Aliens

Imeta

Pilsētas nosaukums “Imeta,” iespējams, ir cēlies no seno ēģiptiešu vārda, kas nozīmē — ”rezidence” vai “dzīves vieta,” kas ir pilnīgi atbilstošs apzīmējums vietai, kura savā laikā bija gan kultūras, gan politiskais centrs.

Atrašanās vieta. Senpilsētas drupas atrodas Nebešā — mūsdienu Huseinijas (Al Huseinia) rajonā, Šarkijas provincē, Nīlas deltas austrumu daļā.

Vēsture. Senatnē tā bija nozīmīgs ikdienas dzīves, amatniecības un tirdzniecības centrs Ēģiptē. Izdevīgais izvietojums deltas reģionu šķērsojošo tirdzniecības ceļu krustojumā nodrošināja pilsētai uzplaukumu vairāku gadsimtu garumā.
Jaunās un Vēlās valsts periodā Imeta bija viens no ievērojamākajiem Lejasēģiptes urbānajiem centriem, un tās garīgās dzīves sirds bija iespaidīgā Vadžetas svētnīca. Līdz asīriešu okupācijas periodam vai pat līdz Ptolemaju valdīšanas laikmetam Imeta bija arī 19.noma galvaspilsēta.
Pilsētas patronese bija Lejasēģiptes aizbildne un faraonu sargātāja — dieviete Vadžeta, kuru senie ēģiptieši attēloja kā spēcīgu, uzbrūkošu kobru ar izpletušos kapuci, gatavu aizsargāt savu valdnieku un viņa zemi. Vadžetas īpašā saikne ar Imetu atspoguļojās arī viņas titulā “Imetas dāma,” kas apliecināja pilsētas izcilo vietu reliģiskajā kartē un tās nozīmi kā garīgās varas centram Nīlas deltā.

Izpēte. Eģiptologi par to zina jau kopš XIX gadsimta, kad britu pētnieks F.Pitrijs pirmoreiz veica izrakumus Nebešā.
Nesen veiktie izrakumi atklāja daudzstāvu "torņu mājas," plašas graudu noliktavas un dzīvnieku aplokus, kas datējami ar IV gs.pmē. sākumu vai vidu — laiku, kad pilsēta vēl elpoja pilnasinīgu dzīvi, pirms to pārklāja aizmirstības smiltis.
2025.gadā, analizējot augstas izšķirtspējas satelītu attēlus, Mančestras universitātes eģiptologi pamanīja zem zemes virskārtas slēptas arhitektoniskas struktūras. Arheoloģiskie izrakumi uz vietas apstiprināja šo skenējumu rezultātus: tika atklāti biezu ķieģeļu pamati, kas liecināja par daudzstāvu ēkām, kurās mita lielas ģimenes vai strādnieki. Šīs būves norādīja uz labi organizētu un blīvi apdzīvotu pilsētu, kuras plānojums ietvēra arī klētis un dzīvnieku aplokus. Šie atklājumi liecina par spēcīgu un ikdienišķu saimniecisko dzīvi, kas plauka līdzās senpilsētas garīgajām un reliģiskajām funkcijām, kas īpaši bija saistītas ar Vadžetas kultu.

Aplūkojamie objekti.
Torņu mājas. Imetas pilsētas ainavu raksturoja iespaidīgas torņu mājas – daudzstāvu ēkas ar biezām sienām, kas bija paredzētas lielam iedzīvotāju skaitam arvien urbanizētākajā deltas reģionā. Tās var uzskatīt par Senās Ēģiptes daudzdzīvokļu namiem.

Raksti.
Plaukstoša un blīvi apbūvēta: arheologi seno ēģiptiešu pilsētā Imetā atrod “torņu mājas” un ceremoniālu ēku.

Saites.
Senās Ēģiptes kultūras centri.

Igauņu folklora

Sena folklora. Tautas eposs - Kalevipoegs.

Igaunijā folkloras darbu veica igauņu literātu biedrība (dibināta 1872.g.), kā arī igauņu folkloristi J.Hurts, M.Eizens, mūzikas folkloras vācējs O.Kallass. Igauņu folkloras arhīvs Tērbatā (dibināts 1927.g.) apvienoja vienkopusvisus dažādās vietās savāktos igauņu folkloras materiālus.
Pirmkara laika folkloras krājumi krievpadomju okupācijas apstākļos kļuva par kodolu Igaunijas PSR F.R.Kreicvalda Literatūras muzeja Tautas daiļrades nodaļai Tērbatā.

Saites.
Igauņi.

Iziešana no Ēģiptes

Žīdu mītiskās vēstures periods, iespējamu 430 gadu ilgumā, kas aprakstīts II Mozus grāmatā.

Jēkaba ierašanās Ēģiptē (~1880.g.pmē.).

Žīdu dzīve Ēģiptē (~1880.–1450.g.pmē.). „Izraēla bērnu uzturēšanās laiks Ēģiptē bija 430 gadu” (Otrā Mozus, 12:40). Šim apmēram 430 gadu ilgajam žīdu tautas vēstures posmam nav nekādu vēsturisku apstiprinājumu, kā tikai pašu rakstītais Torā.

Iziešana no Ēģiptes (~1450.g.pmē., citi min laiku ~1250.g., citur ~1200.g.pmē.). Iziešana, ja tāda vispār bijusi, varētu būt notikusi faraona Tutmesa III valdīšanas laikā ap 1450.g.pmē. Parasti to traktē ar periodu no 1250.–1230.g.pmē. Mozus pēc Toras apgalvojumiem izvedis ap 3 miljoniem savu tautiešu. Viņu priekšā pašķīrusies Sarkanā jūra, bet sakļāvusies pār sekojošo faraona armiju. Kurā vietā pie jūras tieši tas noticis, nav zināms. Dienā izceļotājiem ceļu rādījis melns mākonis, bet naktī – ugunīgs.
Šodien daudzi zinātnieki, īpaši tie, kas balstās uz arheoloģiskajiem pētījumiem, uzskata, ka „iziešana no Ēģiptes” vispār nav notikusi. Torā un Bībeles VD minētajās pilsētās Pitomā un Ramzesā, kur žīdi it kā dedzinājuši māla ķieģeļus, vācu eģiptologs Dr.Edgars Pušs jau 10 gadu veic izrakumus, bet nav atklājis nekādas norādes uz žīdu klātbūtni pagātnē. Tāpat, citkārt precīzajās seno ēģiptiešu hronikās, nekas nav minēts par vīru vārdā Mozus, ne par izraēļu klaušiniekiem, ne par zemei uzbrukušo posmu, nedz arī par faraona sakāvēm, kuras tas zaudēja veselu armiju Sarkanās jūras ūdeņos.
Tāpat arī grieķu vēsturnieks Hērodots, kas daudz laika pavadīja Senajā Ēģiptē, ne ar vārdiņu nav minējis žīdu klātbūtni Ēģiptē.
Jau vairāk nekā pusotru gadsimtu Ēģiptē notiek intensīvi arheoloģiskie pētījumi, bet ļoti daudzajos atrastajos pieminekļos, atšifrētajos uzrakstos un gleznojumos nav nekā, kas apstiprinātu bībelisko leģendu par žīdiem "Ēģiptes gūstā." Bībeles ziņas šai jautājumā ir tik juceklīgas, ka teologi un Bībeles arheologi, lai kā censtos, nav spējuši sniegt kaut cik ticamus hronoloģiskus pieturas punktus šiem notikumiem.
Patlaban pastāv divi varianti kā teologi skaidro šo leģendu. Saskaņā ar pirmo žīdi izgājuši no Ēģiptes XV gs.pmē. sākumā, pēc otra - XIII gs.pmē. Abus variantus atspēko tas, ka saglabājušies uzraksti liecina - žīdi dzīvojuši Palestīnā jau XV gs.pmē. sākumā, t.i. tai laikā, kad tiem vajadzēja atrasties "Ēģiptes gūstā." Variantu par žīdu iziešanu no Ēģiptes XIII gs.pmē., t.i. faraona Merenptaha valdīšanas laikā, atspēko arī tas, ka uzietajā Merenptaha stēlā tās teksts vēsta parsenēģiptiešu karu pret žīdiem Palestīnā. Tātad vismaz Merenptaha valdīšanas laikā žīdi jau dzīvojuši Palestīnā.

Žīdu ierašanās Sinaja pussalā. Tā notikusi Mozus vadībā ap 1300.g.pmē. 3.mēnesī pēc iziešanas no Ēģiptes Horeba kalnā Dievs Mozum iedevis akmens plāksnes ar bauslību un viņa pavadībā uzbūvēja Derības šķirstu. Lai gan Sinaja pussalu tai laikā varēja šķērsot pa diviem labi zināmiem karavānu ceļiem pāris dienās, Mozus ar savu tautu klejoja pa Sinaju 40 gadu. Domājams, tas tika darīts ar mērķi organizēt žīdus kā ciešu kopienu, kā arī disciplinēt tos, jo Apsolītajā zemē tiem būs jāsaduras ar spēcīgiem pretiniekiem. Gājienu līdz Apsolītajai zemei pabeidza jau Kenasa vadībā. Tur tuksnesī arī dievi atsūtījuši katrai no 12 dzimtām savu Svēto akmeni ar gravējumu. Tos Dievs lika ievietot Derības šķirstā kopā ar derības plāksnēm. Tika sakautas visas pussalas ciltis.
Tomēr ir visai liels pamats domāt, ka žīdu klejojumi pēc iziešanas no Ēģiptes, notikuši pa tagadējās Sauda Arābijas teritoriju. Torā minēts, ka jūdi vairākkārt pārgājuši Jordānu. Tā varētu arī nebūt domāta upe, bet gan kalnu grēda, kas patlaban atrodas Sauda Arābijas Azīras provincē. Par to liecina Ibrahīma (Ābrama) kalns un Al Suleimana (Zālamana) vieta, kas abas atrodas Azīras provincē. Daudzu ciltstēvu un praviešu pēdējās atdusas vietas atrodas Sauda Arābijas teritorijā, bieži visai tuvu Jemenas robežai.

Saites.
II Mozus grāmata.
Žīdi, jūdi.

Indiešu kino

Ar Čotopadaja Šorotčondra romānu ekranizāciju aizsācies reālisma virziens indiešu kinematogrāfijā.