Aliens

Mamuti Aļaskā

Žurnāla "Aļaska" numurā publicēts interesants Nensijas L.Besas raksts "Mīts par pēdējo mamutu." Tajā ir interesanti XIX gs. beigu zīmējumi un stāsts par to kā kāds H.Tjukmans runājis ar indiāni, kas it kā nogalinājis [pēdejo] mamutu.
"1980.gadā es ceļoju pa Sentmaiklas upēm un Jukonu Aļaskā. Klondaika vēl nebija atklāta, bet Aļaskas Tirdzniecības kompānijas tvaikonis nedevās augstāk par Jukonas fortu īsās kuģniecības sezonas dēļ; kā reizi tur es arī atrados, kad iestājās ziema. Jukonas fortā dzīvoja neliela indiāņu cilts. Šai ilgajā ziemā es dzirdēju daudz interesantu stāstu no veca indiāņa.
Reiz vakarā es pārskatīju vecus zīmējumus, ko bija zīmējis Džo - vecākais šīs cilts vadonis. Vienā no tiem bija attēlots zīlonis, kuru redzot vecais Džo stipri satraucās un beigu beigās, ar zināmu negribīgumu, man paskaidroja, ka redzējis vienu no šiem zvēriem tur - un parādīja ar roku uz ziemeļiem. Mana pārliecība, ka tādi dzīvnieki šai kontinentā nemīt, ne mirkli to nesasvārstīja. Piespēlējot sirmgalvim, es palūdzu viņam izzstāstīt šo notikumu, ko pēc ilgas pierunāšanas viņš arī izdarīja.
"Reiz pirms daudziem gadiem es un Sunthajs devāmies uz augšu pa Porkjupainas upi. Sunthajs ir mans dēls, viņš jau miris. Daudz dienu mēs braucām pa mazo upīti augšup kalnos. Tomēr kalni bija ļoti augsti un ļoti stāvi, un mēs nevarējām tajos uzrāpties. Tad mēs griezāmies atpakaļ un  pie nelielas gravas nošāvām alni. Sunthajs nogājās pa gravu un atklāja, ka tā beidzas ar nelielu krauju. Uzrāpies tajā, viņš pamanīja alu. Viņš bija drosmīgs, ielīda alā un tās tālākajā galā atrada caurumu. Sunthajs tajā ielūkojās un atklāja vieglu ceļu uzkāpšanai kalnā. Un lūk, paņēmuši līdzi nedaudz gaļas, mēs iegājām alā un pamanījām, ka tā pilna ar milzīgiem kauliem - to izmērs pārsniedza manu augumu. Es izbijos, taču izlīdis caur atveri saules gaismā, no jauna atguvu drosmi. Tā mēs sasniedzām kalna virsotni. 
Tālumā mēs ieraudzījām lieli ieleju, ezru un kokus tālumā, bet aiz tiem - ļoti tālu, augstus kalnus ar sniegotām virsotnēm, kurās sniegs nekad nenokūst. 
Sunthajs teica: "Mēs sadabūsim daudz bebru ādas šai ielejā, ja?" Es teicu: "Nē, tā ir velnišķa zeme," un vēl es teicu, ka indiāņi šo zemi sauc par "Velna pēdu" (Ti kai Koa). Tad Sunthajs, nedaudz izbijies, teica: "Ejam, tēvs, mēs nepaliksim tur ilgi; dažās dienās mēs samedīsim bebrus, un tad atgriezīsimies."
Un lūk, divās dienās mēs pagatavojām plostu, šķērsojām ezeru - garu kā upe, bet nākošajā dienā ieraudzījām Velna pēdu."
Sirmgalvis apklusa un sastinga. Es sēdēju bez skaņas un nekustīgi. Sirmgalvis piecēlās un izstiepa rokas sev priekšā. Viņa acis dīvaini mirdzēja, piere norasoja sīkās sviedru lāsēm. Tobrīd es nešaubījos, ka viņš apraksta to, ko patiesi redzējis.
"Tas lēja uz sevis ūdeni no sava garā deguna, bet viņa galvas priekšpusē rēgojās divi zobu desmit šauteņu garumā katrs, saliekti un saulē balti mirdzoši gluži kā gulbja spārni. Tā vilna bija melna, gara un karājās pa sāniem, it kā savvaļas zāles pušķi koku zaros pēc plūdiem, bet šī būda blakus tam izskatītos kā divu nedēļu vecs mazulis blakus savai mammai.
Mēs nesarunājāmies, Sunthajs un es, mēs tikai skatījāmies un skatījāmies, bet ūdens, ko dzīvnieki izlēja uz sevis, tecēja pa to sāniem kā nelielas upītes. Bet lūk, tie sagūla ūdenī, un mūs caur niedrēm sasniegušie viļņi sasniedza mūsu paduses, tik stiprs bija plunkšķis. Tad dzīvnieks piecēlās un nopurinājās, putām ieskauts, gluži kā lietus šaltis būtu to aptvērušas.
Piepeši Sunthajs uzmeta pie pleca šauteni un, pirms es paguvu viņu apturēt, izšāva uz Ti Kai Koa. Tas tik bija troksnis! It kā tūkstoš zosis reizē iekliegtos, tikai griezīgāk un skaļāk, un aizvēlās šis kliedziens pāri ielejai, kamēr sasniedza kalnus un likās mums, ka pasaulē nekas vairāk neeksistē kā tikai šis briesmīgais kliedziens! Tiklīdz šāviena dūmi pacēlās virs niedrēm, Ti Kai Koa ieraudzīja viņu un, ūdeni šļakstinot, metās pie tā. Troksnis no plakšķiem bija tāds it kā visi pasaules ūdensputni saulesrietā paceltos no ezera.
Mēs pagriezāmies un metāmies bēgt. Sunthajs un es. Mēs nesāmies garām kokiem prom no mūsu nometnes, jo tieši uz turieni skrēja Ti Kai Koa, vadoties no dūmiem. Noskrējuši lielu attālumu, mēs apstājāmies atpūtai, ieklausījāmies un tūdaļ pat sadirdējām varenos Ti Kai koa rēcienus - viņš meklēja mūs, un sajutām spēku kājās no jauna, lai skrietu tālāk."
Vecais indiānis apsēdās, ar roku noslaucīja sev pieri un veselas desmit minūtes neteica ne vārda - iespējams, domāja par savu mirušo dēlu. Es sāku atcerēties, ko gan mums par mamutiem stāstīja skolā, jo biju pieņēmis mežonīgo domu, kas bija caurskrējusi manas smadzenes, tiklīdz es ieraudzīju zīmējumu ar zīloni... Tad sirmgalvis piecēlās un devās uz būdas izeju.
"Nemeklē Ti Kai Koa, baltais cilvēk, lai tev pēc tam nenāktos stāstīt mums to, ko es stāstīju tev." Un viņš devās skaidrajā aukstajā naktī, pametot mani minējumos, kā gan viņš tik precīzi uzzinājis manas domas...
Indiāņu ciltī, kas ziemoja Jukonas fortā, bija ļoti jestrs un saprātīgs puisēns vārdā Pols, kas labi prata runāt angliski, un kas katru gadu bija pierasīts kā locis Aļaskas Tirdzniecības kompānijas tvaikoņiem. Pola dzīslās tecēja nedaudz skotu asiņu un, satuvinājies ar viņu uzzināju, ka viņam ir tāda pat stipra interese par Ti Kai Koa kā arī man, un tāds pats aizspriedumu nicinājums pret iedomāto "velnu."
Kad es izstāstīju Polam par savu medību pieredzi Ādfrikā uz zīloņiem 1870.gados, viņš iedagās vēlmē nākamajā vasarā doties nomedīt mamutu, ja vien tāds patiesi eksistē. Viņa entuziasms tikai pieauga, kad es viņam pastāstīju par bagātību, kas gaida tādu cilvēku, kurš spētu nodot taksidermistu rokās tādu acīmredzami izmirušas faunas pārstāvi.
Brīnišķīgā jūlija sākuma rītā mēs atvadījāmies no Jukonas forta un devāmies augšup pa Porkjupainas upi garā un šaurā laivā, kuru uzmeistaroja tieši mūsu mērķim.
Otrajā augustā - manā dzimšanas dienā - mēs noslēpām savas mantas un steidzāmies uz priekšu, lai atrastu ceļu un beidzot ielūkotos "veln zemē."
Uzkāpuši paugurā, mēs uzgājām alu, drīzāk tuneli. Tas bija divi simti pēdu garš un pietiekami plats, lai trīs cilvēki varētu iet blakus. Alas pamatne visā garumā bija nosēta ar mamutu kauliem, kurus ieraudzījis, Pols pat iesaucās. Es pārbaudīju kāda muguras skriemeļa izturību un pāliecinājos, ka manas 303.kalibra šautenes smagā lode viegli to caururbj...
Es sīki neaprakstīšu kā mēs pārnesām mantas no mazās upītes. Mums nācās lietot trīšus un virves, lai tās paceltu līdz tunelim. Beidzot visu bijām pārstiepuši un pēc vairākām dienām atradāmies tās upes krastā, kur dzīvoja Ti Kai Koa.
Kas attiecas uz Pola, es neesmu saticis viņam līdzīgus nevienā savā ceļojumā. Stiprs, enerģisks, nenogurdināms, jautrs un attapīgs, viņš pārvarēja šķēršļus tiklīdz tie uzradās, jo viņa drosme, aukstasinība un pilnīgā pašpārliecība par mūsu fināla veiksmi iedarojās uz mani kā emocionāls tonizētājs brīžos, kad pārdomāju par mūsu pasākuma grūtībām. 
Divdesmit devītajā augustā mēs pirmo reizi ieraudzījām mamutu. Tas stāvēja mazā pļaviņā, šis pats lielākais zvērs, ko redzējis vēl tikai viens no patlaban dzīvojošiem cilvēkiem, plūkāja milzīgas sūnu-ķērpju masas un ēda tās tieši tādā pat vīzē, kadā to dara zīloņi. Tā precīza kopija, kas ilgi sevī glabāja amerikāņu taksidermistu rūpību un meistarību un tagad atrodas Smitsona muzeja jaunajā spārnā, tik detalizēti attēlota visas civilizētās pasaules žurnālu un avīžu lappaspusēs... Vai tad ne šis pats attēls šogad bija izstādīts Karaliskās akadēmijas galerijā? Es neredzu jēgas aprakstīt šo zvēru, tikai pateikšu par mūsu izjustajā  trīsām, ko izsauca šī milzīgā dzīvnieka izskats, tas miermīlīgi ganījās ivu pigmeju klātbūtnē, kuri bija nolēmuši viņu pazudināt...
Apmēram četrdesmit kilometru zmāk no mūsu pirmās nometnes mēs uzgājām izolētu skujkoku grupu, pašu lielāko no visām ielejā redzētajām. Mēs tūdaļ tur arī uzsākām savu darbu. Šķērsām neliela strauta izsausējušajai gultnei, no divu koku puses, kas likās lielāki par pārējiem, mēs uzslējām masīvu konstrukciju no mūsu nocirstajiem stumbriem, saliktu piecos stāvos, kuras iekšienē mēs ieklājām sausos un trupējušos kokus, atstājot nelielu spraugu, lai varētu tajā iekļūt un to aizdedzināt. Virspusē mēs savēlām lielākus kokus, kas tika nocirsti netālu blakus. Nobeigtā konstrukcija izskatījāskā gigantisks tikko nocirstu koku krāvums.
Pie blakus augošo vislielāko, apmēram astoņpadsmit metru augsto, koku zariem mēs piesējām virvju kāpnes, izvēlēdamies ērtas vietas, ierīkojot tajās sēdvietas un uzvelkot virves, ar kurām mēs varētu sevi piesiet nepieciešamības gadījumā. Septembrī mums jau viss bija sagatavots un tagad bija jāpierāda mana pieņēmuma, ka dūmi pievilinās mūsu lomu. Sešpadsmitajā datumā viss bija gatavs. Pirms paša saullēkta mēs, nolikuši šautenes ar patronām savās kokos ierīkotajās ligzdās, devāmies meklējumos un apmēram desmitajā dienas stundā, negājuši piecus kilometrus, ieraudzījām mūsu lomu. mamuts izskatījās satraukts un nemierīgi ostīja gaisu. Viegls vējelis šūpoja koku galotnes.
Mēs aizdedzinājām sausu zaru kūlīti un metāmies atpakaļ tik ātri, cik vien spējām. Tai brīdī, kad pacēlās dūmu stabiņš, briesmīgs kauciens pārvēlās pār ieleju aiz mums.  Mēs jutām, kā iedrebējās zeme, kad mamuts metās mūsu virzienā. Mēs sajutām, ka tā ir īsta sacensība, kuras cena - dzīvība, kad, pieskrējuši pie meža, aizdedzīnājām jau iepriekš sagatavotos ugunskuriņus.
Beidzot mēs sasniedzām štabeļ (krievu val.) un jau pēc dažām sekundēm dūmu strūkliņa pavēstīja, ka cīņa drīzi sāksies. Mēs steidzāmies uz savām ligzdām. Ar dipoņu no kokiem izskrējušais un ar apdullinošu rēcienu senā meža pavēlnieks apstājās pirms koku krāvuma, nostājies mūsu priekšā visā savā pirmatnējā varenumā.