Zelta laikmets
Mitoloģisks laika posms cilvēces vēsturē, kad cilvēki vadījuši dzīvi labklājīgi un bezrūpīgi.
Uz Zemes bijis daudz siltāks klimats. Ūdens aizņēmis lielāko daļu planētas virsmas. Piekrastē bijušas daudzas siltas un seklas lagūnas. Debesīs pastāvīgi atradies liels spīdeklis - olas formas. To sauca par "kosmisko olu," nakts sauli." Pateicoties tam, uz Zemes nebija ne gadalaiku, ne nakts. Augu valsts bija bagāta un krāšņa. Viegli varēja iztikt no tās augļiem. Nebija asiņainu konfliktu, pat plēsoņas pārtikuši tikai no kritušiem dzīvniekiem.
Cilvēku sabiedrība bijusi matrimonāla. Tāva lomai nebija nozīmes, jo nebija pieprasīts spēks un agresivitāte. It kā neesot biis nāves.
Šis mītiskais periodes esot beidzies līdz ar mazākās Saules (ja bija divu sauļu sistēma) bojāeju: "no augstākām debesīm uz zemākām." Līdz ar to radās gan nakts, gan gadalaiki.
Saskaņā ar Korānu cilvēces Zelta laikmets beidzies līdz ar pirmo cilvēku izraidīšanu no Paradīzes, kur leģendārie Ādams un Ieva neesot zinājuši, kas ir bads, aukstums un kailums.
