Romanellas grota
- Detaļas
- Publicēts Otrdiena, 04 Jūnijs 2024 08:37
- Autors Redaktors
Romanelli.
Ala Itālijas Dienvidapūlijā, viens no nozīmīgākajiem Itālijas paleolīta pieminekļiem.
Atrašanās vieta. Dienvidapūlijā, Adrijas jūras krastā.
Apraksts. Ieeja alā ir 7 metrus virs jūras līmeņa, novietota stāvā klinšu krastā. Nezināmā laikā daļēji sabrukušajai grotai ir viena 35 metru dziļa un 16 metru plata telpa, kas turpinās vēl ar 8 metrus garu tuneli.
Atklāšana un izpēte. Romanelli grota ir viens no nozīmīgākajiem Itālijas paleolīta pieminekļiem, jo glabā liecības par cilvēka klātbūtni no 120 000 līdz 8000 gadiem pirms mūsdienām.
Grotu atklāja 1871.gadā, bet tikai 1900.gadā arheologs P.E.Stasi saprata, ka ala ir nozīmīgs paleolīta piemineklis. Nopietnus izrakumus, atbilstoši tālaika jaunākajām zinātniskajām metodēm, 1914.gadā uzsāka G.A.Blanks. Pētījumi turpinājās līdz 1970.gadiem, kad ala uz laiku tika aizmirsta.
No jauna Romanelli grotas arheoloģiska izpēte tika uzsākta 2015.gadā.
Atradumi. Alā atrastas tūkstošiem senlietas, tostarp ap 200 kaula priekšmeti un kaļķakmens gabali ar ieskrāpētiem dažādu zīmju, simbolu un dzīvnieku attēliem. Zīmējumi, tostarp zoomorfu un antropomorfu figūru atveidi atklāti arī uz grotas sienām.
Akmens ar alu lauvas attēlu. Lauvas akmens ir 18,3 cm garš, 15,1 cm plats un 8,5 cm biezs, ar daļēji plakanu virsmu. Zīmējuma galvas daļa ir zudusi, akmenim kaut kad saplīstot. Zīmējums veidots, pamatni vispirms pārklājot ar skrāpējumu virkni, tad iegrebjot lauvas kontūru. Pēc iegrebumu izveidošanas attēls ticis izkrāsots, par ko liecina atrastās sarkanā pigmenta pēdas. Akmenī iegrebtais zīmējums varētu būt datējams ar laiku no 12 700 līdz 11 000 gadiem pirms mūsdienām un tādējādi šobrīd ir jaunākā un pēdējā liecība par alu lauvas pastāvēšanu Eiropā.
Eiropas ēzeļa attēls. Uz tā paša akmens pretējā plaknē lauvas attēlam konstatēja Eiropas ēzeļa attēlu un vairākas nesaprotamas nozīmes līnijas.
Raksti.
Uziets Eiropas paleolīta “pēdējā” alu lauvas attēls.
Saites.
Alas un grotas.
Itālija.
Robinsona Krūzo sala
- Detaļas
- Publicēts Pirmdiena, 08 Aprīlis 2024 20:05
- Autors Redaktors
Čīlei piederošais Huana Fernandesa arhipelāgs tad arī ir tas, kur notika aprakstītā epopeja. Tas sastāv no trim salām - Robinsona Krūzo sala (lielākā, bijusī Masatjerra), Aleksandra Selkērka sala (vidējā) un laikam Piektdieņa sala (mazākā).
Pirmo M.traversii skeleta daļu - pieauguša tēviņa apakšžokli ar izteiksmīgo lāpstveida zobu un izaugumu (dentiklu) tā augšdaļā - atrada jau 1872.gadā, izskalotu Četema salā uz dienvidaustrumiem no Jaunzēlandes. Divdesmitajā gadsimtā uzgāja arī divus galvaskausus bez apakšžokļiem - vienu 1950.gadā Vaita salā netālu no Opapes, bet otru 1986.gadā Čīlei piederošajā Robinsona Krūzo salā. Iesākumā uzskatīja, ka tie nākuši no atšķirīgām knābjvaļu sugām un, tikai izdarot paraugu DNS analīzes, noteica, ka gan Četemas žoklis, gan abi minētie galvaskausi pieder M.traversii.
Rosa jūra
- Detaļas
- Publicēts Otrdiena, 19 Septembris 2023 23:50
- Autors Redaktors
Jūra pie Antarktīdas krastiem.
1840.-1843.gadā briti veica antarktisko ekspedīciju Dž.K.Rosa vadībā ar flagmani "Erebus" un otru kuģi "Terror." Dž.K.Ross ar kuģi "Erebun" apbrauca Antarktīdu un 1841.gadā atklāja jūru - Rosa jūru, Viktorijas zemes kalnus un vulkānus Rosa salā, augstāko no tiem nosauca Rosa vārdā, sasniedza šelfa ledāja (Rosa šelfa ledājs) malu pie 78o dienvidu platuma.
Rosa sala
- Detaļas
- Publicēts Otrdiena, 19 Septembris 2023 23:50
- Autors Redaktors
Sala pie Antarktīdas krastiem.
1840.-1843.gadā briti veica antarktisko ekspedīciju Dž.K.Rosa vadībā ar flagmani "Erebus" un otru kuģi "Terror." Dž.K.Ross ar kuģi "Erebun" apbrauca Antarktīdu un 1841.gadā atklāja jūru - Rosa jūru, Viktorijas zemes kalnus un vulkānus Rosa salā, augstāko no tiem nosauca Rosa vārdā, sasniedza šelfa ledāja (Rosa šelfa ledājs) malu pie 78o dienvidu platuma.
Erebusa vulkānā pirmoreiz uzkāpa 6 īru polārpētnieka E.H.Šekltona akspedīcijas locekļi 1908.gadā.
Razboiņičjas ala
- Detaļas
- Publicēts Piektdiena, 24 Februāris 2023 10:58
- Autors Redaktors
Разбойничья.
Sibīrijas suņiem no Razboiničja alas Altajā. Šo suņu vecums izrādījās vēl senāks – 33 000 gadi. Tātad, pašlaik suņu vecums divās reizēs pārsniedz agrāk pieņemto.
Par Altajā atrasto suni ir rakstīts žurnāla PLoS 27.jūlija numurā. Razboiničja ala Ust-Kanskas rajonā zināma jau sen, kā arī suņa galvaskauss atrasts sen – 1975.gadā, bet tikai 2008.-2009.gados paveiktas vecuma noteikšanas analīzes pēc radioaktīvā oglekļa metodes, kas arī uzrādīja šo vecumu – 33 000 gadi. Pārbaude notikusi trijās neatkarīgās laboratorijās, tāpēc rezultāts noteikti ir ticams. Interneta vietnē „Gazeta.ru" viens no pētījuma autoriem, Ģeoloģijas un mineraloģijas institūta (Novosibirska) zinātnieks J.Kuzmins stāsta par šī galvaskausa datēšanu. Viena no analīzēm notikusi Paātrinātās masspektrometrijas (PMS) laboratorijā (masspektrometry laboratorium, Tucson, Arisona) Tūsonā (Arizona, ASV). Rezultāts – gandrīz 34 000 gadi. Vēl divas kontroles analīzes paveiktas PMS laboratorijās Oksfordas universitātē Lielbritānijā un Groningenas universitātē (Rijksuniversiteit Groningen) Nīderlandē, bet atraduma aprakstu sagatavoja Sjūzena Krokforda (Susan Crockford) no Viktorijas universitātes (Toronto universitātes koledža) Kanādā. Sjūzena Krokforda uzskata, ka suņi „pašdomestificējās" vairākas reizes vairākās vietās, tāpēc tie varēja parādīties dažādos vēstures periodos. Par šo procesu viņa raksta grāmatā „Dzīves ritmi: tireoīdais hormons un sugu izcelšanās."
Galvaskauss no Razbojničjas alas ir interesants arī ar to, ka saglabājās mumificētie audi. Zobi saglabājuši vairāk vilku pazīmju, bet galvaskausa un purna forma tomēr liecina par piederību sunim. Lai notiktu šādas izmaiņas, pietiktu dažu paaudžu dzīves laika. Tomēr nevar apgalvot, ka šie suņi ir mūsdienu Sibīrijas suņu senči, jo pagaidām nav fosīliju laika posmā starp 33 000 un 17 000 gadiem. Iespējams, tā bija kāda grupa, pēc kuras nav saglabājušies pēcteči, un vēlāk domestifikācija notikusi no jauna. Tāpat varēja notikt arī Eiropā.
Saites.
Alas un grotas.
