Aliens

Pirmsdinastiskā perioda klinšu māksla Ēģiptē – atslēga faraona varas un ideoloģijas izcelsmes izpratnei

Divi nesen publicēti neatkarīgi pētījumi par Ēģiptes aizvēsturisko klinšu mākslu varētu sniegt jaunu skatījumu uz faraonu varas izcelšanos un tās propagandu, izmantojot mākslinieciskus līdzekļus.

Viens no tiem apraksta jaunatklātu klinšu mākslas darbu Ēģiptes dienvidos, kas sniedz retu ieskatu seno valdnieku izcelsmē – netālu no Asuānas atrastajā smilšakmens gravējumā attēlota sēdoša figūra procesiju laivā, iespējams, viens no senākajiem valdnieka tēliem Ēģiptē.

Pētnieki uzskata, ka attēls radīts aptuveni laikā, kad notika pārejas fāze no protodinastiskā perioda uz I dinastiju, sniedzot nozīmīgus vizuālus pierādījumus par laikmetu, no kura saglabājies ļoti maz liecību par politisko varu.

Atklājums, par kuru var lasīt 2025.gada 10.jūlijā britu žurnālā “Antiquity” publicētajā rakstā, tika veikts Dr.Doriana Vanhulles vadībā no Malgre`-Tout muzeja Beļģijā. Klinšu panelis ar nosaukumu SM36 tika atrasts 2022.gadā izpētes darbu laikā netālu no Asuānas, Nīlas rietumu krastā.

Savukārt cits pētījums, kuru vadīja Bonnas universitātes eģiptologs, profesors Dr.Ludvigs Morencs, aptvēra simtiem petroglifu un hieroglifu uzrakstu, kas bija izkaisīti līdz šim maz pētītājā Vadi el Malikas reģionā uz austrumiem no Asuānas. Šīs senās zīmes, kas datētas ar IV gadu tūkstoša beigām pirms mūsu ēras, sniedz ieskatu ne tikai par izsmalcinātu propagandas sistēmu, bet arī par pasaulē pirmās zināmās teritoriālas valsts veidošanās procesu pirmsdinastiju periodā.

Aizvēsturiskā klinšu māksla Ēģiptē

Senākie klinšu mākslas darbi (pārsvarā petroglifi) Nīlas lejteces ielejā datējami jau ar paleolītu. Lielākā daļa aizvēsturisko petroglifu Augšēģiptē un Lejasnūbijā attiecināmi uz laika posmu no V gadu tūkstoša līdz III gadu tūkstoša sākumam pirms mūsu ēras, kad šajās teritorijās attīstījās pirmsdinastiskā un protodinastiskā perioda kultūras.

Pirmsdinastiskā perioda Ēģiptes klinšu mākslā galvenokārt attēlotas cilvēku figūras – bieži tērptas spalvās un bruņotas ar lokiem –, kā arī dzīvnieki un laivas. Lielākā daļa šo attēlu datējama ar pirmsdinastisko periodu. Šie motīvi nereti tika apvienoti, veidojot vizuālas kompozīcijas, kuras interpretē kā ideoloģisku un simbolisku jēdzienu izpausmes. Tās bieži saista ar kārtības pārākuma pār haosu ideju un vietējo varas elišu cildināšanu. Pastāv arī pieņēmums, ka daļa šo motīvu bija saistīta ar bēru un pārejas rituāliem.

Šāda veida simboliskas kompozīcijas tiek dēvētas par “pretstatu paneļiem.” Tajos sastopami arī tā dēvētie “izolētie” jeb “pašpietiekamie” petroglifi, kas nav iekļauti sižetiskā kompozīcijā. Šie atsevišķie attēli visbiežāk ataino dzīvniekus. Lai arī šo klinšu zīmējumu mērķis un nozīme joprojām pilnībā nav saprotami, tas nenozīmē, ka tie ir mazāk sarežģīti nekā ainas, kurās attēlotas medības, laivu flotiles vai cilvēku figūras ar spalvām izgreznotām galvām procesiju gājienos.

Klinšu mākslas pētījumi pārsvarā orientēti uz gravējumiem, kurus iespējams salīdzināt ar pieejamo arheoloģisko materiālu, kā arī ar vizuāliem attēliem, kas attiecināmi uz arhaisko, agrīno dinastiju periodu un faraonu Ēģipti. Protodinastiskā posma un agrīno dinastiju perioda petroglifi ir ievērojami retāk sastopami nekā pirmsdinastiskā laikmeta analogi.

Īpašu padziļinātu izpēti ir pelnījusi vietējās un reģionālās varas izmantotā klinšu māksla Nīlas ielejā IV gadu tūkstoša otrajā pusē pirms mūsu ēras, jo tā varētu sniegt izskaidrojumu tam, kā elite integrēja Nīlas un tuksneša ainavas, lai izplatītu kodificētus varas vēstījumus.

I. Dr. Doriana Vanhulles pētījums: agrīnā valdnieka tēls pirmsdinastiskajā klinšu mākslā

Vēsturiskais un arheoloģiskais fons

Ap IV gadu tūkstoša beigām pirms mūsu ēras Senajā Ēģiptē sākās politiskās apvienošanās process, kas ap 3100. gadu p.m.ē. kulminēja ar vienotas valsts izveidi faraona Narmera vadībā.

Tomēr ēģiptologu zināšanas par to, kā šis process norisinājās aizvēsturē, ir trūcīgas. Daudz vieglāk ir pieņemt, ka pirmsdinastiskajā periodā Ēģiptē valdīja “dievi” – tā vismaz vēsta vēlākie avoti. Šo motīvu dažkārt interpretē burtiski, kā to dara tādi autori kā Eriks fon Dēnikens vai Greiems Henkoks, taču ticamāk, ka runa ir par reālu valdnieku vai varas simbolu mitoloģisku atspoguļojumu.

“Senās Ēģiptes valsts veidošanos un procesus, kas pie tās noveda, joprojām ir sarežģīti konceptualizēt,” norāda pētījuma autors Dr. Dorians Vanhulle no Malgré-Tout muzeja. Lai arī arheoloģija sniedz ievērojamu datu apjomu par senās Ēģiptes valsts rašanos, liela daļa šo datu nāk no dokumentiem, apgleznotiem un ar uzrakstiem klātiem pārnēsājamiem priekšmetiem, kā arī no ikonogrāfiskā materiāla, kas atrasts 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

Nīlas lejteces ielejas klinšu gravējumi var sniegt ieskatu senākajās politiskās varas formās un tajā, kā ainava tika izmantota šīs varas reprezentācijai un nostiprināšanai. Tomēr atbilstošu piemēru skaits ir ierobežots, un lielākā daļa no tiem atrodama Augšēģiptes dienvidu daļā, īpaši Elkabas rajonā un Asuānas tuvumā.

Pirmsdinastiskajā periodā kultūras centrs atradās Augšēģiptē. Ceturtā gadu tūkstoša otrajā pusē pirms mūsu ēras Nagādas materiālā kultūra izplatījās visā Ēģiptes teritorijā un Lejasnūbijā. Tā saplūda ar Lejasēģiptes kultūru ziemeļos un A grupas jeb “pirmsdinastisko Lejasnūbijas” kultūru Pirmās krāces apvidū. Šis process noveda pie pirmās visas Ēģiptes zemes kultūras apvienošanās, kas savukārt veicināja politisko integrāciju un radīja priekšnoteikumus vienotas valsts izveidei.

Šo laikmetu raksturo senāko varas formu un politisko sistēmu attīstība gan Ēģiptē, gan Nūbijā, kā rezultātā Ēģiptē izveidojās rakstība un valsts. Šos sociālpolitiskos procesus pavadīja amatniecības, klinšu mākslas, tēlniecības un glezniecības uzplaukums. Amatnieki un mākslinieki darbojās elites un valdnieku paspārnē, īstenojot viņu pasūtījumus.

Pirmie valdnieki Nīlas ielejā ir identificēti Augšēģiptē un saistīti ar senākajiem varas centriem — Abīdu, Nagādu un Hierakonpoli (Nekenu). Senākās varas formas bija vietēja un reģionāla rakstura — tās dažkārt sadarbojās, taču bieži savā starpā konkurēja. Augšēģiptes arheoloģiskais un ikonogrāfiskais materiāls liecina gan par faktiskās, gan simboliskās vardarbības pastāvēšanu.

Senākajā ikonogrāfijā eliti attēloja kā cilvēku grupu ar spalvām un virs galvām paceltām rokām, taču vēlajā pirmsdinastiskajā un protodinastiskajā periodā šo kolektīvo tēlu nomainīja viena persona ar kroni — individuāls valdnieka attēlojums.

Valdnieka varas rašanās un Ēģiptes zemes apvienošanās ir sarežģīta procesa rezultāts. Mobilas kopienas un tuksneša grupas, kurām bija cieši sakari ar Nūbijas dienvidu reģioniem, pārvietojās pa tuksnešiem un uzturēja kontaktus ar politiski organizētām sabiedrībām Nīlas ielejā. Klejotāju loma sociālpolitiskajos procesos Ēģiptes valsts veidošanās laikā vēl ir pilnībā jāizvērtē, taču, visticamāk, tā bijusi daudz nozīmīgāka, nekā agrāk uzskatīja.

Lejasnūbija atradās teritorijā starp Pirmo un Otro krāci. Arheoloģiskie pētījumi apstiprina, ka šajā apgabalā dzīvojošās A grupas kopienas pakāpeniski noslāņojās, sasniedzot kulmināciju Ēģiptes apvienošanās laikā (ap 3085. g. p.m.ē.), bet pēc 2900. g. p.m.ē. tās izzūd. A grupa, kas ir mazāk pazīstama nekā tās ziemeļu kaimiņiene — Augšēģipte —, pārstāvēja atšķirīgu ceļu uz sarežģītu sociālo organizāciju un varu, neskatoties uz to, ka abas kultūras attīstījās vienlaikus, mijiedarbojās un galu galā dalīja kopīgas saknes.
Lejasnūbijā vismaz divi protodinastiskā posma kultūras centri identificēti Sajālā (Sayala) un Kustulā (Qustul). Saikni starp Lejasnūbiju un Augšēģipti apliecina arī kopīgas ikonogrāfijas tēmas, īpaši karaliskās flotes procesijas attēlojumi uz priekšmetiem un klinšu mākslā, kas atklāta vairākās Lejasnūbijas vietās.

Arheoloģiskie dati neļauj precīzi raksturot politisko varu, kas Lejasnūbijā attīstījās pirmsdinastiskajā un protodinastiskajā periodā. Tomēr pētniekiem zināms, ka šā laikmeta Lejasnūbijas kopienas raksturoja:
    • augsta mobilitāte;
    • daudzveidīga ekonomika;
    • spēcīgas lopkopības tradīcijas;
    • padziļinātas zināšanas par tuksneša vidi, kas tika izmantotas tālu tirdzniecības ceļu attīstīšanai un kontrolei.

Lejasnūbijas nozīme Augšēģiptes un Pirmās krāces reģiona politiskās un reliģiskās varas attīstībā būtu no jauna izvērtējama, jo Pirmās krāces apvidus nebija nedz pilnībā atkarīgs, nedz arī pilnīgi neatkarīgs no procesiem tajā teritorijā, kur vēlāk izveidojās Ēģiptes valsts. Asuānas–Kom Ombo un Pirmo krāču reģionu apdzīvoja kopienas, kuru kultūra veidojās, saplūstot Augšēģiptes un Lejasnūbijas tradīcijām. Interesanti, ka tieši šajā “pierobežas reģionā” atrasta lielākā daļa agrīno dinastiju perioda klinšu mākslas darbu, kuros attēloti valdnieki vai valsts amatpersonas.

Nīlas rietumu krastā, netālu no Asuānas atrastajā [SM36]gravējumā redzams, iespējams, varas pārstāvis, kurš sēž procesiju laivā. Šāda aina parasti tiek saistīta ar vēlīnā pirmsdinastiskā perioda (Nagada IIC–D, ap 3450–3350 g. p.m.ē.) un protodinastiskā perioda (Nagada IIIA–B, ap 3350–3085 g. p.m.ē.) ikonogrāfiju. Stilistiskās līdzības starp šo klinšu gravējumu un protodinastijas, kā arī agrīnās I dinastijas oficiālajiem attēlojumiem liecina par specializētu klinšu mākslinieku pastāvēšanu.

Netālu esošajās klinšu mākslas vietās, piemēram, Nagelhamdulaba (Nag el-Hamdulab ,vairāk par to ŠEIT), kas atrodas tikai 5,5 km uz ziemeļiem no SM36 klinšu gravējuma, arī attēlotas karaliskas procesijas un kronētas figūras. Domājams, ka šajos darbos parādīti vietējie valdnieki vai elites pārstāvji. Saikne starp šādiem mākslas darbiem liecina, ka agrīnie valdnieki vai elite izmantoja klinšu mākslu un ainavu kā sabiedrisku varas un kontroles izpausmes formu.

Ar faraona varu saistītas simbolisma pazīmes SM36 smilšakmens panelī

Petroglifs SM36 bija iegravēts klints apakšdaļā un pilnībā no augšas noklāts ar gruvešiem, noskalotu augsni, vēja sapūstām smiltīm, plūdu radītām dubļu nogulsnēm un šķembām no karjera, kas atradās klintī virs gravējuma.

Iegravētā kompozīcija atrodas garas, plakanas, citādi neskartas smilšakmens klints austrumu malā, kas ir redzama no mūsdienu ceļa, lai gan pats zīmējums ir pārāk mazs, lai to saskatītu no šāda attāluma. Tomēr pašreizējā kalna topogrāfija karjera darbības rezultātā ir būtiski izmainījusies, tāpēc tā var precīzi neatspoguļot sākotnējo attēla vietu ainavā. Senatnē kompozīcijas redzamība varēja mainīties atkarībā no vairākiem faktoriem — piemēram, ūdens līmeņa svārstībām plūdu laikā, kā arī apgaismojuma dažādos diennakts laikos.

Uz smilšakmens paneļa attēlota grezna, sirpjveida laiva, kuru pa labi velk piecas figūras. Nespeciālistam šīs figūras varētu šķist kā piecas vertikālas līnijas, kas ievilktas klintī. Laivas aizmugurē stāv cilvēks ar airi rokās, bet blakus viņam redzama norobežota telpa vai konstrukcija — iespējams, tronis vai nojume —, kurā sēž, šķiet, augsta ranga persona; no tās saglabājusies tikai galvas un labā pleca daļa.

Kompozīcijā, iespējams, attēlota reliģiska procesija, kurā tiek vilkta laiva ar tajā sēdošu elitei piederīgu personu, vai arī aina, kur laiva atrodas Nīlā un to pret straumi velk pieci vīri. Jebkurā gadījumā laivā attēlotā sēdošā persona, domājams, bija ļoti nozīmīga figūra.

Laivas priekšgals ir vērsts ģeogrāfisko ziemeļu virzienā, kas nozīmē, ka tā attēlota peldam lejup pa straumi, pret vēju — tas varētu izskaidrot, kāpēc to velk stilizētas figūras. Tomēr, pat ja attēlotā laivas kustības virziena izvēle ir nejauša, “ceremoniālas laivas, kurām nav atbilstoša dzinējspēka, domājams, vienmēr tiek vilktas,” raksta Vanhulle.

“Laivas ir viens no motīviem, kas visbiežāk atkārtojas seno ēģiptiešu ikonogrāfijā,” norāda pētījuma autors, Beļģijas Malgré-Tout muzeja direktors un kurators Dr. Dorians Vanhulle. “Pirmsdinastiskajā un protodinastiskajā periodā (aptuveni 4500–3085. g. p.m.ē.), kad veidojās faraonu Ēģipte, laiva bija visuresoša un tai tika piešķirta daudzslāņaina ideoloģiska un simboliska nozīme.”

“Šī sēdošā persona, iespējams, ir karaliska,” raksta Vanhulle. “Tomēr vairākas detaļas nav saglabājušās, kas apgrūtina figūras precīzu interpretāciju. Sēdošajai personai šķiet pagarināts zods — raksturīga iezīme senākajos valdnieku attēlojumos, kas varētu norādīt uz viltus bārdu, ko faraoni nēsāja jau kopš I dinastijas,” teikts Vanhulles pētījumā, kas publicēts žurnālā Antiquity.

Sēdošajai personai uz galvas “ir vertikāls apvalks”, ko Vanhulle interpretē kā “kaut kāda veida galvassegu”.

Lai noteiktu klinšu mākslas darba vecumu, beļģu ēģiptologs, izmantojot fotogrammetriju, analizēja tā stilu. Viņš atzīmē, ka laivas sirpjveida forma un figūras, kas to velk, atgādina attēlojumus no protodinastiskā posma un agro dinastiju periodiem, piebilstot, ka nojume vai paaugstinājums līdzinās tiem, kas redzami pirmsdinastiskā perioda beigās tapušajās laivu ainās. Šķiet, ka laivai ir arī “ragi” otrās kajītes augšpusē — iezīme, kas bija plaši sastopama I dinastijas sākumā.

Izmantojot šo salīdzināšanas analīzi, Vanhulle klinšu gravējumu datēja ar pārejas posmu no protodinastiskā uz agrīno dinastiju periodu — ap 3100. g. p.m.ē.

Lai gan laivas ir bieži sastopams motīvs ēģiptiešu ikonogrāfijā, sēdošas varas personas attēlojumi slēgtā kajītē, kā tas redzams SM36 gravējumā, ir ļoti reti sastopami klinšu mākslā. Ļoti līdzīga aina redzama uz Hierakonpolē atrastās Narmera vāles galvas — tajā attēlota figūra, kura tiek parādīta kā valdnieks līdzīgā struktūrā.

Tomēr, kā norāda Vanhulle, šī persona SM36 gravējumā, visticamāk, nav Narmers, kurš ap 3085. g. p. m. ē. nodibināja Ēģiptes I dinastiju. Tas saistāms ar faktu, ka klinšu gravējumā nav redzams serehs — hieroglifu simbols, kas attēlo pils fasādi ar valdnieka vārdu un dievu Horu, piekūna veidolā.

“Tā (sereha) neesamība liek domāt, ka sēdošā persona nav I dinastijas faraons,” raksta Vanhulle savā pētījumā. “Visticamāk, klinšu gravējums tapis pārejas fāzē no “0” dinastijas uz I dinastiju — iespējams, neilgi pirms Narmera valdīšanas.”

Pēc elites vai valdnieka pasūtījuma

Procesiju laivas ar sēdošu personu — iespējams, valdnieku — attēlojuma augstā kvalitāte liecina, ka tas, visticamāk, tapis pēc tā laika ēģiptiešu politiskās elites pasūtījuma. Šis fakts arī norāda uz profesionālu mākslinieku esamību jau tajā periodā, kā arī uz to, ka politiskā elite vai valdnieki klinšu mākslu izmantoja kā līdzekli savas varas un autoritātes paušanai.

Klinšu panelis papildina esošo gravējumu klāstu un tas var pētniekiem palīdzēt labāk saprast klinšu mākslas lomu un nozīmi izšķirošajos notikumos, kas noveda pie Ēģiptes valsts izveidošanās.

Senajā ēģiptiešu mākslā laivas bieži simbolizēja karaliskas procesijas, reliģisko varu vai militāro varenību.

Akmeņi joprojām slēpj senos vēstījumus

SM36 bija aprakts zem gruvešiem, kam pateicoties, panelis izvairījās no bojājumiem, ko varētu radīt darbi karjerā, kas ir izmainījuši lielu daļu kalna, kur tas tika uziets. Fakts, ka tas ir saglabājies , tikai palielina tā nozīmīgumu un liek domāt, ka Ēģiptes tuksnešos joprojām ir paslēpti daudzi šādi neatklāti klinšu paneļi.

Dr. Dorians Vanhulle un viņa komanda uzsver, ka klinšu māksla nebija nejauša vai haotiska darbība. Tā bija strukturēta un dziļi simboliska prakse, ar kuras palīdzību senie ēģiptieši iezīmēja telpu un pauda vēstījumu par varu un kontroli. Pētnieki iestājas par to, lai klinšu māksla tiktu pilnvērtīgi iekļauta ēģiptoloģijas pamatdiskusijās par senās Ēģiptes valsts rašanos, jo tā nav tikai dekoratīvs vai sekundārs vēstures avots, bet būtisks liecinieks civilizācijas veidošanās procesam.

II. Ēģiptologa, profesora Dr. Ludviga Morenca pētījums par pirmsdinastiskā perioda klinšu mākslu kā valdnieku dievišķās varas propagandas līdzekli

Uz austrumiem no Asuānas, Wadi al Malikas reģionā un tā ielejās uzietie iegravējumi uz akmens virsmām ietver hieroglifus, dzīvnieku attēlus un vardarbības ainas. Tie sniedz papildu pierādījumus tam, ka jau pirmsdinastiju periodā valdnieki izmantoja attēlus, lai leģitimizētu savu varu laikā, kad veidojās pasaulē pirmā zināmā teritoriālā valsts.

Savu pētījumu rezultātus ēģiptologs profesors Dr. Ludvigs Morencs kopā ar ēģiptiešu zinātnieku Mohamedu Abdelhaju Abu Bakru ir apkopojis grāmatā “Culture and Power in Pre-Pharaonic Egypt” (“Kultūra un vara pirms faraonu Ēģiptē”).

Akmenī izcirstā karaliskās varas galerija

Šo atklājumu centrā atrodas mīklains tēls – valdnieks Skorpions, kura vārds kopā ar trim citiem hieroglifiem iegravēts uz klints Wadi Abu Subeira. Uzrakstā lasāms: “Hora valdnieka Skorpiona valdījums”. Apļveida hieroglifs norāda, ka šeit minēts vietvārds, tāpēc profesors Morencs to interpretēja kā “pasaulē senāko zināmo vietvārda zīmi”. Šis uzraksts liecina, ka šis attālais tuksneša apgabals jau toreiz bija daļa no paplašināšanās procesā esošās senās Ēģiptes valsts. Valdnieks Skorpions valdīja pirms vairāk nekā 5000 gadiem, taču par viņu joprojām zināms ļoti maz.

“Tas bija periods, kad veidojās Ēģiptes valsts,” sacīja Morencs, norādot, ka jau ceturtā gadu tūkstoša beigās Ēģipte bija izpletusies gandrīz 800 kilometru garumā no ziemeļiem līdz dienvidiem.

Tomēr Asuanas austrumu tuksnesis palika perifērijā. Malikas ieleja (Wadi al Malika) kalpoja kā tranzīta ceļš, kas bija bagāts ar minerāliem un mitrākā laikā kļuva par labu medību vietu. Tieši šeit valdnieki iegravēja savas zīmes klintīs, pārvēršot ainavu par “karaliskās klinšu mākslas tablo”, kā to raksturo Morencs. Šajos attēlos redzami vairāki vadoņi – piemēram, valdnieks Hors-Piekūns, valdnieks Vērsis, valdnieks Skorpions un, senākā periodā, valdnieks Skolopendra, kurš nosaukts indīga simtkāja vārdā. Valdnieku tēli secīgi parādās saistīti ar spēcīgiem dzīvniekiem, kas simbolizē varu un dominanci. Šis valdnieku vārdu došanas modelis atklāj būtisku senās Ēģiptes aspektu: “Lielākā daļa senāko valdnieku vārdu attiecās uz bīstamiem dzīvniekiem, kas iemieso spēku un autoritāti,” teikts Bonnas Universitātes preses relīzē, kurā citēts Morencs.

Dievišķie pārstāvji, nevis dievi

Klinšu mākslā vērojama izsmalcināta izpratne par dievišķo valdniecību, kas ir pretrunā ar plaši izplatītiem maldīgiem priekšstatiem par seno ēģiptiešu reliģiju. Šī simbolika tika izmantota, lai uzsvērtu, ka valdnieki ir dievišķās varas pārstāvji uz zemes, nevis paši dievi. Valdnieks Skorpions bija saistīts ar dieviem Batu un Minu – centrālo dievišķo pāri Nīlas ielejā ceturtā gadu tūkstoša otrajā pusē.

Bata tika godāta kā debesu govs, bieži attēlota ar zvaigznēm klātu seju, un viņa simbolizēja auglīgo zemi gar Nīlas krastiem. Savukārt Mins, medību un vīrišķās spējas dievs, bija saistīts ar attāliem tuksnešiem, kas atradās nomaļus no galvenajiem centriem.

Šis “faraona veidošanās” koncepts bija būtisks senās Ēģiptes rašanās posmā, kad teritoriālā valsts vēl bija pavisam jauna. Vizuālie attēli kļuva par izšķirošu instrumentu, ar kura palīdzību tika leģitimizētas līdz tam nepieredzētas pretenzijas uz augstāko varu plašā teritorijā, kas sniedzās gandrīz 800 kilometru garumā no ziemeļiem līdz dienvidiem.

Vardarbības ainas

Klinšu mākslā sastopamas ritualizētas vardarbības ainas, kas vēlāk kļuva par faraonu ideoloģijas centrālo motīvu. Vienā no kompozīcijām (sk. attēlu zemāk) attēlots valdnieks, kurš mīda sakautu ienaidnieku, bet fonā redzamas divas nocirstas galvas. Šādi attēli veidoja vizuālu dominances valodu, kurā valdnieks attēlots kā neuzvarams, bet ienaidnieki – kā mazi, pazemoti un pakļauti tēli.

Nīlas sociālkultūras perifērijā šādi vardarbību attēlojoši sižeti pildīja vairākas funkcijas:
1. Pirmkārt, tie demonstrēja, ka valdnieka vara sniedzas līdz pat attālākajiem reģioniem;
2. Otrkārt, tie kalpoja kā brīdinājums potenciālajiem nemierniekiem par sekām, kas sagaida pretošanos;
3. Treškārt, šie attēli darbojās kā karaliskās uzvedības un autoritātes vizuāls paraugs.

Klinšu gravējumu jeb petroglifu motīvi tūkstošiem gadu atstāja ietekmi uz seno ēģiptiešu mākslu un vēlākajiem faraonu ikonogrāfiskajiem kanoniem.

Svētās procesijas un reliģiskās saiknes

Līdztekus vardarbības ainām pirmsdinastiskā perioda klinšu māksla sniedz ieskatu arī šī laikmeta reliģiskajā dzīvē, kas atklājas svēto procesiju un rituālu attēlojumos, atspoguļojot sabiedrības priekšstatus par dievību klātbūtni un sakrālo kārtību. Wadi al Agebab, kas atrodas Wadi al Malika reģionā uz austrumiem no Asuānas, atrastajā petroglifā īpaši detalizēti attēlota 25 vīru vilkta laiva, kas simbolizē tā dēvēto “dievu laivu”. Šī ceremonija iemiesoja saikni starp auglīgo Nīlas ieleju un skarbo tuksneša pierobežu. Attēlojums, iespējams, atspoguļo reālu notikumu, kurā valdnieks publiski demonstrēja savu spēju apvienot atšķirīgus reģionus un ainavas.

Klinšu gravējumos attēlotās laivas nebija tikai transporta līdzeklis — tām piemita arī dziļa simboliska un reliģiska nozīme. Šajās ainās laiva kļūst par dievišķā ceļojuma simbolu, kas savieno zemi ar debesu sfēru. Šis koncepts vēlāk kļuva par seno ēģiptiešu mitoloģijas un apbedīšanas prakšu pamatu. Akmenī iegravētie vai uzgleznotie attēli iemūžināja valdnieku dievišķo saikni un viņu lomu kosmiskās kārtības uzturēšanā uz zemes.

Jaunās digitālās metodes

Pētnieki izmantoja augstas izšķirtspējas digitālās tehnoloģijas un fotogrammetrijas metodes, kas ar lielu skaitļošanas jaudu apstrādā daudzas fotogrāfijas, uzņemtas no dažādiem leņķiem, lai rekonstruētu un atklātu klinšu gravējumu un zīmējumu kontūras, kuras ar neapbruņotu aci uz vietas nav saskatāmas. Bonnas Universitātes ēģiptologs uzsver, ka pētījumi šajā reģionā joprojām ir tikai pašā sākuma stadijā. “Runājot par mūsu izpratni par valsts rašanos sociālkultūras perifērijās ceturtā gadu tūkstoša beigās, šis reģions ir īpaši nozīmīgs,” sacīja Morencs. “Par šīm teritorijām mēs zinām krietni mazāk nekā par kultūras centriem.”

III. Filozofiskas pārdomas

Senās Ēģiptes civilizācijas pirmsākumi meklējami pirmsdinastiskajā periodā vai pat vēl senāk. Par civilizācijas sākumu nevar uzskatīt abu Ēģipšu apvienošanu vienā valstī, ko ap 3085. g. p.m.ē. paveica Narmers, I dinastijas dibinātājs. Gan civilizācijas, gan valsts rašanās bija ilgstošu un sarežģītu procesu rezultāts, nevis viena cilvēka vai atsevišķa notikuma nopelns.

Tomēr šī laikmeta avotu trūkums nozīmē, ka mūsu zināšanas par to, kā norisinājās apvienošanās un kultūras veidošanās process, joprojām ir fragmentāras. Ierobežotais datu apjoms par pirmsdinastisko periodu rada augsni dažādām interpretācijām un spekulācijām – nereti pseidozinātniskām un balstītām pseidoarheoloģijā.

Savu teoriju argumentācijā šo ideju autori bieži izmanto sofistiskus paņēmienus, apgalvojot, ka, ja netiek pieņemtas viņu interpretācijas, tad jāatzīst, ka Senās Ēģiptes civilizācija radusies pēkšņi – burtiski vienas dienas laikā, “no nekurienes”, kā trusis no burvja cepures.

Lai izvairītos no šāda absurda, viņi piedāvā tikai divus “alternatīvus” skaidrojumus:
1. Senās Ēģiptes civilizāciju atnesuši atlantu kolonisti no mistiskās Atlantīdas;
2. Tā radusies, pateicoties citplanētiešiem, kuri “primitīvos” Nīlas ielejas iedzīvotājus iepazīstinājuši ar civilizācijas pamatiem un pat paši uzcēluši piramīdas.

Bieži vien šie autori atsaucas uz seno ēģiptiešu mītiem, kā arī antīkās pasaules vēsturniekiem — piemēram, Herodotu, Manetonu un Sicīlijas Diodoru —, kuri rakstīja, ka pašos Ēģiptes pirmsākumos uz zemes personīgi valdījuši dievi.

Patiesi, senie ēģiptiešu mīti, īpaši mīts par Ozīrisu, vēsta par dievu valdīšanu zemes virsū. Vidējās Valsts literārie darbi ietver arī stāstu par to, ka neatminami tālā senatnē pār dieviem un cilvēkiem valdījis Saules dievs –, iespējams, Ra.

Savukārt antīkie vēsturnieki šos stāstus tikai atstāstīja un interpretēja atbilstoši sava laikmeta priekšstatiem, bieži vien nesaprotot to reliģisko un simbolisko kontekstu, kādā šie mīti pastāvēja Ēģiptē.

Nav zināms, kā senie ēģiptieši arhaiskajā periodā sauca Saules dievu. Iespējams, ka, pastāvot vairākām neatkarīgām valstiņām, katrā no tām tika pielūgts savs Saules dievs. Kā šie dievi tika dēvēti katrā no šiem reģionālajiem valdījumiem, pagaidām noteikt nav iespējams.

Saskaņā ar mums zināmajiem seno ēģiptiešu mītiem, Saules dievs Ra dienā vadīja mirdzošo “dienas laivu” Mandžetu, ar kuru brauca pāri debesīm, bet naktī 12 stundas ceļoja cauri pazemes valstībai Duatai “nakts laivā” Mesketā, pārvarot daudz briesmu, lai no rīta atdzimtu dievišķā skarabeja Hepri veidā.

Senie ēģiptieši ticēja, ka arī mirušais faraons piedalās Saules dieva Re dienas un nakts ceļojumā. Par to liecina arī Piramīdu teksti: “Valdnieks nāk pie Ra (..) viņš ceļas kopā ar Atumu, paceļas un nolaižas ar Ra, un saules laivām.”

Vai šādi stāsti bija zināmi senajiem ēģiptiešiem pirms Ēģiptes apvienošanas vienā valstī, grūti spriest, skaidrs ir tikai tas, ka “Piramīdu tekstos” rakstiski fiksēti ļoti seni seno ēģiptiešu ticējumi un priekšstati.

Rodoties pirmajām valstīm un valdnieku institūcijām, līdz ar tām veidojās arī politiskās varas ideoloģija. Reliģija un mīti par dieviem kļuva par šīs ideoloģijas nesējiem un pamatojumu valdnieka autoritātei. Laikmetā, kad rakstība vēl nebija izgudrota vai atradās sākotnējā veidošanās stadijā, vizuālie attēli — gravējumi un gleznojumi — kalpoja kā būtisks līdzeklis šīs ideoloģijas izplatīšanai un simboliskai nostiprināšanai.

Pirmdinastiskā perioda klinšu mākslā – gravējumos un petroglifos redzamie laivu attēli varētu būt Saules barkas, Saules laivas prototipi. Piemēram, vai var būt, ka SM36 smilšakmenes panelī attēlota sēdošā persona, iespējams, valdnieks, procesiju laivā, piedalās reliģiskā ceremonijā, kura, iespējams, simboliski ataino tā laika mītu par Saules gaitu debesīs vai pazemē? Jāatzīmē, ka šis skatījums ir drīzāk filozofiska rakstura pārdomas un var neatbilst konkrēto pētījumu autoru secinājumiem.

Lai arī Saules dievs bija ļoti varens, viņam katru nakti pazemē bija jācīnās pret tumsas un haosa spēkiem. Līdzīgi arī pirmsdinastiskā perioda valdnieki, iekarojot citas zemes un paplašinot savus valdījumus, ticēja, ka cīnās pret haosu, ieviešot un nostiprinot kosmisko kārtību. Šādā skatījumā valsts simbolizēja šo kārtību, bet valdnieks tika uzlūkots kā dievu pārstāvis uz zemes, kura pienākums bija to nodrošināt un uzturēt.

Vēlākajos laikos šādu vispārējo pasaules kārtību, kurā Saule valdīja debesīs, bet valdnieks to pārstāvēja uz zemes, senie ēģiptieši apzīmēja ar jēdzienu Maat. Laika gaitā šis jēdziens ieguva dievietes veidolu. Dieviete Maat bija atbildīga par kārtības uzturēšanu, taču citādi tai bija ierobežotas pilnvaras.

Pirmdinastiskā perioda valdnieki sevi neuzskatīja par dieviem, bet gan par starpniekiem. Arī vēlāk, faraonu Ēģiptē, valdnieks drīzāk tika uzskatīts par dievišķā pārstāvi uz zemes, kurš pildīja starpnieka funkcijas starp dieviem un cilvēkiem, pat ja vienkāršo ēģiptiešu acīs faraons bija dzīvais dievs zemes virsū.

Dievi nebija nedz citplanētieši, nedz cilvēki. Tie bija imagināras būtības, kas veidoja un pārvaldīja cilvēku apdzīvoto pasauli ar upēm, tuksnešiem un kalniem. Dieviem bija reāla vara tik ilgi, kamēr cilvēki tiem ticēja, tos pielūdza un tiem upurēja. Paradokss slēpjas apstāklī, ka dievi bija dzimuši cilvēku iztēlē, taču tie noteica cilvēku likteņus gadu tūkstošiem.

Tā arī ir visu seno ēģiptiešu mītu par dievu valdīšanas laiku būtība – valdnieku varas ideoloģija bija pamatota ar stāstiem par dieviem un viņu attiecībām ar saviem mīluļiem – valdniekiem un priesteriem.

Šo filozofisko pārdomu mērķis nav noliegt dievišķā esamību. Dievišķais ir tas, ko cilvēks tiecas iepazīt, taču dzīves prozā, kur jācīnās par izdzīvošanu, šī tuvība ar dievišķo bieži izslīd no rokām. Tā kā mums nav zināšanu par dievišķo, mums jāiztiek ar iztēli. Senie ēģiptieši juta dievišķo, ticēja tam visām sirdīm, pat ja viņi zināja mazāk. Tomēr, jo vairāk zinām mēs, jo sarežģītāks viss šķiet – un nezināmais, tāpat kā nesaprotamais, tikai pieaug.

Noslēgumā

Pirmsdinastiskā perioda klinšu māksla ir akmenī iemūžināta liecība par cilvēces pirmajiem mēģinājumiem ar vizuāliem līdzekļiem attēlot varu, ideoloģiju un sakrālo hierarhiju. Tā ļauj ieraudzīt, kā tuksneša klintīs, sen pirms pirmo piramīdu celtniecības, dzima faraona tēls — simbols, kas vēlāk kļuva par vienu no ilgnoturīgākajiem cilvēces vēstures simboliem.

Avoti

Dr.Doriana Vanhulles pētījums:

antiquity.ac.uk
cambridge.org
livescience.com
phys.org
modernsciences.org
greekreporter.com
archaeology.org
labrujulaverde.com
derstandard.de
grenzwissenschaft-aktuell.de
rockartblog.blogspot.com

Profesora Ludviga Morenca pētījums:

uni-bonn.de
archaeologymag.com
ancient-origins.net
earth.com
ancient-origins.net

Citi izmantotie avoti:

brill.com
ancient-origins.net
Segliņš, Valdis. 2017. Hors. Valdnieku dievs. Rīgā: LU akadēmiskais apgāds.

Avoti, kas tika skatīti, bet netika tieši izmantoti:

en.wikipedia.org
britannica.com
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org
en.wikipedia.org