Ričards II (1377.-1399.g.)
Anglijas karalis no 1377. līdz 1399.gadam.
Radniecība. Tēvs - Edvards II, iepriekšējais karalis.
Dzīvesgājums. Kāpa tronī 14 gadu vecumā.
Ričards II un Vota Tailera sacelšanās. Kad Edvards III devās Viņsaulē, sacelšanās bija vairs tikai laika jautājums.
Tā sākās 1381.gada maija beigās Eseksā, Anglijas dienvidaustrumos. Dažos ciemos uz ziemeļiem no Londonas zemnieki padzina nodokļu iekasētājus, atbrīvoja ieslodzītos, izlaupīja nodokļu kases un izrēķinājās ar karaļa ierēdņiem un neieredzētiem aristokrātiem. Tas kalpoja par lielas sacelšanās sākumu, tā izplatījās ārkārtīgi strauji un dažās dienās tā aptvēra lielāko valsts daļu.
Par galveno vadoni kļuva amatnieks Vots Tailers, kas bija pietiekami pieredzējis un drosmīgs cilvēks. Viņš bija piedalījies Simtgadu karā un ieguvis šādu tādu sapratni par militārajiem jautājumiem, tādēļ savās vienībās centās ieviest disciplīnu un militāru kārtību.
1381.gada 12.jūnijā dumpinieku karaspēks sasniedza Londonu, tās trūcīgie iedzīvotāji atvēra Soutvorkas pilsētas vārtus zemnieku priekšā un tie netraucēti iegāja galvaspilsētā 13.jūnijā. Galvaspilsētā bija maz karaspēka – tā vairums atradās kontinentā vai pie Skotijas robežām. Te viņiem pievienojās daudzi vietējie. Dumpinieki postīja nīsto karaļa padomnieku pilis, tiesas ēkas, nonāvēja tiesnešus un ierēdņus.
Greznās varasvīru rezidences metodiski postīja, taču laupīšanu paši nemiernieki nežēlīgi apkaroja, demonstrējot, ka viņi ir cīnītāji par taisnību, nevis zagļi un laupītāji. Tāpat viņi pastāvīgi uzsvēra savu lojalitāti jaunajam karalim Ričardam II, vainu uzveldami viņa „sliktajiem” vietniekiem.
Karalis Ričards II ar saviem padomdevējiem paslēpās labi nocietinātajā Taueras pilī. Dumpinieki to aplenca un solīja nogalināt visus, kas tajā atrodas. Tādējādi karalis bija spiests tikties ar dumpiniekiem.
Karalis Ričards II, tobrīd bija tikai 14 gadus vecs. Viņa dalība notikumos apliecināja monarha cienīgu drosmi un pašapziņu. 14.jūnijā viņš devās uz sarunām ar nemierniekiem. Sarunu laikā zemnieki svinīgi iesniedza karalim savas prasības. Tajās bija sacīts: neviens cilvēks vairs nedrīkst būt dzimtcilvēks, bet par zemi ir jāmaksā neliela noma. Tika prasīta klaušu atcelšana – „nevienam nav savādāk jākalpo citam kā tikai labprātīgi.” Karalis sarunās piekrita atcelt dzimtbūšanu, taču atteicās izdot linčošanai savus ministrus. Tomēr šo sarunu laikā nemiernieki ieņēma karaļa rezidenci Tauerā, kur atrada un nogalināja valsts kancleru Saimonu Sadberiju, valsts mantzini Robertu Heilzu un vēl pāris no karaļa svītas.
Nobiedētais karalis gan apsolīja visu to izpildīt, kā arī piedot visiem dumpiniekiem. Daudzi zemnieki noticēja šiem solījumiem un no Londonas aizgāja. Taču daļa palika kopā ar Votu Taileru Londonā. Tie pieprasīja jaunu tikšanos ar karali un iesniedza tam papildu prasības: atdot kopienām feodāļu atņemtās zemes, atņemt zemes arī klosteriem un bīskapiem – sadalīt to zemniekiem, piešķirt visiem Anglijas iedzīvotājiem vienādas tiesības.
Nākamajā dienā karalis atkal tikās ar Votu Taileru laukā aiz pilsētas mūra. Feodāļi jau bija paspējuši sapulcēt karaspēka vienību un nolikt to slēpnī. Sarunu laikā, kad pats Vots Tailers piejāja pie karaļa svītas, lai paziņotu zemnieku prasības, kāds galminieks uzsāka ar to ķildu. Londonas mērs pirmais cirta tam ar zobenu. Tā dumpinieku vadonis tika nonāvēts.
Zemnieki, palikuši bez vadības, apjuka. Karalim palīgā nāca bruņinieku un bagāto pilsētnieku vienība. Brīdī, kad bruņotais pūlis jau bija gatavs mesties virsū pāris simtiem karaļa vīru, Ričards II atkal parādīja cienījamu aukstasinību, viens izjādms pretī nemierniekiem un pārliecinādams viņus atkāpties no pilsētas. Tikmēr karaļa padomnieki pierunāja zemniekus doties prom no pilsētas, solīdami izpildīt viņu prasības.
Sacelšanās apspiešana. Zaudējusi vadoni un cerēdama uz panākto vienošanos izpildi, Tailera armija izklīda. Daudzviet Anglijā vēl apmēram nedēļu turpinājās nemieri, līdz vara atguva kontroli.
Protams, ka nekādi solījumi pildīti netika. Londonas notikumu laikā pieņemtās hartas par dzimtbūšanas atcelšanu karalis atsauca, daudzviet aktīvākos nemierniekus tiesāja, bieži piespriežot nāvessodus. Pēc zemnieku aiziešanas karalis saaicināja bruņiniekus palīgā no visas Anglijas. Kopā ar algotņiem tie devās pakaļ sacelšanās dalībnieku vienībām un slepkavoja tās katru atsevišķi. Karalis no visiem solījumiem atteicās.
