Aliens

Saindētu ieroču izmantošana atbīdīta 60,000 gadu tālā pagātnē

Arheologu un etnobotāniķu komanda, zviedru zinātnieka Svena Īzaksona vadībā pētot Dienvidāfrikā atrastus, pirms apmēram 60,000 gadiem no kvarca darinātus bultu uzgaļus, atklājusi līdz šim senākās liecības par saindētu medību ieroču izmantošanu. Pētījuma rezultāti publicēti izdevumā “Science Advances”.

Līdzīgi kā daudzos citos gadījumos pēdējo desmitgažu laikā, arī šī pētījuma ietvaros netika veikti jauni izrakumi, bet ar attiecīgā materiāla izpētē iepriekš neizmantotām metodēm analizēti jau senāk iegūtie materiāli.

Pētnieki, interesējoties par dabīgo inžu izmantošanu Dienvidāfrikas senākajās kultūrās, nolēma pārbaudīt vai Umlatuzānas (Umhlatuzana) klinšu grotā netālu no Kvalazulu-Natālas provinces Hilkrestas pilsētas 1985. gadā arheoloģiski pētītā senvietā atrasto 216 bultu galu vidū nav arī tādi, uz kuriem varētu būt saglabājušās kādas toksiskas vielas mikropaliekas. Kultūrslānis, kurā šie bultu gali tika atrasti, visai pārliecinoši ir datēts ar Howiesons Poort arheoloģiskās senvietas vārdā nosaukto periodu, kas ilga no aptuveni 65,800 līdz 59,500 gadam pirms mūsdienām un kuram raksturīgās akmens apstrādes tehnoloģijas bija izplatītas mūsdienu Dienvidāfrikas, Lesoto un Namībijas teritorijās.

Izpētei tika paņemti 10 bultu gali, uz kuriem ar neapbruņotu aci varēja ieraudzīt kāda iespējama pārklājuma pazīmes. Uz 5 no tiem ar gāzu hromatogrāfijas-masspektrometrijas analīzes palīdzību tika atklātas augu izcelsmes toksīna, bufanidrīna (C18H21NO4), pēdas. Uz viena bultas gala uzgāja arī epibufanizīnu (C17H19NO3). Pētnieki domā, ka sākotnēji uz visiem 5 bultu galiem tikušas uzklātas abas indes, bet epibufanizīns no pārējiem noārdījies. Šos pašus bioloģiskos komponentus, pierādot no pieejamā vietējā augu kopuma atkarīgās tradīcijas nemainīgo noturību cauri desmitiem tūkstošu gadu, atrada arī uz četriem 250 gadus veciem kaula bultu galiem, kas tika izmantoti kā salīdzinoša kontrolgrupa.

Abi toksīni ir atrodami dažādu Dienvidāfrikas augu sastāvā, bet tikai viens no tiem, Boophone disticha, vietējo iedzīvotāju saukts par “indes sīpolu”, ir pazīstams kā reģionā izsenis lietots bultu indes avots nelielu pārnadžu un dažādu sīku dzīvnieku medībās. Nav zināms, kāda bija Boophone disticha lokālā izplatība pirms 60,000 gadiem, bet mūsdienās tas aug mazāk nekā 8 jūdzes no bultu uzgaļu atraduma vietas.

Inde, kurā bijuši izmērcēti pētītie bultu gali, iedarbojas lēnām. Tas nozīmē, ka mednieki dzīvnieku tikai viegli ievainoja un tad sekoja tam vairākas stundas vai pat dienas, līdz tas, asinsritē nonākušo toksīnu ietekmē, kļuva tālāk bēgt vai pretoties nespējīgs un bija nogalināms ar šķēpiem.

Senākās līdz šim pētījumam zināmās, pārliecinoši pieradītās liecības par saindētu bultu izmantošanu bija datētas ar vidējo Holocēnu. Kaula bultas ar toksisku glikozoīdu pārklājuma paliekām ir atrastas kādā ar 4431 līdz 4000 gadiem pirms mūsdienam datētā senēģiptiešu kapā. Sirdsdarbību negatīvi ietekmējoši glikozoīdi, kas saistīti ar zināmām medību indēm, atklāti arī uz Krīgera alā, Dienvidāfrikā atrastiem kāda pārnadža augšstilba kaulā iešautiem bultu galiem, kuri datēti ar aptuveni 6700 gadiem pirms mūsdienām.

Kā pētījuma secinājumos raksta autori, lai arī Umlatuzānas grotā vidējā pleistocēnā dzīvojošie mednieki neko nezināja par ķīmiju, viņiem bija uzkrātas zināšanas, kas ļāva efektīvi atrast, apstrādāt un izmantot toksiskos augus. Inde, īpaši šāda, nav šķēpa vai bultas tipa ierocis, kuru pielietojot, iegūstams tūlītējs rezultāts. Tāpēc medniekiem vajadzēja būt izpratnei par ilgtermiņa cēloņsakarību, kas, savukārt, liecina par homo sapiens tehnoloģiskās domāšanas un kultūras attīstību.

Avots:

science.org