Senā Ķīna
Sena civilizācija mūsdienu Ķīnas teritorijā.
Pirmsākumi. Centrālās Ķīnas teritorijā Jučanjanas alā pašlaik uzieti senākie keramikas trauki pasaulē - 18 000 gadu seni (iepriekš par tādiem tika uzskatīti Dzemonu kultūras māla trauki no Japānas). Tāpat Ķīnā tai pašā Jučanjanas alā uzieti senākā domestificētie rīsi.
Kā galvenā ķīniešu civilizācijas kodola veidotāja tiek uzlūkota tā dēvētā Jangšao kultūra, kas pazīstama ar tās savdabīgo, rakstiem rotāto sarkano keramiku. Tā veidojusies Dzeltenās upes vidējo krāču rajonā. Kultūras senākās pēdas atrastas lielākoties Šangsi provincē, taču vēlāk tā izplatījusies pa visu mūsdienu Ķīnas teritoriju.
Saskaņā ar tradicionālo, vēsturnieku apziņā dziļi iesakņojušos uzskatu, senās Ķīnas civilizācija radās centrālajos līdzenumos mūsdienu Šansi provinces dienvidos un Henaņas provincē laikā no II gadu tūkstoša p.m.ē. vidus līdz tā beigām. Tomēr Šimao pilsētas drupu arheoloģiskā izpēte liecina, ka šis, tradicionāli par perifēriju uzlūkotais reģions Lēsas plakankalnē, iespējams, bija pat īstais senās Ķīnas šūpulis. Pētījumi pierādījuši, ka virkne simbolu, kurus parasti asociēja ar centrālajos līdzenumos uzplaukušo bronzas laikmeta kultūru, patiesībā ir radušies daudz senāk Šimao pilsētā. Atzīmējams arī, ka atšķirībā no centrālo līdzenumu pilsētu arhitektūras, kurā dominēja no blietētas zemes celtas būves, Šimao monumentu celtniecībā galvenokārt izmantots akmens.
Sjā dinastijas (2070.–1600.g.pmē.) laikā. Pirmā ķīniešu ķēniņu dinastija pēc Lielajiem plūdiem, ko dibinājis leģendārais ķēniņš Jū, un ar to aizsākās Ķīnas vēsturiskās dinastijas. Dinastijas nosaukums esot cēlies no svētā Šunšaņas kalna Viduszemes centrā.
Šaņu dinastijas (1600.–1046.g.pmē.) laikā. Dēnikens saka, ka ilgi pirms „lielā Jū” bijušas Šaņu un Ciņu (Iņu) dinastijas, kuras arheologi ilgu laiku uzskatija par nereālām. 23 Šanu dinastijas valdnieku vārdi visai negaidīti tapa zināmi „orākulu kauliņu” uzrakstu atšifrēšanas, kurus atrada 1922.gadā. Tas bija Šaņu dinastijas arhīvs.
Šanu dinastija II g.tk.pmē. radīja nelielu, taču visai spēcīgu valsti Dzeltenās (Huanhe) upes vidusteces rajonā, kur tās vara izplatījās nozīmīgā "Ķīnas vidusszemju" teritorijā. Šaņu dinastija parādījās pēkšņi, bija visai attīstīta.
Čžou dinastijas (XI gs.-772.g.pmē.) laikā. Tā nāca pie varas uzvarot Šaņu dinastijas pēdējo ķēniņu. Turpināja dzīvot pēc Tjaņ-miņ – „debesu mandāta.” Katrs ķēniņš sevi sauca par tjanci – „debesu dēlu.” Valdniekus, kuri nevēlējās dzīvot pēc „debesu mandāta,” nogalināja, tādējādi izbeidzot nelikumīgu valdīšanu.
Kari ar Tjurku kaganātu. Tjurku kaganāta Muhankagans (553.-572.g.) padarīja no Tjurku kaganāta atkarīgas Čžou un Czi valstiņas Ziemeļķīnā.
Čungu (Chunqiu) periods (771.–476.g.pmē.).
Radās ķīniešu elites ierēdniecības kārta - ši, ko eiropieši sauca par mandarīniem. Lai gan šī kārta aizsargāja valsts augstāko slāņu inetereses, tomēr visumā realizēja saprātigus varas principus valsts centrā un arī perifērijā.
Ciņu dinastija (221.-207.g.pmē.). Pēc sadrumstalotības perioda vadībā izvirzījās Ciņu valsts ķēniņš un dinastijas dibinātājs Ši Huandi, kas militāri pakļāva konkurējošās valstiņas un 221.g.pmē. apvienodams zemes nodibināja pirmo centralizēto valsti Ķīnas vēsturē - Ciņu valsti un dinastiju, ar visai nozīmīgu teritoriju. Galvaspilsēta - Siaņa.
Dinastijas valdnieki neatzina Konfūcija morāli, jo uzskatīja, ka valsts jāpārvalda balstoties uz likumiem - valsts ideoloģija bija leģizms. Valsts tika iedalīta 36 apriņķos, ko vadīja imperatora iecelti ierēdņi. Administratīvā aparāta raksturīga iezīme bija savstarpējā izsekošana un kontrole.
Nepārtrauktie kari valsts ziemeļos un dienvidos, Lielā Ķīnas mūra, maģistrālo ceļu un daudzo piļu celtniecība noveda pie nodokļu sloga palielināšanās un karaklausības paildzināšanās.
Dinastija gāja bojā dēļ zemnieku sacelšanās - tās Čeņ Šeņa, U Guana, Ljū Bana u.c. vadībā izcēlās 209.g.pmē. beigās un 208.g.pmē. sākumā. 207.g.pmē. oktobrī Ljū Bana dumpinieku armija sagrāba Siaņu un dinastija pārstāja būt. Lai gan dinastija izzuda, tomēr Ciņu nodibinātā centralizētā Ķīnas valsts saglabājās līdz pat 1912.gadam.
Senā Ķīna Haņu dinastiju valdīšanas laikā (206.g.pmē.-220.g.mē.). Tās ir divas Ķīnas imperatoru dinastijas, kas valdīja Senajā Ķīnā no 206.g.pmē. līdz 220.g.mē.
Haņu dinastija tiek iedalīta Agrīnajā Haņu dinastijā (206.g.pmē.-25.g.mē.) un Vēlīnajā Haņu dinastijā (25.-220.g.). Ķīniešu historiogrāfi kā atsevišķu vēsturisku periodu izdala arī imperatora Van Mana (9.-23.g.) valdīšanas laiku un tam sekojošos Lū Sjuaņa (23.-25.g.) 2 valdīšanas gadus, tādā gadījumā datējot Agrīno Haņu dinastiju ar laiku no 206.g.pmē. līdz 8.g.mē.
Dinastiju valdīšana. Agrīnās Haņu dinastijas dibinātājs Ljū Bans realizēja tādu politiku, kurā plašus zemes īpašumus dāvināja saviem radiem vai domubiedriem, ar to likdams pamatu valsts šķelšanās riskiem. Tādejādi izveidojās zemes īpašumi, kuru īpašnieki uzvedās kā neatkarīgi valdnieciņi (vani) ar saviem karaspēkiem, administrāciju, finansēm. Pamazām tie izauga par spēku, kas spēja stāties pretim imperatora varai. Mēģinājums ieobežot šo feodāļu varu izsauca 7 vanu valstiņu dumpi 154.g.pmē. Pēc sacelšanās apspiešanas imperatoru Cindi (156.-141.g.pmē.) un it īpaši Udi (140.-87.g.pmē.) valdīšanu laikā centrālās varas nostiprināšanas un aristokrātijas valdījumu vājināšanas nolūkos vaniem tika aizliegts nozīmēt ierēdņus un turēt armijas; tika likvidēta majorāta sistēma, lielie īpašumi tika saskaldīti īpašnieka radu starpā utml.
Haņu dinastijas vajadzībām tika pakārtots konfuciānisms, kas Udi valdīšanas laikā kļuva par valsts reliģiju.
Ārpolitika. Haņu dinastijas veda iekarošanas karus: ziemeļu un ZR virzienā ar huņņu cilšu savienību, kas ar pārtraukumiem turpinājās 150 gadu; dienvidu virzienā; DR virzienā; austreņu un ZA virzienā - tādejādi valsts robežas tika nozīmīgi paplašinātas. Dienvidos Haņu Ķīnas robežas sasniedza mūsdienu Vjetnamas teritorijas, ziemeļos - Gobi tuksnesi, bet austreņos - jūru. Haņu impērijas ietekmes zonā ietilpa daļa mūsdienu Siņczjanas.
Haņu dinastiju valdīšanas laikā tika nodibināti tirdzniecības un kultūras sakari ar Vidusāzijas un Indijas valstīm.
Haņu dinastiju gals. Galu galā Agrīnā Haņu dinastijas valsts krita zemnieku dumpju rezultātā - Sarkano uzacu un Zaļo mežu iedzīvotāju sacelšanās.
Vēlīnās Haņu dinastijas valdīšana tika iedragāta ar varenu tautas nepakļaušanās kustību - Dzelteno apsēju sacelšanos (184.-204.g.), bet galīgi sagrauta militāri-feodālo grupējumu savstarpējās cīņās. Pēdējais šīs dinastijas imperators Sjaņ Di (189.-220.g.) kļuva par karavadoņa Cao Cao marioneti, bet vēlāk to 220.gadā gāza karavadoņa dēls Cao Pejs.
Avoti.
"Haņu dinastijas vēsture." (Haņ Šu) vai "Agrīnās Haņu dinastijas vēsture" (Cjaņ Haņ Šu), kas bija ķīniešu Agrīnās Haņu dinastijas (206.g.pmē.-25.g.mē.) dinastiskā vēsture.
Kristietība Ķīnā. Eksistē kristiešu leģendas par to kā Kristus mācības sludināšanu Ķīnā veikuši apustuļi Bērtulis, Filips un Toms. Sīriešu nestoriāņu mūki jau 551.gadā no Ķīnas Konstantinopolē nogādājuši zīdtārpiņu kūniņas. Tomēr pirmie vēsturiskie dati no ķīniešu hronikām vēsta, ka kristieši Ķīnā ieradušies 578.gadā - tas noticis Ļintao (Gaņsu province).
Tanu dinastijas valdīšanas laikā nestoriāņu kristieši tikuši izspiesti uz Ķīnas austreņu rajoniem un labi satikuši ar konfuciāņiem jo labi tiem derēja Kristus mācība kā "augstdzimuša vīra ceļa" mācība. Tālāk nestoriāņu tipa kristietība adaptējās Ķīnas apstākļos, mijiedarbojoties ar budismu un daoismu.
Materiālās liecības par kristietību Ķīnā ir apmēram IV-V gs. akmens krusti. Tāpat Siaņā uz marmora kolonnas ap 781.gadu atstāts kristietiska satura uzraksts, kas vēsta, ka 635.gadā mūks no Romas atvedis grāmatas un imperators Taisongs pavēlējis uzcelt svētnīcu. Piemineklis ticis uziets Minu (1368.-1644.g.) valdīšanas laikā un tiek glabāts Čunžinsi klosterī.
nestoriāņu aktivitāte savu kulmināciju sasniedza IX gs. Tomēr 841.gadā imperators izdeva pret budistiem vērstu rīkojumu, un arī nestoriāņu kristietība sāka zaudēt savu ietekmi.
842.-845.gados tika izdoti vairākkārtēji rīkojumi par "barbaru reliģiju" svētnīcu sagraušanu.
879.gadā dumpinieki Huana Čao vadībā sagrāva Guandžovu, nogalinot 20 000 iedzīvotāju, tostarp arī kristiešus. Pēc šiem notikumiem daži nestoriāņi no Ķīnas tika izraidīti, pārējie pārgāja citās konfesijās vai radīja slēgtas sinkrētiskas reliģiskas organizācijas.
Juaņu dinastijas (1271.-1368.g.) valdīšanas laikā nestoriāņi no jauna aktivizējās Ķīnas ziemeļu daļā.
Bez nestoriāņiem Ķīnā kā misionāri darbojas arī armēņu monofizīti. Viņi te parādījās pēc tam, kad viņu ticības novirziens tika kritizēts baznīcas sanāksmē V gs. Turpmāk armēņi nospēlēja būtisko lomu eiropiešu un ķīniešu attiecību veidošanā.
Pirmie katoļi Ķīnā parādījās XIII gs. sākumā. Domājams, tie bija 2 dominikāņi, kas te bija nonākuši kopā ar tirgoņiem.
pirmie pareizticīgie droši vien parādījas Juaņu dinastijas valdīšanas laikā. Tie varētu būt bijuši gūstekņi un brīvprātīgie no Eiropas un Āzijas, kas kalpoja mongoļiem. Dažās hronikās minēti kipčaki, alāni un krievi, kas dzīvojuši Pekinā.
Mūsdienās Ķīnā esot vairāki desmiti miljonu kristiešu.
Tanu dinastijas laikā (618.-907.g.). Nestoriāņu kristieši tika atspiesti uz Ķīnas austeņu rajoniem, bet atrada kopēju valodu ar konfuciāņiem.
Minu dinastijas periods (1368.–1644.g.). 1368.gada janvārī Čžu Juaņ Čžans pasludināja sevi par jaunās Minu dinastijas imperatoru. Tai pat gadā viņa karaspēks ieņēma Juaņu dinastijas galvaspilsētu Dadu (mūsdienu Pekina) un padzina mongoļu dinastiju.
Opija kari (?-1860.g.). Aigūnas (1858.g.) un Pekinas (1860.g.) līgumu rezultātā Ķīnas un Krievijas impērijas robeža tika pārbīdīta par labu Krievijai pa Amūras un Usūrijas upju gultnēm. Tādejādi Ķīna pazaudēja Ārējo Mandžūriju (tā šo teritoriju dēvē mūsdienās) 1 miljona kvkm platībā un arī izeju pie Japāņu jūras.
Musulmaņu sacelšanās (1862.-1877.g.). Kad pret Cinu dinastijas valdīšanu sacēlās Junaņas provinces musulmaņi, tiem pievienojās arī musulmaņi cenrālajās un rieteņu provincēs - Šensī, Haņsu, Ninsja un Siņczjanā. Laikā no 1862.-1877.gadam visa Ķīna bija pārņemta ar cīņām starp Cinu armiju, vietējiem haņu izcelsmes iedzīvotājiem un musulmaņiem.
Karam, kurš sākās 1862.gadā, par ieganstu kalpoja strīds starp kādu haņu bambusu kāršu tirgoni un viņa musulmaņu pircējiem no hueju tautas. Pircējs atteicās samaksāt visu cenu par pirkumu un tas aizsāka etniskus nemierus. Par tālākajiem notikumiem nav īstas skaidrības, taču hueji no Huanhe upes rieteņu krasta tai pat gadā paziņoja par neatkarīgas musulmaņu valsts izveidošanu Šensī, Haņsu un Ninsja provincēs.
Vienlaikus Siņdzjanas musulmaņi sacēlās arī Pekinā. 1864.gadā Urumča nonāca vietējo uiguru dumpinieku rokās.
Līdzīgi daudziem vēlīnās Cinu impērijas konfliktiem, arī Dunganas sacelšanās ieguva starptautisku atbalstu. Tikmēr Cinu valdību atbalstīja lojālā hueju daļa, kā arī sūfiji. Centrālo līdzenumu hueju musulmaņi cieta no dezorganizācijas. Vietējais sacelšanās līderis Jakubs Begs tiek vainots tajā, ka sacelšanās kļuva par īstu trijpusēju karu. 1860.gados tjurku musulmaņi pasludināja karu haņu kolonistiem un sāka džihādu pret hueju musulmaņiem (dunganiem).
Šai karā bija tikai dažas lielas kaujas, taču tik un tā Dunganu sacelšanās noveda pie nežēlīga genocīda. 1877.gadā Šansī, Haņsu un Ninsja provincēs gāja bojā divi miljoni hueju musulmaņi un apmēram 6 miljoni haņu. Kopā tā bija puse šo triju provinču iedzīvotājiem. Valdības armijai bija nepieciešami 2 gadi, lai apspiestu sacelšanos Siņdzjanā. Pēc Pekinas uzvaras miljoniem hueju, uzbeku un afgāņu musulmaņu, kas bija karojuši Jakuba Bega pusē bēga, tika arestēti, daudzi tika sodīti ar nāvi.
Saskaņā ar aprēķiniem šī kara rezultātā gāja bojā 12 miljoni cilvēku.
Seno ķīniešu medicīna. Senie ķīnieši orientējās dažādās slimībās un ārstēšanā pielietoja dažādas metodes - masāžu, adatu duršanu, ķirurģiju, pielietoja dažādus zāļu līdzekļus. Ķirurģijā lietoja piparus un naktsvijoli operācijas laukuma anestēzijai. Ķīnieši spēja veikt arī galvaskausu trepanācijas, pēc kurām cilvēki izveseļojās un turpināja dzīvot.
Raksti.
Seši interesanti jautājumi par Senās Ķīnas vēsturi.
Ķīnā atrod pasaulē senākos māla traukus.
