Zilvārnveidīgo kārta
Zaļā vārna. Coracias garrulus.
Sistemātka. Nepieder zvirbuļveidīgo kārtai, kā citas vārnas bet gan zilvārnveidīgo putnu kārtai. Dēvēta par "Latvijas papagaili" vai par "Kurzemes papagaili." Visticamāk nosaukta par vārnu savas vienkāršās un rupji skanošās balss dēļ.Līdz XIX gs. beigām tika dēvēta par "zilo" nevis "zaļo" vārnu, jo cilvēka acij tās izskatās zilas. Nav īsti zināms,kāpēc vēlāk notika tāda nosaukuma maiņa.
Eiropā bija sastopamas pietiekami lielā skaitā līdz par XX gs. vidum. Tagad retas un ārkārtīgi apdraudētas Latvijā, Polijā, Lietuvā un Baltkrievijā, Igaunijā pavisam izzudušas pirms dažiem gadiem.
Latvijā zaļā vārna kļuvusi par ārkārtīgi retu, gluži vai mītisku putnu. Dažās pēdējās desmitgadēs zaļo vārnu skaits Latvijā samazinājies no vairākiem tūkstošiem putnu līdz 20-25 pāriem. Galvenokārt tie tagad mitinās garkalnes mežos, kas ir Natura 2000 teritorija.
Spēcīgs putns. To auguma var salīdzināt ar kovārni. Tās ķermeņa garums ir 29-32 cm, spārnu platums 52-58 cm.
Zaļās vārnas ziemo Āfrikā divos nošķirtos rajonos: no Senegālas līdz Kamerūnai un no Etiopijas līdz Kongo un Dienvidāfrikai, kā arī Āzijā, veicot garu migrācijas ceļu cauri Indijai.
Zaļās vārnas ligzdo koku dobumos, ko pašas nespēj izkalt, tādēļ paļaujas uz melno un zaļo dzilnu lietotajām ligzdām.
Pārtiek gandrīz vienīgi no lielajiem kukaiņiem ko satver uz zemes vai noķer lidojumā.
Uz zemes tās ir neveiklas un nemēdz pārvietoties vairāk par dažiem metriem.
Zaļās vārnas ir savannas putni, kam nepieciešama sausa un atklāta ainava ar savrupiem kokiem vai koku puduriem.
Zaļajām vārnām ir ierobežota spēja pielāgoties jauniem un strauji mainīgiem vides apstākļiem, tāpēc tās droši var dēvēt par konservatīvām - tās ilgstošā laikā labi piemērojas dzīvei noteiktos apstākļos un paliek uzticīgas savam dzīvesveidam.
Saites.
Putnu klase.
