Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Eiropa

Vilnis Strods. Lieldienas Krimā

Ir Lieldienas. Pāris brīvu dienu. Kopsanāksmē tiek nolemts laisties uz Krimu. Tam par iemeslu ir vairākas sakritības: kā viena no galvenām – mūsu Air Baltic uz Simferopoli atklāj tiešo satiksmi. Tam par godu esam pirmā reisa pasažieru sarakstos, un lidojums ir smieklīgi īss. Ukraiņu robežsargi jokus nesaprot, rūpīgi lasa mūsu aizpildītās tūrisma kartes un lūdz precizēt tās. Kad izvelkamies no lidostas ir jau tumsa. Ne auksts, ne karsts – vienkārši maigs Krimas klimats mūsu latviešu aukstajās Lieldienās.

Lasīt tālāk ...

Agnese Reķe. Mistikas un dabas varenības zeme no fantāziju grāmatas: Islande

Tas, ar ko Islandei izdodas savaldzināt ceļotājus, ir nevaldāmā un skarbā daba. Šī ir zeme, kurai līdzīgas nav.

Turklāt krāšņās dabas ainavas nav vienīgais, ar ko Islande atšķiras no vairuma citu valstu. Kas vēl? Nu, piemēram, islandiešiem nav uzvārdu.

Arī ģeogrāfiskais novietojums šai valstij ir neparasts. Politiski Islande pieder pie Eiropas, bet ģeoloģiski – ne pie viena kontinenta. Starp citu, Islande par iespaidīgo dabu var pateikties tieši savam īpašajam novietojumam – tā atrodas uz Vidusatlantijas grēdas, robežas starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektoniskajām plātnēm (lūzuma vietu, starp citu, ir iespējams apskatīt paša acīm), kā rezultātā salā ir ļoti izteikta vulkāniskā aktivitāte.

Islandi mēdz dēvēt par Uguns un ledus zemi, un ne velti – uz salīdzinoši mazās salas ir ap 30 darbīgiem vulkāniem un ledāji, kuru apjoms pārsniedz visus Alpu ledājus kopā ņemtus.

Lasīt tālāk ...

Vilnis Strods. Bez lietus pa Austrumprūsiju

Kaļiņingrad – eto gorod dožģei, bļaģei i voinskij častei.
(Netulkojama padomju armijas folklora. Vispār jau tulkojama, taču kaut kā negribas.)

***

Laikam jau gan Godājamajam Lasītājam tas nebūs nekāds jaunums, bet pasaule ir pilna ar dīvainiem ļaudīm. Ko tik tie nepasāk – kāp kalnos, nirst dziļvagās, lec ar gumijām tā, ka pašiem bikses pilnas, un ņemiet vērā – es te uzskaitīju tikai dažus no pašiem nekaitīgākajiem.

Tad, lūk, pie šīs pašas šlakas pieder cilvēki, kas bojā dārgas automašīnas. Nekas sevišķs? Nu nesakiet vis – tie nav cilvēki, kas ar sarūsējušu naglu tumsiņā ievelk trīsburtu kombinācijas ne īpaši labi ieraudzītā kaimiņa limuzīna sānos, bet tās ir viņu pašu mašīnas! Kādēļ viņi to dara? Nu to es Jums tā īsti nevaru atbildēt, taču nu varu diezgan labi pastāstīt tieši kā viņi to dara.

Šie cilvēki daudz un grūši strādā, visādi kombinē, dažs pat kaut ko nospekulē (atcerieties, padomju filmā „Garāža” viens pat apgalvoja, ka tās, tiesa gan – garāžas, dēļ „dzimteni pārdevis!”), lai rezultātā iegādātos traktoru. Varbūt slēptais baura gēns kopumā mierīgā latvieša ģenētiskajā ķēdē aktivizējas vai kā, taču tie nopērk jaudīgu un lielu mašīnu, kas pēc savas vilktspējas patiesi samērojama ar nelielu traktoru. Un viņi to sauc par džīpu...

Un lūk, šādu cilvēku pulciņš nolēmis vilkt uz Kaļiņingradas apgabalu un ar tiem mani kopā savedis Liktenis. Kādā no šiem traktoriem-džīpiem ir atradusies vieta arī man, jo iepriekšējie kandidāti pārdomājuši. Mani ekipāžas biedri Kristīne un Artūrs ir gadījušies tik taktiski, ka manu acīmredzamo „uzastnieka” statusu mīkstina, piešķirot godpilno „otrā stūrmaņa” posteni. Nu tas ir apmēram tāpat kā „Latvijas aizsardzības ministram,” jo armijas jau nemaz nav un pienākumu nekādu, taču gods liels un ārzemju komandējumi!

Lasīt tālāk ...