Lūgšana
- Detaļas
- Skatīts: 155
Ticīgo tieša vēršanās pie Dieva un citiem pārdabiskiem spēkiem ar lūgumu pēc palīdzības.
Vēsture. Lūgšana radusies no maģiskajiem buramvārdiem, kas bija apritē šamaniskajos laikos.
Maģiskās lūgšanas. Tās pamatojās uzskatā, ka vārdiem var piemist maģisks spēks ietekmēt pasauli. Maģiskās lūgšanas raksturojas ar to, ka tajās vārdi reizi par visām reizēm sakartoti noteikktā secībā un to kārtību nedrīkst mainīt. Bieži vien lūgšanas maģisko nozīmi pastiprinaja arī tas, ka to teksti bija nesaprotamās valodās: žīdiem senžīdu valodā, katoļiem - latīņu, pareizticīgajiem - baznīcslāvu, musulmaņiem - arābu, lamaistiem - tibetiešu.
Kristietībā dažas lūgšanas vēl tagad līdzinās buramvārdiem, piemēram, "Lai ceļas augšām Dievs un izput tā ienaidnieki!", ko uzskata par labāko līidzekli pret nešķīsto garu.
Kristīgās lūgšanas. Kristīgo lūgšanu sastādīja "baznīcas tēvi" IV-VI gs. Daudzas kristīgās lūgšanas radītas, pārtulkojot un pārstrādājot lūgšanas, kas pastāvēja dažādu seno reliģiju kultos. Lūgšana "Mūsu tēvs" pilnīgi pārņemta no žīdu "Kadiša," kas, savukārt, maz atšķiras no tamlīdzīgām irāņu un budistu lūgšanām. Pazīstamais lūgšanas sauciens "Kungs, apžēlojies par mums!" bija vergu sveiciens Senajā Romā, sastopot savu kungu.
Dažādas lūgšanu pozas un žesti, klanīšanās, ceļos mešanās, galvas noliekšana, roku pacelšana pret debesīm, sišana ar dūri pa krūtīm utt. pastāvēja jau ilgi pirms kristietības - senēģiptiešu un budistu rituālos.
Ektēnija.
Raksti.
Krimu Ješkas lūgšana tam Kungam.
Publiskās lūgšanas kā džihāda taktika.
