Jaunā derība
Bībeles otrā un jaunākā daļa, ko par svētajiem rakstiem atzīst tikai kristieši.
Jaunās derības avotu datējums. Katolicismā un pareizticībā tradiconāli pieņemtā shēma apgalvo, ka atsevišķās kristiešu grāmatas parādījušās tādā secībā, kādā tās sakārtotas Jaunajā derībā (kanonā). Tātad, saskaņā ar to, pirmie parādījušies evaņģēliji, pēc tam Apustuļu darbi, vēstules un beigu beigās "Jāņa atklāsmes grāmata." Tomēr, kā parādījuši pētījumi, kristietības rakstīto avotu hronoloģiskā secība faktiski ir pretēja tai kārtībai, kādā tie sakārtoti Jaunajā derībā.
Pētnieciskjie datējumu apsvērumi ir šādi:
1. No agrīnās kristietības avotu lielā vairuma līdz pat Ireneja sacerējumam (ap 180.g.) precīzi datējami tikai divi: "Jāņa atklāsmes grāmata" un Justīna "Apoloģija." Pirmās datējums izriet no "zvēra skaitļa" (666 vai 616), ar ko abos variantos jāsaprot imperators Nērons, bet Justīna sacerējums, kā viņš apliecina pats, sarakstīts ap 150.gadu. pamatojoties uz šiem diviem datējumiem, var droši apgalvot, ka Tatiāna un Atēnagora darbi sastādīti II gs. 3.ceturksnī, jo abi šie apoloģēti bijusi Justīna skolnieki.
2. Justīns piemin tikai 3 kristīgus sacerējumus: "Jāņa atklāsmes grāmatu," "Jēzus izteicienus" un "Apustuļu atmiņas," pie kam pēdējie divi nav iekļauti Jaunās derības kanonā. Tomēr Justīns nesaka ne vārda par evaņģēlijiem, lai gan viņam zināms evaņģēliskais mīts visos sīkumos. No tā izriet, ka gan "Jēzus izteicieni," gan "Apustuļu atmiņas" bijuši kanonisko evaņģēliju galvenie avoti. Šie evaņģēliji viegli iedalāmi šajās divās daļās. Četrus Jaunās derības evaņģēlijus pirmie piemin Tatiāns un Irenejs.
3. Evaņģēliji un to turpinājums - "Apustuļu darbi," sastādīti daudz vēlāk nekā vēstules - tas izriet arī no tā, ka vēstulēs nav neviena no Jēzum piedēvētajiem izteicieniem, kas veido evaņģēliju galveno saturu. Neiespējami iedomāties, ka polemikā starp kristiešu dažādajiem virzieniem, ar ko pilnas vēstules, neviena puse par izšķirošo argumentu nevūtu izmantojusi "dieva vārdu." Tas, ka trūkst norādījumu uz Jēzus izteicieniem, neatspēkojami pierāda, ka vēstules sastādītas agrāk nekā evaņģēliji.
4. Arī tas apstāklis, ka I gs. laicīgie rakstnieki nepiemin kristietību, pierāda, ka jaunā reliģija nevar būt cēlusies agrāk par I gs. vidu.
Līdz ar to varam pieņemt, ka kristietības rakstīto avotu hronoloģiskā secība ir šāda: vissenākais avots ir "Jāņa atklāsmes grāmata" (tas, vismaz savā galvenajā daļā datēts ar 68.g.), tai seko visagrīnākās vēstules, kuras piedēvē apustulim Pāvilam (vēstules romiešiem, korintiešiem un galatiešiem datē ar I un II gs. miju). Nedaudz vēlāk īsi norādījumi par kristiešiem parādījušies visagrākajos laicīgos avotos: Tacita un Plīnija Jaunākā darbos. Uz II gs. 2.ceturksni attiecas Pāvila vēstuļu nākamā grupa (vēstules efesiešiem, filipiešiem, kolosiešiem un saloniķiešiem), Svetonija liecība un daži nelieli evaņģēliju fragmenti uz papirusa.
Acīmredzot, no II gs. pirmās puses nāk tādi agrīnās kristietības pieminekļi, kurus nav iespējams datēt precīzi: "Didahe" jeb "12 apustuļu mācība" (nav uzņemta Jaunās derības kanonā iespējams tādēļ, ka tajā nav pieminēta Jēzus Kristus dzīve virs Zemes), Jaunās derības vēstules, kuras piedēvē citiem apustuļiem, kā arī Ignatija vēstules un Klementa Pirmā vēstule.
Apmēram ar 150.gadu datē pirmā kristietības apoloģēta Justīna sacerējumus. Uz II gs. 3.ceturksni attiecas tā sauktās Pāvila gana vēstules (Timotejam, Titam un Filimonam), kanonisko evaņģēliju noformēšana un kristietības antīko kritiķu Lukiāna un Celsa darbi. Ar tā paša II gs. pēdējo ceturksni datē "Apustuļu darbus," Ireneja sacerējumu "Pret ķecerībām," Germa "Ganu" (kristietības sacerējums, kas formā tuvs antīkajiem romāniem. Tanī nav pieminēts Jēzus Kristus, bet daudz runāts par baznīcu) un agrīnos Tertuliāna darbus.
Liels vairums kristietības rakstu avotu mūsu rīcībā ir no III gs. Tādi ir daudzie Tertuliāna un Aleksandrijas Klementa sacerējumi, visi Origēna un Kipriāna darbi, kā arī vairāki kristiešu kapu uzraksti.
pirmā baznīcas vēsture, ko sastādījis Cēzarejas Eisēbijs, uzrakstīta IV gs. sākumā.
Jaunās derības rakstu kanonizācija. Jaunā derība radusies I gs. 2.pusē un II gs. sākumā, bet tās kanons veidojās asā kristiešu teologu un baznīcu cīņā un nebija apstiprināts vēl līdz pat IV gs. beigām.
Četri Jaunās derības evaņģēliji tika kanonizēti II gs. pēdējā ceturksnī. Pirmo reizi tos nosauc Irenejs ap 180.gadu. Apmēram tai pašā laikā Justīna Mocekļa skolnieks Tatiāns uz 4 kanonizēto evaņģēliju pamata sastādīja kopevaņģēliju "Diatesarons" ("Pa četriem"). Visbeidzot, ap 200.gadu t.s. "Muratorija kanons" nosauca par "Dieva iedvesmotiem" 22 no 27 Jaunās derības rakstiem. Par dažiem no tiem, piemēram, Jāņa Atklāsmes grāmatu strīdi baznīcas kalpu vidū turpinājās vēl ilgi - līdz pat IV gs.
Četri evaņģēliji – Marka, Mateja, Lūkas un Jāņa. No tiem tikai Matejs un Jānis ir apustuļi. Pirmos trīs evaņģēlijus sauc par sinoptiskajiem: novietojot tos līdzās trejās slejās, pēc pirmā acu uzmetiena liekas, ka starp tiem konstatējama būtiska līdzība un sakritība (synoptikos – „kopējais izskats,” „ar vienu acu uzmetienu aptverošs,” grieķu val.).
Apustuļu darbi. Tradīcionāli pieņemts, ka to autors ir evaņģēlists Lūka, kuru uzskata par Sv.Pāvila skolnieku.
Apustuļu vēstules.
Jāņa Atklāsmes grāmata.
Jaunās derības avoti:
Aleksandrijas kodekss.
Bodmera papiruss II.
Bezaja kodekss.
Čakosas kodekss.
Čestera Bītija papirusi.
Džona Railenda manuskripts.
Efrēma kodekss.
Hagamādas kodeksu bibliotēka.
Klaromontānas kodekss.
Muratorija kanons.
Sinaja kodekss.
Vašingtonas kodekss.
Vatikāna kodekss.
14 Pāvila vēstules – kopā 21. No tām 13 piedēvē Sv.Pāvilam (romiešiem, divas korintiešiem, galatiešiem, efesiešiem, filipiešiem, kolosiešiem, divas tesalonikiešiem, divas Timotejam, Titam un Filemonam).
4. Septiņas dažādu apustuļu vēstules - trīs Jāņa, divas Pētera, viena Jēkaba, viena Jūdas (!?)) un vēstule žīdiem.
5. Apokalipse – pēdējo notikumu atklāsme. Par autoru tiek uzskatīts Jānis.
Valoda. Visi šie raksti līdz mūsdienām ir nonākuši grieķu valodā – koinē. Jaunās Derības 27 grāmatas tikušas sarakstītas grieķiski. Bībelē tās tikai pēc ilgas stīvēšanās tika iekļautas tikai laikā no II gs. beigām līdz V gs. sākumam. Bet bija arī citi neskaitāmi teksti (evaņģēliji, darbi, vēstules, atklāsmes), kas tika piedēvēti leģendārām agrīnām kristietības personām. Sākotnēji ticība tos pieņēma, vēlāk liela daļa no tiem tika noraidīta, tos uzskatīja par apokrifiem, izdomājumu vai par ķeceru rakstījumiem. Vēsturniekiem tie visi ir ar vienādu vērtību.
Jaunās Derības teksti nodaļās un pantos ērtākas citēšanas labad iedalīti tikai viduslaiku beigās.
Forma. Četri kanoniskie JD evaņģēliji līdz mūsu dienām nonākuši stipri vēlā rokrakstu formā ļoti daudzos norakstos: 170 raksti unciālā rakstā (rakstīti ar lielajiem burtiem līdzīgām rakstu zīmēm) un 260 raksti kursīvā rakstā (ar mazajiem burtiem). Plašie uniciālie kodeksi radušies no trim grieķu manuskriptu kolekcijām – Aleksandrijā, Cēzarejā un Jeruzālemē. Sākotnēji to skaits bijis 3000, bet gandrīz visi gājuši bojā jau līdz VI gs.
Melnsvārči min pavisam citus datus. Saskaitot tikai grieķu valodā rakstītās kopijas, JD ir saglabājusies apmēram 5656 daļējos un pilnos manuskriptu eksemplāros, kuru tekstus pārrakstīja ar roku, sākot no II līdz pat XV gs. Ir zināmi vairāk nekā 5686 JD manuskripti grieķu valodā.
Grieķu manuskripti:
1. Majuskuļu raksti 307
2. Minuskuļu raksti 2860
3. Baznīcas lasījumu apkopojumi 2410
4. Papirusi 109
Pavisam: 5686
Citu valodu manuskripti:
1. Latīņu Vulgāta. 10 000
2. Etiopu 2000
3. Slāvu 4101
4. Armēņu 2587
5. Sīriešu Pešita 350
6. Bohairi 100
7. Arābu 75
8. Senajā latīņu 50
9. Anglosakšu 7
10. Gotu 6
11. Sogdiešu 3
12. Senajā sīriešu 2
13. Persiešu 2
14. Franku 1
Pavisam: 19 284 manuskripti.
Tātad kopā mums ir ap 24 970 JD manuskriptu. Kaut arī manuskriptu skaits ir milzīgs, mūsu rīcībā tomēr nav neviena Bībeles manuskripta oriģināla.
Tulkojumi citās valodās. Vissenākos JD tulkojumus veica misionāri, lai izplatītu kristīgo mācību citu tautu vidū. Senākie JD tulkojumi tapa ap 150.gadu sīriešu un latīņu valodās. Šodien mūsu rīcībā ir vairāk nekā 5000 dažādu tulkojumu kopiju.
Anglosakšu vidē visatzītākā ir tā saucamā karaļa Džeimsa (King James) bībele, kas radīta pirms 400 gadiem. ASV un citur anglosakšu pasaulē vēl šodien turas pie šī tulkojuma varianta.
Vecums. Tikai kad Romas imperators Tits (39.–89.g.) sagrāva Jeruzālemi 70.gadā, sākās aktīva evaņģēliju sastādīšana. Vissenākie no tiem attiecināmi tikai uz IV gs. beigām un V gs. sākumu. Bez tam zināms arī neliels skaits uz papirusa rakstītu tekstu, kas ir vecāki. Vecākais no tiem, liekas, nav radies senāk par II gs. beigām. Bez manuskriptiem grieķu valodā ir arī liels daudzums JD kopiju sīriešu, koptu, armēņu, gotu, etiopu un latīņu valodā., no kurām daļa radušās jau IV gs. beigās.
Dalījums nodaļās. Grieķi paragrāfu iedalījumu ieviesa vēl pirms Nīkejas koncila 325.gadā, iespējams, jau 250.gadā.
Evaņģēliju kanonizācija. Kanoniskās tekstu atlases process pamatojās uz „dievišķās iedvesmas” kritēriju, lai gan faktiski tās mērķis bija aizkavēt interpretāciju izplatīšanos. Šis process sākās II gs. beigās un beidzās VI gs. sākumā. 367.gadā bīskaps Atanasijs pirmais nosauc mums pazīstamās 27 JD grāmatas. Baznīcas koncils – Hipo sinode 393.gadā sastādīja Jaunās Derības 27 grāmatu sarakstu. Četrus gadus vēlāk šo pašu no jauna pasludināja Trešā Kartāgas sinode.Kopš tā laika ne Romas katoļu, ne protestantu, ne Austrumu ortodoksālā baznīca nav izteikušas nopietnas pretenzijas pret šo pieņemto kanonu.
Teksta grupēšana. Visvecākā teksta sadalījuma sistēma izveidota ap 350.g. un tā parādās Vatikāna kodeksā. Taču šīs nodaļas ir mazākas nekā mūsdienu. Mateja evaņģēlijam mūsdienās ir 28 nodaļas, bet Vatikāna kodeksā – 170 paragrāfi.
Šo sistēmu pakāpeniski mainīja XIII gs. Mūsdienās pazīstamo JD nodaļu sistēmu izveidoja 1227.gadā Stefans Langtons, Parīzes universitātes profesors un vēlāk Kentenberijas arhibīskaps. Tā kā Viklifa Bībele 1382.gadā sekoja šim paraugam, tad toreiz izveidotā nodaļu sistēma palikusi kā standarts, pēc kura Bībeli drukā līdz pat mūsdienām.
Dalījums pantos. Pantu atzīmēšana mūsdienīgā variantā JD parādījās 16.gs. vidū, lai atvieglotu tekstu pārskatāmību sanāksmēs. Šie pantu rādītāji pirmo reizi izmantoti grieķu JD ceturtajā izdevumā, ko 1551.gadā izdeva Parīzes iespiedējs Roberts Stefans. 1557.gadā Viljams Vaitingems no Oksfordas šo pantu sistēmu ieviesa angļu JD. 1555.gadā Stefans savu pantu sadalījuma kārtību izmantoja latīņu Vulgātas izdevumā, un šī sistēma saglabājusies līdz mūsdienām.
Jaunās derības saturs. Tajā ietilpst 27 darbi.
1. Mateja evanģelijs.
2. Marka evanģelijs.
3. Lūkas evanģelijs.
4. Jāņa evanģelijs.
5. Apustuļu darbi.
6. Pāvila vēstule romiešiem.
7. Pāvila 1.vēstule korintiešiem.
8. Pāvila 2.vēstule korintiešiem.
9. Pāvila vēstule galatiešiem.
10. Pāvila vēstule efeziešiem.
11. Pāvila vēstule filipiešiem.
12. Pāvila vēstule kolosiešiem.
13. Pāvila 1.vēstule tesaloniķiešiem.
14. Pāvila 2.vēstule tesaloniķiešiem.
15. Pāvila 1.vēstule Timotejam.
16. Pāvila 2.vēstule Timotejam.
17. Pāvila vēstule Titam.
18. Pāvila vēstule Filemonam.
19. Vēstule žīdiem.
20. Jēkaba vēstule.
21. Pētera 1.vēstule.
22. Pētera 2.vēstule.
23. Jāņa 1.vēstule.
24. Jāņa 2.vēstule.
25. Jāņa 3.vēstule.
26. Jūdas vēstule.
27. Jāņa Atklāsmes grāmata.
Saites.
Kristietība.
Vecā derība.
