Svētās Romas impērijas ķeizari (800.-1806.g.)
Svētā Romas impērija tika nodibināta 800.gada Ziemassvētkos, kad pāvests Leons III Romā 25.decembrī par Cēzaru (ķeizaru) kronēja Franku valsts karali Kārli Lielo, kas arī aizsāka šīs impērijas ķeizaru sarakstu. Tādejādi tika nodibināta senās Romas mantiniece – Franku impērija, kuru, sākot ar XIII gadsimtu, sāka saukt par Svēto Romas impēriju.
Karolingu dinastija (800.-?). Franku valsts karaļu dinastija, kas kopš Svētās Romas impērijas dibināšanas kļuva par tās ķeizariem.
Kārlis Lielais (800.-814.g.).
Sakšu dinastija (962.-1024.g.).
Otons I (962.-973.g.).
Otons II (973.-983.g.).
Radniecība. Tēvs – Otons I (vācu karalis un iepriekšējais imperators).
Biogrāfija. Otrais Svētās Romas impērijas imperators 973.-983.gadam.
Turpināja tēva Otona I iekarošanas politiku un mēģināja sagrābt Dienviditāliju. Tomēr satika Bizantijas un arābu pretdarbību, kā rezultātā 982.gadā tika sakauts Kalabrijā.
983.gadā notika plaša Polābijas slāvu sacelšanās. Tās rezultātā slāvi pie Elbas (Vidējās Labas) atbrīvojās no vācu feodāļu kundzības. Tai pat gadā vācu kundzību nometa dāņi.
Franku dinastija (1024.-1125.g.). Saukta arī par Salīciešu dinastiju. Dibinājis Konrāds II. Dinastijas karaļi centās nostiprināt karaļu varu Vācijā, balstoties uz ministeriāliem un bruņniecību, daļēji arī uz pilsētām. Pēdējo šīs dinastijas karaļu valdīšanas laiks iezīmējās cīņā ar pāvestību par investitūru.
Konrāds II (1024.-1039.g.). Cēlies no augstdzimušas salīciešu franku dzimtas.
Indriķis III (1039.-1056.g.).
Indriķis IV (1056.-1106.g.).
Indriķis V (1106.-1125.g.).
Hohenštaufēnu dinastija (1138.-1254.g.). Hohenstaufen vai Staufen (Štaufēni). Nosaukums nācis no viņu dzimtas pils Hohenštaufenas (Švābijā). Vācijas karaļu un Svētās Romas impērijas imperatoru dinastija no 1138. līdz 1254.gadam. Izcelsme - no Švābijas aristokrātiem.
1079.gadā hohenštaufēni ar imperatora Indriķa IV (hohenštaufēni ar viņu saradojās) atbalstu kļuva par Švābijas hercogiem. 1125.gadā tie savām zemēm Švābijā un Elzasā pievienoja Franku dinastijas imperatoru valdījumus. Turpmāk hohenštaufēni realizēja politiku, kas veidoja kompaktas karalistes domēna izveidošanu Vācijas DR. 1138.gadā tiem pirmo reizi izdevās ieņemt Vācijas troni - Konrāds III (1138.-1152.g.) tika izvēlēts par karali pretstatā Saksijas-Bavārijas hercogam Indriķim Lepnajam Velfam, un tas aizsāka ilgstošu hohenštaufēnu un velfu cīņu. Turpmākie hohenštaufēnu karaļi un imperatori tika izvēlēti, bet to mēģinājumi padarīt troni par mantojamu neguva sekmes.
Hohenštaufēnu dinastija nostiprinājās arī Sicīlijas karalistē.
Konrāds III (1138.-1152.g.).
Fridrihs I Sarkanbārda (1152.-1190.g.).
Indriķis VI (1190.-1197.g.).
Švābijas Filips (1198.-1208.g.).
Otons IV Braunšveigas (1198.-?).
Velfu dzimtas pārstāvis.
Radniecība. Tēvs - Indriķis (Heinrihs) Lauva.
Ričarda Lauvassirds brāļadēls.
Dzīvesgājums. No 1198.gada Svētās Romas impērijas imperators. Kāpa tronī pēc Švābijas Filipa nogalināšanas 1208.gadā.
Sakāve kaujā pie Buvinas 1214.gadā noveda viņu pie varas zaudēšanas.
Frīdrihs II Štaufēns (1212.-1250.g.).
Konrāds IV (1250.-1254.g.).
Hābsburgu dinastija (1273.-?). Hābsburgu dzimta ir radusies Šveicē, kur tai piederēja neliela pils - Habitsburga ("Vanaga pils"). Par pirmo Hābsburgu dzimtas valdnieku kļuva Rūdolfs I, kas ieguva zemes Austrijā un tās kļuva par Hābsburgu varas centru. 1273.gadā viņš kāpa Svētās Romas impērijas (Vācijas) tronī.
Rūdolfs I Hābsburgas (1273.-1291.g.).
Kārlis IV (~1357.g.).
Dzīvesgājums. Uzcēla Prāgā Kārļa tiltu. Viņa laikā apzeltīja visus Prāgas torņus un Prāga ieguva „zelta pilsētas” nosaukumu.
Objekti.
Kārļa tilts Prāgā. Uzcelts pēc karaļa Kārļa IV pavēles, kalpo kā pilsētas vizītkarte. Savieno upes Vltavas abus krastus.
Pēc konsultācijām ar astrologiem un astronomiem par vislabāko darbu sākšanas laiku, Bohēmijas karalis un nākamais Svētās Romas impērijas imperators Kārlis IV 1357.gada 9.jūlijā ielika tilta pamatakmeni. Līdz 1841.gadam tilts bija vienīgā saikne starp abām pilsētas pusēm.
Karlšteinas pils. Kārļa IV varenības simbols un arhitektūras šedevrs.
Kārlis IV un Svētais šķēps. Pēc tam Šķēps nonāca Hohenštaufenu dinastijas īpašumā. Kāds britu vēsturnieks, kas uzrakstīja monogrāfiju par Bohēmijas karali Kārli IV, pastāstīja, ka cisterciešu klosterī Tiroles kalnos karaļa svīta uzgāja Svētā šķēpa uzgali. Vēsturnieks tā arī nepaskaidroja, kā Šķēps nonācis šai klosterī. Tieši Kārlis IV pirmis nosauca relekviju par "Tā Kunga šķēpu." Viņš pavēlēja apzeltīt apsūbējušo sudrabu, un nomainīt esošo uzrakstu ar precīzāku - "Kristus šķēps un nagla." Relikviju izstādīja vispārējai apskatei Prāgas pilī.
Sigismunds (1433.-?g.). Ungārijas karalis.
Radies gan ne antīkā pasaulē, 1414.g. Konstances koncilā. Tur Svētās Romas impērijas ķeizars Sigismunds bija izteicies kļūdainā latīņu valodā, un koncila dalībnieki viņam laipni norādīja, ka pat visaugstākam valdniekam nav ļauts kropļot valodu. Tad esot radies teiciens - "Valdnieks nav pārāks par valodniekiem" (Caesar non supra grammaticos).
1433.gadā kronēts par Sv.Romas impērijas ķeizaru.
Hābsburgu dinastija (1438.-1806.g.).
Frīdrihs III (1440.-1493.g.).
Austrijas erchercogs Frīdrihs V no1453.gada, Vācijas karalis no 1440.-1493.g. un Svētās Romas impērijas ķeizars no 1452.-1493.g.
Radniecība. Tēvs - Ernsts.
Brālis - Albrehts.
Dēls - Maksimiliāns I (nākamais ķeizars).
Dzīvesgājums. Dzimis 1415.gada 21.septembrī.
Kad mira tēvs Ernsts, viņš kopā ar brāli Albrehtu 1424.gadā mantoja Austrijas zemes, bija Štīricas hercogs no 1424.gada.
1440.gadā ievēlēts par Vācijas karali. Frīdrihs III maz rūpējās par vācu lietām, bez panākumiem mēģināja iegūt Bohēmiju un Ungāriju.
1452.gadā kāpa Sv.Romas impērijas troni, bija pēdējais, ko kronēja Romā.
No 1453.gada Austrijas erchercogs Frīdrihs V.
Līdz 1464.gadam Frīdrihs III savā varā bija savācis gandrīz visas (izņemot Tiroli) austriešu Hābsburgu mantotās zemes, cīnījās par šķiru un pilsētu pakļaušanu, 1453.gadā nostiprināja austriešu firstiem erchercoga titulu.
80.gados cīņā ar ungāru karali Matiašu Hunjadi zaudēja gandrīz visus austriešu valdījumus - 1485.gadā ungāri pat ieņēma pat Vīni un Frīdriham III vajadzēja pilsētu atstāt.
Tikai 1490.gadā viņa dēls Maksimiliāns iekaroja Austriju no jauna. Frīdrihs III laikam 1493.gadā atstāja viņam valdīšanu, bet pats savus pēdējos dzīves gadus pavadīja Lincā, nodevās astroloģijai, alķīmijai un botānikai.
Impērijas iekšpolitikā neko nevarēja noteikt, jo bija pilnīgi atkarīgs no faktiski suvērēnajiem firstiem (feodāļiem?).
Apprecinādams Maksimiliānu ar Burgundijas mantinieci, Frīdrihs III stipri pacēla Hābsburgu varu. Uz savām grāmatām, traukiem un celtnēm Frīdrihs III licis anagrammu: A.E.I.O.U. (Austriae Est Imperare Orbi Universo - "Austrijai lemts valdīt pār visu zemes lodi.")
Miris 1493.gada 19.augustā.
Maksimiliāns I (1493.-1519.g.).
Radniecība. Tēvs - Frīdrihs III (iepriekšējais ķeizars).
Sieva - Burgundijas mantiniece.
Mazdēls - Kārlis V, vēlākais Svētās Romas imperators un arī Spānijas karalis.
Dzīvesgājums. Guva vislielākos panākumus no Hābsburgiem.
1490.gadā viņa dēls Maksimiliāns iekaroja Austriju no jauna, jo to iepriekš bija zaudējis ungāriem viņa tēvs.
Kļuvis par Svētās Romas impērijas ķeizaru 1493.gadā, izdevīgi izprecināja savus radiniekus un ieguva Nīderlandi un Čehiju, kā arī Ungārijas un Spānijas troni.
Pēc Maksimiliāna I nāves kūrfirsti 1519.gadā ievēlēja Saksijas kūrfirstu Frīdrihu III Gudro par Vācijas (Sv.Romas impērijas?) ķeizaru, bet viņš atteicās un atbalstīja Kārļa V ievēlēšanu.
XVI gs. Svētās Romas impērijas karaļi bija Spānijas karaļi.
Kārlis V (~1519.-1555.g.). Vienlaikus arī Spānijas karalis Kārlis I no 1516. līdz 1556.gadam.
Filips II (1555.-1598.g.). Vienlaikus arī Spānijas karalis no 1556. līdz 1598.gadam.
Ferdinands II (1619.-1637.g.).
Ferdinand II.
Svētās Romas impērijas Hābsburgu dinastijas ķeizars no 1619. līdz 1637.gadam, Čehija karalis no 1617.gada un Ungārijas daļas karalis no 1618.gada.
Dzīvesgājums. Dzimis 1578.gada 9.jūlijā.
Atradās jezuītu ietekmē.
Bija agresīvi noskaņots katoļu reakcionārs, slāvu un ungāru tautu apspiedējs.
Ar Ferdinanda II vārdu saistīti galvenie Trisdesmitgadu kara (1618.-1648.g.) notikumi.
Miris 1637.gada 15.februārī.
Ferdinands III (???)
Radniecība. Divi dēli - Leopolds I un ???
Leopolds I (~1661.-1705.g.).
Radniecība. Tēvs - Ferdinands III, imperators.
Brālis.
Dzīvesgājums. Dzimis 1640.gadā.
Guvis lielisku izglītību.
1661.gadā ceļojumā uz Krieviju devās Leopolda I sūtnis Maiersbergs, ko neapskaužamos apstākļos Grobiņā sagaidīja Kurzemes hercogs Jēkabs.
1687.gadā izspieda turku spēkus no Ungārijas, un Austrijai pievienoja lielāko daļu Ungārijas.
Hābsburgu-Lotaringas dinastija (1745.-1806.g.). Aizsācis Francis I.
Francis I (1745.-1765.g.). Franz I.
Svētās Romas impērijas ķeizars no 1745. līdz 1765.gadam, Hābsburgu-Lotaringas dinastijas austriešu atzara aizsācējs.
Radniecība. Sieva - Marija Terēze, precējies kopš 1736.gada.
Dēls - Leopolds II.
Dzīvesgājums. Dzimis 1708.gada 8.decembrī.
1729.-1736.gados Lotaringas hercogs - Francisks III, Lotaringas Francis Stefans.
1737.-1765.gados Toskānas lielhercogs, Toskānu bija saņēmis apmaiņā pret Lotaringiju, kas piekrita Staņislavam Leščinskim.
No 1740.gada bija sievas Marijas terēzes līdzvaldītājs mantotajās austriešu zemēs, taču būtisku ietekmi uz valsts lietām neveica.
Kļuva par Svētās Romas impērijas ķeizaru Austrijas Mantojuma kara rezultātā.
Leopolds II (1790.-1792.).
Radniecība. Tēvs - Francis I, imperators.
Dzīvesgājums. Dzimis 1747.gadā.
Kāpis tronī 1790.gadā.
Bīstoties no revolūcijas sekām, pievienojies Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam III un parakstīja Pilnīcas deklarāciju, kas uzlika par pienākumu Austrijai iestāties karā pret revolucionāro Franciju.
Francis II (1792.-1806.g.). Hābsburgu-Lotaringas dzimta. Franz II.
Pēdējais Svētās Romas impērijas imperators Francis II, 1792.-1835.gados Austrijas karalis Francis I.
Radniecība. Meita - Marija Luīze, 1810.gadā tika izprecināta Napoleonam I.
Dzīvesgājums. Dzimis 1768.gada 12.februārī.
Austrijas karalis no 1792.-1835.gadam.
Napoleona karu laikā. 1804.gada 11.augustā pieņēma "Austrijas imperatora" titulu.
1804.gadā iesaistījās koalīcijā kopā ar Krieviju pret Napoleona I Franciju.
1805.gadā M.Kutuzova vadītā sabiedroto krievu armija atkāpās Krievijas robežas virzienā, izvairīdamās no ģenerālkaujas ar Napoleonu I. Nelielās uzvarošās sadursmes ar Mortjē un Mirata korpusiem iedvesmoja Franci II un viņš kopā ar Aleksandru I paģērēja, lai Kutuzovs pārtrauktu atkāpšanos un dotos uzbrukumā galvenajiem franču spēkiem. Kutuzovs pakļāvās spiedienam un piekrita, kā rezultātā krievu-austriešu armija cieta katastrofālu sakāvi no frančiem pie Austerlicas (mūsdienu Brno apkārtnē Čehijā). Pēc šīs sakāves Franča II Austrija izstājās no kara.
Viens no iniciatoriem Eiropas monarhu intervencei pret revolucionāro Franciju.
Franča I laikā Austrija 6 reizes karoja ar Franciju, laikā no 1792.-1809.gadam zaudējot tai 4 karus.
Pēc Vīnes kongresa 1814.-1815.gados bija viens no Svētās savienības dibinātājiem.
Iekšpolitiski nostiprināja klerikāli feodālu policejisku režīmu.
Austrijas politiku Franča II valdīšanas laikā realizēja Tuguts, Kobencls, Stadions, Meternihs.
Saites.
Svētās Romas impērija.
