Aliens

Šumeru civilizācija

Šumeru veidota pilsētvalstu civilizācija Divupes dienvidos IV g.tk.pmē., senākā reģionā.

Vēsture.

Šumeru izcelsme. Viņu izcelsme ir neskaidra.
Pagaidām nav skaidra šumeru izcelsme. Ir vairākas teorijas, piemēram, tāda, ka šumeri, iespējams, bija Ziemeļāfrikas tauta, kas migrēja no Zaļās Sahāras uz Tuvajiem austrumiem, izplatot lauksaimniecību šajā reģionā. Tomēr pierādījumi liecina, ka senākie lauksaimniecības centri reģionā radās Tuvajos austrumos - Auglīgajā pusmēnesī.
Cita teorija kā šumeru pirmdzimteni norāda Dilmūnu, kas, iespējams, atradusies Bahreinas salā Persijas jūras līcī. Neatkarīgi no tā, vai Bahreina bija šumeru pirmdzimtene – viņu leģendās pieminētā Dilmūna, vai arī nē, arheologi salā ir atraduši liecības par augstas civilizācijas klātbūtni – Mezopotāmijas stila apaļos diskus.

Vairums vēsturnieku uzskata, ka Šumeras pirmie pastāvīgie iedzīvotāji bija šumeru valodā runājoša Rietumāzijas tauta - par to liecinot pilsētu, upju un nodarbošanos nosaukumi, kas nav raksturīgi nedz semītu, nedz indoeiropiešu valodām.

Civilizācijas izveidošanās. Šumeru civilizācija izveidojās halkolīta un agrā bronzas laikmetā, īpaši IV gt.pmē. otrajā pusē - Urūkas periodā, balstoties uz agrākām kultūrām, kas reģionā pastāvēja jau V–VI gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Šumeru pilsēta Erida Persijas līča piekrastē tiek uzskatīta par vienu no vecākajām pilsētām pasaulē.
Mītiskā šumeru vēsture vēsta, ka pirmā šumeru galvaspilsēta pēc Lielajiem plūdiem bijusi Kiša. Septiņi dievi ņēmuši dalību pilsētas plānošanā, bet galvenais celtnieks bija Ninurta. Tajā bijuši 23 valdnieki. Vēsturnieki atzīst, ka pilsēta tikusi dibināta IV g.tk.pmē. beigās/III g.tk.pmē. sākumā jau senāku apmetņu vietā. XXVIII gs.pmē. Kiša atradās pirmās šumeru cilšu apvienības priekšgalā - tā saucamā Kišas I dinastija. 
Tomēr jau XXVII gs.pmē. cīņā ar Urūku (bībeliskā Ereha) zaudēja savas valdošās pozīcijas. Tādējādi III g.tk.pmē. sākumā par šumeru cilšu galvaspilsētu kļuva Urūka. 
XXIV gs.pmē. I pusē Kišu sagrāva Urūkas un Ummas ķēniņš Lugaļzagiss. Tomēr drīz vien to atjaunoja akādiešu ķēniņš Sargons.

Civilizācija turpināja attīstīties Jamdata Nasra un agrīno dinastiju periodos. 

Šumeru pilsētvalstu priekšgalā atradās valdnieks, kuram bija tiesības uz ensi – valdīšanu dievu vārdā. Valdnieks bija atbildīgs arī par pilsētas dieva svētnīcu. Šumeru garīgais centrs bija Nipūrā. Starp pilsētvalstīm bieži notika kari par zemi un apūdeņošanas sistēmām, kā arī par hegemoniju. Taču vienas pilsētas virskundzība pār citām šumeru pilsētvalstīm parasti bija īslaicīga. Dominējošās pilsētas-hegemones valdnieks ar titulu “lugals” (“stiprais vīrs”) parasti nejaucās citu pilsētvalstu iekšējās lietās.

Agro dinastiju periods. Ap 2400.g.pmē., agrīno dinastiju IIIb periodā, Šumerā bija autonomas pilsētvalstis, lai gan līdz 2350.g.pmē. bija arī veiksmīgi mēģinājumi apvienot tās vienā valstī – valdnieks Lugalzagess sakāva daudzas pilsētvalstis un izveidoja pirmo valsti, kas aptvēra gandrīz visu seno Divupi. Parasti pilsētvalsti veidoja viens pilsētas centrs un mazākas apmetnes perifērijā.
Katrai pilsētvalstij bija savs dievs aizbildnis, kuram savukārt bija ģimene un personāls. Nipūrā tas bija Enlils. Taču pilsētās atradās vēl citi tempļi citiem dieviem. Neskatoties uz politisko autonomiju, pilsētvalstīm bija līdzīga politiskā un administratīvā prakse, valoda, rakstība un ticības sistēma ar lokālām variācijām. Lai arī katrai pilsētvalstij bija savs dievu panteons, bija dievi, piemēram, Enlils, kurus pielūdza visā Šumerā.

Šumeru ķēniņu problemātika. Vēsturiski ticami ieraksti šumeru rakstītajos avotos, māla plāksnīšu uzrakstos atrastajiem valdnieku sarakstiem sākas ar Kišas ķēniņu Enmebaregasi (Mebarasi). Viņš bija Kišas I dinastijas priekšpēdējais ķēniņš un šumeru valdnieku sarakstā minēts, ka viņš valdīja 900 gadus. Tāpat kā viņa dēls Aga, Enmebaregasi valdīja laikā, kad Kiša bija dominējošā pilsētvalsts starp pārējām šumeru pilsētvalstīm un valdīja agro dinastiju I periodā starp 2900.-2800.g.pmē. vai agro dinastiju IIIa periodā ap 2600.g.pmē. Viņš ir pirmais ķēniņš šumeru valdnieku sarakstā, kura vārds ir apliecināts ar arheoloģiskiem atradumiem. Tas iezīmē kvalitatīvu lēcienu no mītiskās vēstures uz faktisko vēsturi.
Atklātie uzraksti ar Mebaragesa vārdu liek pētniekiem savādāk skatīties arī uz šumeru valdnieku sarakstiem. Agrāk uzskatīja, ka tie ir tīri mitoloģiska rakstura teksti, jo tajos minēti neiedomājami un neticami gari valdnieku valdīšanas laiki. Īpaši gari valdīšanas periodi, daudzu desmitu tūkstošu gadu garumā bija valdniekiem, kas valdīja pirms plūdiem. Pēc tam, kad tika atrasti dokumentāli pierādījumi Kišas ķēniņa Enmebaregasa vēsturiskumam, kļuva skaidrs, ka visticamāk arī citi sarakstos minētie ķēniņi bijuši vēsturiski reālas personas.

Semītu ietekmes pieaugums. Šumeri pamazām zaudēja kontroli, palielinoties semītu (akādiešu) pilsētvalstu ietekmei no ZR. Ap 2270.g.pmē. Šumeru iekaroja semītu valodā runājošas akādiešu impērijas valdnieki, taču šumeru valoda saglabāja svētās valodas statusu. Šumeriem ap 2100.–2000.g.pmē. Ūras III dinastijas laikā izdevās atjaunot savu dominanci, kas ilga simts gadus, lai gan akādiešu valoda šajā periodā un kādu laiku pēc tam joprojām tika lietota ikdienas saziņā un administratīvos tekstos.

Ritenis šumeru kultūrā. IV g.tk.pmē vidū gandrīz vienlaicīgi Mezopotāmijā, Maikopas kultūrā (Ziemeļkaukāzā) un Centrāleiropā parādījās liecības par riteņu transporta izmantošanu.
Jāpiebilst, ka ritenis kā podnieka ripa Tuvajos Austrumos ir pazīstams jau nedaudz agrāk. Tā parādās ap 4000-3500.g.pmē.
Šumeri graudu malšanai galvenokārt izmantoja ar roku darbināmus dzirnakmeņus. Nav liecību par riteņa mehānismiem dzirnavās - tās attīstījās vēlāk, hellēnisma un romiešu laikos.

Šumeru valoda. Šumeru valoda ir mirusi jau apmēram četrus tūkstošus gadu. Tajā runāja senā šumeru tauta, kas tagadējās Irākas dienvidos izveidoja vienu no pasaulē senākajām civilizācijām. Tā ir arī viena no vissenākajām dokumentētajām valodām cilvēces vēsturē. Šumeru valoda tiek uzskatīta par izolātu – tā nav radniecīga nevienai citai zināmajai valodai un tai nav zināmu pēcnācēju. Šī izolētība padara tulkošanu no šumeru valodas īpaši sarežģītu.
Lai gan šumeru valoda kā sarunvaloda izzuda jau ļoti sen, tā turpināja dzīvot kā rakstu valoda. Senie babilonieši to izmantoja zinātniskos, reliģiskos un rituālos tekstos – līdzīgi kā vēlāk Romas katoļu baznīca liturģijā saglabāja latīņu valodu.

Šumeru rakstība. Ķīlu rakstu šumeri izgudroja ap 3000.g.pmē. Urūkas periodā. Senākas plāksnītes bija tīri ekonomiska rakstura teksti, kuros bija tikai skaitļi, fakti, rēķini, ievākto miežu un dateļu daudzums, piešķirtās zemes platības. Ar laiku rakstības izmantošana paplašinājās, teksti vairs nebija vienkārši tikai inventāra saraksts vai izsniegto/samaksāto kredītu apliecinājums. Ķīļraksts tika izmantots, lai radītu matemātiskus, astronomiskus, reliģisku un literārus tekstus, kā arī ziņojumu rakstīšanā, kas nozīmē, ka radās arī pasta piegādes.

Šumeru literatūra. Šumeri ir atstājuši pasaulē senākos literāros darbus: tie ir mīti par dieviem, kosmogoniju un varoņiem, taču pats izcilākais literārais darbs noteikti ir Eposs par Gilgamešu.

Šumeru zinātne. Šumeru astronomi bija vieni no pirmajiem, kuri zīmēja zvaigžņu kartes, sagrupējot zvaigznes zvaigznāju kopās. Šumeru astronomi zināja par piecām planētām, kuras var saskatīt ar neapbruņotu aci.
Šumeri sāka mērīt telpu un laiku, par pamatu ņemot skaitli 60.

Tirdzniecības sakari. Izrakumi Mohendžodarā, Hārapā un citās vietās Indas ielejā pierāda, ka sirmā senatnē starp šumeru valstīm un augsti attīstītās Indas ielejas pilsētām pastāvējuši intensīvi tirdzniecības sakari. Arheologi atraduši šumeru pilsētās Indas ielejas amatnieku darinātos spiedogus un akmens vāzes. Tāpēc daži pētnieki izteikuši pat hipotēzi, ka tirgotāji no Mohendžodaras un Hārapas dzīvojuši Ūrā (Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”). Ūras slavenais pētnieks L.Vūlijs, veicot izrakumus šajā senajā šumeru pilsētā, atklāja no dedzinātiem ķieģeļiem celtu ēku grupu, kas pēc Džona Māršala sacītā, "ir vienīgās [Mezopotāmijā-?] zināmās celtnes, kas līdzinās Mohendžodaras paraugiem un atbilst vēlajā pilsētas apdzīvotības periodā nevīžīgi celtajām mājām." Ūras ķieģeļu ēkas Vūlijs datējis ar III dinastijas laiku (2278.-2170.g.pmē.).
XX gadsimta 60.gados zinātniekiem izdevās atklāt „pārkraušanas punktu” tirdzniecības trasē Divupe-Indostāna. Tā bija Bahreinas sala Persijas jūras līcī. Uz šīs salas pastāvējusi kultūra, kura apvienojusi šumeru un Indas ielejas kultūras iezīmes.
Kādās Ūras kapenēs arheologi uzgāja tupoša pērtiķa statueti, kas bija līdzīga Mohendžodaras drupās izraktajām pērtiķu figūrām. Šīs pērtiķu figūriņas, iespējams, var uzskatīt par prototipu Hanumānam, seno indiešu eposā Rāmajana daudzinātajam dievišķā Rāmas palīgam. Indiešu arheologs S.K.Dikšits rakstīja: „Tā kā senajā civilizētajā pasaulē pērtiķis pazīstams kā tipisks Indijas dzīvnieks un tā kā to diez vai būt sākuši attēlot skulptūrā, ja tas nebūtu bijis svēts dzīvnieks, tad var domāt, ka Rietumāzijas zemes jau bronzas laikmetā aizguva no Indijas dažas reliģiskas idejas.” Tomēr statuete visdrīzāk varēja piederēt kādam protindiešu tirgotājam, kas bija apmeties Divupē, jo, kā uzskata Dikšits, "rietumzemju tirgoņi, šķiet, nesvārstīdamies atzina par likumīgu darījumu, kas noslēgts svēto dievību aizbildniecībā."
Uz trim Mohendžodaras drupās uzietajiem zīmogiem attēlots vīrietis, kas cīnās ar diviem tīģeriem, bet uz viena zīmoga ar tīģeriem cīnās sieviete, kas, domājams, atveido Lielo dievieti māti. Attēlojums tematiski ļoti līdzīgs šumeru eposa varonim Gilgamešam, kura varoņdarbu uzskaitījumā ietilpst arī cīņa ar plēsīgiem dzīvniekiem - vilkiem un lauvām.

Saites.
Šumeri.