Aliens

Kristus krusts

Dzivību dodošais krusts, Patiesais krusts, Tā Kunga krusts, Dzīvībi dodošais koks.
Kristiešu relikvija - krusts, uz kura esot bijis sists Pestītājs.

Vēsture. Saskaņā ar kristīgo mitoloģiju šo krustu uzgājusi Romas imperatora Konstantīna I Lielā māte Helēna (ap 247.-327.g.). Tas noticis 326.gadā, kas jau mūža nogalē tā ieradusies Jeruzālemē. Viņas svētceļojuma galvenais mērķis arī bijis Krusta un citu Jēzus dzīves un nāves liecību atrašana.
Tā kā jeruzāleme vairākkārt bija tikusi sagrauta, tad atrast Jēzus soda vietu nebija viegli. Nostāsts vēsta, ka Helēnai palīdzējis kāds vietējais žīds, kurš precīzi norādījis Jēzus soda vietu. Šo zinšānu viņš bija mantojis no savas dzimtas senčiem. Norādītajā vietā sākuši izrakumus un akmenslauztuvēs tikuši uzieti 3 krusti, naglas, dēlītis ar uzrakstu "Nācarietis Jēzus, jūdu ķēniņš," ērkšķu vainags, pīķis (ar to caurdurtas krustā sistā Jēzus krūtis) un sūklis, ar kuru viņu dzirdījuši ar etiķi. Vārdu sakot, viss komplekts.
Vajadzējis noskaidrot tieši pie kura krusta bijis sists Jēzus. Tādēļ smagi slimu sievieti likuši uz katru no trim krustiem. Slimība to pametusi, kad tā nolikta uz īsto krustu. tad krustu esot piestutējuši kādam līķim un tas tūdaļ augšāmcēlies.
Pēcāk vietā, kur notikusi šī pārsteidzošā visu priekšmetu atrašana, imperators Konstantīns I pavēlējis uzcelt Tā Kunga Kapa baznīcu.
Kristiešu vēsturnieki savos darbos daudz tintes izrērējuši tļākā krusta ceļa aprakstiem, izvirzot vairākas hipotēzes. saskaņā ar visizplatītāko Helēna krustu esot sadalījusi divās daļās - vienu paturējusi Jeruzālemē, bet otru nosūtījusi dēlam Konstantīnam I, kas to ievietojis savā statujā Konstantinopoles centrā Konstantīna laukumā. Taču 1187.gadā, kad musulmaņi sakāva krustnešus kaujā pie Hatinas, Jeruzālemē atstātā Krusta daļa pazuda. 1204.gadā pazuda Konstantinopoles Krusta atlikusī daļa - tai gadā pilsētu ieņēma un izlaupīja krustneši.

Kritika. Protams, ka vēsturnieki šo stāstu par Krusta u.c. relikviju uziešanu uzskata par pasaku. Koka krusti, noguļot zemē 300 gadu, būtu sapuvuši. Bez tam pēc Jeruzālemes sagraušanas 73.gadā pilsētu pilnīgi pameta iedzīvotāji un vietu n orādīt diezin vai kāds varētu. Šie argumenti gan nav stipri, jo noteiktos apstākļos (krusti bijuši alā) koks tomēr var saglabāties un arī vietu kāds tomēr parādīt būtu varējis.
Tomēr Krusta atrašanas laikā Palestīnas Cēzarejas bīskaps bija kristīgās baznīcas vēsturnieks Eisēbijs, bet jeruzālemes bīskaps - Sv.Kirils. Grūti būtu noticēt, ka šie abi nebūtu satikušies ar Helēnu tās svētceļojuma laikā un paliktu neko nezināt par šo kristietībai svarīgo relikviju atrašanu. Tomēr abi pilnīgi neko nav rakstījuši par šo zīmīgo notikumu savos darbos.
Vēsturnieki atzīmē, ka leģenda par Sv.Helēnu un brīnumaino Krusta atrašanu radusies 100 gadu vēlāk - kad krusts kļuva par pielūgšanas sim bolu kristietībā.

Saites.
Relikvijas.