Ķīmija, ķīmiķi
Tāpat kā alķīmijas, arī ķīmijas nosaukums cēlies no arābu vārda Al kimia - "Kemas zemes māksla."
Dabaszinātne, kas pēta vielas un to savstarpējās reakcjas.
Vēsture. Džainismā, kas ir viena no senākajām pasaules reliģijām, ir "Purvagata" – krājums, kurā sakopotas visas iespējamās zinātniskā un pamācošā satura grāmatas. Viena no grāmatām ar nosaukumu Utpada-Purva – tajā apskatītas dažādu vielu rašanās un sabrukšanas īpatnības.
Novērojot vielas stāvokļa mainīšanos, Dēmokrits (470.-370.g.pmē.,), Epikūrs (342.vai 341.-270.g.pmē.) un romiešu filozofs Lukrēcijs Kārs (~99.-55.g.pmē.) radīja atomisko mācību).
Līdz ar viduslaiku sākumu zinātnisko domu Eiropā sāka slāpēt reliģiskās dogmas, tādēļ pētniecība pārvietojās uz austreņiem. Arābu alķīmiķi Džabīru ibn Haijanu (721.-815.g.) Eiropā sāka dēvēt par "ķīmijas tēvu."
XVII gadsimtā ķīmija sāka atteikties no savām alķīmiskajām saknēm. Sākotnējie dabaszinātnieki (Roberts Boils, Īzaks Ņūtons u.c.) nicīgi rakstīja par alķīmiju, lai gan īstenībā slepeni ar to nodarbojās.
Angļu fiziķis un ķīmiķis, viens no zinātniskās ķīmijas pamatlicējiem Roberts Boils grāmatā "Skeptiskais ķīmiķis" (1661.g.) pareizi formulējis ķīmijas zinātnes uzdevumus. 1662.gadā, pētot gāzu izplešanos, viņš atklājis vienu no gāzu pamatlikumiem - Boila-Mariota likumu, ieviesis ķīmijas elementa jēdzienu, saistot to ar matērijas atomāro uzbūvi, taču ierobežoto eksperimentālo iespēju dēļ nav varējis konkretizēt savus priekšstatus. R.Boils izveidojis kvalitatīvo ķīmisko analīzi, pirmais lietojis krāsu indikatorus.
Par mūsdienu "ķīmijas tēvu" uzskata franču ķīmiķi Antuānu Lorānu Lauvuazjē, kas pirmo reizi sistemātiski izmanto kvantitatīvus mērījumus. Lavuazjē daudz darba ieguldījis arī ķīmisko elementu un vielu klasificēšanā. Devis mūsdienu nosaukumus ūdeņradim un skābeklim.
1754.gadā skotu ķīmiķis Dž.Bleks atklāja ogļskābo gāzi.
1861.gadā A.Butļerovs izstrādājis organisko savienojumu struktūrteorijas principus, ieviesis jēdzienu un terminu "ķīmiskā struktūra," ar to apzīmējot atomu savstarpējo saistību saliktās molekulārajās un ķīmiskajās saitēs.
Ķīmijas nozares.
Elektroķīmija.
Ģeoķīmija.
Bioģeoķīmija.
Paleoģeoķīmija.
Organiskā ķīmija.
Stereoķīmija.
Ievērojami ķīmiķi.
Aleksandrs Borodins (1833.-1887.g.). Krievija, arī komponists.
Aleksandrs Butļerovs (1828.-1886.g.). Krievija.
Aleksejs Čičibabins (1871.-1945.g.). Krievija.
Bercēliuss (1802.g.). Zviedrija.
Džozefs Bleks (1728.-1799.g.). Skotija.
Herberts Čārlzs Brauns (1912.-2004.g.). Nobeļa prēmija 1979.g.
Hermanis Burhāve (1668.-1738.g.). Nīderlande.
Iļja Čerņajevs (1893.-1966.g.). Krievija.
K.V.Šēle (~1773.g.). Zviedrija, adsorbcijas atklājējs.
Karls Ādams Bišofs (1855.-1908.g.). Baltijas vācu ķīmiķis.
Karls Bošs (1874.-1940.g.). Vācija. N.
Karls Cīglers (1898.-1973.g.). Vācija, organiskais ķīmiķis.
Kazimežs Fajanss (1877.-1975.g.). Polija/ASV.
Maikls Faradejs (1791.-1867.g.). Anglija.
Marija Sklodovska-Kirī (1867.-1934.g.). Francija.
Pauls Valdens (1863.-1957.g.).
Roberts Boils (1627.-1691.g.). Anglija.
Valdemārs Fišers (1881.-1934.g.). Latvija.
Vilhelms Ostvalds. Vācija.
Vincs Čepinskis (1871.-1940.g.). Lietuva.
Žans Busengo (1802.-1887.g.). Francija.
Saites.
Fizika un fiziķi.
