Labirinti
Labiryrinthos (grieķu val.).
Parasti ar to domāts juceklīgu un orientāciju mulsinošu eju, bieži vien tieši pazemes eju, komplekss, kas būvēts reliģioziem, militāriem vai citiem mērķiem.
Vēsture. Spirāļu un labirintu zīmējumi sastopami jau visos senākajos cilvēku veidojumos Eiropā, Indijā, Sumatrā un Ziemeļamerikā. To senajiem veidotājiem šīs būves asociējās ar nāves un atdzimšanas reliģiozo izpratni. Tās bieži tika izmantotas rituālos, kas aicināja atdzimt Saulei un dabai pavasarī.
Viens no senākajiem labirinta attēliem Ziemeļeiropā nāk no apmēram 2500.g.pmē. - tas ir iegravēts kā trīskārša spirāle Ņūgrendžas apbedījuma kompleksa iekšienē Īrijā, Mitas grāfistē.
Lai gan nav zināms pats senākais labirints, toties zināms pats pazīstamākais no senajiem mītiskajiem labirintiem - tas esot bijis iekārtots Knosas pilī Krētā briesmoņa Mīnotaura ieslodzīšanai - pēc tā arī visas pārējās līdzīgās celtnes sāka dēvēt par labirintiem. Īstenībā Knosas pils izrakumos nekādas labirintam līdzīgas ejas nav tikušas uzietas, toties tika uzietas liecības par vērša kultu, kura simbols bija dubultais cirvis - labrys. Iespējams, ka tieši no tā cēlies vārds "labirints."
V gs.pmē. vēsturnieks Hērodots rakstīja par milzīgu labirinta būvi Faijūmas oāzē Ēģiptē, kas tikusi uzbūvēta 1800.g.pmē. - iespējams, pēc Amenemheta III pavēles un bijusi pazīstama kā Labirints. Lai gan būve bijusi celta izklaidei, tā sastāvēja no 12 maziem pagalmiņiem un liela daudzuma da''zadu telpu, kas savstarpēji savienojās ar līkumainiem gaiteņiem, tomēr diezin vai tā būtu plānota kā labirints.
No XII gs. beigām labirinti sāka parādīties eiropiešu katedrālēs - uz baznīcu grīdas plāksnēm. Tādi zīmējumi sastopami daudzās viduslaiku Francijas katedrālēs - Baijā, Amjēnā, Šartrā un Sanā. Kristiešu baznīcās labirintu attēli uz grīdām kļuva par neatņemamu epitīmiju (grēcinieks grēku nožēlā rāpo uz ceļiem pa visiem labirintu līkločiem) daļu. Tāda procesa iziešana tika uzlikta par pienākumu tiem, kas nevarēja doties svētceļojumā uz svētajām vietām, un to nosauca par "ceļu uz Jeruzālemi."
No XVI gs. Eiropā ieviesās mode veidot dārzu labirintus ar dzīvžogu sienām.
XX gs. japānā uzbūvēja vairākus koka labirintus, kas tika izmantoti kā atrakcijas.
1978.gadā Anglijā Viltšīras grāfistē tika atvērts Longlithausas labirints, kas līdz pat šai dienai ir lielākais pasaulē.
Berouza alu labirints. Ziemeļamerika.
Knosas pils labirints. Grieķija, Krētas sala. Te nemaz labirinta nav.
Hērodota aprakstītais labirints. Tādu Hērodots apraksta savas „Vēstures” 2.sējumā. Te bijis liels labirints ar telpām virs un zem zemes. Pie tā bijušas arī 3 piramīdas un mākslīgs liels ezers. Eģiptologs Seiss domā, ka runa būtu par apvidu pie Havaras piramīdas.
Mīnotaura labirints. Pats pazīstamākais no senajiem mītiskajiem labirintiem, pēc kura arī visass pārējās līdzīgās celtnes sāka dēvēt par labirintiem. Tas ir juceklīgu akmens eju komplekss Mīnoja pilī Knosā. Pēc Mīnoja pavēles viņa arhitekts Daidals to uzbūvēja Mīnotaura ieslodzīšanai. Labirintā iesprostotajam briesmonim ik gadu apēšanai nogādājuši vairākas meitenes un jaunekļus. Vēloties atbrīvot pasauli no briesmīgā Mīnotaura, atēnietis un varonis Tēzejs izmantoja pavedienu, ko viņam deva Ariadne, lai orientētos labirintā, atrada un nogalināja ērmu.
Īstenībā Knosas pils izrakumos nekādas labirintam līdzīgas ejas netika uzietas, lai gan telpas, gaiteņi un halles dažādos pašas pils stāvos bija izkārtotas tik jucekīgi, ka varētu rasties priekštats par labirintu. Toties tika uzietas liecības par vērša kultu, kura simbols bija dubultais cirvis - labrys. Iespējams, ka tieši no tā cēlies vārds "labirints." Šeit arī izrakumos tika uzietas 372 jaunu cilvēku kaulu atliekas, jaunie ļaudis bija bijuši vecumā no 10-15 gadiem. Kaulu stāvoklis liecināja, ka tos ēduši. Iespējams, tolaik jauniešus bijusi spiesti atdot kaut kādam cilvēkēdājam, kas dzīvojis pilī - vēlāk šie notikumi transformējušies stāstā par Mīnotauru.
Ziemeļu labirinti. Ziemeļkrievijā un Norvēģijā.
Saites.
Senā Ēģipte (~3100.-30.g.pmē.).
