekas!
5 Katrai ielejai jātop pildītai un katram kalnam un pakalnam nolīdzinātam, kas līks, tam jātop taisnam un, kas celmains, - par staigājamu ceļu.
6 Un visai miesai būs redzēt Tā Kunga pestīšanu.
7 Ļaužu pulkiem, kas nāca pie viņa kristīties, viņš sacīja: "Jūs odžu dzimums, kas jums norādījis, kā izbēgsit nākamai dusmībai?
8 Tad nu nesiet patiesus atgriešanās augļus un nesāciet pie sevis sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu! - Jo es jums saku: Dievs spēj no šiem akmeņiem radīt Ābrahāmam bērnus!
9 Jau cirvis pielikts kokiem pie saknes: katru koku, kas nenesīs labus augļus, nocirtīs un iemetīs ugunī."
10 Un ļaudis viņu jautāja: "Ko tad mums būs darīt?"
11 Bet viņš tiem atbildēja, sacīdams: "Kam divi svārki, tas lai dod tam, kam nav, un, kam ir pārtika, lai dara tāpat."
12 Bet arī muitnieki nāca kristīties un to jautāja: "Mācītāj, ko mums būs darīt?"
13 Tad viņš teica: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts."
14 Bet arī kareivji to jautāja: "Ko tad mums būs darīt?" Un viņš tiem atbildēja: "Neaplaupait nevienu un neizspiediet nevienam naudu un esiet mierā ar savu algu."
15 Bet, kad ļaudis savās gaidās par Jāni savās sirdīs domāja, vai tas varbūt neesot Kristus,
16 tad Jānis visiem atbildēdams sacīja: "Es kristīju jūs ar ūdeni, bet pēc manis nāks viens spēcīgāks, nekā es esmu, kam es neesmu cienīgs atraisīt kurpju siksnas. Tas jūs kristīs ar Svēto Garu un uguni.
17 Tam vēteklis ir rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu caurcaurīm un sakrās kviešus Savā klētī, bet pelavas sadedzinās neizdziestošā ugunī."
18 Arī vēl daudz citas pamācības viņš deva ļaudīm, sludinādams evaņģēliju.
19 Bet tetrarhs Hērods, kam Jānis pārmeta viņa laulību ar viņa brāļasievu Hērodiju un visus viņa pārējos ļaunos darbus,
20 pievienoja visiem ļauniem darbiem vēl to, ka viņš lika iemest Jāni cietumā.
21 Kad nu visi ļaudis likās kristīties un arī Jēzus bija kristīts, tad, Viņam Dievu lūdzot, debesis piepeši atvērās,
22 un Svētais Gars redzamā veidā uz Viņu kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm: "Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts."
23 Un Jēzus pats, kad Viņš Savu darbu sāka, bija trīsdesmit gadus vecs. Viņš bija, kā mēdza domāt, Jāzepa dēls, Jāzeps - Ēļa,
24 tas Matata, tas Levija, tas Melhija, tas Janaja, tas Jāzepa dēls,
25 tas Matatija, tas Amosa, tas Nauma, tas Eslija, tas Nagaja dēls,
26 tas Maāta, tas Matatija, tas Semeina, tas Jozeha, tas Jodas dēls,
27 tas Joanana, tas Rezas, tas Zorobabela, tas Šalatiēla, tas Nerija dēls,
28 tas Melhija, tas Adīja, tas Kozama, tas Elmadama, tas Era dēls,
29 tas Jozuas, tas Ēliēzera, tas Jorima, tas Matata, tas Levija dēls,
30 tas Sīmeana, tas Jūdas, tas Jāzepa, tas Jonama, tas Eljakīma dēls,
31 tas Melejas, tas Mennas, tas Matata, tas Nātāna, tas Dāvida dēls,
32 tas Isaja, tas Jobeda, tas Boāsa, tas Salas, tas Naāsona dēls,
33 tas Aminadaba, tas Admina, tas Arnija, tas Hecrona, tas Faresa, tas Jūdas dēls,
34 tas Jēkaba, tas Īzāka, tas Ābrahāma, tas Taras, tas Nahora dēls,
35 tas Seruha, tas Reus, tas Faleka, tas Ēbera, tas Salas dēls,
36 tas Kainana, tas Arfaksada, tas Šema, tas Noas, tas Lameha dēls,
37 tas Metuzāla, tas Ēnoha, tas Jareda, tas Maleleēla, tas Kainana dēls,
38 tas Ēnoša, tas Seta, tas Ādama dēls, tas Dieva.

4.nodaļa

1 Bet Jēzus, Svētā Gara pilns, aizgāja no Jordānas
2 un garā tapa pa tuksnesi vadīts četrdesmit dienas un velna kārdināts. Šinīs dienās Viņš nekā nebija ēdis, un, kad tās bija pagājušas, Viņam gribējās ēst.
3 Tad velns Viņu uzrunāja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki šim akmenim, lai tas top par maizi."
4 Bet Jēzus viņam atbildēja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien."
5 Tad velns Viņu uzveda kalnā un vienā acumirklī rādīja Tam visas pasaules valstis.
6 Un velns Viņam sacīja: "Es Tev došu visu šo varas pilnību un šo godību, jo tā man nodota, un, kam es gribu, tam es to varu dot.
7 Ja Tu nu mani pielūgsi, tad viss tas būs Tavs."
8 Bet Jēzus tam atbildēja, sacīdams: "Stāv rakstīts: tev būs pielūgt Dievu, savu Kungu, un Viņam vien kalpot."
9 Tad tas aizveda Viņu uz Jeruzālemi un nostatīja Viņu Tempļa jumta galā un sacīja Viņam: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad meties no šejienes lejā.
10 Jo stāv rakstīts: Viņš dos Saviem eņģeļiem pavēli Tevis dēļ pasargāt Tevi,
11 un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzīsi."
12 Bet Jēzus viņam atbildēdams sacīja: "Ir sacīts: tev nebūs Dievu, savu Kungu, kārdināt."
13 Un velns, visu savu kārdināšanu izbeidzis, atstāja Viņu līdz turpmākam laikam.
14 Bet Jēzus Gara spēkā griezās atpakaļ uz Galileju, un Viņa slava izpaudās pa visu apkārtni.
15 Un Viņš mācīja viņu sinagogās, un visi Viņu slavēja.
16 Tā Viņš nonāca Nacaretē, kur Viņš bija uzaudzis, un pēc Sava ieraduma Viņš sabata dienā iegāja sinagogā. Viņš piecēlās, lai lasītu.
17 Viņam pasniedza pravieša Jesajas grāmatu. Grāmatu atverot, Viņam gadījās tā vieta, kur bija rakstīts:
18 "Tā Kunga Gars ir uz Manis, jo Viņš Mani svaidījis sludināt prieka vēsti nabagiem, pasludināt atsvabināšanu cietumniekiem un akliem gaismu, satriektos palaist vaļā
19 un pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu."
20 Un, grāmatu aizvēris, Viņš to atdeva sulainim un apsēdās. Un visi, kas bija sinagogā, vērsa savus skatus uz Viņu.
21 Un Viņš iesāka uz tiem runāt: "Šodien šis jūsu ausīm dzirdētais raksts ir piepildīts."
22 Un visi Viņam piebalsoja un brīnījās par žēlastības vārdiem, kas nāca pār Viņa lūpām, un sacīja: "Vai šis nav Jāzepa dēls?"
23 Bet Viņš tiem sacīja: "Jūs katrā ziņā Man sacīsit šo sakāmo vārdu: ārsts, dziedini pats Sevi! Visu, ko esam dzirdējuši notiekam Kapernaumā, to dari arī šeit Savā tēvu zemē."
24 Bet Viņš teica: "Tiešām Es jums saku: neviens pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē.
25 Jo patiesi Es jums saku: daudz atraitņu bija Israēla zemē Ēlijas dienās, kad debess bija aizslēgta trīs gadus un sešus mēnešus, tā ka liels bads nāca pār visu zemi,
26 tomēr Ēlija netapa ne pie vienas sūtīts kā vien pie atraitnes Sareptā, Sidonijā.
27 Un daudz spitālīgo bija Israēla zemē pravieša Elīsas laikā, tomēr neviens no tiem netika šķīstīts kā vien sīrietis Naamans."
28 Un, to dzirdēdami, visi sinagogā tapa dusmu pilni
29 un cēlās un izdzina Viņu no pilsētas ārā līdz kalna malai, uz kura pilsēta bija celta, lai nogāztu To zemē.
30 Bet Viņš, caur viņu vidu iedams, aizgāja.
31 Un Viņš nogāja uz Kapernaumu, pilsētu Galilejā, un tos mācīja sabatā.
32 Un viņi bija pārsteigti par Viņa mācību, jo Viņa vārdi bija vareni.
33 Bet tur sinagogā bija cilvēks, kam bija nešķīsts gars, tas sāka stiprā balsī saukt:
34 "Vai, kas mums ar Tevi, Jēzu Nacarieti? Vai esi nācis mūs nomaitāt? Es zinu, kas Tu esi - Dieva Svētais."
35 Bet Jēzus viņu apdraudēja, sacīdams: "Ciet klusu un izej no tā." Un ļaunais gars to nogāza zemē viņu vidū un izgāja no viņa, nekā ļauna nenodarījis.
36 Tad izbailes pārņēma visus, un viņi sacīja cits citam: "Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā Viņš pavēl nešķīstiem gariem un tie aiziet?"
37 Un Viņa slava izplatījās pa visu apkārtējo zemi.
38 Bet, cēlies no sinagogas, Viņš nonāca Sīmaņa namā. Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja slima smagā drudzī, un viņas dēļ tie Viņu lūdza.
39 Viņš tai piegāja klāt, pārliecās pār to un apsauca drudzi, un tas to atstāja. Un viņa tanī pašā brīdī uzcēlās un tiem kalpoja.
40 Saulei norietot, visi, kam bija kādi neveseli ar visdažādākām kaitēm, bija tos atveduši pie Viņa. Bet Viņš ikvienam no tiem uzlika rokas un tos dziedināja.
41 Arī ļaunie gari daudzus atstāja, kliegdami un saukdami: "Tu esi Dieva Dēls!" Bet Viņš tos apsauca un neļāva runāt, jo tie zināja, ka Viņš ir Kristus.
42 Bet, gaismai austot, Viņš iziedams aizgāja uz tuksnesi. Bet ļaudis Viņu meklēja un nogāja pie Viņa un gribēja Viņu aizturēt, lai Tas viņus neatstātu.
43 Bet Viņš tiem sacīja: "Arī citām pilsētām Man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam Es esmu sūtīts."
44 Un Viņš sludināja Jūdejas sinagogās.

5.nodaļa

1 Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenecaretes ezera.
2 Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus.
3 Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas.
4 Un, beidzis runāt, Viņš sacīja uz Sīmani: "Dodies uz augšu un izmet savus tīklus."
5 Un Sīmanis atbildēja un Viņam sacīja: "Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest."
6 Un, to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.
7 Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima.
8 Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: "Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks."
9 Jo tam izbailes bija uzgājušas un visiem, kas pie viņa bija, par lomu, ko tie bija vilkuši,
10 tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: "Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot."
11 Un, savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja Viņam līdzi.
12 Un notika, kad Viņš tur bija vienā pilsētā, redzi, tad kāds caurcaurīm spitālīgs cilvēks, Jēzu ieraudzījis, nometās uz sava vaiga un Viņu lūdza un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu mani vari šķīstīt."
13 Un, roku izstiepis, Viņš to aizskāra, sacīdams: "Es gribu, topi šķīstīts." Un tūdaļ spitālība no tā nozuda.
14 Un Viņš tam pavēlēja nevienam to nesacīt, bet noiet un rādīties priesterim un upurēt par savu šķīstīšanu, kā to Mozus pavēlējis, tiem par liecību.
15 Un Viņa slava izpaudās vairāk un vairāk, un daudz ļaužu sapulcējās Viņu dzirdēt un likties dziedināties no savām slimībām.
16 Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.
17 Un notika, kādā dienā Viņam mācot, tur sēdēja farizeji un bauslības mācītāji, kas bija nākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzālemes. Un Tā Kunga spēks Viņam bija, ka Viņš varēja dziedināt.
18 Un redzi, kādi vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija triekas ķerts; un tie lūkoja to ienest un nolikt Viņa priekšā.
19 Un, neatrazdami iespēju to ienest ļaužu dēļ, tie uzkāpa jumtā un to nolaida caur griestiem ar gultu pašā vidū Jēzum priekšā.
20 Un, redzēdams viņu ticību, Viņš uz to sacīja: "Cilvēks, tavi grēki tev piedoti."
21 Un rakstu mācītāji un farizeji sāka spriest pie sevis un sacīt: "Kas Šis tāds ir, ka Tas runā Dieva zaimojumus? Kas var grēkus piedot kā vien Dievs?"
22 Bet Jēzus, nomanījis viņu domas, atbildēja un tiem sacīja: "Ko jūs domājat savās sirdīs?
23 Kas ir vieglāk - vai sacīt: tavi grēki tev piedoti, - vai sacīt: celies un staigā?
24 Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot." Tad Viņš sacīja uz triekas ķerto: "Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!"
25 Un tas tūdaļ, viņiem redzot, piecēlās, paņēma to, uz kā tas gulējis, un aizgāja uz savām mājām, Dievu slavēdams.
26 Un izbrīns pārņēma visus, un tie slavēja Dievu un bijāšanas pilni sacīja: "Mēs šodien brīnuma lietas esam redzējuši."
27 Un pēc tam Viņš izgāja un ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, pie muitas sēžam un uz to sacīja: "Nāc Man līdzi."
28 Un, visu atstājis, tas cēlās un sekoja Viņam.
29 Un Levijs taisīja Viņam lielu mielastu savā namā, un tur bija liels pulks muitnieku un citu, kas kopā ar viņiem sēdēja pie galda.
30 Un rakstu mācītāji un farizeji kurnēja pret Viņa mācekļiem un sacīja: "Kāpēc jūs ēdat un dzerat ar muitniekiem un grēciniekiem?"
31 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem.
32 Nevis taisnus esmu nācis aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus."
33 Bet tie Viņam sacīja: "Jāņa mācekļi bieži gavē un Dievu lūdz, tāpat arī farizeju mācekļi, bet Tavējie ēd un dzer."
34 Bet Jēzus tiem sacīja: "Kāzu ļaudis jūs nevarat piespiest gavēt, kamēr līgavainis ir pie viņiem.
35 Bet nāks dienas, kad līgavainis tiem būs atņemts, tanīs dienās tie gavēs."
36 Un Viņš stāstīja tiem arī līdzību: "Neviens nenoplēš ielāpu no jauna apģērba, lai to uzšūtu uz vecu apģērbu, citādi viņš tikai sagraizīs jauno, un ielāps no jaunā nepiestāvēs vecajam.
37 Un neviens nelej jaunu vīnu vecos ādas traukos, citādi jaunais vīns pārplēsīs traukus un pats izlīs, un trauki ies bojā;
38 bet jaunais vīns lejams jaunos traukos.
39 Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks."

6.nodaļa

1 Un notika, kādā sabatā, Viņam caur labību ejot, Viņa mācekļi plūca vārpas un ēda, ar rokām tās berzdami.
2 Bet kādi no farizejiem tiem sacīja: "Kam jūs darāt to, kas sabatā darīt aizliegts?"
3 Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Vai jūs neesat lasījuši, ko Dāvids ir darījis, kad tas bija izsalcis, un tie, kas pie viņa bija?
4 Ka tas ir iegājis Dieva namā un ir ņēmis un ēdis skatāmās maizes un devis arī tiem, kas bija pie viņa, lai gan vienīgi priesteriem bija atļauts tās ēst."
5 Un Viņš tiem sacīja: "Cilvēka Dēls ir kungs arī par sabatu."
6 Bet atkal citā sabatā, Viņam sinagogā ejot un mācot, notika, ka tur bija cilvēks, kam labā roka bija pamirusi.
7 Bet rakstu mācītāji un farizeji uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai atrastu iemeslu Viņu apsūdzēt.
8 Bet Viņš nomanīja viņu domas un sacīja uz cilvēku, kam roka bija pamirusi: "Celies un stājies šeit vidū!" Un tas cēlās un nostājās.
9 Tad Jēzus sacīja: "Es jums ko vaicāšu: vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu: dzīvību glābt vai maitāt?"
10 Un, visus viņus uzlūkojis, Viņš uz slimo sacīja: "Izstiep savu roku!" Un tas to darīja, un viņa roka tapa vesela.
11 Tad tie saskaitās līdz ārprātam un sarunājās savā starpā, ko varētu nodarīt Jēzum.
12 Bet notika tanīs dienās, ka Viņš aizgāja uz kalnu Dievu lūgt; un Viņš pavadīja visu nakti Dieva lūgšanā.
13 Un, kad gaisma ausa, tad Viņš sasauca Savus mācekļus un izredzēja no tiem divpadsmit, kurus Viņš nosauca par apustuļiem:
14 Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, viņa brāli Andreju, Jēkabu, Jāni, Filipu un Bartolomeju,
15 Mateju, Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, Sīmani, sauktu Zelotu,
16 Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdu Iskariotu, kas vēlāk kļuva par nodevēju.
17 Nokāpis līdz ar viņiem no kalna, Viņš nostājās līdzenā vietā, un tur bija liels mācekļu pulks un liels ļaužu daudzums no visas Jūdejas un Jeruzālemes, kā arī no Tiras un Sidonas jūrmalas, kas bija sanākuši viņu klausīties un likties dziedināties no savām slimībām.
18 Arī tie, kas bija ļaunu garu apsēsti, tapa veseli.
19 Un visi ļaudis mēģināja Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa, un Viņš visus darīja veselus.
20 Bet Viņš, pacēlis Savas acis uz Saviem mācekļiem, sacīja: "Svētīgi jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība!
21 Svētīgi jūs, kas tagad izsalkuši, jo jūs būsit paēduši! Svētīgi jūs, kas tagad raudat, jo jūs smiesities!
22 Svētīgi jūs esat, kad cilvēki jūs nīst, izslēdz no sava vidus, lamā un zaimo jūsu vārdu Cilvēka Dēla dēļ.
23 Priecājieties viņā dienā un dejiet, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo to pašu viņu tēvi ir darījuši praviešiem.
24 Bet vai jums bagātiem, jo jums jau ir sava alga!
25 Vai jums, kas tagad esat paēduši, jo jūs izsalksit! Vai jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsit un raudāsit!
26 Vai jums, kad visi ļaudis jums teic glaimus! To pašu viņu tēvi darījuši viltus praviešiem.
27 Bet jums, Saviem klausītājiem, Es saku: mīliet savus ienaidniekus, darait labu tiem, kas jūs ienīst,
28 svētījiet tos, kas jūs nolād, lūdziet par tiem, kas jūs kaitina.
29 Kas tevi sit vienā vaigā, tam pagriez arī otru, kas ņem tavu apmetni, tam neliedz arī savus svārkus.
30 Katram lūdzējam dod un neatprasi savu mantu no tā, kas tev to atņem,
31 un, kā jūs gribat, lai ļaudis jums dara, tāpat darait viņiem.
32 Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl.
33 Un, ja jūs saviem labdariem darāt labu, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki dara to pašu.
34 Un, ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat atdabūt, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki grēciniekiem aizdod, lai to atdabūtu.
35 Bet mīliet savus ienaidniekus un darait labu un aizdodiet, atmaksu negaidīdami, un tad jūsu alga būs liela un jūs būsit Visuaugstākā bērni; jo Viņš ir laipnīgs pret nepateicīgajiem un ļaunajiem.
36 Tāpēc esiet žēlīgi, kā jūsu Tēvs ir žēlīgs.
37 Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots.
38 Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros."
39 Viņš tiem arī sacīja līdzību: "Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?
40 Māceklis nav augstāks par savu mācītāju; bet, kad tas ir pilnīgs, tad tas būs kā viņa mācītājs.
41 Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi sava paša acī tu nepamani?
42 Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: laid, brāli, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un baļķi savā paša acī tu neredzi? Tu liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs, un tad pārdomā, kā izvilkt skabargu no sava brāļa acs.
43 Jo tas nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz tas ir nelāga koks, kas nes labus augļus.
44 Ikkatru koku pazīst no viņa augļiem. Jo no ērkšķiem nevar lasīt vīģes, nedz vīnogas no dadžiem.
45 Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu. Jo no sirds pārpilnības mute runā.
46 Ko jūs Mani saucat: Kungs, Kungs! - bet nedarāt, ko Es saku?
47 Ikviens, kas pie Manis nāk un Manus vārdus dzird un dara, - Es jums rādīšu, kam viņš līdzināms.
48 Tas ir līdzināms cilvēkam, kas, ēku celdams, dziļi raka un pamatu lika uz klints. Kad nu plūdi nāca, tad ūdeņi lauzās uz ēku, bet nespēja to kustināt, jo tā bija celta uz klints.
49 Bet, kas dzird un nedara, tas ir līdzināms cilvēkam, kas ēku uztaisīja uz zemes, bez pamata; un, kad ūdeņi tai lauzās virsū, tad ēka tūdaļ sagruva, un šīs ēkas gāšanās bija liela."

7.nodaļa

1 Kad nu Viņš visus Savus vārdus ļaudīm bija pabeidzis, tad Viņš iegāja Kapernaumā.
2 Tur kāda virsnieka kalps, kas tam bija mīļš, gulēja slims uz miršanu.
3 Dabūjis dzirdēt par Jēzu, tas nosūtīja pie Viņa jūdu vecajus un Viņu lūdza, lai nāktu viņa kalpu dziedināt.
4 Un, pie Jēzus nogājuši, tie Viņu mīļi lūdza, sacīdami: "Viņš ir vērts, ka Tu viņu paklausi,
5 jo viņš mīl mūsu tautu un mums ir uzcēlis šo sinagogu."
6 Un Jēzus gāja tiem līdzi; bet, kad Viņš vairs nebija tālu no tā nama, tad virsnieks sūtīja draugus pie Viņa un lika Viņam sacīt: "Kungs, nepūlies, jo es neesmu cienīgs, ka Tu nāc zem mana jumta.
7 Tāpēc arī es pats neesmu turējis sevi par cienīgu nākt pie Tevis; bet saki tik vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.
8 Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem priekšniecības, un man ir padoti kareivji, un, ja es kādam saku: ej, - tad viņš iet; un otram: nāc, - tad viņš nāk; un savam kalpam: dari to, - tad viņš dara."
9 Bet Jēzus, to dzirdējis, par viņu brīnījās un, pagriezies uz ļaudīm, kas Viņam gāja līdzi, sacīja: "Es jums saku: tādu ticību Es pat Israēla ļaudīs neesmu atradis."
10 Un tie, kas bija sūtīti, atgriezušies mājās, atrada kalpu veselu.
11 Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi.
12 Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi.
13 Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: "Neraudi!"
14 Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!"
15 Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei.
16 Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: "Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, - un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis."
17 Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni.
18 Jānim viņa mācekļi paziņoja visu, kas noticis.
19 Un Jānis ataicināja divus no saviem mācekļiem un tos sūtīja pie Jēzus, lai tie Viņu jautātu: "Vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?"
20 Bet šie vīri, pie Viņa nogājuši, sacīja: "Jānis Kristītājs mūs sūtījis pie Tevis, lai mēs Tevi jautātu: vai Tu esi Tas, kam būs nākt, jeb vai mums būs citu gaidīt?"
21 Bet tanī brīdī Viņš daudzus dziedināja no sērgām un sāpēm un ļauniem gariem, un daudziem akliem Viņš dāvināja gaismu.
22 Un Jēzus atbildēdams tiem sacīja: "Eita un atsakait Jānim, ko esat redzējuši un dzirdējuši: aklie redz, tizlie iet, spitālīgie top šķīsti, kurlie dzird, miroņi ceļas augšām, nabagiem sludina prieka vēsti;
23 un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas."
24 Kad nu Jāņa vēstneši bija aizgājuši, Viņš sāka uz ļaudīm runāt par Jāni: "Ko jūs gājāt tuksnesī skatīties? Vai niedri, ko vējš šauba?
25 Jeb ko gājāt redzēt? Vai cilvēku, apģērbtu mīkstās drēbēs? Lūk, tie, kas dārgās drānās un pilnībā dzīvo, ir ķēniņa namos.
26 Jeb ko gājāt redzēt? Vai pravieti? Tiešām Es jums saku: vairāk nekā pravieti.
27 Šis ir tas, par ko rakstīts: redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, lai tas sataisa ceļu Tavā priekšā.
28 Jo Es jums saku: no visiem, kas dzimuši no sievām, neviens pravietis nav lielāks par Jāni Kristītāju; bet vismazākais Dieva valstībā ir lielāks par viņu."
29 Un visi ļaudis, kas Viņu dzirdēja, pat muitnieki, apliecināja, ka Dievs ir taisns, likdamies kristīties ar Jāņa kristību.
30 Tikai farizeji un bauslības mācītāji ir nicinājuši Dieva padomu viņu pašu labā, palikuši viņa nekristīti.
31 "Kam Es šīs paaudzes ļaudis līdzināšu, kam viņi ir līdzīgi?
32 Viņi ir līdzīgi bērniem, kas sēž tirgus laukumā, un cits citam uzsauc un saka: mēs jums esam stabulējuši, un jūs neesat dejojuši; mēs esam jums dziedājuši raudu dziesmas, un jūs neesat raudājuši.
33 Jo nāca Jānis Kristītājs, neēda maizi un nedzēra vīnu, un jūs sacījāt: viņam ir ļauns gars.
34 Nāca Cilvēka Dēls, ēda un dzēra, un jūs sakāt: redzi, šis cilvēks ir negausis un vīna dzērājs, muitnieku un grēcinieku draugs.
35 Taču gudrību attaisnojuši visi viņas bērni."
36 Bet kāds no farizejiem Viņu lūdza, lai Viņš pie tā ēstu, un Viņš, iegājis farizeja namā, apsēdās.
37 Un redzi, tanī pilsētā kāda sieva, kas bija grēciniece, dzirdējusi, ka Viņš sēžot farizeja namā pie galda, atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu
38 un stāvēja aiz Viņa pie Viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt Viņa kājas ar savām asarām un nožāvēja ar saviem matiem, un skūpstīja Viņa kājas un tās svaidīja ar eļļu.
39 Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: "Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece."
40 Un Jēzus, to uzrunādams, sacīja: "Sīmani, Man tev kas jāsaka." Viņš atbildēja: "Mācītāj, saki."
41 Jēzus sacīja: "Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju un otrs piecdesmit.
42 Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs?"
43 Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: "Man šķiet, tas, kam viņš vairāk atlaidis." Bet Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi spriedis."
44 Un, pagriezies pie sievas, Viņš sacīja Sīmanim: "Vai tu redzi šo sievu? Es nācu tavā namā, tu Man ūdeni neesi devis Manām kājām, bet šī savām asarām Manas kājas slacījusi un ar saviem matiem nožāvējusi.
45 Tu Mani neesi skūpstījis, bet šī, kamēr Es še esmu, nav mitējusies skūpstīt Manas kājas.
46 Ar eļļu tu neesi svaidījis manu galvu, bet šī ar svaidāmo eļļu ir svaidījusi Manas kājas.
47 Tādēļ Es tev saku: viņas grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet, kam maz piedod, tas mīl maz."
48 Un Viņš tai sacīja: "Tev tavi grēki piedoti."
49 Un tie, kas līdz pie galda sēdēja, sāka pie sevis runāt: "Kas Tas tāds, kas pat grēkus piedod?"
50 Bet Viņš sacīja uz sievu: "Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru."

8.nodaļa

1 Pēc tam notika, ka Viņš staigāja pa pilsētām un ciemiem, mācīdams ļaudis un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa,
2 kā arī dažas sievas, kuras Viņš bija dziedinājis no ļauniem gariem un vājībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļauni gari,
3 un Joanna, Hēroda nama uzrauga Kūzas sieva, Zuzanna un daudz citu sievu, kas no sava padoma Viņam gādāja uzturu.
4 Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā:
5 "Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda.
6 Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma.
7 Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca.
8 Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus." To sacījis, Viņš sauca: "Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!"
9 Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot?
10 Bet Viņš sacīja: "Jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet pārējiem līdzībās, lai tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.
11 Bet šī ir tā līdzība: sēkla ir Dieva vārds.
12 Bet, kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem vārdu no viņu sirdīm, lai tie netic un netop izglābti.
13 Bet, kas uz akmens, ir tie, kad tie vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un pārbaudīšanas laikā tie atkāpjas.
14 Bet, kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird un tomēr noiet un iegrimst rūpēs un bagātībā un pasaules kārībās un noslāpst un nenes nekādus augļus.
15 Bet, kas labā zemē, ir tie, kas vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami ar pacietību.
16 Un, sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku, nedz to liek apakš gultas, bet to liek lukturī, lai ienācēji redzētu gaismu.
17 Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā.
18 Tāpēc pielūkojiet, kā jūs klausāties! Jo, kam ir, tam dos, un, kam nav, tam atņems arī to, ko tas tur par savu."
19 Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa un nevarēja Viņam klāt tikt ļaužu dēļ.
20 Un Viņam deva ziņu un sacīja: "Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt."
21 Bet Viņš atbildēdams tiem sacīja: "Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara."
22 Un gadījās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā un tiem sacīja: "Dosimies pāri uz otru ezera malu." Un tie nocēlās no malas.
23 Bet, tiem braucot, Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti viļņiem un bija lielās briesmās.
24 Un, pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja, sacīdami: "Kungs, Kungs, mēs grimstam!" Bet Viņš pacēlās un apsauca vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika rāmi.
25 Bet Viņš tiem sacīja: "Kur ir jūsu ticība?" Bet tie bīdamies brīnījās, savā starpā sacīdami: "Kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl un tie Viņam paklausa?"
26 Un tie pārcēlās uz geraziešu novadu, kas atrodas Galilejai iepretī.
27 Kad Viņš izkāpa malā, Viņam nāca no pilsētas pretī kāds vīrs, kas bija ļaunu garu apsēsts; jau ilgu laiku viņš nebija apģērbis drēbes un viņš neuzturējās mājās, bet dzīvoja kapenēs.
28 Viņš, ieraudzījis Jēzu, iebrēcās un nometās Viņa priekšā ceļos un sacīja skaļā balsī: "Ko Tu gribi no manis, Jēzu, Tu visuaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani."
29 Jēzus bija nešķīstam garam pavēlējis atstāt šo cilvēku, jo tas bieži bija viņu plosījis, un, kaut gan to bija sējuši važām un dzelžiem un turējuši zem uzraudzības, tas tomēr bija važas pārrāvis, un ļaunais to bija dzinis uz tuksnesi.
30 Tad Jēzus viņam jautāja: "Kā tevi sauc?" Viņš sacīja: "Leģions." Jo daudz ļaunu garu bija viņā iegājuši.
31 Tie Viņu lūdza, lai Viņš tiem nepavēlētu nobraukt bezdibenī.
32 Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna. Un ļaunie gari Viņu lūdza, lai atļaujot tiem ieiet cūkās - un Viņš tiem to atļāva.
33 Un ļaunie gari, no cilvēka izgājuši, iegāja cūkās, un ganāmais pulks nogāzās no kalna ezerā un noslīka.
34 Kad gani redzēja notikušo, tie aizbēga un stāstīja par to pilsētā un ciemos.
35 Un ļaudis izgāja notikušo redzēt un nāca pie Jēzus un atrada cilvēku, no kura ļaunie gari bija izgājuši, sēžam pie Jēzus kājām apģērbtu un pie pilna prāta, un viņi izbijās.
36 Un arī tie, kas to bija redzējuši, atstāstīja viņiem, kā apsēstais bija tapis dziedināts.
37 Un visi geraziešu apgabala iedzīvotāji lūdza Viņu aiziet no viņiem, jo lielas bailes tos bija pārņēmušas. Un Viņš iekāpa laivā un griezās atpakaļ.
38 Bet vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza atļaut tam palikt pie Viņa. Bet Jēzus to atlaida, sacīdams:
39 "Atgriezies savās mājās un izstāsti, ko Dievs tev ir darījis." Un viņš nogāja un pasludināja visā pilsētā, ko Jēzus tam bija darījis.
40 Kad Jēzus atgriezās atpakaļ, ļaudis Viņu saņēma, jo visi Viņu gaidīja.
41 Un redzi, tur nāca vīrs, vārdā Jairs; tas bija sinagogas priekšnieks. Un, nokritis Jēzum pie kājām, viņš To lūdza nākt viņa namā,
42 jo viņam bija viena vienīga meitiņa ap divpadsmit gadu veca, un tā gulēja uz miršanu. Un, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.
43 Un kāda sieva, kas divpadsmit gadus sirga ar asiņošanu un kuru neviens nebija varējis dziedināt,
44 piegājusi no mugurpuses, aizskāra Viņa drēbju vīli, un tūdaļ asins tecēšana nostājās.
45 Bet Jēzus jautāja: "Kas Mani ir aizskāris?" Un, kad visi liedzās, tad Pēteris un viņa biedri sacīja: "Meistar, ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež."
46 Bet Jēzus sacīja: "Mani kāds ir aizskāris, jo Es jūtu, ka spēks no Manis ir izgājis."
47 Bet sieva, redzēdama, ka viņa nav palikusi apslēpta, trīcēdama nāca un nometās Viņa priekšā ceļos un izstāstīja visu ļaužu priekšā, kādas vainas dēļ tā bija Viņu aizskārusi un ka viņa tūdaļ bija kļuvusi vesela.
48 Bet Viņš tai sacīja: "Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi, ej ar mieru!"
49 Un, Viņam vēl runājot, nāk kāds sinagogas vecākā sūtīts cilvēks un saka: "Tava meitiņa ir mirusi, neapgrūtini Mācītāju."
50 Bet Jēzus, to dzirdējis, tam teica: "Nebīsties, tici tikai, un viņa taps izglābta."
51 Un, namā iegājis, Viņš nevienam neatļāva iet līdzi, izņemot Pēteri, Jāni un Jēkabu un meitenes tēvu un māti.
52 Un visi to apraudāja un nožēloja; bet Viņš sacīja: "Neraudiet, viņa nav mirusi, viņa guļ."
53 Tad tie Viņu izsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi,
54 bet Viņš satvēra tās roku un sauca: "Meitiņ, celies augšā!"
55 Un viņas gars atgriezās, un viņa tūdaļ uzcēlās, un Viņš pavēlēja tai dot ēst.
56 Un viņas vecāki bija iztrūkušies. Bet Viņš tiem piekodināja nestāstīt nevienam par notikušo.

9.nodaļa

1 Sasaucis Savus divpadsmit mācekļus, Viņš tiem deva spēku un varu pār visiem ļauniem gariem un dziedināt sērgas.
2 Un Viņš tos izsūtīja sludināt Dieva valstību un dziedināt,
3 tiem sacīdams: "Neņemiet neko līdzi ceļā, ne zizli, ne ceļasomu, ne maizi, ne naudu, ne arī divus svārkus!
4 Un, kur kādā mājā jūs ieejat, tur palieciet un no turienes ejiet tālāk.
5 Un, ja kāds jūs neuzņem, tad, iziedami no tās pilsētas, nokratait pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem."
6 Un izgājuši viņi apstaigāja visus ciemus, sludinādami visur prieka vēsti un dziedinādami.
7 Bet tetrarhs Hērods, par visu, kas notika, dzirdējis, nezināja ko domāt, jo daži sacīja, ka Jānis esot uzcēlies no miroņiem,
8 bet citi, ka Ēlija esot parādījies, vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot augšāmcēlies.
9 Un Hērods sacīja: "Es esmu Jānim nocirtis galvu, bet kas šis tāds ir, par kuru es dzirdu tādas lietas?" Un viņš meklēja izdevību Viņu redzēt.
10 Apustuļi pārnākuši izstāstīja Jēzum, cik lielas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma pie Sevis un aizgāja savrup uz kādu pilsētu, vārdā Betsaida.
11 Bet ļaudis, to izzinājuši, sekoja Viņam, un Viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.
12 Bet diena sāka iet uz beigām, un tie divpadsmit piegāja pie Viņa un sacīja Viņam: "Atlaid ļaudis, lai tie izklīstu pa apkārtējiem ciemiem un mājām, uzmeklētu naktsmājas un pārtiku, jo mēs šeit esam tukšā vietā."
13 Bet Viņš tiem sacīja: "Dodiet jūs viņiem ēst." Bet tie sacīja: "Mums nav vairāk kā piecas maizes un divi zivis, vai lai mēs aizejam pirkt barību visam šim ļaužu pulkam?"
14 Jo tur bija ap pieci tūkstoši vīru. Bet Viņš teica Saviem mācekļiem: "Lieciet viņiem apsēsties pulciņos pa piecdesmit."
15 Un tie tā darīja un visus apsēdināja.
16 Bet Viņš, paņēmis tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, svētīja tās un pārlauza un deva mācekļiem, lai tie tās celtu ļaudīm priekšā.
17 Un viņi ēda, un visi paēda; un viņi pielasīja ar pāri palikušām druskām divpadsmit grozus.
18 Un notika, ka Viņš viens pats lūdza Dievu un mācekļi pie Viņa piegāja, un Viņš tiem vaicāja: "Ko ļaudis saka Mani esam?"
19 Tie atbildēja, sacīdami: "Jāni Kristītāju, bet citi Ēliju un vēl citi, ka kāds no senajiem praviešiem esot uzcēlies."
20 Bet Viņš tiem sacīja: "Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Tad Pēteris atbildēja: "Tu esi Dieva Kristus."
21 Bet Viņš stingri noliedza kādam to teikt,
22 sacīdams: "Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecaji, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un Viņu nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām."
23 Un Viņš sacīja uz visiem: "Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.
24 Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis dēļ zaudēs, tas to izglābs.
25 Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš iemanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?
26 Jo, kas kaunas Manis un Manu vārdu dēļ, tā paša dēļ kaunēsies Cilvēka Dēls, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un svēto eņģeļu godībā.
27 Bet tiešām Es jums saku: ir kādi starp tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, tiekāms tie nebūs redzējuši Dieva valstību."
28 Un notika kādas astoņas dienas pēc šīm runām, ka Viņš ņēma pie Sevis Pēteri, Jāni un Jēkabu un uzkāpa uz kalna Dievu lūgt.
29 Un, Viņam lūdzot, Viņa vaigs dabūja citu izskatu un Viņa drēbes kļuva spoži baltas.
30 Un, lūk, divi vīri sarunājās ar Viņu, tie bija Mozus un Ēlija.
31 Tie parādījās debess spožumā un runāja par Viņa galu, kas to sagaidīja Jeruzālemē.
32 Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, un uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un divi vīrus pie Viņa stāvam.
33 Kad nu tie taisījās atstāt Viņu, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: "Meistar, šeit mums ir labi, taisīsim trīs teltis, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam," - un viņš nezināja, ko viņš runāja.
34 Un, viņam vēl tā runājot, parādījās padebesis un viņus apēnoja. Bet viņi bijās, kad padebesis viņus apklāja.
35 Un no padebeša nāca balss, sacīdama: "Šis ir Mans Dēls, Mans izredzētais, to klausait!"
36 Un, kad balss atskanēja, tad Jēzus bija viens pats. Bet viņi klusēja un tanīs dienās nesacīja nevienam nekā par to, ko bija redzējuši.
37 Un notika, otrā dienā, viņiem no kalna noejot, nāca Viņam pretī liels ļaužu pulks.
38 Un redzi, kāds vīrs no ļaužu vidus sauca, sacīdams: "Mācītāj, es Tevi lūdzu, apskati manu dēlu, jo viņš man ir vienīgais bērns,
39 reizēm gars to satver, un viņš piepeši sāk kliegt, un tas viņu krata līdz putām un tikai grūti no tā šķiras, to galīgi novārdzinādams.
40 Es esmu Tavus mācekļus lūdzis, lai tie to izdzītu, bet tie to nevarēja."
41 Un Jēzus atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā un sagrozītā cilts, cik ilgi Es vēl pie jums būšu un jūs panesīšu? Ved šurp savu dēlu!"
42 Viņam vēl nākot, ļaunais gars to sāka raustīt un kratīt; bet Jēzus apsauca nešķīsto garu un dziedināja zēnu un atdeva to viņa tēvam.
43 Un visi iztrūkās par Dieva varenību. Bet, visiem vēl brīnoties par visu to, ko Viņš darīja, Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:
44 "Ievērojiet labi šos vārdus: Cilvēka Dēlam jātop nodotam cilvēku rokās."
45 Bet viņi nesaprata šos vārdus, tie viņiem bija apslēpti, un viņiem tos nebija saprast, un viņi baidījās Viņu jautāt par šo vārdu nozīmi.
46 Un viņos cēlās domas par to, kurš no viņiem ir pats lielākais.
47 Bet Jēzus, zinādams viņu sirds domas, paņēma bērnu un nostatīja to Sev blakus
48 un sacīja: "Kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas uzņem Mani, un, kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis; jo, kas mazākais jūsu starpā, tas ir liels."
49 Bet Jānis ņēma vārdu un sacīja: "Meistar, mēs redzējām kādu cilvēku Tavā Vārdā izdzenam ļaunus garus, un mēs viņam to noliedzām, jo viņš neturas pie mums."
50 Bet Jēzus viņam atbildēja: "Neliedziet, jo, kas nav pret jums, tas ir ar jums."
51 Un, kad nu laiks bija pienācis, ka Viņam vajadzēja tapt paaugstinātam, tad Viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzālemi.
52 Un Viņš nosūtīja Sev priekšā vēstnešus. Un iedami tie nonāca kādā samariešu ciemā, lai Viņam apgādātu vietu, kur nomesties.
53 Un tie Viņu neuzņēma, tāpēc ka Viņš bija ceļā uz Jeruzālemi.
54 Kad Viņa mācekļi Jēkabs un Jānis to redzēja, tie sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, mēs sacīsim, lai uguns nāk no debesīm un tos sadedzina."
55 Bet Viņš apgriezdamies tos aprāja un sacīja: "Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?
56 Jo Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt." Un tie gāja uz citu ciemu.
57 Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: "Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu."
58 Bet Jēzus uz viņu sacīja: "Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu."
59 Un uz kādu citu Viņš sacīja: "Nāc Man līdzi!" Bet tas sacīja: "Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu."
60 Bet Jēzus uz to sacīja: "Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!"
61 Un atkal kāds cits teica: "Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā."
62 Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."

10.nodaļa

1 Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit[A] citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.
2 Un Viņš tiem sacīja: "Pļaujamā daudz un strādnieku maz: tad nu lūdziet pļaujas kungu, lai viņš strādniekus sūta savā pļaujā.
3 Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.
4 Neņemiet līdzi nedz naudas maku, nedz ceļasomu, nedz kurpes un ceļā nesveiciniet neviena.
5 Un, ja jūs ieejat kādā namā, tad sakait vispirms: miers šim namam!
6 Un, ja tur būs kāds miera bērns, tad uz viņa dusēs jūsu miers; bet, ja ne, tad tas atgriezīsies pie jums atpakaļ.
7 Tanī pašā namā palieciet un ēdiet un dzeriet to, kas tiem pie rokas, jo strādnieks ir savas algas cienīgs; bet neejiet no vienas mājas uz otru.
8 Un, kurā pilsētā jūs ieiesit un jūs tur uzņem, tur ēdiet, ko jums ceļ priekšā.
9 Un dziediniet slimniekus, kas tur ir, un sakait viņiem: tuvu pie jums ir nākusi Dieva valstība.
10 Bet, ja jūs ieiesit pilsētā un jūs tur neuzņem, tad izejiet uz viņas ielām un sakait:
11 pat jūsu pilsētas putekļus, kas pielipuši pie mūsu kājām, mēs še nokratām, bet to zinait, ka Dieva valstība ir tuvu klāt!
12 Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā būs vieglāk nekā šādai pilsētai.
13 Vai tev Horacina, vai tev Betsaida! Ja Tirā un Sidonā šādi brīnumi būtu notikuši, kādi pie jums notikuši, tie sen jau būtu maisos un pelnos no grēkiem atgriezušies.
14 Patiesi Tirai un Sidonai tiesas dienā būs vieglāk nekā jums.
15 Un tu, Kapernauma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu tiksi līdz ellei nogāzta!
16 Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis."
17 Un tie septiņdesmit[A] pārnāca un ar lielu prieku stāstīja: "Kungs, pat ļaunie gari mums padodas Tavā Vārdā!"
18 Bet Viņš sacīja: "Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!
19 Redziet, Es jums esmu devis spēku, ka varat staigāt pāri čūskām un skorpioniem un katram ienaidnieka spēkam, un viss tas jums nekā nekaitēs.
20 Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs."
21 Un tanī pašā stundā Jēzus kļuva priecīgs Svētajā Garā un sacīja: "Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem. Tiešām, Tēvs, tāds ir bijis Tavs labais prāts.
22 Visas lietas Man ir Mana Tēva nodotas. Un neviens nezina, kas Dēls ir, kā vienīgi Tēvs un, kas Tēvs ir, kā vienīgi Dēls un kam šis Dēls to grib atklāt."
23 Un, pie mācekļiem sevišķi griezdamies, Viņš sacīja: "Svētīgas tās acis, kas to redz, ko jūs redzat.
24 Jo Es jums saku: daudz praviešu un ķēniņu ir gribējuši redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši."
25 Un redzi, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: "Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgo dzīvību?"
26 Bet Viņš uz to sacīja: "Kā stāv bauslībā rakstīts, kā tu tur lasi?"
27 Un tas atbildēja un sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu."
28 Viņš tam sacīja: "Tu pareizi esi atbildējis; dari to un tu dzīvosi."
29 Bet viņš, gribēdams attaisnoties, sacīja Jēzum: "Kurš tad ir mans tuvākais?"
30 Tad Jēzus atbildēja un sacīja: "Kāds cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Tie tam noplēsa drēbes, sasita un, atstādami viņu pusmirušu guļam, aizgāja.
31 Bet nejauši kāds priesteris gāja pa to pašu ceļu un, to ieraudzījis, viņš aizgāja garām.
32 Tāpat arī kāds levīts nāca gar to vietu, to ieraudzīja, bet aizgāja garām.
33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, tuvojās viņam un, viņu redzot, sirds tam iežēlojās.
34 Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.
35 Bet otrā dienā, izņēmis divus denārijus, iedeva tos saimniekam, sacīdams: kop viņu, un, ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams, es tev to atdošu.
36 Kurš no šiem trim cilvēkiem tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis laupītāju rokās?"
37 Tas atbildēja: "Tas, kas viņam žēlsirdību parādīja." Tad Jēzus uz to sacīja: "Nu tad ej un dari tu arī tāpat."
38 Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieva, Marta vārdā, uzņēma Viņu savā namā.
39 Un viņai bija māsa, vārdā Marija, tā apsēdusies pie Tā Kunga kājām, klausījās Viņa vārdos.
40 Bet Marta, aizņemta ar daudzām rūpēm par to, kā Viņu apkalpot, pienāca un sacīja: "Kungs, vai Tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz."
41 Bet Tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: "Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām.
42 Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta."

11.nodaļa

1 Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: "Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus."
2 Tad Viņš tiem sacīja: "Kad lūdzat Dievu, tad sakait: Tēvs! Svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava valstība.
3 Mūsu dienišķo maizi dodi mums katru dienu
4 un piedodi mums mūsu grēkus, jo arī mēs piedodam katram, kas mums ir parādā, un neieved mūs kārdināšanā."
5 Un Viņš sacīja: "Kuram jūsu starpā ir draugs, ja viņš pie tā noietu nakts vidū un tam teiktu: mīļais, aizdod man trīs maizes,
6 jo mans draugs no ceļa pie manis ir iegriezies, bet man nekā nav, ko viņam celt priekšā, -
7 un tas no iekšpuses atbildētu un sacītu: neapgrūtini mani; durvis ir jau aizslēgtas, un mani bērni ir jau pie manis gultā; es nevaru celties un tev dot.
8 Es jums saku: ja arī viņš neceltos un nedotu, tāpēc ka tas ir viņa draugs, tad viņa neatlaidības dēļ tas celsies un dos viņam, cik tam vajag.
9 Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.
10 Jo ikkatrs, kas lūdz, dabū, kas meklē, atrod, un, kas klauvē, tam atvērs.
11 Kur būtu kāds tēvs jūsu starpā, kas dotu savam dēlam čūsku, kad tas lūdz tam zivi?
12 Jeb skarpiju, kad tas lūdz olu?
13 Ja nu jūs, ļauni būdami, zināt dot saviem bērniem labas dāvanas, cik daudz vairāk jūsu Tēvs no debesīm dos Svēto Garu tiem, kas Viņu lūdz?"
14 Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās.
15 Bet daži no viņiem sacīja: "Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku."
16 Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm.
17 Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: "Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.
18 Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu.
19 Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji.
20 Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi.
21 Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā,
22 bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu.
23 Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa.
24 Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju.
25 Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu.
26 Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš."
27 Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: "Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis."
28 Bet Viņš sacīja: "Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
29 Un, kad ļaudis sapulcējās, tad Viņš iesāka runāt: "Šī cilts ir samaitāta cilts. Viņa meklē zīmi, bet cita zīme kā Jonas zīme tai netaps dota;
30 jo, kā Jona bija par zīmi niniviešiem, tā arī Cilvēka Dēls būs par zīmi šai ciltij.
31 Dienvidzemes ķēniņiene stāsies tiesas dienā pret šīs cilts ļaudīm un tos pazudinās; jo viņa nāca no pasaules gala klausīties Salamana gudrību, un redzi, te ir vairāk nekā Salamans.
32 Ninivieši celsies tiesas dienā pret šo cilti un to pazudinās; jo viņi, dzirdējuši Jonas sludināšanu, atgriezās no grēkiem, un redzi, še ir vairāk nekā Jona.
33 Bet, sveci iededzinājis, neviens to neliek kaktā vai zem pūra, bet to liek lukturī, lai tie, kas nāk iekšā, redzētu viņas gaismu.
34 Miesas spīdeklis ir acs. Ja tava acs ir laba, tad arī visa tava miesa ir gaiša, bet, ja acs ir samaitāta, tad visa tava miesa ir tumša.
35 Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu.
36 Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā svece ar savu gaismu tevi apspīdētu."[A]
37 Bet, kamēr Viņš vēl tā runāja, kāds farizejs Viņu lūdza pie sevis uz azaidu. Un Viņš iegājis apsēdās.
38 Farizejs, to redzēdams, brīnījās, ka Viņš nemazgājās priekš ēšanas.
39 Bet Tas Kungs tam sacīja: "Tagad jūs, farizeji, šķīstījat kausa un bļodas ārpusi, bet jūsu iekšpuse ir piepildīta ar laupījumu un blēdību.
40 Jūs bezprātīgie! Vai tas, kas radījis ārpusi, nav radījis arī iekšpusi?
41 Bet dodiet, kas iekšā, par mīlestības dāvanu, un redzi, viss jums būs šķīsts.
42 Bet vai jums, jūs farizeji! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un visādiem dārza augiem, bet atstājat novārtā taisnību un Dieva mīlestību. Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā.
43 Vai jums, jūs farizeji, jums patīk sinagogās sēdēt augstos krēslos un pilsētas laukumos tapt sveicinātiem.
44 Vai jums! Jūs esat līdzīgi slepeniem kapiem; ļaudis, kas pāri staigā, to nezina."
45 Tad viens no bauslības mācītājiem Viņu pārtrauca, sacīdams: "Mācītāj, tā runādams, Tu apvaino arī mūs."
46 Un Viņš atbildēja: "Arī jums vai! Jūs bauslības vīri! Jo jūs uzkraujat cilvēkiem nepanesamas nastas, bet paši tām nepieskaraties ne ar vienu pirkstu.
47 Vai jums! Jo jūs praviešiem ceļat pieminekļus, bet jūsu tēvi tos ir nokāvuši.
48 Tā jūs apliecināt, ka jums patīk jūsu tēvu darbi; viņi tos nokāva, un jūs ceļat pieminekļus.
49 Tāpēc arī Dieva gudrība saka: Es sūtīšu pie viņiem praviešus un apustuļus, un viņi citus nokaus un citus vajās,
50 lai no šīs cilts prasītu visu praviešu asinis, kas izlietas no pasaules sākuma,
51 no Ābela asinīm līdz Caharijas asinīm, kas nonāvēts starp altāri un Dieva namu. Patiesi Es jums saku: no šīs cilts viņas tiks prasītas.
52 Vai jums! Jūs bauslības vīri! Jūs esat noslēpuši atzīšanas atslēgu; paši jūs neejat iekšā un tos, kas gribēja ieiet, jūs esat aizkavējuši!"
53 Kad Viņš no turienes bija aizgājis, tad rakstu mācītāji un farizeji sāka Viņam pastāvīgi uzmākties ar visādiem jautājumiem,
54 slepeni glūnēdami, vai neizdosies Viņu noķert kādos vārdos.

12.nodaļa

1 Un, kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā ka cits citu tikko nesamina, tad Jēzus iesāka sacīt Saviem mācekļiem: "Sargaities no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.
2 Bet nekas nav apslēpts, kas netiks atklāts, un nekas nav nezināms, kas nenāks gaismā.
3 Tāpēc visu, ko jūs esat teikuši tumsā, to dzirdēs gaismā, un, ko jūs ausī esat čukstējuši istabā, to sludinās no jumtiem.
4 Jums, Saviem draugiem, Es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt.
5 Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām Es saku: to bīstieties.
6 Vai piecus zvirbuļus nepārdod par divām artavām? Un neviens no tiem nav aizmirsts Dieva priekšā.
7 Tāpat arī jums visi galvas mati ir skaitīti. Nebīstieties, jūs esat vairāk vērti nekā daudz zvirbuļu.
8 Bet Es jums saku: katru, kas Mani apliecinās cilvēku priekšā, to arī Cilvēka Dēls apliecinās Dieva eņģeļu priekšā;
9 bet, kas Mani aizliegs cilvēku priekšā, tas taps aizliegts Dieva eņģeļu priekšā.
10 Un katram, kas teiks ko pret Cilvēka Dēlu, tam to piedos. Bet tam, kas zaimos Svēto Garu, to nepiedos.
11 Kad tie nu jūs vedīs savās sinagogās valdības iestāžu un valdnieku priekšā, nerūpējieties par to, kā jūs sevi aizstāvēsit jeb ko teiksit,
12 jo Svētais Gars jūs mācīs tai brīdī, ko jums būs runāt."
13 Tad kāds no ļaužu pulka sacīja Viņam: "Mācītāj, saki manam brālim, lai viņš dalās ar mani mantojumā."
14 Bet Viņš tam atbildēja: "Cilvēk, kas Mani iecēlis jums par tiesnesi vai mantas dalītāju?"
15 Un Viņš tiem sacīja: "Uzmanait un sargaities no mantkārības, jo neviens nedzīvo no tam, ka viņam ir daudz mantas."
16 Un Viņš stāstīja tiem līdzību, sacīdams: "Kādam bagātniekam viņa lauki bija nesuši papilnam augļu.
17 Un viņš sāka pie sevis spriest: ko es darīšu, jo man nav, kur savus augļus likt.
18 Un viņš turpināja: to es darīšu - es noplēsīšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus un tur savākšu visu labību un mantu,
19 un sacīšu savai dvēselei: dvēsele, tev ir lieli krājumi uz ilgiem gadiem, atpūties, ēd, dzer un līksmojies.
20 Bet Dievs uz viņu sacīja: tu, bezprātīgais, šinī naktī no tevis atprasīs tavu dvēseli. Kam tad piederēs tas, ko tu esi sakrājis?
21 Tā iet tam, kas sev mantas krāj un nav bagāts Dievā."
22 Un Viņš sacīja Saviem mācekļiem: "Tāpēc Es jums saku: nezūdaities savas dzīvības pēc, ko ēdīsit, ne arī savas miesas pēc, ar ko ģērbsities.
23 Jo dzīvība ir labāka nekā barība un miesa labāka nekā apģērbs.
24 Ņemiet vērā kraukļus, kas nedz sēj, nedz pļauj, kam nav ne šķūņa, ne klēts, bet Dievs viņus uztur. Cik daudz vairāk jūs esat vērti nekā putni.
25 Kurš jūsu starpā ar visu savu zūdīšanos var savam mūžam pielikt kaut vienu olekti?
26 Ja nu jūs pat vismazākās lietas nespējat, ko jūs zūdāties pārējo lietu pēc?
27 Ņemiet vērā lilijas, kas ne vērpj, ne auž. Bet Es jums saku: pat Salamans visā savā greznumā nav bijis tā apģērbts kā viena no tām.
28 Bet, ja jau zāli laukā, kas šodien aug, bet rīt tiek krāsnī mesta, Dievs tik skaisti apģērbj, cik vairāk jūs, jūs mazticīgie!
29 Tāpēc neraizējieties arī jūs par to, ko ēdīsit un ko dzersit, un neuztraucieties,
30 jo visu to meklē pasaules tautas. Jūsu Tēvs jau zina, ka jums viss tas vajadzīgs.
31 Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas.
32 Nebīsties, tu mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt Valstību!
33 Pārdodiet savu īpašumu un izdaliet to nabagiem, gādājiet sev naudas makus, kas nepaliek veci, neizsīkstošu mantu debesīs, kur zaglis nevar piekļūt un ko kodes nevar maitāt.
34 Jo, kur jūsu manta, tur būs arī jūsu sirds.
35 Lai jūsu gurni ir apjozti, un jūsu lāpas lai deg:
36 esiet līdzīgi ļaudīm, kas gaida savu kungu no kāzām pārnākam, lai tam tūdaļ varētu durvis atvērt, kad tas nāks un klauvēs.
37 Svētīgi tie kalpi, kurus kungs pārnākot atrod nomodā; tiešām, Es jums saku, ka viņš, apsējis priekšautu, tos apsēdinās, apstaigās visus un tiem kalpos.
38 Un, ja viņš nāktu nakts vidū vai pirmajos gaiļos un tos atrastu nomodā, svētīti tie!
39 Bet to ziniet, ja nama kungs zinātu, kurā stundā nāks zaglis, viņš neļautu tam ielauzties savā namā.
40 Tāpat arī jūs esiet gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat."
41 Tad Pēteris Viņam jautāja: "Kungs, vai Tu šo līdzību stāsti mums vai visiem?"
42 Un Tas Kungs teica: "Kas gan ir uzticamais un saprātīgais nama turētājs, ko kungs iecels pār savu saimi, lai tas laikā dotu piederīgo barību?
43 Svētīgs tas kalps, kuru kungs atnācis atradīs tā darām.
44 Tiešām Es jums saku: viņš to iecels pār visu savu īpašumu!
45 Bet, ja kalps savā sirdī domās: mans kungs kavējas nākt, - un sāks sist kalpus un kalpones, nodosies ēšanai un dzeršanai un piedzersies,
46 tad šī kalpa kungs nāks tādā dienā, kad tas to negaida, un stundā, kuru tas nezina: viņš viņu šķels pušu un dos viņam viņa algu līdz ar neticīgiem.
47 Šāds kalps, kas, zinādams sava kunga gribu, nebūs sagatavojies vai darījis pēc viņa prāta, dabūs daudz sitienu.
48 Bet, kas nezinādams būs darījis to, ar ko viņš pelnījis sitienus, dabūs maz. Jo no katra, kam daudz dots, daudz prasīs un, kam daudz uzticēts, no tā jo vairāk atprasīs.
49 Uguni esmu nācis mest uz zemi un kā Es vēlētos, kaut tā jau degtu!
50 Bet Man jātop kristītam ar vienu kristību, un kā Man ir bail, kamēr tā būs pabeigta.
51 Vai jums šķiet, ka Es esmu nācis mieru nest virs zemes? Nebūt ne, Es jums saku, bet šķelšanos!
52 Jo no šā laika pieci vienā namā sašķelsies: trīs pret diviem, un divi pret trim,
53 tēvs pret dēlu un dēls pret tēvu, māte pret meitu un meita pret māti, vīramāte pret vedeklu un vedekla pret vīramāti!"
54 Un uz ļaudīm Viņš sacīja: "Kad jūs rietumos redzat paceļamies mākoni, jūs tūliņ sakāt: būs lietus, - un tā arī notiek;
55 un, kad no dienvidiem pūš vējš, jūs sakāt: būs karstums, - un tā notiek.
56 Liekuļi, par zemes un debess izskatu jūs protat spriest, kāpēc jūs neprotat spriest par šo laikmetu?
57 Un kāpēc jūs paši no sevis neizšķirat, kas ir taisnība?
58 Jo, ja tu ar savu pretinieku ej pie priekšnieka, centies ar viņu vēl ceļā izlīgt, lai viņš tevi nevestu pie soģa un soģis tevi nenodod uzraugam, un uzraugs tevi neiemet cietumā.
59 Es tev saku: no turienes tu neiziesi, kamēr nebūsi nomaksājis pēdējo artavu."

13.nodaļa

1 Tanī pašā laikā atnāca ļaudis, kas Viņam stāstīja par galiliešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem.
2 Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši?
3 Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā.
4 Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji?
5 Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu."
6 Un Viņš stāstīja šādu līdzību: "Kādam cilvēkam bija vīģes koks, stādīts viņa vīnadārzā, un viņš nāca un meklēja uz viņa augļus, bet neatrada.
7 Tad viņš sacīja dārzniekam: redzi, jau trīs gadus es nāku un meklēju augļus uz šī vīģes koka, bet neatrodu. Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!
8 Bet tas viņam atbildēja un sacīja: kungs, atstāj to vēl šo gadu, kamēr es to aprakšu un apmēslošu!
9 Varbūt tas turpmāk nesīs augļus. Bet, ja ne, tad tu vari nocirst."
10 Un Viņš mācīja kādā no sinagogām sabatā.
11 Un tur bija sieva, kurai astoņpadsmit gadus bija nespēka gars, tā ka viņa bija savilkta un nevarēja pilnīgi taisni atliekties.
12 Bet Jēzus, to ieraudzījis, piesauca viņu klāt un sacīja viņai: "Sieva, topi svabada no savas slimības!"
13 Pie tam Viņš tai uzlika Savas rokas, un tā tūliņ tapa taisna un slavēja Dievu.
14 Bet sinagogas priekšnieks, apskaities par to, ka Jēzus sabatā bija dziedinājis, sāka runāt uz tautu: "Ir sešas dienas, kurās jāstrādā. Tajās nāciet un liecieties dziedināties, bet ne sabatā!"
15 Bet Tas Kungs tam atbildēja: "Jūs liekuļi, vai katrs no jums sabatā neatraisa savu vērsi vai ēzeli no siles, lai to vestu dzirdīt?
16 Un šo sievu, Ābrahāma meitu, kuru sātans turējis saistītu astoņpadsmit gadus, nebūtu brīv atraisīt sabata dienā no viņas saitēm?"
17 Un, Viņam tā runājot, visiem Viņa pretiniekiem tapa kauns, un visa tauta priecājās par visiem šiem varenajiem darbiem, kurus Viņš darīja.
18 Tad Viņš teica: "Kam Dieva valstība ir līdzīga, ar ko Es to salīdzināšu?
19 Viņa ir līdzīga sinepju graudiņam, kuru kāds paņēma un iedēstīja savā dārzā un kurš auga un izauga par koku, kura zaros putni apakš debess taisīja savas ligzdas."
20 Un atkal Viņš sacīja: "Ar ko Es salīdzināšu Dieva valstību?
21 Viņa ir līdzīga raugam, kuru kāda sieva paņēma un iejauca trijos mēros miltu, kamēr visa mīkla pilnīgi sarūga."
22 Un Viņš, turpinādams ceļu uz Jeruzālemi, staigāja no pilsētas uz pilsētu un no ciema uz ciemu, mācīdams ļaudis.
23 Bet kāds Viņam jautāja: "Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?" Uz to Viņš atbildēja:
24 "Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs.
25 Jo, ja jūs tikai pēc tam, kad nama Kungs būs cēlies un durvis aizslēdzis, nostāsities ārā un klauvēsit pie durvīm, sacīdami: Kungs, atver mums,- Viņš atbildēs jums: Es nezinu, no kurienes jūs esat!
26 Tad jūs sāksit stāstīt: mēs ar Tevi esam ēduši un dzēruši, un Tu esi mācījis mūsu ielās.
27 Tad Viņš jums atteiks: Es nezinu, no kurienes jūs esat, atkāpieties no Manis, visi jūs netaisnības darītāji!
28 Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana, kad jūs redzēsit Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu un visus praviešus Dieva valstībā, bet paši sevi izmestus ārā.
29 Tad tie nāks no rītiem un vakariem, no ziemeļiem un dienvidiem un sēdēs pie galda Dieva valstībā.
30 Un redzi, ir pēdējie, kas būs pirmie, un pirmie, kas būs pēdējie."
31 Tai pašā brīdī pienāca daži farizeji un sacīja Viņam: "Izej un aizceļo no šejienes, jo Hērods grib Tevi nonāvēt."
32 Bet Viņš tiem sacīja: "Ejiet, sakait šai lapsai: redzi, Es izdzenu ļaunos garus un dziedinu slimos šodien un rīt, bet parīt Es būšu galā.
33 Tiešām, Man vēl šodien un rīt un parīt jābūt ceļā, jo neklājas pravietim mirt ārpus Jeruzālemes.
34 Jeruzāleme, Jeruzāleme, tu, kas nokauj praviešus un akmeņiem nomētā tos, kas pie tevis sūtīti, cik reižu Es esmu gribējis tavus bērnus pulcināt ap Sevi, kā vista pulcina zem spārniem savus cālīšus, bet jūs negribējāt.
35 Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs Mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!"

14.nodaļa

1 Un notika, ka Jēzus sabatā bija ieradies uz mielastu kāda ievērojama farizeja namā, un tie Viņu novēroja.
2 Un, lūk, tur bija kāds ūdenssērdzīgs cilvēks Viņa priekšā.
3 Un Jēzus, vārdu ņēmis, griezās pie bauslības mācītājiem un farizejiem ar jautājumu: "Vai ir atļauts sabatā dziedināt vai ne?" Bet tie klusēja.
4 Tad Viņš to ņēmis dziedināja un atlaida.
5 Bet tiem Viņš teica: "Kurš no jums, ja viņa dēls vai vērsis sabata dienā iekritīs akā, to tūliņ neizvilks?"
6 Un tie nekā uz to nespēja atbildēt.
7 Bet, nomanīdams, ka viesi sev izmeklēja pirmās vietas, Viņš tiem stāstīja līdzību, sacīdams:
8 "Ja tevi kāds aicina kāzās, nesēdies pirmajā vietā, ka neierodas kāds par tevi cienīgāks, kas arī aicināts,
9 un ka tas, kas tevi un viņu aicinājis, nesaka tev: dod šim vietu,- un tev ar kaunu nav jāieņem pēdējā vieta.
10 Bet, ja tu esi aicināts, tad nogājis apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis varētu sacīt: draugs, virzies uz augšu! - Tad tu būsi pagodināts visu citu viesu priekšā.
11 Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."
12 Arī uz nama tēvu, kas Viņu bija aicinājis, Viņš sacīja: "Kad tu taisi azaidu vai vakariņas, tad neaicini savus draugus, savus brāļus, savus radus vai bagātus kaimiņus, ka tie atkal tevi neaicinātu un tu nebūtu to darījis atmaksas dēļ.
13 Bet, kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus;
14 un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām."
15 Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: "Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!"
16 Bet Viņš sacīja tam: "Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu.
17 Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts.
18 Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani.
19 Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani.
20 Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.
21 Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus.
22 Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas.
23 Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns.
24 Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu."
25 Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdzi, un apgriezdamies Viņš tiem sacīja:
26 "Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.
27 Kas nenes savu krustu un neseko Man, tas nevar būt Mans māceklis.
28 Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai,
29 lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu,
30 sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.
31 Vai arī - kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem;
32 un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.
33 Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.
34 Sāls gan ir laba lieta. Bet, kad pat sāls maitājas, ar ko to atkal varēs uzlabot?
35 Tā tad vairs neder pat ne zemei, ne mēsliem: tā ārā metama. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird!"

15.nodaļa

1 Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu.
2 Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: "Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem."
3 Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību:
4 "Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?
5 Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem
6 un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.
7 Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.
8 Vai arī - kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod?
9 Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi.
10 Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas."
11 Un Viņš sacīja: "Kādam cilvēkam bija divi dēli.
12 Un jaunākais sacīja tēvam: tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu!- Tad viņš starp tiem sadalīja mantu.
13 Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams.
14 Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt.
15 Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt.
16 Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
17 Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā.
18 Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi,
19 es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
20 Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.
21 Bet dēls tam sacīja: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu.
22 Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās;
23 atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies,
24 jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.- Un viņi sāka līksmoties.
25 Bet vecākais dēls bija uz lauka; kad nu viņš tuvojās mājām, viņš izdzirda mūzikas skaņas un dejas troksni,
26 un, piesaucis vienu no kalpiem, viņš tam jautāja, kas tas esot.
27 Tas viņam atbildēja: tavs brālis ir pārnācis, un tavs tēvs ir licis nokaut baroto teļu, tāpēc ka viņš to veselu atdabūjis.
28 Tad viņš apskaitās un negribēja iet iekšā, bet tēvs iznāca un aicināja viņu iekšā.
29 Bet tas atbildēja un sacīja tēvam: redzi, tik daudz gadu es tev kalpoju un nekad neesmu pārkāpis tavu bausli, bet tu man ne reizi neesi devis ne kazlēnu, lai es būtu varējis līksmoties ar saviem draugiem,
30 bet tagad, kur šis tavs dēls ir pārnācis, kas savu mantu izšķērdējis ar netiklām sievām, tu viņam esi licis nokaut baroto teļu!
31 Bet tas viņam atbildēja: dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs,
32 bet bija jālīksmojas un jāpriecājas, jo šis tavs brālis bija miris un atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts."

16.nodaļa

1 Bet Viņš runāja arī uz mācekļiem: "Bija bagāts cilvēks, tam bija mājas pārvaldnieks. Par to viņam pienesa ziņas, ka tas izšķērdējot viņa mantu.
2 Tad viņš to aicināja pie sevis un tam sacīja: ko es dzirdu par tevi? Dod norēķinu par savu namturību, jo tu nevari ilgāk būt par pārvaldnieku.
3 Tad nama pārvaldnieks nodomāja sevī: "Ko es tagad darīšu, jo mans kungs man atņem nama valdīšanu? Rakt es nespēju un diedelēt kaunos.
4 Es zinu, ko darīšu, lai tie mani uzņem savās mājās, kad es būšu atstādināts no pārvaldnieka amata!"
5 Un, ataicinājis pa vienam visus sava kunga parādniekus, viņš sacīja pirmajam: cik tu manam kungam esi parādā?
6 Tas sacīja: simts mucu eļļas.- Bet viņš teica: še, ņem savu zīmi, sēdies un raksti tūliņ piecdesmit!
7 Pēc tam viņš kādam citam jautāja: bet tu, cik tu esi parādā? - Tas sacīja: simts mēru kviešu.- Viņš teica: še, ņem savu zīmi un raksti astoņdesmit!
8 Un kungs uzteica netaisno nama pārvaldnieku, ka tas gudri bija darījis, jo šīs pasaules bērni savās lietās ir gudrāki par gaismas bērniem.
9 Un Es jums saku: darait sev draugus ar netaisnā mamona līdzekļiem, lai, kad viņa vairs nav, tie jūs uzņem mūžīgajos mājokļos.
10 Kas vismazākā lietā ir uzticams, tas arī lielās lietās ir uzticams, un, kas vismazākā lietā ir netaisns, tas arī lielās lietās ir netaisns.
11 Ja jūs neesat bijuši uzticami netaisnās mantas lietās, kas jums uzticēs patieso?
12 Un, ja jūs svešās lietās neesat bijuši uzticami, kas jums dos jūsu pašu?
13 Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai."
14 Visu to dzirdēja farizeji, kas bija mantkārīgi, un tie Viņu izsmēja.
15 Bet Viņš tiem teica: "Jūs paši nostājaties par taisniem cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis; jo, kas pie cilvēkiem ir augsts, Dieva acīs ir negantība.
16 Bauslība un pravieši valda līdz Jānim. Kopš viņa laika tiek pausta Dieva valstība, un ikviens ar sparu laužas tajā iekšā.
17 Bet drīzāk debesij un zemei zust, nekā krist vienai bauslības rakstu zīmei.
18 Katrs, kas atlaiž savu sievu un apprecē citu, pārkāpj laulību, un tas, kas precē tādu, ko vīrs atlaidis, arī pārkāpj laulību.
19 Bija kāds bagāts vīrs; tas ģērbās purpurā un smalkā audeklā un dzīvoja ik dienas kārumā un līksmībā.
20 Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds nabags, vārdā Lācars, tas bija apklāts ar vātīm,
21 un priecājās, ja varēja ēst druskas, kas krīt no bagātnieka galda. Un suņi nāca un laizīja viņa vātis.
22 Bet gadījās, ka nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātnieks nomira un tika apglabāts.
23 Un no elles, kur viņš cieta mokas, viņš pacēla savas acis un ieraudzīja Ābrahāmu no tālienes un Lācaru viņa klēpī.
24 Tad viņš sauca stiprā balsī: Ābrahāma tēv, apžēlojies par mani un sūti Lācaru, lai tas iemērc pirksta galu ūdenī un dzesē manu mēli, jo es ciešu mokas šai liesmā!
25 Bet Ābrahāms teica: piemini, dēls, ka tu savu labumu esi dabūjis, dzīvs būdams, turpretim Lācars - ļaunu. Tagad viņš tiek iepriecināts, bet tev jācieš mokas.
26 Un turklāt starp mums un jums atrodas liels bezdibenis, ka tie, kas no šejienes vēlētos noiet pie jums, to nespētu, tāpat arī no jums pie mums.
27 Bet tas teica: tad es tevi lūdzu, tēvs, sūti to uz mana tēva namu!
28 Jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī tie nenonāk šinī moku vietā.
29 Bet Ābrahāms atbildēja: tiem ir Mozus un pravieši, lai tie tos klausa.
30 Bet tas sacīja: nē, Ābrahāma tēv, bet, ja kāds no mirušiem pie viņiem ietu, tad tie atgrieztos.
31 Bet Ābrahāms viņam sacīja: ja tie neklausa Mozu un praviešus, tie neticēs arī tad, ja kāds no miroņiem celtos augšām."

17.nodaļa

1 Vēl Viņš teica Saviem mācekļiem: "Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk!
2 Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!
3 Sargaities! Ja tavs brālis grēko, pamāci to un, ja viņš nožēlo, piedod viņam.
4 Un, ja viņš grēko pret tevi septiņas reizes dienā un septiņas reizes nāk pie tevis un saka: man ir žēl, - piedod viņam."
5 Un apustuļi sacīja savam Kungam: "Vairo mums ticību."
6 Bet Viņš sacīja: "Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā,- viņš jūs paklausītu.
7 Kurš no jums, kam būtu kalps pie arkla vai ganos, kad tas pārnāk no lauka, viņam sacīs: nāc tūliņ un sēdies pie galda!
8 Vai viņš tam neteiks: sataisi man ēdienu, apliec priekšautu un pasniedz man ko ēst un dzert, un pēc tam tu pats ēdīsi un dzersi.
9 Un vai viņš sacīs paldies savam kalpam, ka tas izpilda viņa pavēles?
10 Tas pats arī ar jums: kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši, sakait: mēs esam necienīgi kalpi, mēs esam darījuši, kas bija mūsu pienākums."
11 Un notika ceļā uz Jeruzālemi, Viņš gāja vidū caur Samariju un Galileju
12 un iegriezās kādā ciemā. Te Viņam pretim nāca desmit spitālīgi vīri, tie apstājās no tālienes
13 un paceltā balsī sauca: "Jēzu, Meistar, apžēlojies par mums!"
14 Un Viņš, tos ieraudzījis, tiem sacīja: "Ejiet, rādaities priesteriem!" Un notika, ka tie aizejot ceļā kļuva veseli.
15 Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja,
16 nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam. Un tas bija samarietis.
17 Tad Jēzus griezās pie tā un sacīja: "Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi?
18 Vai cits neviens nav atradies, kas būtu griezies atpakaļ un Dievam godu devis, kā vien šis cittautietis?
19 Un Viņš tam sacīja: "Celies, ej! Tava ticība tev ir palīdzējusi."
20 Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā.
21 Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, - jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū."
22 Bet mācekļiem Viņš sacīja: "Nāks dienas, kad jūs ilgosities redzēt kaut vienu Cilvēka Dēla dienu, bet neredzēsit.
23 Un, kad jums kāds sacīs: redzi, še, redzi, tur, - neejiet un neskrieniet tam pakaļ.
24 Jo, kā zibens zibeņodams spīd no vienas debess puses līdz otrai, tāds būs Cilvēka Dēls Savā dienā.
25 Bet papriekš Viņam daudz jācieš un jātop šās cilts atmestam.
26 Un, kā tas bija Noas dienās, tā arī būs Cilvēka Dēla dienās:
27 ēda, dzēra un precējās, līdz kamēr Noa iegāja šķirstā un plūdi nāca un visus iznīcināja.
28 Kā tas bija Lata dienās: ēda, dzēra, pirka, pārdeva, dēstīja un būvēja;
29 bet tai dienā, kad Lats izgāja no Sodomas, uguns un sērs lija no debesīm un visus iznīcināja.
30 Tāpat būs tai dienā, kad parādīsies Cilvēka Dēls.
31 Ja kāds tai dienā atrodas uz jumta, bet viņa lietas ir istabā, tas lai nekāpj zemē tās paņemt; un, ja kāds atrodas laukā, tas lai negriežas atpakaļ.
32 Pieminiet Lata sievu!
33 Kas savu dzīvību centīsies paturēt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudēs, tas to paturēs.
34 Es jums saku: viņā naktī divi gulēs vienā gultā: vienu pieņems un otru atstās.
35 Divas kopā mals: vienu pieņems un otru atstās.
36 Divi būs laukā: viens taps pieņemts un otrs atstāts."
37 Tad mācekļi To pārtrauca, jautādami: "Kur, Kungs?" Bet Viņš tiem sacīja: "Kur maita, tur salasās ērgļi."

18.nodaļa

1 Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt.
2 "Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās.
3 Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku.
4 Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos,
5 tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā.
6 Un Tas Kungs sacīja: vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka?
7 Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās?
8 Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?"
9 Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību:
10 "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks.
11 Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.
12 Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.
13 Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!
14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."
15 Arī mazos bērnus Viņam pienesa, lai Viņš tiem pieskartos. Bet mācekļi, to pamanījuši, tos norāja.
16 Jēzus turpretim tos pieaicināja un sacīja: "Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
17 Tiešām Es jums saku: kas Dieva valstību nesaņem kā bērniņš, nenāks tur iekšā."
18 Bet kāds priekšnieks Viņam jautāja: "Labo Mācītāj, kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgu dzīvību?"
19 Bet Jēzus tam sacīja: "Ko tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs, izņemot vienīgi Dievu.
20 Baušļus tu zini: tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs nepatiesu liecību dot, godā savu tēvu un savu māti."
21 Tas atbildēja: "To visu es esmu turējis no mazotnes."
22 Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš teica: "Vienas lietas tev vēl trūkst: pārdod visu, kas tev pieder, un izdali to starp nabagiem, tad tev būs manta debesīs, un tad nāc Man līdzi!"
23 Bet viņš, to dzirdēdams, ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts.
24 Bet, kad Jēzus to redzēja, Viņš sacīja: "Cik grūti tiem, kam daudz mantas, iekļūt Dieva valstībā!
25 Jo vieglāk ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā."
26 Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: "Kas tad var tikt izglābts?"
27 Bet Viņš atbildēja: "Kas cilvēkiem nav iespējams, tas iespējams Dievam."
28 Tad Pēteris sacīja: "Redzi, mēs esam atstājuši visu un esam Tev gājuši līdzi."
29 Bet Viņš teica: "Tiešām Es jums saku: nav neviena, kas Dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus,
30 kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvību."
31 Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: "Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu.
32 Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs,
33 šautīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām."
34 Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast.
35 Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja.
36 Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot.
37 Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām.
38 Tad viņš sauca: "Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!"
39 Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: "Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!"
40 Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja:
41 "Ko tu gribi, lai Es tev daru?" Tas atbildēja: "Kungs, ka es varu redzēt."
42 Tad Jēzus viņam sacīja: "Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi."
43 Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.

19.nodaļa

1 Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri.
2 Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs.
3 Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma.
4 Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām.
5 Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā."
6 Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.
7 To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!"
8 Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot."
9 Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.
10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo."
11 Viņiem klausoties, Tas stāstīja vēl vienu līdzību, tamdēļ ka viņi, Jēzum tuvu pie Jeruzālemes esot, domāja, ka tūliņ vajag parādīties Dieva valstībai.
12 Viņš teica: "Kāds augstas kārtas cilvēks devās ceļā uz tālu zemi, lai saņemtu valstību un pēc tam pārnāktu mājās.
13 Un, ataicinājis desmit no saviem kalpiem, viņš tiem iedeva desmit minas un sacīja tiem: pelnaities ar to, iekāms es pārnākšu.
14 Bet viņa tautieši, viņu ienīzdami, viņam aiz muguras nosūtīja vēstnešus un lika pateikt: mēs negribam, ka šis pār mums valda.
15 Bet viņš pārnāca, kad bija valdību saņēmis, un nu lika atsaukt kalpus, kuriem viņš bija iedevis naudu, lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis.
16 Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit minas.
17 Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām.
18 Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas minas.
19 Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām.
20 Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā.
21 Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis.
22 Tad viņš sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis,
23 kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ.
24 Un uz klātesošiem viņš teica: atņemiet tam viņa minu un dodiet tam, kam ir desmit minas.
25 Tad tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas.
26 Bet viņš atbildēja: es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.
27 Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!"
28 Un, to sacījis, Viņš devās tālāk uz Jeruzālemi.
29 Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem,
30 tiem sacīdams: "Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp.
31 Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag."
32 Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis.
33 Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: "Kāpēc jūs to raisāt vaļā?"
34 Bet tie atbildēja: "Tam Kungam viņa vajag."
35 Un, aizveduši to Jēzum, tie uzklāja kumeļam savas drēbes un uzsēdināja Jēzu tam virsū.
36 Bet, Viņam jājot, tie izklāja savas drēbes uz ceļu.
37 Bet, kad Viņš tuvojās Eļļas kalna nogāzei, viss mācekļu pulks skaņā balsī priecīgi sāka slavēt Dievu par visiem brīnuma darbiem, kurus tie bija redzējuši,
38 un sauca: "Slavēts, kas nāk, mūsu Ķēniņš, Tā Kunga Vārdā! Debesīs nu ir miers un slava augstībā."
39 Tad kādi no farizejiem, kas bija starp ļaudīm, Viņam sacīja: "Mācītāj, apsauc Savus mācekļus!"
40 Bet Viņš atbildēja: "Es jums saku: ja šie klusēs, tad akmeņi brēks."
41 Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu
42 un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.
43 Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.
44 Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku."
45 Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus,
46 sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, - bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri."
47 Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt,
48 bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu.

20.nodaļa

1 Un notika, kad Viņš kādā dienā Templī mācīja ļaudis un sludināja evaņģēliju, Viņam piestājās augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecajiem
2 un jautāja Viņam: "Saki mums, ar kādām tiesībām Tu to dari, vai kas Tevi uz to ir pilnvarojis?"
3 Bet Viņš tiem atteica: "Arī Es jums vienu vārdu vaicāšu:
4 sakait man, Jāņa kristība - vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?"
5 Bet tie savā starpā sāka spriest: "Ja mēs teiksim: no debesīm, - Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?
6 Bet, ja mēs teiksim: no cilvēkiem, - visa tauta metīs uz mums akmeņus, jo viņa ir pārliecināta, ka Jānis ir pravietis."
7 Un tie atbildēja: "Mēs nezinām, no kurienes."
8 Tad Jēzus viņiem sacīja: "Tad arī Es jums nesaku, kā pilnvarā Es šīs lietas daru."
9 Bet ļaudīm Viņš sāka stāstīt šādu līdzību: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un izdeva to dārzniekiem, bet pats uz ilgāku laiku aizgāja dzīvot uz citurieni.
10 Kad bija pienācis laiks, viņš pie dārzniekiem sūtīja savu kalpu, lai viņi tam dotu no vīnadārza augļiem. Bet tie to sita un aizsūtīja tukšām rokām atpakaļ.
11 Tad viņš nosūtīja otru kalpu, bet arī šo viņi sita, apsmēja un sūtīja atpakaļ tukšā.
12 Vēl trešo viņš sūtīja. Bet arī šo tie sasita līdz asinīm un izmeta ārā.
13 Tad vīnadārza īpašnieks sacīja: ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie viņu bīsies.
14 Bet dārznieki, to ieraudzījuši, sprieda savā starpā: šis ir tas mantinieks. Nokausim to, lai viņa mantojums nāk mūsu rokās.
15 Un viņi to izmeta ārā no vīnadārza un nokāva. Ko nu gan darīs viņiem vīnadārza īpašnieks?
16 Viņš nāks, nomaitās šos dārzniekus un vīnadārzu izdos citiem." Klausītāji sacīja: "To tik ne."
17 Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: "Kā tad ir rakstīts: akmens, kuru namdari atmetuši, kļuvis par stūra akmeni.
18 Ikviens, kas uz to kritīs, sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to tas sadragās."
19 Bet rakstu mācītāji un augstie priesteri, kas saprata, ka Viņš līdzību bija teicis par viņiem, no tā brīža centās pielikt rokas pie Viņa. Bet tiem bija bailes no tautas.
20 Tad tie glūnēja uz Viņu un sūtīja izlūkus, kam vajadzēja izlikties nevainīgiem, lai tie Viņu pieķertu kādā vārdā un To varētu nodot valdībai un zemes soģa varai.
21 Tie griezās pie Viņa ar šādu jautājumu: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu runā un māci pareizi un negribi iztapt cilvēkiem, bet pēc patiesības māci Dieva ceļu.
22 Saki, vai mums ir brīv ķeizaram nodevas dot vai ne?"
23 Bet Viņš noprata viņu viltību un sacīja tiem:
24 "Parādait Man vienu denāriju! Kā attēls un uzraksts tam ir?" Viņi atbildēja: "Ķeizara."
25 Tad Viņš tiem atbildēja: "Tad nu dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder!"
26 Tā viņiem neizdevās To noķert Viņa vārdos tautas priekšā, un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, tie apklusa.
27 Bet pienāca vēl kādi no saduķejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un griezās pie Viņa,
28 jautādami: "Mācītāj, Mozus mums devis priekšrakstu: ja kam nomirst brālis, atstādams sievu, un viņam nav bērnu, tam jāapprec brāļa sieva, lai radītu savam brālim pēcnācējus.
29 Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecējās, bet nomira bez bērniem,
30 tad viņa sievu apprecēja otrs.
31 Un pēc tam trešais, tāpat visi līdz septītam, un tie visi mira, neatstādami bērnu.
32 Beidzot nomira arī sieva.
33 Kā sieva nu viņa būs pie augšāmcelšanās, kad viņa ir bijusi par sievu visiem septiņiem?"
34 Jēzus viņam atbildēja: "Šinī dzīvē ļaudis precē un tiek precēti,
35 bet, kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti.
36 Un arī mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.
37 Bet, ka mirušie celsies augšām, uz to arī Mozus aizrādījis stāstā par ērkšķu krūmu, kur viņš Dievu sauc par Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievu.
38 Tātad Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņa priekšā visi ir dzīvi."
39 Tad kādi no rakstu mācītājiem sacīja: "Mācītāj, Tu labi esi atbildējis!"
40 Un viņi vairs neko neuzdrošinājās Viņam jautāt.
41 Bet Viņš tiem teica: "Kā var sacīt, Kristus esot Dāvida dēls?
42 Jo Dāvids pats saka psalmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas,
43 tiekāms Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.
44 Tātad Dāvids Viņu sauc par Kungu; kā tad Viņš var būt viņa dēls?"
45 Un, visiem ļaudīm dzirdot, Viņš sacīja Saviem mācekļiem:
46 "Sargaities no rakstu mācītājiem, jo tie mīl apkārt staigāt garos svārkos un saņemt sveicienus tirgus laukumos un viņiem patīk ieņemt goda vietas sinagogās un viesībās.
47 Viņi apēd atraitņu namus, aizbildinādamies ar savām garajām lūgšanām. Viņi dabūs daudz smagāku sodu!"

21.nodaļa

1 Viņš, Savas acis pacēlis, redzēja bagātos savus ziedojumus metam Tempļa šķirstā.
2 Bet Viņš redzēja arī, ka kāda nabaga atraitne tur iemeta divi artavas,
3 un sacīja: "Tiešām Es jums saku: šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi,
4 jo visi citi ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu!"
5 Kad daži norādīja uz Templi, cik bagāti tas greznots skaistiem akmeņiem un ziedotām dāvanām, Viņš sacīja:
6 "Nāks dienas, kad no tā, ko jūs te redzat, ne akmens uz akmens nepaliks, ko nenopostīs."
7 Tad viņi Tam vaicāja: "Mācītāj, kad tas notiks? Un no kā lai mēs vērojam, kad tas sāks piepildīties?"
8 Viņš sacīja: "Pielūkojiet, ka jūs nepieviļ! Jo daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: Es tas esmu, - un: laiks ir atnācis, - bet nesekojiet viņiem!
9 Un, kad jūs dzirdat par kariem un dumpjiem, nebaidieties! Jo visam tam vajag papriekš nākt, bet tūliņ vēl nav gals."
10 Tad Viņš sacīja: "Tauta celsies pret tautu un valsts pret valsti,
11 lielas zemestrīces būs, kā arī bads un mēris vietu vietām, šausmu parādības un lielas zīmes no debesīm.
12 Bet vēl priekš tam tie savas rokas pacels pret jums un vajās jūs, nododot jūs sinagogās un cietumos, vedot jūs ķēniņu un valdnieku priekšā Mana Vārda dēļ.
13 Viss tas nāks, lai jūs nodotu liecību.
14 Tad nu apņemieties savās sirdīs nerūpēties iepriekš, kā jūs aizstāvēsities.
15 Jo Es jums došu vārdus un gudrību, kam visi jūsu ienaidnieki nevarēs pretī stāvēt.
16 Pat vecāki un brāļi, radi un draugi jūs nodos, un dažus no jums nonāvēs.
17 Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ.
18 Tomēr neviens mats no jūsu galvas nepazudīs;
19 ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!
20 Bet, kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu, tad zinait, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis.
21 Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā,
22 jo tās ir atriebšanas dienas, lai piepildās viss, kas ir rakstīts.
23 Vai grūtajām un zīdītājām tajās dienās! Jo lielas briesmas nāks pār zemi un dusmas pār šo tautu:
24 no zobena asmens tie kritīs, un kā gūstekņus tos aizvedīs pie tautu tautām. Un tautas samīs Jeruzālemi, tiekāms viņu laiki būs piepildīti.
25 Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt, jo jūra kauks un celsies.
26 Un cilvēkiem sirds pamirs izbailēs, gaidot lietas, kas nāks visā pasaulē: jo debesu stiprumi sakustēsies.
27 Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebesī lielā spēkā un godībā.
28 Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas."
29 Un Viņš tiem teica līdzību: "Uzlūkojiet vīģes koku un pārējos kokus,
30 kad tiem pumpuri raisās, jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu.
31 Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība.
32 Tiešām Es jums saku: šī cilts nezudīs, tiekāms viss būs noticis.
33 Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs!
34 Bet sargaities, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas no vīna skurbuma un reibuma un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk;
35 jo kā slazda valgs viņa nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū.
36 Tāpēc palieciet nomodā visu laiku, Dievu lūgdami, lai jūs spētu izglābties no visām šīm briesmām, kurām ir jānāk, un lai jūs varētu stāties Cilvēka Dēla priekšā."
37 Tā Viņš dienā bija Templī un mācīja, bet pa naktīm atstāja pilsētu un pārnakšņoja uz kalna, ko sauc par Eļļas kalnu,
38 bet no rītiem agri visa tauta steidzās pie Viņa, lai Templī klausītos Viņa mācības.

22.nodaļa

1 Un Neraudzētās maizes svētki, ko sauc Pashā, bija tuvu,
2 un augstie priesteri un rakstu mācītāji prātoja, kā Viņu nonāvēt, jo tie bijās no ļaudīm.
3 Bet sātans bija iegājis Jūdā, kuru sauca par Iskariotu un kurš bija viens no tiem divpadsmit.
4 Un tas nogāja un apspriedās ar augstajiem priesteriem un virsniekiem, kā Viņu tiem nodot.
5 Un tie priecājās un piesolīja viņam naudu.
6 Un viņš piekrita un sāka meklēt izdevību, lai Viņu tiem nodotu, ļaudīm nezinot.
7 Bet pienāca Neraudzētās maizes diena, kurā Pashā jērs bija kaujams,
8 un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: "Eita un sataisiet Pashā jēru, lai to varam ēst."
9 Un tie Viņam jautāja: "Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?"
10 Un Viņš tiem sacīja: "Lūk, pilsētā ieejot, jums nāks pretī cilvēks, ūdens krūzi nesdams; eita tam pakaļ tai namā, kur tas ieiet,
11 un sakait nama kungam: Mācītājs tev liek jautāt: kur ir tā telpa, kur Es ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?
12 Un viņš jums rādīs lielu, ar segām izklātu augšistabu, turpat to sataisiet."
13 Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Pashā jēru.
14 Un, kad tā stunda pienāca, tad Viņš apsēdās pie galda un apustuļi līdz ar Viņu.
15 Un Viņš tiem sacīja: "Es esmu ļoti ilgojies šo Pashā jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu,
16 jo Es jums saku: Es to vairs neēdīšu, tiekāms tas piepildīsies Dieva valstībā."
17 Un, biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: "Ņemiet un dalait to savā starpā!
18 Jo Es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekāms Dieva valstība būs nākusi."
19 Un, maizi ņēmis, Viņš pateicās, pārlauza to un tiem to deva, sacīdams: "Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To darait Mani pieminēdami!"
20 Tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: "Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.
21 Bet, redzi, Mana nodevēja roka ir ar Mani pie galda.
22 Jo Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas Viņu nodod!"
23 Un tie sāka apjautāties savā starpā, kurš gan no viņiem tas esot, kas to darīšot.
24 Un tur arī ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais.
25 Un Viņš tiem sacīja: "Ķēniņi valda pār tautām, un varenos sauc par labdariem.
26 Bet jūs tā ne. Bet lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam, un vadonim kā tādam, kas kalpo.
27 Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.
28 Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis Manās grūtībās.
29 Un tāpēc Es jums novēlu Valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis,
30 ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā Valstībā un sēdēt uz troņiem un tiesu spriest pār divpadsmit Israēla ciltīm.
31 Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.
32 Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos. Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!"
33 Bet tas Viņam sacīja: "Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē."
34 Bet Viņš sacīja: "Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu Mani pazīsti."
35 Un Viņš tiem sacīja: "Kad Es jūs sūtīju bez maka un somas un kurpēm, vai jums kā trūka?" Un tie sacīja: "Nekā!"
36 Tad Viņš tiem sacīja: "Bet tagad, kam ir maks, tas lai to ņem, tāpat arī somu. Un, kam nav, tas lai pārdod savas drēbes un pērk zobenu.
37 Jo Es jums saku: pie Manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Viņš noziedzniekiem pieskaitīts. - Jo, kas par Mani rakstīts, tas piepildās."
38 Bet tie sacīja: "Kungs, redzi, še ir divi zobeni." Un Viņš tiem sacīja: "Diezgan."
39 Un izgājis Viņš gāja pēc Sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdzi.
40 Un, tai vietā nonācis, Viņš tiem sacīja: "Lūdziet Dievu, ka jūs nekrītat kārdināšanā."
41 Un Viņš aizgāja no tiem apmēram akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu
42 un sacīja: "Tēvs, ja Tu gribi, ņem šo biķeri no Manis, tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek!"
43 Bet eņģelis no debesīm Viņam parādījās un Viņu stiprināja.
44 Bet nāves baiļu pārņemts, Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.[A]
45 Un Viņš, no lūgšanas cēlies, nāca pie Saviem mācekļiem un tos atrada aizmigušus aiz skumjām.
46 Un Viņš tiem sacīja: "Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, ka nekrītat kārdināšanā!"
47 Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca pulks ļaužu, un viens no tiem divpadsmit, Jūda vārdā, gāja viņu priekšgalā un tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu.
48 Bet Jēzus viņam sacīja: "Jūda, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?"
49 Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas notiek, Viņam sacīja: "Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?"
50 Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi.
51 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Diezgan! Pietiek." Un Viņš aizskāra viņa ausi un to dziedināja.
52 Un Jēzus sacīja augstajiem priesteriem un Tempļa virsniekiem un vecajiem, kas pret Viņu bija sapulcējušies: "Jūs esat izgājuši kā pret slepkavu ar zobeniem un nūjām!
53 Es esmu bijis ik dienas pie jums Templī, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara."
54 Un tie Viņu saņēma un noveda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes.
55 Un, kad tie uguni bija sakūruši pagalma vidū un kopā sasēdušies, Pēteris apsēdās pie viņiem.
56 Un kāda kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja viņu un sacīja: "Šis arī bija pie Viņa."
57 Bet tas Viņu aizliedza, sacīdams: "Sieva, es Viņu nepazīstu."
58 Un pēc maza brīža vēl cits, viņu redzēdams, sacīja: "Arī tu esi no viņiem." Bet Pēteris sacīja: "Cilvēk, es neesmu."
59 Un pēc kādas stundas cits to apstiprināja, sacīdams: "Patiesi, arī šis ir bijis pie Viņa, jo tas arī ir galilietis."
60 Bet Pēteris sacīja: "Cilvēk, es nezinu, ko tu runā." Un tūliņ, viņam vēl runājot, gailis dziedāja.
61 Un Tas Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris atcerējās Tā Kunga vārdu, ko Tas viņam bija sacījis: "Pirms gailis šodien dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi."
62 Un, ārā izgājis, Pēteris sāka gauži raudāt.
63 Bet vīri, kas Jēzu apsargāja, apmēdīja un sita Viņu.
64 Un tie aizklāja Viņa seju un sita Viņu vaigā un Viņam vaicāja, sacīdami: "Pravieto, kas Tevi sitis?"
65 Arī daudz citu lamu tie Viņam sacīja zaimodami.
66 Un, kad gaisma ausa, tad tautas vecaji sapulcējās un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie veda Viņu augstās tiesas priekšā
67 un sacīja: "Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to." Bet Viņš tiem sacīja: "Ja Es jums saku, jūs neticat.
68 Bet, ja Es jautāju, tad jūs Man neatbildat.
69 Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie visuspēcīgā Dieva labās rokas."
70 Tad visi sacīja: "Tātad Tu esi Dieva Dēls?" Un Viņš tiem sacīja: "Jūs sakāt, ka Es tas esmu."
71 Un tie sacīja: "Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes."
----------------------------------------------------------------------------------------------------
Uzskata, ka 10.pants vēsta par to, ka Jēzus otrreiz atnāks Ūdensvīra laikmetā (2150.-4300.g.).

23.nodaļa

1 Un viss Viņu pulks cēlās un noveda Jēzu pie Pilāta
2 un iesāka Viņu apsūdzēt, sacīdami: "Mēs atrodam, ka šis mūsu tautu mulsina un aizliedz dot ķeizaram nodokļus, sacīdams: Viņš esot Kristus, Ķēniņš."
3 Un Pilāts Viņam jautāja, sacīdams: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?" Un Viņš atbildēdams tam sacīja: "Tu to saki."
4 Bet Pilāts sacīja augstajiem priesteriem un ļaudīm: "Es nekādas vainas pie šī cilvēka neatrodu."
5 Un tie viņam uzmācās un sacīja: "Viņš musina tautu, mācīdams pa visu Jūdeju, iesākdams no Galilejas līdz šejienei."
6 Bet, kad Pilāts to dzirdēja, tad viņš jautāja, vai šis cilvēks esot no Galilejas.
7 Un, izzinājis, ka viņš piederot Hēroda tiesā, tas Viņu nosūtīja pie Hēroda, kas tanīs dienās arī bija Jeruzālemē.
8 Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt.
9 Un tas daudz vārdiem Viņu izjautāja. Bet Viņš tam nekā neatbildēja.
10 Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu ļoti apsūdzēja.
11 Bet Hērods ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja un, apvilkuši Tam krāšņu tērpu, sūtīja To atpakaļ pie Pilāta.
12 Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo iepriekš tie savā starpā bija naidā.
13 Un Pilāts, sasaucis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis,
14 tiem sacīja: "Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis musinot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā nopratinājis un pie tā cilvēka neesmu atradis nekādas vainas, kādēļ jūs Viņu apsūdzat;
15 un Hērods arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis.
16 Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist."
17 Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist.[A]
18 Bet viss pulks brēca un sacīja: "Nost ar šo, - un: atlaid mums Barabu!"
19 Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā.
20 Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja, gribēdams Jēzu atlaist.
21 Bet tie sauca un sacīja: "Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!"
22 Bet viņš trešo reizi tiem sacīja: "Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist."
23 Bet tie tam uzmācās ar lielu kliegšanu, lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu kliegšana pārspēja.
24 Tad Pilāts nosprieda izpildīt viņu vēlēšanos.
25 Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu gribai.
26 Un, kad Viņu aizveda, tie saņēma no Kirēnas kādu Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas to Jēzum nestu pakaļ.
27 Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja.
28 Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: "Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem.
29 Jo, redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un tās miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas.
30 Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums, - un uz pakalniem: apklājiet mūs!
31 Jo, kad to dara pie zaļa koka, kas tad notiks pie nokaltuša?"
32 Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu.
33 Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku.
34 Bet Jēzus sacīja: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara."[A] Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.
35 Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet arī virsnieki Viņu izsmēja, sacīdami: "Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais."
36 Un arī kareivji Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa
37 un sacīja: "Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev!"
38 Un virs Viņa bija uzraksts: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ.
39 Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!"
40 Bet otrs to norāja un sacīja: "Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā!
41 Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis."
42 Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"
43 Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē."
44 Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai.
45 Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu.
46 Un Jēzus sauca skaņā balsī: "Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Un, to sacījis, Viņš nomira.
47 Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: "Patiesi, šis bijis taisns cilvēks."
48 Un visi ļaudis, kas tur bija klāt un redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ.
49 Bet visi Viņa paziņas stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja.
50 Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs -
51 šis nebija piebiedrojies viņu padomam un rīcībai, no Arimatijas, jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību, -
52 šis aizgāja pie Pilāta un lūdza Jēzus miesas
53 un tās noņēma, ietina smalkā audeklā un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.
54 Un tā bija sataisāmā diena, un sabats jau sākās.
55 Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arī gāja līdzi un apskatīja kapu un kā Viņa miesas tapa noliktas.
56 Un, atpakaļ griezušās, tās sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles, un sabatu tās pavadīja klusu pēc bauslības.

24.nodaļa

1 Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa un nesa svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.
2 Un tās atrada akmeni no kapa noveltu.
3 Tās gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
4 Un, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām piestājās divi vīri spīdošās drēbēs.
5 Un, kad tās pārbijušās nolaida acis uz zemi, viņi tām sacīja: "Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?
6 Viņš nav šeit, bet ir augšāmcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl Galilejā būdams,
7 sacīdams: Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un krustā sistam un trešā dienā augšāmcelties."
8 Un tās atcerējās Viņa vārdus.
9 Un, atpakaļ griezušās no kapa, tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem.
10 Un tur bija Marija Magdalēna un Joanna, un Marija, Jēkaba māte, un citas ar tām, kas apustuļiem to sacīja.
11 Un šie vārdi tiem izlikās kā pasaka, un tie viņām neticēja.
12 Bet Pēteris cēlās un aizskrēja pie kapa. Tur viņš noliecies paskatījās iekšā un redzēja noliktus tik autus vien un aizgāja, brīnīdamies par to, kas bija noticis.
13 Un redzi, divi no tiem gāja tai pašā dienā uz kādu pilsētiņu, tā bija sešdesmit stadijas no Jeruzālemes, vārdā Emava.
14 Un tie sarunājās par visām tām lietām, kas bija notikušas.
15 Un gadījās, kad tie tā savā starpā runāja un apspriedās, arī pats Jēzus tiem tuvojās un gāja ar viņiem.
16 Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.
17 Un Viņš tiem sacīja: "Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa?" Un viņi apstājās bēdu pilnām sirdīm.
18 Tad viens, vārdā Kleops, atbildēja un Viņam sacīja: "Vai Tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?"
19 Un Viņš tiem sacīja: "Kas tad?" Un tie Viņam sacīja: "Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā,
20 ka To mūsu augstie priesteri un virsnieki nodevuši pazudināšanai uz nāvi un Viņu situši krustā.
21 Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas.
22 Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedēja; tās agri bijušas pie kapa
23 un, Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas saka, Viņš esot dzīvs.
24 Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja."
25 Tad Viņš tiem sacīja: "Ak, jūs nesaprašas un sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko pravieši sludinājuši!
26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā?"
27 Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Viņš tiem izskaidroja visus rakstus, kas par Viņu rakstīti.
28 Un tie tuvojās pilsētiņai, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.
29 Un viņi To gauži lūdza un sacīja: "Paliec pie mums, jo vakars metas, un diena jau pagalam!" Un Viņš iegāja pie tiem palikt.
30 Un notika, ka Viņš, ar tiem pie galda sēdēdams, maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva,
31 tad viņu acis tapa atvērtas un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.
32 Un tie sacīja savā starpā: "Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā, mums rakstus izskaidrodams?"
33 Un tai pašā stundā viņi cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcējušos un tos, kas pie tiem bija.
34 Tie sacīja: "Tas Kungs patiesi augšāmcēlies un Sīmanim parādījies."
35 Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis ceļā un kā Tas viņu pazīts, maizi laužot.
36 Un, kad viņi runāja par šīm lietām, Jēzus pats stājās viņu vidū un viņiem sacīja: "Miers ar jums!"[A]
37 Bet tie ļoti izbijās un baiļojās, un viņiem šķita, ka garu redzot.
38 Un Viņš tiem sacīja: "Kāpēc esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas šaubas ceļas jūsu sirdīs?
39 Redziet Manas rokas un Manas kājas! Es pats tas esmu. Aptaustait Mani un apskatait; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam."
40 Un, to sacījis, Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas.[A]
41 Bet, kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: "Vai jums še ir kas ēdams?"
42 Un viņi Tam pasniedza gabalu ceptas zivs un tīru medu.
43 Un Viņš ņēma un ēda to, viņiem redzot.
44 Pēc tam Viņš tiem sacīja: "Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, vēl pie jums būdams, ka visam bija notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās."
45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie rakstus saprata,
46 un tiem sacīja: "Tā stāv rakstīts, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem trešā dienā
47 un ka Viņa Vārdā būs sludināt atgriešanos un grēku piedošanu visām tautām, iesākot no Jeruzālemes,
48 un jūs esat liecinieki tam visam.
49 Un redzi, Es jums sūtu Sava Tēva apsolījumu. Bet palieciet jūs pilsētā, līdz kamēr tiksit apģērbti ar spēku no augšienes."
50 Un Viņš tos izveda līdz Betānijai un, Savas rokas pacēlis, tos svētīja.
51 Un notika, kad Viņš tos svētīja, Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts debesīs.
52 Bet tie Viņu pielūdza un atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku,
53 un bija allaž Templī, teica un slavēja Dievu. 

Saites.
Lūka (I gs.).
Jaunā derība.
Kristietība.