Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Jānis Kaprālis. Redzēts, pētīts, nenoķerts

Aliens lv. saviem lasītājiem piedāvā iepazīties ar kādu pavisam interesantu notikumu. Visai nu jau tālajā 1982.gadā 6 latviešu ceļotāju grupa ģeologa Jāņa Kaprāļa vadībā zem VEF Sporta kluba karoga devās kalnu pārgājienā Tadžikijas Pamirā. Labi nomaskētā vietā Kāds izlaupīja viņu pārtikas krājumus, iespējams, ka tas bija Pats Sniega Cilvēks. Kā pierādījums palicis pēdas nospieduma foto un pārgājiena dalībnieku liecības. Sīkāk par šo notikumu pastāsta pats ceļotāju grupas vadītājs un viņa ceļabiedri izvilkumos no tā laika ceļojumu dienasgrāmatām.

"Neparastais gadījums par kuru stāstīšu, notika 1982.gadā, kad vadīju latviešu kalnu tūristu grupu. Mēs, seši pieredzējuši ceļotāji veicām ceturtās grūtības kalnu pārgājienu Centrālā Pamirā. Precīzi restaurēt pārgājienus varu, izmantojot personīgās un grupas ikdienā rakstītās dienasgrāmatas, kā arī izmantojot pārgājiena tehnisko atskaiti."

"Pārgājiens tika veikts laikā no 30.jūlija līdz 17.augustam pa šādu maršrutu: Rīga - Dušanbe - Vanča - Daļņij - Kašalajaka p. /2B 4330 m/ - Fedčenko led.- Šmidta p. /2B 4880 m/ - Abdukagora p. /2A 5079 m/ - Fedčenko led. - Nahodkas p. /2B 5800 m/ - Grumm-Gržimailo led. - Holodnij p. /1B 4600 m/ - Soblazniteļnij p. /1B 4650 m/ - Havrazdaras ez. - Kudara - Horoga - Dušanbe - Rīga /- Kudara - Oša - Maskava -Rīga/."
 



1.augusts. Mūsu grupa veica piecu dienu plānoto cilpveida maršrutu. Kamēr citi atpūtās uz ledāja, mēs ar Juri Škutu devāmies noglabāt pārtiku uz nelielu ieplaciņu, kura atradās Sarkanarmijas un Ģeogrāfijas biedrības ledāju sateces rajonā (absolūtais augstums ~3300 m virs jūras līmeņa). Šeit zaļoja mazs alpīnās pļavas gabaliņš iesprostots starp divu ledāju mēlēm un kailām raibkrāsainām kalnu klintīm.
Ieplaciņā bija ievēlies no klints atrauts milzīgs akmens bluķis. Tā pamatnē pie zemes bija izveidojušās dziļas spraugas. Rokasstiepiena garumā šeit noglabājām visu atnesto (6 kg pārtikas, plastmasas kanniņu ar benzīnu un dažas mazāk vajadzīgas personīgās mantas). Spraugu pamatīgi nomaskējām ar mazākiem akmeņiem un to atlūzām. Drošības labad savu teritoriju iezīmējam tā kā to dara dzīvnieki. Atceros, ka aiz lielā akmens bluķa ieplaciņas zemāko vietu aizpildīja plaša, sekla ūdens peļķe.
Paveikuši darāmo abi steidzamies pie savējiem, lai turpinātu pārgājienu.


5.augusts (plkst 19:00). Esam atkal ieradušies pie lielā akmens, kur maršrutā mums paredzēta nakšņošanas vieta. Sagaida negaidīts pārsteigums, jo pārtikas rezerve ir izlaupīta. Blakus akmenim lielā ūdens peļķe ir pazudusi, bet dažviet tās dibenu klāj ļoti plāna dūņainu dubļu kārtiņa, kurā vāji iezīmējās cilvēka liela izmēra kailu pēdu (>30 cm) nospiedumi. 

Vislabāk redzamajam nospiedumam dūņainajā grunts kārtiņā ar pirkstu apvilku ovālu un tā ārpusē mēroga noteikšanai iespiedu sava kalnu apava rievoto zoli (45.izmērs). Apava nospiedums izdevās ļoti vāji samanāms. Salīdzināšanai abus nospiedumus nofotografējam. Pēc vakariņām iestiprinājamies ar šoreiz neikdienišķo groka devu un likāmies uz auss. Sešvietīgā teltī droši un silti. Speciāli kalniem to šuvuši Ārija un Valdis Cīruļi. Telts darinātā no parašūta auduma; divkārša ar apt. 10 cm biezu gaisa starpslānīti, tāpēc - 10 līdz -20°C aukstumā ir pietiekami silts un var justies gluži kā mājās.

6.augusts. Naktī pēdu nospiedumi applūduši. Ūdens peļķes apmēri atgādina 1.augustā redzēto. Apsekojām savu zaļo laukumiņu. Veģetācija ne īpaši bagāta,augi sīki. Atpazīstam zeltsaknīti (Rosa Rodiola), kas Pamirā sastopama virs 3000 m v.j. Tās sakneņus izmanto medicīnā, bet neviens te nav rakņājies to meklēdams. Murkšķu un citu grauzēju raktas alas neredz, jo akmeņainajā un plānajā augsnē nav iespējas ierakties. Lācim šeit nav barības bāzes. Redzams, ka kalnos kāpējiem šī bijusi piemērota vieta īslaicīgai nakšņošanai. Atrodam savu divu litru plastmasas benzīna kannu ar noplēstu, nevis atskrūvētu korķi. Kādas motivācijas dēļ tā darīt? Kā parunā saka, ja spēks ir, prāta tad nevajag. Atrodam mūsu drēbes izmētātas, pārtikas kulīšu driskas un zivju konservu kārbu, ar "iecirstu naga“(?) caurumu.

Tālāk seko Jura Škuta - 5.augusta un Zigmāra Velmes - 6.augusta ieraksti grupas dienasgrāmatā.

5.augusts
Pēc divu stundu gājiena nokļuvām uz zaļas pļaviņas. Šeit arī rīkojāmies uz naktsguļu. Džons (Jānis) ar Juri aizgāja pēc pārtikas vienai atceļa dienai, kuru viņi dažas dienas iepriekš bija noslēpuši. Pēkšņi atskan sauciens: "Visi mudīgi šurp!" Lai gan bijām galīgi noguruši, tomēr ejam. Mums tiek demonstrēts pēdas nospiedums, kuru visi vienprātīgi atzīst par cilvēka kājas nospiedumu. Tomēr mēs nevarējām pieļaut domu, ka kāds visai nesen būtu varējis šeit staigāt un vēl ar basām kājām, pie kam arī nospiedums bija ļoti iespaidīga izmēra. Beidzot vienojāmies, ka tas ir sniega cilvēka pēdas nospiedums. Cerams, ka izdosies arī fotouzņēmums. Tālāk sagaidīja vēl viens pārsteigums. No mūsu noslēptās pārtikas nebija palicis pāri nekas, pat benzīna kanna atvērta un tukša. Neskartas palikušas tikai Marģera bikses un cigaretes "Kosmoss," acīmredzot ne visai augstas kvalitātes. Tā mūsu pārtiku, apmēram sešus kilogramus, bija notiesājis ja nu ne gluži sniega cilvēks, tad lācis noteikti. Pārrunājuši vēl līdzīgus gadījumus, liekamies gulēt.
                                                                                                                                                                                           Zigmārs Velme



Piektdiena, 6.augusts (Juris Škuts)
Gulēšana ir laba, lāči arī mūs neapciemo, vienīgi Zigis mēnesnīcā izlien paspokoties, bet neviens nenobīstas.
Ceļamies agri, laikam ap 6.40. Ēdam un pošamies varen ilgi, jo pa starpu vēl jāsavāc zelta sakne. Mēs ar Džoni aizejam aplūkotmomentā nekā jauna nav. Sākam meklēt tālāk. Kaut ko atrodam tikai pēc tam, kad es, pakāpies pa lielo akmeni, apmēram atšifrēju  vakardienas "pēdas" stāvokli, bet izrādās, ka pa nakti "pēda" jau ir ūdenī. Lūkojam vēl atrast kādas lāča darbības pēdas. Pirmajā uzrakstu uz tā:

      "Ложь,
       =хххххх= (умный?)
       В гору не пойдёт.
       Но ты пошел
       Значит,
       Не поверил.
"
                                                Шахран
Atradums izrādījās (mūsu konservu bundža, tieši zem kājām, neatvērta, ar varenu lāča naga caurumu. Tad mēs atrodam, ka visa apkārtne ir pilna ar tādām bundžām, netrūkst arī saplosītu plastmasas trauku. Tātad šeit tiek regulāri "piebarots" lācis. Es nevaru iedomāties, kādu caureju zvēriņš dabū, kad viņam tiek "zabroska" vairākām dienām, spirtu ieskaitot."

Tālāk atkal nobeigumā Jānis Kaprālis:

17.augustā veiksmīgi pabeidzām pārgājienu. Gada noslēguma ballē katrs no mums saņēma Latvijas PSR Kalnu tūrisma čempionātā nopelnītās sudraba medaļas. Pārgājienu mēs izgājām pa Latvijas kalnu sportistiem mazpazīstamu un daļēji nepazīstamu apvidu.

Tehniskā atskaitē 5.augusta aprakstā izlaupītās pārtikas gadījumu kā nebūtisku nepieminēju. Pārgājiena novērtējuma nodaļā, analizējot pieļautās kļūdas vienā teikumā paskaidroju, ka labi nomaskēto pārtiku izpostīja lācis. Paši esam vainīgi, jo vajadzēja pamanīt, ka apkārtnē mētājās lāča(?) iztukšotās konservu kārbas.

Stāstam vajadzētu pielikt punktu, ja vien būtu droša pārliecība, ka postījuma vaininieks patiešām bija lācis. Vai lāča ķepa būtu pietiekoši gara, lai piekļūtu dziļi noslēptai mantai un plastmasas degvielas kannai noplēsts skrūvējamais korķis. Kāpēc vajadzēja testēt benzīnu?

Toreiz speciālisti, aplūkojuši mūsu melnbalto pēdas fotogrāfiju, vēl šaubījās. Šodien Latvijas lāču eksperts Jānis Ozoliņš noliedza lāci. 80.-os gados padomju presē pakāpeniski parādījās informācija par Himalajos novēroto sniega cilvēku jeb jetiju. Drīz ziņoja, ka līdzīgas būtnes redzētas citās zemeslodes vietās, arī PSRS teritorijās visdažādākos reģionos. Likās, ka tuvākajos gados kāds veiksminieks beidzot notvers šo mistisko būtni, jo tās medībās iesaistījās daudzu valstu ekspedīcijas.

Nedaudz vēlāk man piedāvāja piedalīties Latvijā organizētā ekspedīcijā "Pēc Sniega cilvēka." Gatavošanās norisinājās paslepeni, klusi noslēgta izraudzīto dalībnieku lokā. Mūsu šefs ar plašiem sakariem un ietekmi "vajadzīgās sfērās" sastādīja plānoto izdevumu tāmi. Rūpīgi plānotais pasākums ar daudziem tūkstošiem rubļu izdevumu tāmē finansiālu atbalstu neguva. Žēl gan, tāpēc stāstam otrā nodaļa izpalika.

Pirmais Latvijā faktu apkopojumu par tā saucamo Sniega cilvēku uzsāka mūsu pārgājiena dalībnieks Marģeris Priede. V.Lāča Valsts bibliotēkā viņš no publikācijām presē savāca bagātīgu materiālu klāstu, visu, kas toreiz bija publiski pieejams un savākto apkopoja biezā grāmatā. Tā palika nepublicēta un pazuda kopā ar mūžībā aizgājušo autoru.
Mīklainās pēdas foto pievienojam lasītajam.

                                                                                                                                                                                       Jānis Kaprālis

Aliens.lv komentārs. Noklausoties šo, bez šaubām, interesanto stāstu, mums tomēr radās jautājums - kāpēc ir tikai vienas pēdas fotogrāfija, jo vajadzētu taču būt pēdu virtenei. Tāpat ceļotājiem droši vien būtu interesanti no kurienes nācis un uz kurieni devies neparastais "nakts viesis."

Uz to Jānis paskaidro, ka pēdas bijušas redzamas tikai nelielā platībā - tur, kur ūdens ietekmē bija veidojusies neliela dubļu kārtiņa. Dubļos tās bijušas vairākas, bet fotografēt izvēlējušies labāko no tām - pārējās bijušas vājāk un nepilnīgāk redzamas. Blakus Jānis mērogam bija iekāpis ar savu 45.izmēra zābaku (šis rievainais nospiedums redzams fotografijā blakus Sniega cilvēka pēdai) un arī tā nospiedusies ne pārāk precīzi, taču otro reizi kāpt būtu vēl sliktāk. Ārpus nelielās dubļainās teritorijas bija akmeņaina smilts ar sausu zāli, kurā pēdas nebija redzamas un izsekojamas.

Vaicāts par izjokošanas iespēju, Jānis ir visai noraidošs. Ja pat viņu komandas biedru vidū būtu gadījies tāds jokupēteris, kas jau iepriekš pagatavojis pēdas maketu, ar ko veikt nospiedumu, tad visai droši viņš vēlāk atzītos un pilnīgi droši - viņš neizpostītu pats savas komandas atstātos krājumus. Tuvākie cilvēki bijuši sastopami vairāku kilometru attalumā - tur bijusi kāda sezonāla ģeologu nometne, tā ka tīri teorētiski ļaunie jokdari varētu atnākt no turienes. Pastāvīgu vietējo iedzīvotāju tur nav, un pat gani tur neieklīst, jo ganāmpulkiem tur nav ko ēst.

Interesanti, ka ziņojumi par milzīgu hominīdu pēdām, visai bieži nākuši atklātībā XX gs. otrajā pusē un beigās, taču par tiem nemaz vairs nedzird tagad. Mazais Zaļais domā, ka lielpēdaiņi staigā un nopēdo tāpat kā agrāk - tur nekas nav mainījies. Drīzāk mainījusies ir pasaule, jo tai vairāk tagad rūp citas lietas.