Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Leonards, Vinčas

Fantasts-pētnieks, mākslinieks, kas savos darbos mēģināja paredzēt nākotni.

Izgudrojumi. Viņa rasējumos esot neparastu lidaparātu, laivas ar dzenskrūvi, tvaika katla, tanka u.c. ierīču zīmējumi.
Zemūdene. Viņš pirmais esot izgudrojis zemūdeni, pie tam militārām vajadzībām. Pēc tam rasējumu it kā iznīcinājis, jo esot nobijies no milzīgā potenciālo upuru skaita.
Divritenis. Pēc viņa skices tāds esot pagatavots.
Ornitopters. Saglabājušies viņa rasējumi lidaparāta ar vēcināmiem spārniem. Tādejādi Vinčas Leonardu uzskata par pirmo bionikas pamatidejas izvirzītāju. Reizēm raksta, ka tas esot helikoptera rasējums, to mēr tas būtu pārspīlējums.

Džans Džakomo Kaproti da Oreno jeb Salai piedzima 1480.gadā. 1490.gadā viņš nonāca Da Vinči mājās kā māceklis un kalps. Tikmēr viņa tēvs strādāja māksliniekam piederošajā vīna dārzā. Laikabiedri aprakstīja viņu, kā izskatīgu jaunekli ar sprogainiem matiem. Pats Leonardo gan reiz nosaucis Salai par meli, zagli un uzdzīvotāju. Jāpiebilst, ka publiski zināmas bija vismaz piecas zādzības, kuras viņš paveica, dzīvojot pie da Vinči.
25 gadi, kurus Salai pavadīja ar da Vinči, palīdzēja viņam izkopt mākslinieka talantu. Viņš ir “Kailās Mona Lizas” jeb “Monna Vanna” autors. Šī glezna, tāpat kā “Mona Liza”, šobrīd ir redzama Luvras muzeja kolekcijā. Mākslas zinātnieki arī uzskata Salai par Madrides “Prado” muzejā izstādītas “Monas Lizas” kopijas autoru.
Pēc da Vinči nāves 1519.gadā, Salai mantoja pusi no vīna dārza, kurā strādājis viņa tēvs. Leonardo novēlēja savam māceklim arī mākslas darbus, starp kuriem, iespējams, bija arī slavenā “Mona Liza.” Tā kopā ar citām Leonardo gleznām pēcāk nonāca Romas pāvesta īpašumā. Salai nomira piecus gadus pēc sava skolotāja. Tas notika 1524.gadā, īsi pēc tam, kad viņš guva ievainojumus duelī.

Darbi.
„Jaunava Marija un bērns ar Svēto Annu.” Glezna, tiek glabāta Luvrā. 2011.gada beigās pabeidza tās restaurāciju. Speciālisti kritizē, ka nu tā esot pārlieku spilgta.

"Mona Liza." Slavenākā Leonardo da Vinči glezna ir arī viena no pasaules vislabāk aizsargātajām. Jau daudzus gadus tā atrodas aiz necauršaujama bruņustikla, taču jau līdz tam ne reizi vien cietusi no vandaļu uzbrukumiem.
Tiek uzskatīts, ka Vinčas Leonards “Monu Lizu” sāka gleznot 1503.gadā. Darba izstrādes laiks ildzis no trim līdz četriem gadiem, taču vēsturnieki lēš, ka mākslas darbs tika pabeigts ap 1517.gadu.
1911.gadā muzeja darbinieks Vinčenco Perudža no Luvras nozaga gleznu. Viņš slotu skapī sagaidīja muzeja slēgšanu un tad, paslēpis gleznu zem mēteļa, izlavījās no muzeja. Policija visupirms aizturēja un nopratināja pazīstamos brīvdomātājus Pablo Pikaso un Gijomu Apolinēru.Gleznu vēlāk uzgāja pie pustraka itāļu amatnieka (?), kurš portretu esot nozadzīs tādēļ, ka "neprātīgi iemīlējies tajā."
1956. gada decembrī kāds cilvēks attēlam iemeta ar akmeni, sabojājot krāsu uz tēla kreisā elkoņa. Vēlāk šis bojājums pilnībā novērsts.
Dažādā veidā gleznu centušies sabojāt arī pēc bruņu stikla uzlikšanas, taču tas vandaļiem nekad nav izdevies. Tā 1974. gadā kāda sieviete darbam uzbrukusi ar sarkanās krāsas aerosolu, kad tas bijis izstādīts Tokijas Valsts muzejā. Tādējādi viņa vēlējusies protestēt pret to, ka muzeju nevarējuši apmeklēt invalīdi. Savukārt 2009. gadā kāda krieviete pa da Vinči darbu sviedusi ar porcelāna tasi, ko iegādājusies turpat Luvras suvenīru veikaliņā.
Mākslas pētnieki noskaidrojuši, kur Itālijā meklējama ainava, kas redzama slavenās Leonardo da Vinči "Monas Lizas" fonā, raksta ārvalstu prese.
Ainava ir no Montefeltro reģiona, Itālijā. Precīzi pētījuma rezultāti un pamatojums ticis publicēts grāmatā "Code P" 2012.gada decembrī. Ģeomorfoloģe Olīvija Neši un māksliniece Rozeta Borkija skaidro, ka šādas upes, ezeri un kalni, kādi redzami Džokondas portreta fonā ir raksturīgi šim Itālijas apgabalam. Turklāt šī teorija apstiprina 2011.gadā izvirzīto pieņēmumu, kas apšauba Džokondas personību.
Līdz šim, vadoties pēc Džordžo Bazari 1550.gadā publicētās Leonardo da Vinči biogrāfijas, tika uzskatīts, ka gleznā redzama Liza Džerardini (1479.-1542.g.), Florences zīda tirgoņa Frančesko Džokondas sieva. Tomēr Vatikāna arhivārs Roberto Dzaperi ir izpētījis un publicējis grāmatā, ka patiesībā Leonardo gleznojis Pacifiku Brandani - precētu sievieti, Džuliano Mediči mīļāko. Jāpiebilst, ka gleznas tapšanas laikā Mediči bijis trimdā Umbrijas hercogistē, kas atrodas Montefeltro reģionā. Arhivāra grāmata vēsta, ka Brandani dzemdēja Mediči ārlaulības dēlu un pēc dzemdībām nomira. Pēc viņas nāves Mediči pasūtījis savas mīļotās portretu.
Ģeomorfoloģe Neši apgalvo, ka līdz šim nav zinājusi par Dzaperi grāmatu, taču tagad, pēc tās izlasīšanas, tā tikai apliecina viņas teoriju par noslēpumainā portreta fonā redzamo ainavu.
Vēl viens pētījums 1995.gadā, ko veica itāļu profesors Karlo Starnazi, vēsta, ka virs modeles kreisā pleca redzmais tilts atrodas netālu no Areco pilsētas, aptuveni 60 kilometru attālumā no Florences. Starnazi uzskata, ka tiltu būvējuši vēl Romas impērijas laikā. Savukārt Olīvija Neši uzskata, ka, ja gleznā redzamā sieviete būtu florenciete, tad kāpēc gan Leonardo būtu vajadzējis gleznā iekļaut tiltu, kas atrodas tik lielā attālumā no Florences.
Leonardo da Vinči biogrāfs Seržs Bramlijs 1994.gadā rakstīja, ka pastāv dažādas versijas par gleznā attēlotās personas identitāti un katra no tām ir vairāk vai mazāk ticama. Piemēram, teorija par to, ka patiesībā neviens nav pozējis šim portretam un mākslinieks vienkārši uzzīmējis savu ideālo sievieti.
1987.gadā māksliniece un pētniece Liliana Švarca dalījās ar atklājumu, ka “Mona Liza” īstenībā ir Leonardo da Vinči pašportrets. Savus apgalvojumus viņa pamatoja ar divu dažādu gleznu sejas vaibstu digitālās analīzes rezultātiem. Proti, viņa salīdzināja “Monu Lizu” ar citu da Vinči gleznu “Vīrieša portrets,” kurā ir attēlots pats mākslinieks.
2004.gadā itāļu vēsturnieks Džuzepe Palanti publicēja sevis rakstīto grāmatu “Mona Liza ir atklāta: Leonardo modeles patiesā identitāte.” Tajā viņš apkopoja pierādījumus, kas apstiprina vispārpieņemto versiju par Lizu del Džakondo. Palanti apgalvoja, ka Leonardo tēvs draudzējās ar Lizas vīru un pasūtīja viņas portretu kā dāvanu draugiem, atzīmējot viņu otrā dēla piedzimšanu.
2014.gadā kāds cits pētnieks vārdā Andželo Paratiko izteica apgalvojumu, ka Mona Liza patiesībā ir Leonardo da Vinči māte, kas it kā esot bijusi ķīniešu izcelsmes verdzene. Jāpiebilst, ka agrāk izskanēja arī versijas, ka mākslinieka māte bija verdzene no Vidējiem Austrumiem.
Slavenais psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids arī pieļāva, ka Leonards uzzīmēja savas mātes smaidu, kuru glabāja savās atmiņās.
Mona Liza varēja būt arī itāļu muižniece Katerīna Sforca (1463.-1509.g.), kuru toreizējais Romas pāvests Aleksandrs VI (1431.-1503.g.) apsūdzēja mēģinājumā noindēt un ieslodzīja cietoksnī.
Pastāv arī pieņēmums, ka Leonardo attēlotā sieviete ir Izabella d'Este jeb Aragonas Izabella (1463.-1509.g.). Viņa bija Francijas karaļa Filipa III (1245.-1285.g.) sieva un karaliene konsorte.
Zinātnieks no Francijas, Paskāls Kote vairāk nekā 15 gadus pētīja da Vinči meistardarbu ar īpašas atstarotās gaismas tehnoloģijas palīdzību. Viņš apgalvo, ka šī tehnoloģija ļauj iegūt precīzāku priekšstatu par krāsas kārtām nekā infrasarkano staru analīze un skenēšana. Abas šīs metodes izmantoja iepriekšējos gleznas pētījumos. Kote nonāca pie secinājuma, ka zem visiem zināmā portreta paslēpts cits sievietes sejas attēlojums. Proti, sieviete sēž ar sānu pret skatītājiem, un tās sejā nav noslēpumainā smaida. Viņai ir lielāks deguns un galva, mazākas lūpas un šī sieviete būtiski atšķiras no tās Monas Lizas, pie kuras esam pieraduši. Tomēr mākslas eksperti norāda, ka gleznojums zem mākslas darba nav nekas neparasts – ir zināms, ka Leonards daudzkārt uzlaboja savus šedevrus.
Gleznas kods. Silvano Vinčeti, kas sevi sauc par mākslas detektīvu, izvirzīja vēl vienu versiju par slavenajā gleznā attēloto modeli. Viņš apgalvo, ka, daudzkārt palielinot attēlu, saskatījis burtu “S” Monas Lizas kreisajā acī un burtu “L” – labajā. Taču tas nebija vienīgais viņa atklājums. Vinčeti arī ieraudzīja ciparu “72” zem tilta, kas ir da Vinči gleznas fonā.
Mākslas detektīvs uzskata, ka šie burti un cipars norāda uz modeles identitāti, precīzāku gleznas tapšanas gadu un ir pierādījums tam, ka Leonardo aizrāvies ar reliģiju un mistiku. Jāatzīmē, ka Vinčeti nav personīgi pētījis gleznu, kas atrodas Luvras muzejā Parīzē. Viņa atklājumi ir balstīti uz augstas izšķirtspējas gleznas fotogrāfijām. Tās tikušas digitāli apstrādātas kādā Romas laboratorijā.
Burts “L” ir uzzīmēts tieši tā, kā citās Leonardo gleznās un, visticamāk, norāda uz viņa vārda pirmo burtu vai arī uz Lizu del Džakondo. Savukārt, cipara “72” nozīme ir atrodama Kabalā. Tā ir jūdaisma mistiska mācība, kuras pamatā ir Vecās derības vārdu un skaitļu simboliska interpretācija. Šis cipars nozīmīgs arī kristietībā, jo “7” ir asociācija ar pasaules radīšanu. Turpretim cipars “2” var norādīt uz sievietes un vīrieša divējādo dabu.
Vinčeti uzskata, ka burts “S” norāda uz Sforcas klanu, kas valdīja Milānā. Ir zināms, ka da Vinči pavadīja tur laiku starp 1482.-1499. un vēlāk 1506.-1507.gadu. Pēc zinātnieka domām, tas varētu nozīmēt, ka darbu pie “Mona Lizas” viņš neuzsāka 1503.gadā. “S” var norādīt arī uz Leonardo mācekļa Salai iesaukas pirmo burtu.
Džans Džakomo Kaproti, kurš bija pazīstams ar iesauku Salai, sāka mācīties pie meistara jau desmit gadu vecumā un pavadīja kopā ar Leonardo apmēram 25 gadus. Puisis arī daudzkārt pozēja da Vinči gleznām, piemēram, “Svētajam Jānim Kristītājam” un “Angelo Incarnato.” Vinčeti salīdzināja “Monu Lizu” ar citām Leonardo gleznām, kurām pozēja Salai un secināja, ka deguns, piere, žokļa līnija un smaids ir gandrīz identiski. Tas deva Vinčeti iemeslu apgalvot, ka gleznā attēlots Leonardo māceklis, kuram, iespējams, ar da Vinči bija arī romantiska rakstura attiecības.

"Svētais vakarēdiens." Šī slavenā freska atrodas Milānā, Santa Maria della Grazie baznīcā.

"Pasaules glābējs." Salvator Mundi. Christie's izsoļu nams 2017.gada novembrī šo gleznu pasniedza kā "pēdējo da Vinči, kas atrodas privātās rokās" un rezultātā to par 450 miljoniem ASV dolāru iegādājās Saūda Arābijas kroņprincis Muhameds bin Salmans. Glezna tiks izstādīta jaunatvērtajā Luvras filiālē Abūdabā.
Saskaņā ar izsoļu nama speciālistu sniegtajām ziņām Leonards šo gleznu radījis ap 1500.gadu, iespējams, franču karalim Ludviķim XII. Ap 1625.gadu gleznu iegādājās Kārlis I Stjuarts, bet pēc viņa sodīšanas ar nāvi 1649.gadā tā pazuda. Glezna no jauna "atradās" tikai XX gs. sākumā, kad tā tika pārdota kā Bernandīna Luīni (Bernardino Luini) darbs, viņš bija viens no Leonarda mācekļiem. Pēcāk mākslas zinātāji pierakstīja darba autorību vienam no Leonarda palīgiem - Džovanni Antonio Boltrafio (Giovanni Antonio Boltraffio).
Laikā no 2007.-2010.gadiem visas pasaules Leonardo mākslas pārzinātāji pētīja šo gleznu un nonāca pie secinājuma, ka tā ir "vienīgā oriģinālā glezna, no kuras tapušas daudzas kopijas un mācekļu versijas." Pilnībā restaurēto gleznu pirmo reizi izstādīja 2011.gadā Londonas Valsts galerijā. 2013.gadā mākslas dīleris Īvs Buvjē (Yves Bouvier) nopirka gleznu par 80 miljoniem ASV dolāru, un pārdeva to tālāk krievu bagātniekam Dmitrijam Ribolovļevam (Дмитрий Рыболовлев) par 127 miljoniem ASV dolāru.

"Žinero de Benči." 1967.gadā Lihtenšteinā valdošā firstu dinastija šo Vinčas Leonarda gleznu pārdeva par 5 miljoniem dolāru, tā tika izglābtas valsts finanses.

Mēness virsmas un Mēness fāžu attēls. Kaut kādu tādu ap 1505.gadu esot uzzīmējis Leonards. Ilgu laiku tas tika uzskatīts par pirmo Mēness virsmas un fāžu zīmējumu, līdz 1999.gadā doktors Filips Stouks no Rieteņu Ontārijas universitātes (Kanāda) uzgāja slaveno "Mēness karti" Knoutas kompleksā Īrijā. 

Rasējis arī cietoksni.

Nospiedums civilizācijā. 
Viņa vārdā nosaukta Romas starptautiskā lidosta.

Avoti.
Aleksejs Dživeļegovs. "Leonardo da Vinči." 1935.g., latviski 1971.g.