Seno ķīniešu filozofija, filozofi
Filozofiskās domas gājiens Senajā Ķīnā un tā pārstāvji.
Vēsture. IV gs.pmē. vidū Senajā ķīnā radās filozofiskā un politiskā faczjas ("likumnieku") kustība. Tās galvenie pārstāvji Šans Jans, Haņs Fei u.c. vērsās pret ģints iekārtas paliekām, cīnījās par Ķīnas apvienošanu un izveidoja tās varas sistēmu. Viņi atzina, ka bez dabas likumiem (dao) sabiedrībā jābūt valsts likumiem (fa): despotiskai varai, tās apbalvojumu un galvenokārt sodu sistēmai, kas pilnīgi paklauj cilvēku un, kļūstot par to rīcības kritēriju, palīdz nostiprināt valsti.
Faczjas antidemokrātiskās un agresīvās programmas realizācija pēc Ķīnas apvienošanas III gs.pmē. beigās - cīņa pret konfūcismu, grāmatu iznīcināšana un tautas pakļaušanas politika gan diskreditēja valdošo faczjas mācību, taču tās ietekmē radītie Ķīnas valsts varas institūti pastāvēja līdz pat XX gs. sākumam.
Pazīstams ķīniešu filozofs Faņ Čžeņs, kas dzīvoja pirms 1500 gadiem, bija ateists. "Jūs neticat karmai," - sacīja viņam princis Sjao Czi-ļans, kas bija nokļuvis budistu mūku ietekmē. "Bet ar ko tad izskaidrot bagātību un dižciltību, nabadzību un zemu stāvokli?" Uz šo jautājums Čžeņs atbildēja tiem laikiem visai pārdroši, uzsvērdams dabas likumu objektīvo raksturu: "Cilvēku dzīvi var pielīdzināt kokam. Tā ziedi vienādi attīstās uz vieniem un tiem pašiem zariem un atveras uz vieniem un tiem pašiem kātiem. Vējš tos norauj un nes sev līdzi. Vieni atsitas pret visādiem aizkariem un krīt uz paklājiem un mašām; citi krīt pie sētām un sienām uz atkritumiem, mēslos. Tie, kas krīt uz paklājiem un mašām, ir līdzīgi jūsu augstībai; bet tie, kas krīt uz atkritumiem, mēslos, ir līdzīgi kalpiem - ierēdņiem. Dižciltība un zems stāvoklis - tie taču ir dažādi ceļi, kāda tad te var būt karma?"
Tamlīdzīgi filozofa izteicieni nepalika nesodīti. Ļoti drīz Faņ Čžeņu atcēla no visiem amatiem, apcietināja un izsūtīja uz pašiem Ķīnas dienvidiem.
Ķīniešu filozofi uzskatīja, ka pirmmatērijas ci daļiņu sablīvējums un izkliede veido lietu un parādību pasauli. Ci vieglā, tīrā daļa janci ceļas augšup un rada debesis, bet smagā, duļķainā daļa iņci grimst un veido zemi. Tātad iņ un jaņ un pieci ci (dabas stihijas: ūdens, uguns, koks, metāls, zeme) ir reālās pasaules pirmpamats. Ci jēdzienu plaši lieto daoismā, konfūcismā un budismā.
Saites.
Faņ Čžeņs (VI-V gs.pmē.).
Haņs Feijs (III gs.pmē.).
Šans Jans.
Sjuņczi (298.–238.g.pmē.).
Van Čuns (27.~97.g.).
Saites.
Senā Ķīna.
