Sveces
Senos laikos ugunij piedēvēja pārdabiskas īpašības. Sveču un svētbilžu lampiņu dedzināšana ir viena no uguns pielūgšanas paliekām.
Vēsture. Jau ilgi pirms kristietības rašanas vaska sveces un lampadas dega pie dievību attēliem Senās Ēģiptes un Babilonijas svētnīcās, kā arī žīdu Jeruzālemes svētnīcā.
Senajā Romā ik gadus 1.februārī Romas ielas bija pilnas ar cilvēkiem, kas nesa vaska sveces par godu dievībai Februārijam.
Reizē ar citiem ritiem un paražām kristieši no pagāniem un jūdiem pārņēma arī sveču godināšanu. Ticība baznīcas sveču brīnumdarītājām spējām saistīta ar ticību nešķīstā gara pastāvēšanai. Senos laikos cilvēki domāja, ka svece aizdzen Nelabo.
Vēsturnieki parādījuši, ka baznīcas sveces ir senās ziedošanas paliekas. Paradums dedzināt sveces pie mirušā ir paliekas no tiem laikiem, kad ziedoja vasku mirušo gariem. Vēl līdz šai dienai kristībās, laulībās u.c. baznīcas ceremonijās dedzina sveces, lai aizdzītu nešķīstos spēkus.
