Mikelandželo, Buanoroti (1475.-1564.g.)
Izcils renesanses laika mākslinieks, skulptors, arhitekts, kara inženieris un dzejnieks.
Dzīvesgājums. Būdams dedzīgs Itālijas patriots, Mikelandželo smagi pārdzīvoja postu, kas Itāliju piemeklēja XVI gs. sākumā. Viņš personiski piedalījās Florences aizstāvēšanā, vadīdams militāro nocietinājumu būvi.
Mikelandželo piedalījās arī Romas Sv.Pētera katedrāles celtniecībā un izstrādāja baznīcas milzīgā kupola projektu
Raksturojums.
Kā skulptors lieliski pārzināja cilvēka anatomiju un prata atainot cilvēka ķermeņa skaistumu. Mikelandželo mēdza teikt, ka katrā marmora bluķī ir apslēpta cilvēka figūra. Esot jānovāc tikai viss liekais, lai šo figūru atbrīvotu.
Viņš attēloja cilvēkus ar spēcīgu ķermeni un stipru gribu.
Kā arhitekts piedalījās Romas Sv.Pētera katedrāles celtniecībā un izstrādāja baznīcas milzīgā kupola projektu. Šī katedrāle ir renesanses laika spožākais arhitektūras paraugs.
Mikelandželo daiļradē izpaužas renesanses kultūras vislabākās iezīmes: cilvēka spēka un vīrišķības slavināšana un ticība viņa prātam.
Darbi. Daudz darbus radījis Romā pēc pāvesta-izvirtuļa Aleksandra VI pasūtījuma.
Dāvida statuja. Oriģināls – Ufici galerijā. Augstums – 5,5 m. Izmantots Bībeles sižets par ganu Dāvidu, kas ar lingas mestu akmeni nonāvēja milzi Goliātu.
Mikelandželo izcirta „Dāvidu” no milzīga marmora bluķa, kas bija stīgoti balts un sameklēts Karārā. Tas bija kropls, gandrīz 6 m garš caurumots bluķis, kuram citi tēlnieki neķērās klāt, jo izbrāķēja. Tā tas vairākus desmitus gadu Svētās Ziedu Marijas (Santa Maria del Fiore) baznīcas pagalmā.
Runā, ka šo pašu bluuķi bijis noskatījis arī Leaonardo no Vinčas, bet Mikelandželo pasteidzies pirmais.
Pēc šīs baznīcas priesteru lūguma, lai „padarītu šo svēto vietu par pilsētas leģendu,” Mikelandželo ķērās pie darba. Mikelandželo lietai piegāja kā īsts avangardists – ignorēja citu mākslinieku (Donatello, Verokio) tradīciju tēlot Dāvidu kā mazu un priecīgu puišeli ar nogalinātā milža Goliāta galvu pie kājām.
Pirms pašas akmens statujas izgatavošanas tēlnieks pagatavoja tās vaska modelīti, lai novērtētu akmens šķelšanās riska zonas.
Tā vietā Dāvids attēlots momentā, kad viņš pirms izšķirošas cīņas sakoncentrējis visus savus spēkus un gribu. Ar labo roku jauneklis tur aiz gala lingu, kas viņam karājas uz muguras, ar kreiso tausta saujā saņemto akmeni. Neraugoties uz ārējo mieru, jaunekļa figūrā jūtams milzīgs iekšējs spriegums. Šķiet, ka kreisā roka tūlīt atlaidīs akmeni, labā paraus lingu, sagriezīs to gaisā, un vienkāršā lode aizlidos, lai nāvīgi ievainotu Goliātu.
Saliektā roka ar ieroci-lingu realitātē noslēpa defektu marmorā.
Darbu pie statujas Mikelandželo sāka 1501.gada 13.septembrī. Viņš strādāja dienu un nakti trīs gadus no vietas, nakšņodams dievnamā uz sola. Darbu vietu meistars apjoza ar augstu sētu, lai to neviens nevarētu vērot darba procesā.
1504.gada 25.janvārī statuja bija gatava un tika uzaicināta pilsētas komisija pieņemšanai. Pilsētas gonfalonjērs (mūža aizbildnis) Pjēro Soderīni , no lejas raugoties, ieskatīja, ka Dāvida deguns ir par lielu. Tad Mikelandželo uzrāpās līdz statujas galvai un vairākas minūtes imitēja aktīvu darbību deguna samazināšanā, putekļiem birstot. „Nu jau ir daudz labāk – jūs tiešām to atdzīvinājāt!”- tā atzinīgi bildis Soderīni.
Par izcilo darbu Mikelandželo saņēma zelta monētās (šodienas ekvivalents – 1,4 miljoni latu). Statujai galvā uzlika zelta kroni un 3 dienas uzmanīgi veda uz laukumu.
Statujai vajadzēja atrasties dievnama kupola austreņu pusē kopā ar vēl citiem marmora tēliem. Tomēr pilsētas valdība sinjorija „radošas greizsirdības” dēļ piespieda un piekukuļoja mākslinieku ar naudu, statuju novietoja Florences centrālajā Sinjorijas laukumā un sāka uzskatīt par pilsētas aizgādni. Lišķi ieskaidroja, ka tāda meistara radīta statuja nevar atrasties kopā ar citu tēlnieku figūrām.
Laikabiedri nosauca šo statuju par „Gigantu.”
1873.gadā gan oriģinālo Dāvidu pārvietoja uz Florences Mākslas Akadēmijas galeriju-muzeju (Ufici), lai pasargātu to no vandāļiem un klimata. Tur tā atrodas vēl joprojām.
Sinjorijas laukumā novietoja statujas kopiju.
2010.gada augusta sākumā Romas varas gaiteņos radusies ideja oriģinālo Dāvidu pārvietot uz kādu no Romas muzejiem. Mafiozņika Silvio Berluskoni (tas pats, kas amatu savienošanas kārtībā ir arī Itālijas prezidents) juristi esot arhīvos uzgājuši dokumentus, kas apliecina, ka Dāvids esot Itālijas valsts īpašums. Sagatavots 9 lapaspušu lēmums, no kura izriet, ka viduslaiku Florences republikas juridiskā mantiniece ir Itālijas valsts, līdz ar to Florences pilsētas īpašumi arī pieder valstij.
Florences mērs Matreo Renci sagatavoja atbildi – Itālijas valsts apvienošanas laikā, kad Roma kļuva par galvaspilsētu, ar īpašu dekrētu Nr.1870-I tika atrunāts, ka viss, kas atrodas uz Palazzo Vecchio, paliek pilsētas īpašumā. Tomēr šis dekrēts ticis sastādīts 3 gadus pirms tam, kad Dāvids tika pārvietots no Sinjorijas laukuma uz Ufici galeriju 1873.gadā. Līdz ar to Dāvids neietilpst dekrētā minētā īpašuma sarakstā. Vēl sliktāk – toreizējais Florences mērs iespaidīgos statujas transportēšanas izdevumus lūdzis apmaksāt jaundibinātajai Itālijas valstij.
Šodienas trīs Dāvidi. 2010.gada novembra vidū pasaules kultūras mantojuma dienās pēc 500 gadiem tās vēsturiskajā vietā Florencē, Sv.Marijas baznīcas priekšā Piaza della Signoria laukumā novietoja statujas kopiju (viegla – 400 kg, veidota no šķiedrstikla).
Nu Florencē ir trīs „Dāvidi.” Oriģināls – Ufici galerijā, divas kopijas – laukumos.
Amerikāņu zinātnieki ar hologrāfiskās skenēšanas metodi izpētījuši Dāvida oriģinālu un secinājuši, ka gadu gaitā marmorā radušās mikroskopiskas plaisiņas, vīrieša labā kāja, gurni, abas potītes ir bīstami nospriegotas.
Gadā par muzeja biļetēm (22 eiras) Dāvida statuja ienes Florencei veselus 8 miljonus eiru!
„Ādama radīšana” - glezna, atrodas Siksta kapelā, Itālijā.
Vergs, kas sarauj savas važas. Visa verga figūra ir milzīga sprieguma pilna. Viņa lepni paceltā seja pauž noteiktību un nesalaužamu gribasspēku. Laikabiedri to dēvēja par „Sacēlušos vergu.”
Avoti.
Aleksejs Dživeļegovs, " Mikelandželo." 1957.g.
