Aliens

Dāvids IV Celtnieks (1089.-1125.g.).

Gruzīniski - დავით IV აღმაშენებელი, romanizēti - Davit IV Aghmashenebeli.
Gruzijas ķēniņš no 1089. līdz 1125.gadam.

Dzīvesgājums. Dzimis ap 1073.gadu.
1097.gadā atjaunoja Gruzijas neatkarību, veicināja gruzīnu kņazistu apvienošanu centralizētā valstī.
1122.gadā atbrīvoja Tbilisu, ko padarīja par galvaspilsētu.
Iekšpolitikā balstījās uz dienesta muižniekiem un pilsētu turīgajiem iedzīvotājiem. 
Izveidoja pastāvīgu armiju, ar ko pakļāva feodāļus, cīnījās pret seldžukiem.
Dāvida IV valdīšanas laikā uzplauka pilsētu celtniecība, tika nodibināta Gelati akadēmija.
Miris 1125.gadā. 

Saites.
Gruzijas ķēniņi (III gs.pmē.-1801.g.).

Disidenti

Disidenti.

Demagoģija

Demagoģija.

Daumants (1266.-1299.g.)

Daumantas. Pleskavā saukts arī par Timofeju.
Pleskavas kņazs no 1266. līdz 1299.gadam, kura laikā Pleskava ieguva lielāko varenību un faktiski kļuva neatkarīga.

Dzīvesgājums. Pēc Mindauga nāves Lietuvā uz pusi gadsimta iestājās haoss un bieža ķēniņu maiņa. Piemēram, pēc neveiksmes cīņā pret Mindaugu varu pazaudēja Daumants, kas 1266.gadā aizbēga uz Pleskavu un tika tur ievēlēts par kņazu, pieņemdams pareizticību un kristīgu vārdu - Timofejs. Pleskavai bija nepieciešams militārais vadītājs.
Daumants kļuva par visveiksmīgāko Pleskavas kņazu un novaldīja pilsētā 33 gadus. Viņa valdīšanas laikā Pleskava kļuva spēcīga, faktiski kļuva neatkarīga. Pilsēta pat riņķī uzcēla akmens sienu, kas austrumslāvu pilsētām bija liels retums - sienu ilgi vēl sauca par "Daumanta sienu."
Tomēr galvenie Daumanta sasniegumi bija militāri. Viņš sekmīgi cīnījās gan pret Novgorodu, gan pret Vladimiru, gan arī pret tautiešiem leišiem, bet vareno vācu Ordeni vairākkārt sakāva kaujās - 1268., 1269., 1271. un 1299.gados.
Pirmā no tām notika 1268.gadā, kad apvienotie Suzdaļas-Pleskavas-Novgorodas-Perseslavļas spēki iebruka Igaunijā pret tur esošajiem dāņiem. Ordenis devās palīgā un tika sakauts pie Rakovoras (mūsdienu Rakvere). Vācu bruņinieki bija ņēmuši vērā kaujas mācības uz Peipusa ezera ledus, tādēļ "cūkas" taktikai pievienoja vēl arī triecienu flangā ar otru "ķīli." Iesākumā slāviem neveicās un novgorodieši, kas bija pašā trieciena spicē, cieta lielus zaudējumus. Tomēr pēc tam, kad izdevās nogalināt vācu armijas komandieri bīskapu Aleksandru, kaujas laime nosvērās par labu slāviem. Vācieši tika sakauti, bēgļi tikuši vajāti vēl septiņas verstis. Pieņemts uzskatīt, ka no slāvu puses kaujā piedalījušies 30 000, bet no vācu - 18 000 kareivju.
1271.gadā Daumants sakāva jau pašu livoniešu ordeņa mestru Otto fon Rodenšteinu, kas mēģināja ieņemt Pleskavu. Vācieši bija pārliecināti, ka pleskavieši aktīvi nekaros līdz neieradīsies palīdzība no Novgorodas. Tomēr Daumants veica izbrukumu no Pleskavas un pilnīgi pārsteidza vāciešus. Nostāsts vēsta, ka Daumants saķēries cīņā ar pašu mestru un ievainojis to sejā - stāsts aizdomīgi līdzīgs stāstam par kauju pie Ņevas, kurā Aleksandrs ievainoja sejā jarlu Birgeru.
Pēdējo savu uzvaru pār livoniešiem Daumants noturēja 1299.gadā, kad vācieši atkal aplenca Pleskavu. Tika sakauti un atkāpās.
Drīz pēc tās vecais Daumants savārga un nomira.

Aplūkojamie objekti.
Pleskavas aizsargsiena. Pilsēta pat riņķī uzcēla akmens sienu, kas austrumslāvu pilsētām bija liels retums - sienu ilgi vēl sauca par "Daumanta sienu."

Saites.
Pleskavas kņazi.