Analīzes apstiprina: pasaulē senākās dzelzs senlietas darinātas no meteorītu metāla

Starptautiska zinātnieku komanda, izmantojot jaunākās atomu un daļiņu fizikas tehnoloģiju analītiskās metodes, apstiprinājusi, ka pasaulē senākie līdz šim zināmie dzelzs priekšmeti - deviņi kreļļu posmi no piecus tūkstošus gadu veciem apbedījumiem Ēģiptē - patiešām ir darināti no meteorīta dzelzs. Raksts par pētījuma rezultātiem 2013.gada 20.augustā publicēts izdevuma Journal of Archaeological Science tīmekļa versijā.

Pirmie, kas otrās tūkstošgades pirms mūsu ēras vidū mērķtiecīgi un ar labiem tehnoloģiskiem rezultātiem no dzelzs rūdas sāka iegūt metālu, bija mūsdienu Turcijas, Sīrijas un Ziemeļirākas teritorijā tolaik dzīvojošie heti. No viņiem šo prasmi pārņēma citas Tuvo Austrumu tautas un palēnām arī tālāku zemju iedzīvotāji. Līdz Latvijai, piemēram, pirmie dzelzs priekšmeti šaurasmens ķīļveida cirvju veidolā nonāca tikai VI-V gs.pmē. - apmēram tajā pašā laikā dzelzi no rūdas sāka iegūt un no tās izgatavot dažādus priekšmetus arī Ēģiptē un Ķīnā.

Tomēr, dzelzs apstrāde iesākās jau sen pirms hetiem - Tuvo Austrumu un Priekšāzijas arheoloģijas pieminekļos ir atrasti vairāki dzelzs artefakti, kas datēti ar II un III tūkstošgadi pirms mūsu ēras. Daļa no šiem objektiem, īpaši dzelzs kušņi, varētu būt radušies nejauši - kā vara kausēšanas blakusprodukti, daļa ir gatavoti no meteorītu dzelzs, bet atlikušie, kā, piemēram, sākotnēji, 1930.g. ar VI tūkstošgadi pmē. datētais Sāmarras (Irāka) dzelzs objekts, nereti skaidrojami ar jaunāku - šajā gadījumā islāma perioda - priekšmetu nonākšanu senākos slāņos. Vēl atsevišķos gadījumos stipri sarūsējušu dzelzs priekšmetu var sajaukt ar tādiem minerāliem kā magnetīts, kura mikroskopiskā struktūra un fizikālās īpašības (magnētisms) ir visai līdzīga meteorītu dzelzij. Mūsdienās, izmantojot mikroķīmiskās un metalogrāfiskās izpētes metodes, šos materiālus ir viegli atšķirt, taču, tā kā tās ir invazīvas, tad to pielietošana visbiežāk nav iespējama bez būtisku bojājumu nodarīšanas priekšmetam. Līdz ar to, ņemot vērā šādu artefaktu retumu un to saglabāšanas nozīmi, tāda veida analīzes tiem netiek veiktas. Rezultātā par daudzu senāko dzelzs priekšmetu, tai skaitā deviņiem kreļļu posmiem no pirmsdinastiju laikmeta kapulauka Gercā, Lejasēģiptē, izcelsmi joprojām saglabājas neskaidrības.

Skatīt Senās Ēģiptes pieminekļi lielākā kartē

Gercas krelles, kuras uzskata par vissenākajiem šobrīd zināmajiem dzelzs priekšmetiem pasaulē, 1911.gadā atrada Flindera Pitrija Britu Arheoloģijas skolas veiktajos izrakumos. Pavisam, strādājot G.A.Veinraita un J.P.Bušē-Foksa vadībā, pie Gercas ciemata atrastajā kapulaukā izpētīja 301 apbedījumu, kurus pēc keramikas un citiem atradumiem datēja ar pirmsdinanstiju periodu (3400.-3100.g.pmē.).

Kreļļu dzelzs posmus atrada divos netraucētos apbedījumos - 7 no tiem bija kapā nr.67. Trīs posmi atradās krellēs, kas bija apliktas mirušā viduklim, bet četri bija iekļauti no dažādiem minerāliem un metāliem izgatavotā kaklarotā - līdzās dzelzs posmiem tur bija arī zelta, lazurīta, korneliāna un ahāta krelles. Vēl bez krellēm 67.kapā atrada kaļķakmens vāles galvu, vara harpūnu, nelielu ziloņkaula trauku, akmens paliktni zivs formā, ziloņkaula karoti, krama asmeni, divus akmens un divpadsmit māla traukus.

Vienu no 67.kapā atrastajām krellēm 1920.gados izpētīja un konstatēja, ka tās sastāvā ir apmēram 7,5% niķeļa. Citā, no tā paša kapa nākušā krellē, ko pētīja vēlāk, niķeli neatrada. 1980.gados, izmantojot par elektronu mikrozondēšanu sauktu tehnoloģiju, izdarīja atkārtotas analīzes, kurās atklājās pilnībā oksidējusies, apm. 0,2% niķeli saturoša struktūra ar smilšu graudiņu ieslēgumiem. Kā šodien uzskata, šajos pētījumos tika analizēta sekundārā korozija nevis pats krelles metāla ķermenis.

Divas atlikušās Gercas krelles atrada 133.kapā. Tās bija novietotas pie mirušā rokām, taču to sākotnējo kontekstu nevarēja noteikt. Šajā kapā bija visvairāk kreļļu posmu, izgatavoti no visdažādākajiem materiāliem: lazurīta, obsidiāna, zelta, korneliāna, kalcīta, halcedona, steatīta, fajansa, granāta un serpentīna. Arī pārējās, 133.kapā atrastās apbedījuma piedevas bija ļoti neviendabīgas. Tur atradās porfīra bļoda, miniatūrs rozā kaļķakmens trauks, putna formas paliktnis (paredzēts kosmētikas novietošanai?), ziloņkaula karote un ķemme, krama atšķila, gliemežvāki, šakāļa ilkņi, 16 atsevišķi korneliāna akmeņi, zaļā jašma un kvarcs, sarkano sveķu gabals un deviņi māla trauki.

Izrakumu pārskatā rakstot par šiem apbedījumiem, Veinraits un Bušē-Fokss īpaši uzsvēra to labo saglabāšanās stāvokli un to, ka tie nav izlaupīti. 67.kapā mirušais tika atrasts sākotnēji novietotā stāvoklī, salīdzinoši labi saglabājies. 133.kapā kauli bija daļēji iznīkuši, taču bija neskarts 2 collas biezais dubļu slānis, ar ko apbedīšanas procesā bija pārklāts mirušā ķermenis un kapa inventārs. Šie apstākļi, kā arī augstais apbedīto personu sociālais statuss par ko liecina visā kapulaukā bagātākais kapa inventārs ar daudziem eksotiskiem priekšmetiem un materiāliem, apstiprina uzskatu, ka metāla priekšmetiem sākotnēji bijusi rotaslietu, maiņas līdzekļa, statusa demonstrācijas un reliģiska nozīme, to praktiskajām funkcijām un fizikālajām īpašībām (cietība, elastība) uzmanību pievēršot tikai vēlāk.

Meteorītu dzelzs augsto vērtību ēģiptiešu un citu seno cilvēku acīs neapšaubāmi radīja tās izcelsmes vieta - debesis. Tas, kas nokritis no debesīm, tika uzskatīts par dievu dāvanu, kas piemērota valdniekiem un augstmaņiem. Ptolemajs raksta, ka ēģiptieši domājuši, ka no meteorītu dzelzs izgatavoti priekšmeti bez Gercas kapulauka Ēģiptē vēl atrasti valdnieka Mentuhotepa II (2055.–2004.g.pmē.) sievas kapā Deirelbaharā un Tutanhamona (1332.–1323.g.pmē.) apbedījumā Ķēniņu ielejā, kas atrodas seno Tēbu rietumu krastā.

Tā kā abi kapi ir pārliecinoši datēti ar Senās Ēģiptes vēstures Nakadas perioda IIC līdz IIIA posmu (3400.-3100.g.pmē.), tad Gercas kreļļu posmi dzelzs kausēšanas sākumu apsteidz par aptuveni 2000 gadiem, bet par citiem senākajiem, no dzelzs meteorītiem izgatavotiem priekšmetiem ir vismaz 500 gadu vecāki. Tomēr daži zinātnisku publikāciju autori, ņemot vērā augstāk minēto, XX gs. 80.gadu beigās izdarīto analīžu rezultātus, bija izteikuši šaubas par kreļļu dzelzs meteorītisko izcelsmi vai pat vispār pieļāvuši, ka tās varētu būt izgatavotas no kāda cita, dzelzij līdzīga minerāla.

Lai noskaidrotu no kāda materiāla kreļļu posmi patiesībā izgatavoti, britu zinātnieki no Londonas Universitātes koledžas (LUK), sadarbībā ar ungāru cietvielu fiziķiem un dažu citu valstu pētniekiem nolēma ar jaunākajām mūsdienu analītiskās fizikas un ķīmijas metodēm izpētīt 3 Gercas kreļļu posmus, kas kopš 1920.gadiem glabājas LUK Pitrija Eģiptoloģijas muzejā Londonā.

Krelles aizveda uz Ungāriju, kur tās izpētīja ar tādām priekšmetu saudzējošām mūsdienīgām tehnoloģijām kā ierosinātās gamma staru aktivācijas analīze, neitronu radiogrāfija un protonu ierosinātās rentgenstaru emisijas spektroskopija. Rezultāti apstiprināja pieņēmumu, ka Gercas kreļļu dzelzs posmi ir izgatavoti no meteorītu metāla. Par to liecināja sastāva proporcijas - lielāko daļu sastādīja dzelzs, kobalts un niķelis, pēdējam sasniedzot 5-6% no masas. Šāda niķeļa proporcija ir raksturīga biežāk izplatītajiem dzelzs meteorītiem. Taču vispārliecinošākā liecība bija germānijs - krellēs to konstatēja apjomā, kas atbilst aptuveni 50% no meteorītos sastopamās koncentrācijas un tas ir daudz vairāk nekā no rūdas iegūtā dzelzī. Autori norāda, ka viņiem neizdevās atrast literatūru par germānija un dzelzs ilgtermiņa reakcijām, taču pieļauj, ka daļa no sākotnējā germānija varētu būt zudusi meteora dzelzs apstrādes gaitā.

Tomēr, kā paši pētnieki atzīst, pārsteidzošākais atklājums, ko ļāva izdarīt tiesi neitronu radiogrāfija, bija veids, kādā krelles izgatavotas un darba kvalitāte. Neskatoties uz kreļļu dzelzs posmu pilnīgu koroziju, kas iepriekš neļāva noteikt, vai tie ir izgatavoti materiālā izurbjot caurumus kā tajā pašā virtenē esošajās akmens krellēs jeb satinot no loksnes kā zelta posmos, šī tehnoloģija beidzot ļāva ieraudzīt, ka metāls bija nevis caururbts, bet ticis kalts un pēc tam sarullēts. Līdzīgā veidā no salīdzinoši mīkstā zelta un vara krelles tikušas izgatavotas arī senāk (sākot pat no IX tūkstošgades neolītiskajā Anatolijā), taču meteorītu dzelzs ir krietni cietāks materiāls (galvenokārt dēļ niķeļa sastāva) un tā apstrādāšanai neapšaubāmi vajadzīgas noteiktas prasmes un iemaņas, kas, pēc aplūkojamā pētījuma autoru viedokļa, ietvēra karsēšanu un atlaidināšanu. Darbs bija jāveic tā, lai plānās, lielgraudainos meteorīta dzelzs kristālus saturošās un ar niķeli bagātās sloksnes, kas šo kreļļu izgatavošanai tikušas saplacinātas līdz mazāk nekā 1 mm biezumam, apstrādes laikā nesaplaisātu. Kreļļu kvalitāte liecina, ka IV tūkstošgades II pusē pirms mūsu ēras seno ēģiptiešu rotkaļi, lai arī nemācēja dzelzi iegūt no rūdas, jau samērā augstā līmenī bija apguvuši tās apstrādi. Līdz ar to, šobrīd varam droši uzskatīt, ka pasaulē senākie zināmie dzelzs priekšmeti patiešām nāk no Gercas kapulauka Lejasēģiptē.

Augšējā attēlā: Trīs izpētītie kreļļu posmi no Gercas kapulauka 67.kapa inventāra. Publicitātes foto.

Avoti un literatūra:
sciencedirect.com
onlinelibrary.wiley.com
delfi.lv
telegraph.co.uk
news.nationalgeographic.com
catchpenny.org
archive.org

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.