Neprātīgais karš (1485.-1488.g.)
Bija miris karalis Ludviķis XI, un karalis Kārlis VIII bija vēl pārāk jauns, lai valdītu. Tādēļ par reģenti kļuva Anna de Božē. karaļa brālēns, nākamais karalis Ludviķis XII, bija neapmierināts ar radušos situāciju. Kad viņa mēģinājums kļūt par reģentu izgāzās, viņš bēga uz Bretaņu, kas tolaik bija neatkarīga. Bretoņi nostājās Ludviķa XII pusē kopā ar vairākiem vareniem franču vasaļiem.
Ludviķa XII savāktie spēki sāka karadarbību pret Franciju. Vēlēdamies izmantot situāciju, cīnām pieslēdzās arī Anglija, Austrija un Spānija, kas palīgos nosūtīja savus karavīrus. Francija dumpiniekus pasludināja par nodevējiem un sāka gatavoties iebrukumam Bretaņā. Dumpinieku armijā bija vairāki tūkstoši bretoņu, liels daudzums spāņu un austriešu, apmēram 700 stopu šāvēju no Anglijas. Lokšāvējus komandēja Edvards Vudvils, kas ieradās Bretaņā pret sava karaļa gribu, jo Henrijs VII nevēlējās nosūtīt karaspēku, tomēr Vudvils devās pāri Lamanšam.
Pretinieki tikās kaujā pie Sentobēndukormas. Franči nonāca slazdā. Bretoņu armija ieņēma pozīciju augstienē un angļu stopu šāvēji pļāva uzbrūkošo franču rindas, kamēr tie vēl tikai gatavojās kaujai. Pēc tam franču kavalērija, ko vadīja itāļu algotņi, izantoja pārrāvumu bretoņu kaujas ierindā un caursita to aizsardzību. Franču kareivji iebruka parrāvumā un apgāja dumpiniekus, gūstot neapstrīdamu uzvaru. Aplenktie bretoņi nespēja aizstāvēties un to zeme tika iekļauta Francijas valsts sastāvā.
Burgundijas krišanas laikā Bretaņa kļuva par dumpigās burgundiešu aristokrātijas patvēruma vietu. Tās krišana nozīmēja, ka nu dumpiniekiem pret franču monarhiju vairs patvēruma vietas nav.
Saites.
Francija.
