Nacionālisms, nacionālisti
Nationalisme (franču val.).
Definīcija. Nacionālisms ir no dabiskām tautu pašnoteikšanās tiesībām izrietoša ideoloģija, kas par galveno tiesību subjektu atzīst tautu, un uzskata, ka šo tautu vēsturiski apdzīvotajās teritorijās to tiesības ir primāras un prevalējošas pār jebkurām citām tiesībām.
Nacionālisti uzskata, ka tautas ar pienācīgi attīstītu nacionālo pašapziņu dabiski tiecas uz patstāvību un neatkarību, pie tam šie centieni ir taisnīgi un vēsturiski progresīvi. Nacionālās neatkarības centienu sekmīgas realizācijas gadījumā tautas izveido savas nacionālās valstis, kas, papildinātas ar saprātīgu starptautisko likumdošanu, ir harmoniskas pasaules kārtības pamatā.
Pēc savas būtības nacionālisms ir demokrātisks, jo uzskata, ka valsti jāpārvalda atklāti ievēlētiem un ieceltiem pārstāvjiem, kas bauda nacionālās sabiedrības cieņu un uzticēšanos, nevis kādiem vienpersoniskiem monarhiem vai diktatoriem. Sociāli nacionālisms ir solidārs, jo ir par taisnīgu materiālo labumu sadali sabiedrības locekļu starpā, neapejot visneaizsargātākās sabiedrības grupas. Nacionālisti uzskata par nepiedodamu nodot kontroli pār nacionālajiem resursiem (lauksaimniecības zemi, mežiem, raktuvēm, rūpnīcām, dzelzceļiem, enerģētiku u.c.) ārvalstnieku rīcībā.
Par savu galveno pretinieku nacionālisti uzskata imperiālismu un tā radītās valstu formas, kā arī pārnacionālos ekonomiskos veidojumus, jo tie savas intereses realizē nerēķinoties ar teritoriju vietējiem iedīvotājiem, respektīvi, tautām. Ņemot vērā, ka šo globālo struktūru rīcībā ir gandrīz neierobežoti finansiālie, organizatoriskie un militārie resursi, šī cīņa ir ļoti grūta. Pasaules vadošajos medijos, kurus arī parasti kontrolē globālā biznesa struktūras, nacionālismam parasti tendenciozi piedēvē šovinismam raksturīgās īpašības - agresivitāti, tumsonību.
Vēsturiski politiskā nacionālisma uzvaras gājiens sākās XIX gs., kas vainagojās ar impēriju sabrukumu pēc I Pasaules kara (1914.-1918.g.) un jaunu nacionālu valstu izveidošanos. Eiropā tās bija - Latvija, Igaunija, Lietuva, Čehija, Ungārija, Polija, Austrija u.c.
Latviešu nacionālisma rašanās saistāma ar tādu latviešu dižgaru vārdiem kā Ausekli, Krišjāni Baronu, Juri Alunānu, Raini un Gustavu Celmiņu. Pat latviešu nacionālisma kritiķi spiesti atzīt, ka tam ir bijusi visnotaļ pozitīva un progresīva loma latviešu pilsoniskās un demokrātiskās sabiedrības izveidošanā.
Latvijas krievpadomju okupācijas apstākļos vārdam "nacionālisms" piesaistīja apzīmējumu "buržuāziskais," pēc okupācijas varas propagandistu domām, tā veidojot negatīvu priekšstatu par nacionālismu, kas tika traktēts kā konsekventi izskaužama pagātnes palieka. PSRS sabrukums nesa pakļautajām tautām jaunu nacionālisma vilni, kas izpaudās kā abu Vāciju apvienošana, Baltijas valstu neatkarības atgūšana u.c.
Tomēr citās vietās totalitārisma sistēmu iesaldētās nacionālās attiecības pārauga asiņainos konfliktos, piemēram, bijušās Dienvidslāvijas teritorijā un Kaukāzā.
Mūsdienās nacionālisms vēl joprojām ir viena no spēcīgākajām ideoloģijām Eiropā un pasaulē, kas lielā mērā nosaka pasaules kārtību un uzskatu sistēmu. Kā tāds tas ir liels šķērslis globalizācijai un pārnacionālo korporāciju interesēm, kas dažādos veidos cenšas mazināt un izkropļot nacionālisma nozīmi, piemēram, dezinformatīvos nolūkos apzināti jaucot nacionālismu ar šovinismu.
Mūsdienu Latvijas politiskajā skatuvē nacionālismam ir sarūkoša loma - to izdevies mazināt pārnacionālajām struktūrām sadarbībā ar Latvijā iedibinātajām liberāļu sabiedriskajām organizācijām un vietējiem kolaborantiem. Ik pa laikam nacionālismu cenšas savā labā izmantot dažādi politiskie spēki. Formāli dažādos laikos dažādas nacionālistu partijas - LNNK, "Tēvzemei un Brīvībai," "Nacionālā apvienība," ir bijušas pie varas, taču pēc būtības uzlūkojot to darbību, redzams, ka tās visai labi ir iekļāvās kopējā politiskā straumē un nekādu nacionālisma politiku nopietni nav pārstāvējušas.
Patlaban viskonsekventāk nacionālisma ideoloģiju Latvijā pārstāv Nacionālā Savienība "Taisnīgums."
Neirozinātne. Japāņu pētījumi (publicēti Nature) apliecina, ka nacionālisms un patriotisms saistīti ar dažādām smadzeņu daļām. Jautājums - cik lielā mērā tas ir iedzimts un cik lielā mērā - attīstījies.
Nacionālisms un patriotisms. Nacionālisms ir etnisks, bet patriotisms - politisks.
Nacionālisms un šovinisms. Divas radikāli dažādas lietas. Nacionālisms iestājas par savas etniskās kopas tiesībām vēsturiski apdzīvotajās zemēs, vienlaicīgi bez ierunām atzīstot arī visu citu tautu tādas pat tiesības.
Šovinisms uzskata savu etnosu par pārāku un izredzētāku - visu laiku vērojami mēģinājumi izcelt savas tiesības pār citām tautām. Tieši šovinisma ideoloģija ir visu impēriju pamatā. Ar lielkrievu šovinismu mēs plaši saduramies Latvijā un praktiski visā bijušās PSRS teritorijā.
Tautas gudrība! Patriotisms bez nacionālisma ir tas pats, kas mīlestība bez dzimumtieksmes - pieklājīgs, pareizs, bet neauglīgs.
Raksti.
Viktors Birze. Tauta. Identitāte. Nacionālisms.
Saites.
Tautas.
