Vitmaņa-Karija tīkls
- Detaļas
- 1 skatījumi
1952.gadā vācu izcelsmes ārsts Manfrēds Karijs, aprakstot vēža pacientu gultām raksturīgo ģeopatogēno starojumu, publicēja ziņas par šo tīklu.
Ta mums zināmās uguns āderes citviet pasaulē tika pie nosaukuma "Karija tīkls." Patiesībā starojuma atklājēja lauri pienākas Zigfrīdam Vitmanim, kurš atklāja so tīklu jau 1950.gadā. Tāpēc mēdz lietot arī apzīmējumu "Vitmaņa-Karija tīkls."
Gluži tāpat kā Hartmaņa tīklam, arī šim tīklam ir režģa forma, taču attālums starp līnijam ir lielāks - tas ir 3-6 m.
Karija tīklu reizēm sauc arī par diagonālo tīklu, jo tas iekārtojies pa diagonāli virs globālā jeb Hartmaņa tīkla. Līniju platums ir apmēram 0,8-1,3 m. Tā intensitāte, gluzi tāpat kā Hartmaņa tīklā, ir atšķirīga - pēc stipras āderes ir vājāka, savukārt atkal pēc tās - atkal stiprāka. Taču šo starojuma veidu atipri ietekmē Saules un Mēness aktivitāte.
Tiek uzskatīts, ka uguns āderēm ir kosmiskā starojuma izcelsme. Karija tīkls ir arī augstu kalnos (tur nav Hartmaņa tīkla).
Ne bez pamata šo tīklu sauc par vēža tīklu. No pieredzes zināms, ka uguns āderu kombinācija ar citiem starojuma veidiem ir biežāk manītā vēža slimnieku gultas vietās.
