Spānijas karaļi (?-patlaban)
Spānijas karaļa godasardzei jāvalkā 3 kg smagi apavi, ko sauc par caruhiem.
Spānijas karaļu rezidence. Eskoriāla pils, kas atrodas 45 km uz ziemeļrietumiem no Madrides.
Aragonas karaļi:
Haims I Iekarotājs (1213.-1276.g.).
Jaime el Conquistador.
Aragonas karalis no 1213. līdz 1276.gada.
Radniecība. Tēvs - Pedro II.
Vairāki dēli. Dēls - Pedro III.
Dzīvesgājums. Dzimis 1208.gada 2.februārī.
Kāpis tronī 1213.gadā.
Atkarojis no mauriem ievērojamas teritorijas un paplašināja Aragonas robežas: 1229.-1235.gados pievienoja Baleāru salas, 1238.gadā - Valensiju.
1266.gadā ieņēma Mursiju, atdodams to Kastīlijas karalim.
1258.gadā saskaņā ar korbejas līgumu panāca, ka Francijas karalis Ludviķis IX atteicās no savām suverēnajām tiesībām uz Rusiljonu un Barselonu par labu Aragonas karaļiem. Savukārt pats atteicās no pretenzijām uz Dienvidfrancijas teritorijām (izņemot Monpeljē).
Izprecināja savu dēlu Pedro III Sicīlijas karaļa mantiniecei, tādejādi radījis juridisku pamatu Aragonas karaļu pretenzijām uz Sicīlijas troni.
Atticās, tāpat kā viņa tēvs Pedro II, kā vasalis zvērēt uzticību Romas pāvestam.
Ilgstošā cīņā ar Aragonas un Kastīlijas aristokrātiju būtiski nostiprināja karaļu varu. Daļēji unificēja likumdosanu. Bija tirdzniecības aizbildnis: 1258.gada tirdzniecības statūti, jūras konsulātu izveidošana utml.
Nodibināja virkni universitāšu.
Mirstot sadalīja Aragonas valsti starp saviem dēliem, kas būtiski aizkavēja Spānijas valsts apvienošanu un no jauna saasināja dažādu aristokrātu grupu cīņu.
Darbi.
"Hronika." Cronica. Tajā aprakstīta Baleāru salu un Valensijas atkarošana no mauriem.
Haims II Taisnīgais (1291.-1327.g.).
Jaime el Justiciero.
Aragonas karalis no 1291. līdz 1327.gadam, Sicīlijas karalis no 1285. līdz 1295./96.gadam.
Radniecība. Brālis - Fadrike (Federiko), Sicīlijas karalis no 1296.gada.
Dzīvesgājums. Dzimis ap 1264.gadu.
Bija spiests atteikties no Sicīlijas troņa par labu pāvesta atbalstītajam Anžujas Kārlim II, ko gan neatbalstīja sicīlieši un pasludināja par karali Haima II brāli Fadriku.
1297.gadā pāvests Bonifācijs VIII, tiecoties paplašināt no Svētā krēsla atkarīgo valstu skaitu, nodeva Haimam II lēnī Sardīniju, ko gan vēl vajadzēja iekarot - Aragona to izdarīja laikā no 1323.-1324.gadam.
Cīņā ar aristokrātiju Haimam II izdevās nedaudz ierobežot tās privilēģijas, galvenokārt hustisi tiesības.
Haima II valdība turpināja tiesību kodifikāciju un saka likumu krājuma Observancias sastādīšanu.
Haima II valdīšanas laikā tika noteiktas Aragonas dienvidu robežas, bet ziemeļos pievienota virkne grāfistu.
Haims II mira 1327.gada 2.novembrī.
Alfons VI Leonas (~1085.g.).
Biogrāfija. Kastīlijas, Leonas un Galīsijas karalis.
1085.gadā atkaroja arābu musulmaņiem Tolēdas pilsētu, svarīgu Spānijas centru. Šīs spāņu uzvaras dzīti, Andalūzijas mazie valdnieciņi (taīfi) lūdza Magribas berberu Almoravīdu palīdzību.
Pēc Tolēdas ieņemšanas Alfonso VI apsolīja atbalstu musulmaņu un žīdu zinātniekiem, no kuriem daudzi arī palika pilsētā. Tolēda ieņēma Kordovas vietu kā apgaismības centrs.
1085.gadā almoravīdi Jusufa ibn Tašufīna vadībā pārcēlās pāri Gibraltāram un sakāva Alfonso VI karaspēku pie Saragosas (Badahosas tuvumā). Tomēr tam izdevās nosargāt Tolēdu.
1108.gadā almoravīdi sakāva Kastīlijas un Leonas karaļa Alfonso VI karaspēku pie Ukleses, taču Tolēdu ieņemt tiem atkal neizdevās.
Alfons VII (~1146.-~1148.g.).
Biogrāfija. Kastīlijas un Leonas kralis.
1146.gadā Kastīlijas un Leonas karalis Alfonso VII ieņēma Kordovu. 1148.gadā almohādi spāņiem Kordovu atņēma.
Alfons VIII (~1212.g.).
Biogrāfija. 1212.gadā kristiešu valstiņu koalīcija, kuru vadīja Kastīlijas karalis Alfons VIII, sakāva Andalūzijas almohādu kalifāta armiju pie Las Navasas de Tolosas. Šī uzvara ievada musulmaņu varas norietu Spānijā.
Ferdinands III (~1235.g.).
Biogrāfija. 1235.gadā rekonkistas laikā ieņēma Kordovu – spēcīgu islāmistu centru Spānijā.
1248.gadā Leonas un Kastīlijas karaļa Ferdinanda III spēka priekšā krita Sevilja pēc trīs gadu aplenkuma. Lai gan kristiešu un arābu cīņas Pireneju pussalā turpinājās vēl 10 gadu, Seviljas krišana bija zīme ne tikai almohādu, bet arī musulmaņu valdīšanas beigām Spānijā.
Alfons XII (???).
Objekti. Piemineklis Retiro parkā Madridē.
Kastīlijas (un Leonas?) karaļi.
Alfons IX (~1340.g.).
Dzīvesgājums. Kastīlijas un Leonas karalis.
1340.gadā kaujā pie Salado upes sakāva marinīdu karaspēku, tā likdams galu to mēģinājumam atkarot Spāniju. Sākot no šī laika vairs nebūs nopietnu musulmaņu mēģinājumu sagrābt kādas teritorijas Spānijā.
Alfons Augstsirdīgais (XV gs.). Aragonas, Sicīlijas un Neapoles karalis. Viņam bija sekretārs Lorenco Valla, kurš bija visai izglītots cilvēks un prata latīņu valodu - vinš konstatēja "Konstantīna dāvinājuma" viltojumu.
Pedro I Taisnīgais (1350.-1366.g.). Pedro el Justo vai Pedro el Justiciero, lai gan nekāds "taisnīgais' viņš nekad nav bijis. Saukts iepriekš arī par Pedro Cietsirdīgo (Pedro el Cruel).
Valdījis Kastīlijas un Leonas karalistē no 1350. līdz 1366.gadam.
Kastīlijas romancēs šis karalis dēvēts par viltuskarali un teikts par viņa nogalināšanu: "No miesas izlaužas pati tumšākā dvēsele, kāda jebkad dzīvojusi kristieša ķermenī."
1961.gadā Parīzē iznākušajā franču politriķa un diplomāta grāmatā "Pedro Cietsirdīgais: taisnība un meli" rakstīts: "Alvāress de Alborns, kas 1380.gadā bija Seviļas arhibīskaps, uzskata viņu par zvēresta laušanas un slepkavību maniaku." Cits prelāts, Rodrigess Sančess, salīdzina viņu ar ķeizariem Hērodu un Nēronu. Fruasārs nosauc viņu par "elkdievi un bezdievi" un ne reizi vien liek manīt par šausmām, ko viņš iedvesis saviem padotajiem. Matjē Vilānijs sniedz priekšstatu par to, ko 1360.gadā - tas ir pirms pašas karaļa Pedro nāves - par viņu domāja aiz Spānijas robežām.
Enriko IV Kastīlijas (~1455.g.).
Dzīvesgājums. 1455.gadā ar pāvesta atbalstu Kastīlijas Enriko IV sāka Krusta karagājienu ar mērķi iekarot pēdējo musulmaņu īpašumu Spānijā - Granādu. Viņa armijai pilsētas ieņemšana neizdevās, toties īstenu krustnešu tradīciju garā viņš iedvesa šausmas pilsētas apkārtnes iedzīvotājiem, tos pamatīgi izkaujot.
Spānijas valsts karaļi (1479.g.-patlaban). Spānijas valsts radās apprecoties Kastīlijas karalienei Izabellai ar Aragonas karali Ferdinandu ???? gadā. Pēc kāzām viņi apvienoja savas zemes. Izabelllas un Ferdinanda pēcteči kļuva par radiniekiem Hābsburgu dzimtai, kuras pārstāvjus vēlēja par Svētās Romas impērijas ķeizariem.
Trastamāru dinastija (1479.-1555.g.).
Ferdinands II Aragonas un Izabella I Kastīlijas (1474.-~1505.g.).
Hābsburgu dinastija (1516.-1700.g.). Hābsburgs Maksimiliāns I, kļuvis par Svētās Romas impērijas ķeizaru 1493.gadā, izdevīgi izprecināja savus radiniekus un ieguva Spānijas troni (arī Ungārijas troni, kā arī Nīderlandi un Čehiju). Hābsburgi Spānijā valdīja gandrīz 200 gadu, bet 1700.gadā viņu dzimta izbeidzās karaļa Kārļa II troņmantinieka trūkuma dēļ.
Kārlis I Spānijas (1516.-1556.g.).
Filips II (1556.-1598.g.).
Filips III (1598.-1621.g.).
Filips IV (1621.-1665.g.).
Kārlis II (1665.-1700.g.).
Spānijas Burboņu dinastija (1700.g.-patlaban). Burboņu dinastija nāca pie varas Spānijā pēc 14 gadu ilgā Spānijas Mantojuma kara (1701.-1714.g.).
Filips V Anžujas (1700.-1724.g.). Burbonu dinastijas Spānijas atzara dibinātājs.
Ludviķis I (1724.g.).
Filips V Anžujas (1724.-1746.g.). Otro reizi.
Ferdinands VI (1746.-1759.g.).
Kārlis III (1759.-1788.g.).
Kārlis VI (1788.-1808.g.). Kad viņš nomira, Spānijas troni piedāvāja habsburgam Jānim Kārlim Ludviķim (1771.-1847.g.).
Ferdinands VII (1808.g.).
Bonapartu dinastija (1808.-1813.g.). Spānija Napoleona I karu laikos. Lai pretotos Napoleona I varai, spāņi franču iebrukuma laikā veidoja militāras apvienības jeb huntas. Centrālā hunta atradās Kadisā, tā pieņēma konstitūciju. Ar to hunta atzina Burboņu karaļa varu, tomēr ierobežoja to un izsludināja dažādas brīvības.
Žozefs I Napoleons (1808.-1813.g.).
Radniecība. Napoleona I vecākais brālis.
Dzīvesgājums. 1808.gadā tika iecelts par Spānijas karali.
Burboņu dinastija (1813.-1868.g.). Atjaunota.
Ferdinands VII (1813.-1833.g.). Otro reizi. Burbonu varas atjaunošana.
Fernando VII.
Dzīvesgājums. Dzimis 1784.gada 13.oktobrī.
Atgriezies tronī, Spānijas karalis Ferdinands VII 1814.gadā atcēla huntu pieņemto liberālo 1812.gada konstitūciju un atjaunoja feodāli-absolūtisko režīmu.
1820.gadā armijas virsnieki sāka nemierus un piespieda šo konstitūciju atzīt. Tikai ar "Svētās savienības" karaspēka (franču interventi) palīdzību nemierus 1823.gadā apspieda.
Miris 1833.gada 29.septembrī.
Izabella II (1833.-1868.g.).
Laikā no 1868. līdz 1870.gadam Spānijas karaļa tronī neviena nav.
Savojas dinastija (1870.-1873.g.).
Amadejs I (1870.-1873.g.)).
Alfons XII (1874.-1885.g.).
Alfons XIII (1886.-1931.g.).
Dzīvesgājums. 1920.gadā brāļu Palasiosi izveidotajam Madrides futbola klubam piešķīra titulu Real („???”).
Spānijas Pilsoņu karš (1936.-1939.g.).
Franko (1939.-1975.g.). Pēc nežēlīgām represijām Franko savu režīmu pārveidoja monarhijā, formāli kļūdams par reģentu - 1969.gadā Huanu Karlosu de Burbonu izvēlot par troņmantnieku.
1973.-1974.g. - Pirmā Spānijas republika.
Burboņu dinastija (1975.-patlaban).
Huans Karloss I Ibero (1975.-2014.g.).
Filips VI (2014.-tagad).
Saites.
Spānija.
