Aliens

Plaukstoša un blīvi apbūvēta: arheologi seno ēģiptiešu pilsētā Imetā atrod “torņu mājas” un ceremoniālu ēku

Mančesteras universitātes arheologu komanda, strādājot Ēģiptē, Nīlas deltas austrumu daļā, arheoloģiskajā vietā Tel Nebešā, atklājusi vairākas līdz šim nezināmas senās Imetas pilsētas arhitektūras struktūras.

Mediji, ziņojot par šo nozīmīgo atradumu, nevilcinājās lietot skaļus un intriģējošus virsrakstus — “Ēģiptē atklāta zudusī Imetas pilsēta,” “Aizmirstā pilsēta.”

Tomēr, lai gan jaunie atklājumi patiešām ir nozīmīgi, Imetas vārds nav izgaisis no zinātnieku redzesloka — eģiptologi par to zina jau kopš XIX gadsimta, kad britu pētnieks Flinders Pitrijs pirmoreiz veica izrakumus Tel Nebešā.

Imetas pilsēta: vēsture

Senā Imetas pilsēta atradās Tel Nebešā — mūsdienu Huseinijas (Al Huseinia) rajonā, Šarkijas provincē, Nīlas deltas austrumu daļā. Senatnē tā bija nozīmīgs ikdienas dzīves, amatniecības un tirdzniecības centrs Ēģiptē. Izdevīgais izvietojums deltas reģionu šķērsojošo tirdzniecības ceļu krustojumā nodrošināja pilsētai uzplaukumu vairāku gadsimtu garumā.

Jaunās un Vēlās valsts periodā Imeta bija viens no ievērojamākajiem Lejasēģiptes urbānajiem centriem, un tās garīgās dzīves sirds bija iespaidīgais Vadžetas templis. Līdz asīriešu okupācijas periodam vai pat līdz Ptolemaju valdīšanas laikmetam Imeta bija arī 19.noma galvaspilsēta.

Nesen veiktie izrakumi atklāja daudzstāvu "torņu mājas," plašas graudu noliktavas un dzīvnieku aplokus, kas datējami ar IV gs.pmē. sākumu vai vidu — laiku, kad pilsēta vēl elpoja pilnasinīgu dzīvi, pirms to pārklāja aizmirstības smiltis.

Pilsētas patronese bija Lejasēģiptes aizbildne un faraonu sargātāja — dieviete Vadžeta, kuru senie ēģiptieši attēloja kā spēcīgu, uzbrūkošu kobru ar izpletušos kapuci, gatavu aizsargāt savu valdnieku un viņa zemi. Vadžetas īpašā saikne ar Imetu atspoguļojās arī viņas titulā “Imetas dāma,” kas apliecināja pilsētas izcilo vietu reliģiskajā kartē un tās nozīmi kā garīgās varas centram Nīlas deltā.

Pilsētas nosaukums “Imeta,” iespējams, ir cēlies no seno ēģiptiešu vārda, kas nozīmē — ”rezidence” vai “dzīves vieta,” kas ir pilnīgi atbilstošs apzīmējums vietai, kura savā laikā bija gan kultūras, gan politiskais centrs.

Tell Nebeša

Tel Nebeša, saukta arī par Tell el-Fara’īna (“Faraona” vai “Faruna”), ir nozīmīga arheoloģiska vieta Ēģiptē, kur atradusies senā Imetas pilsēta. Tā novietota apmēram 10 km uz dienvidiem no Tanisas, Nīlas deltas austrumu daļā. Senatnē Tel Nebeša [Imeta] bija Lejasēģiptes 19.noma galvaspilsēta, līdz asīriešu okupācijas laikā šo statusu ieguva Tanisas pilsēta. Šī pāreja atspoguļo gan administratīvas, gan kultūras pārmaiņas, kas iestājās svešzemju valdnieku ietekmē.

Apraksts: vietas uzbūve un tempļi

Tel Nebešu veido trīs zonas:
    1. Vadžetas tempļa vieta;
    2. Imetas pilsēta;
    3. nekropole.

Faraonu sargātājai dievietei Vadžetai veltītais templis Tel Nebešas rietumu daļā, iespējams, tika uzcelts vai pārbūvēts XIX dinastijas faraona Ramzesa II valdīšanas laikā (1279.-1213.g.pmē.).

Šeit Vadžetu pielūdza kā “Imetas dāmu.” Ar laiku viņai pievienojās Mins un Hors, veidojot triādi, kas balstījās uz ozīrisko modeli, kas bija zināms arī citos Ēģiptes reģionos.

Iežogotājā teritorijā līdzās lielākajām Vadžetas templim atradās mazāks templis, kas, pēc tā pamatos uzietā depozīta, ir datēts ar XXVI dinastijas faraona Ahmosa II valdīšanas laiku. Tas, iespējams, bija veltīts dievam Minam.

Tel Nebešā uzietie uzraksti liecina, ka vieta bija apdzīvota jau XVIII dinastijas laikā.

Tel Nebešā atrasti arī Vidējās valsts pieminekļi, kas, acīmredzot bija atvesti no citām vietām un liecina par atkārtotu otrreizēju izmantošanu.

Petrija izrakumi

1886. gadā, strādājot Ēģiptes Izpētes fonda uzdevumā, sers Flinders Petrijs Tel Nebešā veica pirmos arheoloģiskos izrakumus. Starp sena tempļa drupām viņš atklāja karalisku sfinksu, kas šobrīd glabājas Bostonas Tēlotājmākslas muzejā. Skulptūra datējama ar XII dinastijas faraona Amenemhata III valdīšanas laiku vai iespējams, ar nedaudz vēlāku periodu.

Petrijs secināja, ka [Vadžetas] templis sākotnēji uzcelts XII dinastijas laikā, bet vēlāk pārbūvēts un atkārtoti izmantots XIX dinastijas faraona Ramzesa II valdīšanas periodā.

Vēl Petrijs uzgāja:
• 200 neaprakstītas zaļas glazūras keramikas bēru statuetes;
• apmēram 30,000 stikla, sudraba un lazurīta pērlītes;
• bronzas šķēpu uzgaļus, amuletus un skarabejus;
• Milzīgu sēdoša Ramzesa II statuju;
• Vidējās valsts granīta altāri;
• divu Vidējās valsts sarkana smilšakmens statuju-troņu fragmentus.

Atklājumi Imetas pilsētā 2025.gadā

Mančesteras Universitātes ēģiptologa Dr. Nikija Nīlsena vadītā britu un ēģiptiešu arheologu komanda, sadarbojoties ar Sadatas pilsētas Universitāti netālu no Kairas, veic izrakumus Tell Nebešā (pazīstamā arī kā Tell el-Fara’īna).

Analizējot augstas izšķirtspējas satelītu attēlus, Mančesteras universitātes eģiptologi pamanīja zem zemes virskārtas slēptas arhitektoniskas struktūras. Arheoloģiskie izrakumi uz vietas apstiprināja šo skenējumu rezultātus: tika atklāti biezu ķieģeļu pamati, kas liecināja par daudzstāvu ēkām, kurās mita lielas ģimenes vai strādnieki. Šīs būves norādīja uz labi organizētu un blīvi apdzīvotu pilsētu, kuras plānojums ietvēra arī klētis un dzīvnieku aplokus. Šie atklājumi liecina par spēcīgu un ikdienišķu saimniecisko dzīvi, kas plauka līdzās senpilsētas garīgajām un reliģiskajām funkcijām, kas īpaši bija saistītas ar Vadžetas kultu.

Imetas pilsētas ainavu raksturoja iespaidīgas torņu mājas – daudzstāvu ēkas ar biezām sienām, kas bija paredzētas lielam iedzīvotāju skaitam arvien urbanizētākajā deltas reģionā. Tās var uzskatīt par senās Ēģiptes daudzdzīvokļu namiem.

“Šīs torņu mājas no Vēlas valsts perioda līdz pat romiešu laikmetam galvenokārt bija izplatītas Nīlas deltā un pārējā Ēģipte sastopamas visai reti,” teikts izrakumu vadītāja, Dr. Nikija Nīlsena paziņojumā. “Tas liecina, ka Imeta bija plaukstoša un blīvi apdzīvota pilsēta ar sarežģītu infrastruktūru.”

Tomēr nevar teikt, ka Imeta pirms nesenajiem arheoloģiskajiem atklājumiem bija nezināma vai aizmirsta. Patiesībā jau kopš 19.gadsimta eģiptoloģi bija secinājuši, ka senā Imeta meklējama Tel Nebešā.

Dr. Nikijs Nīlsens norādīja, ka Imeta bija plaukstošs centrs gan Jaunās valsts laikā, gan arī Vēlās valsts periodā. Imetas pilsētas attīstību būtiski ietekmēja Vadžetas templis, kas piesaistīja pilsētai svētceļniekus, tirgotājus un cilvēkus, kuri tur gribēja apmesties uz dzīvi.

Ceļš pie Vadžetas

Arheologi atklāja arī lielu ēku ar iespaidīgiem pīlāriem un kaļķakmens apmetuma grīdu, kas datējama ar Ptolemaju dinastijas valdīšanas laiku (332.–30. g. p.m.ē.). Tā bija uzcelta tieši virs senā procesiju ceļa, kas savulaik savienoja Imetas un Lejasēģiptes aizbildnes, dievietes Vadžetas templi ar pilsētu. Taču Ptolemaju perioda vidū šis ceļš vairs netika izmantots. Šāds izvietojums rosināja pētniekus domāt, ka arī šai ēkai bijusi reliģiska nozīme, apliecinot, ka pat laikā, kad seno dievu loma mazinājās, sakrālā ainava saglabāja savu nozīmi un tika pārveidota jaunā pilsētas un reliģiskās dzīves kontekstā.

Vadžetas templis bija galvenais Imetas orientieris un arī tās garīgais centrs.

Tālāk labākai konteksta izpratnei tiks sniegta īsa apkopojoša informācija par faraonu sargātāju , dievieti Vadžetu.

Lejas Ēģiptes aizbildne un faraonu sargātāja Vadžeta

Vadžeta (izrunā: /ˈwædʒət/, seno ēģiptiešu valodā wꜣḏ — “zaļā”), grieķu pasaulē pazīstama kā Uto, sākotnēji bija lokāla dieviete, kas saistīta ar Lejasēģiptes pilsētu Depu (vēlāk Buto) — ļoti nozīmīgu vietu aizvēsturiskajā Ēģiptē. Vadžetas kults radās pirmsdinastiju periodā, un laika gaitā viņa no vietējas aizgādnes evolucionēja par faraonu patronesi un sargātāju.

Par visas Ēģiptes aizbildni Vadžeta tika uzskatīta, sākot ar IV dinastiju. Viņa tika saistīta ar savu māsu, Augšēģiptes dievieti Nehbetu, kas tika attēlota kā balts grifs, kurš pārvalda un aizsargā apvienoto Ēģipti. Pēc apvienošanās Nehbetas attēls tika pievienots pie Vadžetas uz troņa un turpmāk bija daļa no urejas. Abas dievietes, valsts aizsargātājas, tika apzīmētas ar reliģisku epitetu “nebty” – “Divas dāmas”.

Seno ēģiptiešu mākslā Vadžeta visbiežāk tika attēlota kā kobra, kas reizēm bija papildināta ar izplestiem krāsainiem spārniem. Šie spārni simbolizēja divējādu dievietes dabu:
• Aizsargājošs apskāviens — spārni veidoja drošu patvērumu faraonam vai templim, ko viņa sargāja.
• Dzīvības elpas devēja — spārnu kustība tika saistīta ar atjaunojošu elpu, ko ikonogrāfijā bieži papildināja Ankh simbols. Šajā attēlojumā

Vadžeta sniedz dzīvības spēku ne tikai valdniekam, bet arī visai Lejasēģiptei.

Vadžetas vārds ir atvasināts no vārda “papiruss”, kas simbolizē viņas valdījumā esošo Lejasēģipti [wikipedija] un netieši tiek saistīts ar “Mūžīgajiem niedru laukiem”, kas seno ēģiptiešu priekšstatos apzīmē paradīzi[V. Segliņš, 2017].

Seno ēģiptiešu reliģijā Vadžeta bija cieši saistīta ar Ra acs un Hora acs simboliem — abiem kā spēcīgiem, aizsargājošiem dievišķiem tēliem. Attēlos bieži parādās dievietes acs hieroglifs, taču dažās reliģiskās ainās debesīs redzamas abas acis. Tomēr ēģiptologu vidū nav vienprātības par to, kura no šīm acīm tieši atbilst Vadžetai, jo abām bija nozīmīga loma simbolikā. Atšķirības visbiežāk saistītas ar to, kurā sejas pusē acs attēlota — labajā vai kreisajā.

Vadžetas acu simboli amuletos un keramikā bieži tika veidoti spilgti zilā vai zaļā krāsā — tieši šī zaļā krāsa saistīta ar viņas vārda nozīmi “Zaļā”. Šie zaļie acu amuleti, kas bija izplatīti senēģiptiešu ikdienā, tika uzskatīti par auglības un aizsardzības nesējiem saviem īpašniekiem.
Vadžetas radniecības saites ir visai neskaidras un to rekonstrukcija balstās uz fragmentāri saglabājušiem mītiem. Saskaņā ar kādu mītu Vadžeta bija saules dieva Ra meita – viņa acs. Kad gaisa dievs Šu un mitruma dieviete Tehnuta bija patvaļīgi aizklīduši pirmatnējo ūdeņu plašumos, Vadžeta bija tā, kura atrada un atveda abus dievus atpakaļ pie Ra. Vadžeta kļuva par saules dieva un viņa radītās pasaules sargātāju. Tāpēc dieviete pieņēma kobras veidolu, kas kļuva par viņas atpazīstamības simbolu un sita visus ienaidniekus, kas apdraudēja viņas tēvu Ra un pasaules kārtību. Šī dievietes loma spilgti atspoguļojās zīmogos, amulētos un citos ikonogrāfiskajos attēlos, kuros redzama dievu triāde: tēvs Ra, meita Vadžeta un miessargs Sets.

Citā mītā Vadžeta auklē mazo Horu. Kad dieviete Izīda centās pasargāt savu jaundzimušo dēlu no ļaunā tēvoča Seta, viņa to noslēpa Nīlas deltas purvos. Tur Vadžeta kļuva par Hora aizbildni un sargātāju līdz brīdim, kad viņš izauga un spēja atgūt tēva Ozīrisa troni.

Abi šie mīti — par Ra “sargājošo aci” un Hora aizstāvību — spilgti atklāj Vadžetas lomu kā faraonu un Lejasēģiptes aizbildnei. Imetas iedzīvotāji viņu godināja kā “Imetas dāmu”, un viņas klātbūtne templī bija gan politiskas varas, gan ikdienas aizsardzības simbols.

Ušebti un dievi starp drupām

Starp gruvešiem arheologi uzgāja arī zaļas krāsas fajansa ušabti figūriņas augšējo daļu no XXVI dinastijas – tās glazētajā virsmā joprojām mirdzēja solījums kalpot mirušajām pēcnāves dzīvē. Netālu atrada arī Harpokrāta stelu, kas bija veltīta Horam bērnam – dievībai, kuru uzskatīja par klusuma un noslēpumu aizbildni. Stēlā bija attēlots Hors ar piekūna galvu, kurš stāv uz uzvarētiem krokodiliem, rokās turot čūskas – pārliecinošs dievišķas varas par haosu simbols. Blakus viņam iegravēts pundurdievs Bess – apaļīgs un smaidošs dzemdību, un aizsardzības aizgādnis, kurš parādās gluži kā mītisks durvju sargs.

Sistruma — no bronzas izgatavota rituālā mūzikas instrumenta — fragmenti ar dekoratīvi izgrebtām mūzikas, prieka un debesu dievietes Hatoras galvām liecināja, ka Imetas ielās, līdzās valsts varas ritmam un ikdienas rūpēm, skanējusi arī reliģiska mūzika.

Imetas pilsēta kā vecas norietošas civilizācijas simbols

Atšķirībā no Tēbu mūžīgā skaistuma vai Gīzas piramīdu monumentālās ģeometrijas, Imeta iemieso stāstu par nodzīvotu dzīvi — par cilvēkiem, kuri ceļ stāvu virs stāva, tur lopus, maļ graudus un lūdzas gar ceremoniju avēnijām, kas pamazām kļūst klusākas. Šeit kobras dieviete Vadžeta sargāja ne vien faraonus, bet arī dārzeņu tirgotājus, vecmātes un akmeņkaļus pilsētā, kur mutuļoja ikdienas kņada.

Noslēgumā

Lai arī pētījumi ir tikai sākuma stadijā, šis atklājums maina izpratni par pilsētvidi, reliģisko un saimniecisko dzīvi Imetā Vēlas valsts periodā(664.–332.g.p.m.ē.), kad Ēģiptē vēl valdīja ēģiptiešu faraoni, pirms ieradās Aleksandrs Lielais un varu pārņēma Ptolemaju dinastija.
Daudzstāvu namu celtniecību noteica nepieciešamība izmitināt arvien lielāku cilvēku skaitu, strauji pieaugot iedzīvotāju blīvumam Nīlas deltā. Šīs drupas vēsta ne tikai par akmeņos iekonservēto pagātni, bet arī par cilvēku spēju pielāgoties un radīt — pat impērijas norieta laikā.
Ēģiptes senlietu eksperts Dr. Huseins Abdels-Basirs uzsvēra, ka atklājumi parāda to, cik vēl daudz būs jāuzzina par Nīlas deltas reģionu. Viņš norādīja, ka dziļāki slāņi Tel Nebešā varētu atklāt vēl senākas apmetnes. Līdz ar to Imetas stāstam var būt turpinājums.

Avoti

manchester.ac.uk
news.artnet.com
ancient-origins.net
livescience.com
colombiaone.com
en.wikipedia.org/wiki/Tell_Nebesha
en.wikipedia.org/wiki/Wadjet
Segliņš, Valdis. 2017. Hors. Valdnieku dievs. Rīgā: LU akadēmiskais apgāds.