Aliens

Garifūni

Jeb garinagu.
Belīzas un Hondurasas melno iedzīvotāju etnoss.

Hondurasā - vairāk kā Belīzā.
Belīzā - ap 16 000.
Visā pasaulē ir ap 600 000 brīvvergu pēcteču (pat kopiena Ņujorkā), kuri tik ļoti atšķiras  no visiem apkārtējiem, ka 2001.gadā UNESCO atzina garifūnu valodu, dejas un mūziku Belīzā par pasaules mutvārdu kultūras mantojuma sastāvdaļu.

Valoda. Tās pamatā ir araukāņu un afrikāņu valodas, kurās ir arī angļu un franču valodu vārdi. Oficiālas rakstu valodas garifūniem vēl joprojām nav.

Mitoloģija. Animistiska afrikāņu ticības paveids. Garifūniem ir savs pasaules radīšanas stāsts, augstākā būtne vārdā Bungju. elle, dzīve pēc nāves, pārliecība, ka viss pasaulē notiek ciklos. Senči un to gari ir ļoti svarīgi, tie ietekmē esošo dzīvi. Kristietības ietekme.
Trīs rituālās bungas - divas segundo, viena anigi.

Piemēram, Karību jūras piekrastes pilsētiņā Dangrigā (Belīza). Ļoti tumša ādas krāsa, bižaini. 

Vēsture. 1635.gadā Karību jūras Sentvinsentas salā avarēja divi spāņu vergu tirdzniecības kuģi. Dzīvi palikušie nesen Āfrikā saķertie nēģeri labi sapratās ar krastā satiktajām indiāņu sievietēm un apmetās te uz dzīvi. Pēc kādiem 100 gadiem te bija izveidojusies jauna etniska kopība - melnie karībi. Tomēr kolonizatori viņiem mieru nelika un tos XVIII gs. beigās deportēja visai necilvēcīgā veidā - no 4338 deportētajiem tikai 1465 dzīvi nonāca līdz Truhiljo pilsētai Hondurasā.
XIX gs. sākumā pirmie garifūni nonāca Belīzas teritorijā, bet 1832.gada 19.novembrī apmēram 200 garifūnu no Hondurasas savās kanu laivās ieradās Belīzā. Kopš tā laika šis datums tiek atzīmēts kā Garifūnu iekārtošanās (Settlement) diena.

Mitoloģija. Kā jau afrikāņiem, tiem raksturīgi visādi  mošķi.
Alukss. Galvenais mošķis, mazliet līdzība ar žīdu golemu. Mazāks par pusmetru, nepiederošajiem briesmīgi nejauks. Uzrauga sava saimnieka īpašumus, skarbi soda tos, kas uz to met acis. Kopienas vecākais gatavo aluksa māla figūru 7 piektdienas pēc kārtas un stingrā secībā. 1.piektdienā - izgatavo aluksa kājas, procesā izmanto ķirzakas asinis un pakaļkājas, arī brieža gaļu, lai alukss spētu pārvietoties klusi un nemanāmi. 2.piektdienā - ņem lietus ūdeni, kas ticis atdzesēts veselas 9.maktis, tam pievieno nedaudz kukurūzas. No šī maisījuma izgatavo aluksa vēderu, lai tas daudz neēstu. 3.piektdienā - ngatavo sirdi, tai jābūt drosmīgai un uzticīgai savam saimniekam, tāpēc te pievieno jaguāra asinis. 4.piektdienā - gatavo rokas, tiek ņemtas asinis un miesa no boa un pērtiķa, lai aluksa rokas būtu veiklas un izmanīgas. 5.piektdienā - tad notiek vissvarīgākais - kalkla un galvas izveidošana. Tas ir ļoti sarežģīti, jo aluksam jāprot atdarināt visdažādāko meža iemītnieku balsis, saprast visdažādākās valodas, saredzēt un saost visu, pilnīgi visu. Šeit obligāta sastāvdaļa ir pūces acis. 6.piektdienā - alukss tiek ievietots māla krāsnī, kas jākurina tikai ar seibas un gvanakastes malku. 7.piektdienā - alukss ir gatavs. priesteris lepni saģērbjas un dodas uz svētnīcu noturēt īpašu ceremoniju. Tajā piedalās arī pasūtītājs. Rituālā lūdz dievus dāvāt aluksam dzīvību, lelli ietērpj dārgā tērpā un izrotā ar dārglietām. Tad akuksu nes mājās, saimnieks ar to iepazīstina ģimenes locekļus. Aluksam dzīvesvietai sagatavota aliņa vai koka dobums. Alukss regulāri gribot dzert čiču. Nākamajā naktī alukss iegūst dzīvību, sāk pildīt savus pienākumus. Viņš draudzējas ar dzīvniekiem, lai tie neaiztiktu saimnieka laukus. Ja saimniekam ir slikta raža, tad alukss slikytos augļus var aiznest kaimiņiem, bet vietā atnest labos augļus. Robežpārkāpējus alukss brīdina ar svilpieniem, nepakalausīgos var piemeklēt veirāku dienu drudzis ar murgiem. Vienīgais veids, kā atbrīvoties no aluksa uzsūtītās ķibeles, ir ziedojums vietā, kur svešā īpašuma robeža pārkāpta. 
Kad alukss nestrādā, tad izklaidējas - pa dienu bieži guļot maiju drupās, pa nakti turpat uzdejo. Garifuni L.Lapsam viņa ceļojuma laikā esot apgalvojuši, ka paši redzējuši aluksu dejojam mēnesnīcā.
Aluksu var iznīcināt tikai pārsteidzot gulošu un sadauzīt mazos gabaliņos. Tomēr labākā metode pret uzmanīgo aluksu esot šāda: uzbūvēt mežā būdiņu, tajā iekārtot aluksam gultiņu, bet virs tās liānas stīgā vai mizā iekārt lielu akmeni. Stīga agri vai vēlu satrunēs un akmens kritīs, sašķaidot nabaga aluksu.

Anansi. Viltīgs un savtīgs gudrs zirneklis.neviens to nav redzējis, bet visi par to zina. Maziņš un dikti gudrs, visus spēj apmuļķot. Priekšstats par to atceļojis no Āfrikas. Ir stāsts par to, kā viņš nomira.

Hašiši Pumpi. Mazmazītiņi pelnu krāsas vīriņi, kas vienmēr atroda pie ugunskura vai zemes krāsns. Visbiežāk tos var pamanīt līksi staipāmies siltajos pelnos. 

Džekijs Lantans. Jack-O-Lantern. Parasti nekaitīga radība, spilgta malduguns, kas lēkā pāri muklājiem, kapsētām, ūdeņiem. reizēm parādoties kā izgaismota pirātu kuģa rēgs.

Kadeho. Pēc izskata pabriesmīgs kazai vai sunim līdzīgs dzīvnieks ar ugunīgām acīm. Reizēm tas parādās kā cilvēka skelets, kas nopakaļ velk ķēdi. Galīgi nav kaitīgs un reizēm pat aizsargā piedzērušos vīrus džungļos.

Warrie Massa. Vēl viens meža mošķis. Albīna cūka ar cilvēka seju un sarkanām acīm. Visu pekarcūku aizsāvis un pavēlnieks. Drošs sargs no jaguāriem un citiem draudiem. 

Tata Duende. Vecs rūķis - mazs, resns vīriņš ar baltu bārdu, pīpi, sarkanu (vai salmu) cepuri un mačeti. Parasti tas mīt savā alā. Viņš var pastāstīt, kur atrodas paslēptas bagātības, bet var arī piekrāpt, jo ir kārtīgs blēņdaris, kurš tracina zirgus. Var sazīmēt visu ko uz gulošo sejām, var arī piesiet tukšas bundžas mūļiem pie astēm. Reizēm viņš var kļūt bīstams - Tatam nav īkšķu, un viņam var ienākt prātā nogriezt tos kādam citam.  Par laimi, nejauko rūķi var aizbaidīt ar krusta zīmi, no tās viņam ir pa īstam bail.

Saites.
Belīza.