Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Agnese Reķe. Mistikas un dabas varenības zeme no fantāziju grāmatas: Islande

Tas, ar ko Islandei izdodas savaldzināt ceļotājus, ir nevaldāmā un skarbā daba. Šī ir zeme, kurai līdzīgas nav.

Turklāt krāšņās dabas ainavas nav vienīgais, ar ko Islande atšķiras no vairuma citu valstu. Kas vēl? Nu, piemēram, islandiešiem nav uzvārdu.

Arī ģeogrāfiskais novietojums šai valstij ir neparasts. Politiski Islande pieder pie Eiropas, bet ģeoloģiski – ne pie viena kontinenta. Starp citu, Islande par iespaidīgo dabu var pateikties tieši savam īpašajam novietojumam – tā atrodas uz Vidusatlantijas grēdas, robežas starp Ziemeļamerikas un Eirāzijas tektoniskajām plātnēm (lūzuma vietu, starp citu, ir iespējams apskatīt paša acīm), kā rezultātā salā ir ļoti izteikta vulkāniskā aktivitāte.

Islandi mēdz dēvēt par Uguns un ledus zemi, un ne velti – uz salīdzinoši mazās salas ir ap 30 darbīgiem vulkāniem un ledāji, kuru apjoms pārsniedz visus Alpu ledājus kopā ņemtus.

Īsumā par svarīgo

Kopumā Islandē mitinās tikai mazliet vairāk nekā 300 tūkstoši iedzīvotāju. Vidējais iedzīvotāju blīvums 103,000 km2 lielajā salu valstī ir vien 3,2 uz km2. Zemā apdzīvotība skaidrojama ar skarbajiem dabas apstākļiem – lielākā daļa apdzīvoto vietu Islandē ir izvietojušās gar piekrasti, jo iekšzeme kalnu un aukstuma dēļ ir cilvēku dzīvei nepiemērota.

Flora un fauna Islandē ir skaitliski nabadzīga. Izolētā stāvokļa dēļ vienīgie „iedzimtie” salas zīdītāji ir polārlapsas. Visas pārējās zīdītāju sugas Islandē ir ievestas. Arī kukaiņu Islandē ir maz. Kas ir interesanti un patīkami – Islandē nav odu.

Toties Islande var lepoties ar salīdzinoši bagātu putnu valsti - tur perē vairāk nekā 70 dažādas putnu sugas, to skaitā reti sastopamas sugas.

Pirmie iespaidi pēc ierašanās

Islande viesus sāk pārsteigt jau pirmajos mirkļos pēc lidmašīnas nolaišanās. Pirmie ķērpjiem noaugušie akmeņu krāvumi ir manāmi jau lidostā, bet tvert fotoaparātu, lai mēģinātu iemūžināt pirmos lavas laukus, nākas jau pēc 10 minūšu brauciena autobusā. Tiekot līdz Reikjavīkai, jau ir skaidrs, ka šeit nu būs saskarsme ar ko pilnīgi jaunu un neredzētu.

Reikjavīkā, vistālāk uz ziemeļiem esošajā galvaspilsētā, un tās apkārtnē mitinās vairāk nekā puse Islandes iedzīvotāju. Tas, ko Islandes galvaspilsētā izdodas pamanīt uzreiz, ir neparastais pilsētas un provinces gaisotnes kokteilis. Islandē vietas netrūkst, un islandiešiem patīk to izmantot. Visur, izņemot Reikjavīkas vecpilsētu, starp ēkām ir pilsētai neraksturīgi pamatīgi brīvi laukumi, kuros pavisam vienkārši aug mauriņš. Dzīvojamie rajoni viens no otra ir izvietoti tādā attālumā, ka rodas iespaids, ka tās ir atsevišķas pilsētiņas, ne Reikjavīkas apkaimes. Dažu minūšu braucienā no centra var nonākt vietā, kur zvejnieki šķūņos pie okeāna žāvē haizivis.

Skandināviskais minimālisms pilsētā ir manāms uz katra soļa. Ēkas ir vienkāršas un sakoptas. Izskatās, ka neviena mērķis nav parādīt sava maka biezumu. Populārākais mājas apdares materiāls ir dzelzs paneļi, taču arī to islandiešiem izdodas pasniegt gana pievilcīgi. Tomēr, ko daudz par pilsētu! Galu galā ceļojuma mērķis gaida ārpus pilsētas robežām.

4 dienas savvaļā Laugavegur pārgājienā

Laugavegur pārgājienu taka ir viena no populārākajām visā Islandē. Tā atrodas salas dienvidrietumu daļā, un stiepjas 55 km garumā no karsto avotu reģiona Landmannalaugar līdz Thórsmörk ielejai.

Takas popularitāte nav nejauša. Pirms došanās ceļā, lasīju, ka Laugavegur spēj piedāvāt pa druskai no visa, kas atrodams Islandes dabas artilērijā. Un patiesi – krāsaini kalni, pēc sēra smakojošas termālo ūdeņu izplūdes vietas, melni vulkāniskie tuksneši, kas kontrastē ar koši zaļām ielejām, mežonīgas upes un sniegotas virsotnes ar puteni vasaras vidū – tas viss ir piedzīvojams pāris pārgājiena dienu laikā.

Pirmais, ko uzzinām, nonākot pārgājiena sākumpunktā – migla šodien ir tik bieza, ka bez GPS pārgājienā doties nav vēlams, ja vien nevēlies darbiniekiem jau atstāt tekstu, ko vēlies redzēt uz savas piemiņas plāksnes. Esot jāgaida rītdiena, kad laikapstākļi varbūt uzlabosies vai jāatrod kāds kompanjons ar GPS. Sākotnēji liekas, ka paziņojums ir pārspīlēts. Galu galā – cik gan bīstams varētu būt populārākais pārgājiens valstī? Izrādās, ka gana. Par to pārliecināmies vēlāk, ik dienu redzot pa kādai piemiņas plāksnei cilvēkiem, kuru dzīve ir aprāvusies tieši pārgājiena laikā.

Drošības pēc izlemjam atrast ar GPS aprīkotu kompāniju, kam pievienoties. Pēc neilgiem meklējumiem uzrodas tūristu grupas gide, kas ļauj iebiedēto ceļotāju bariņam sekot savai grupai.

Jau pirmajā pārgājiena dienā redzama Islandes dabas esence - ainava, kas atgādina citu planētu, kalni, kaut kur tālumā dūmo ģeotermālie ūdeņi, apmākušās debesis, dūmaka, smidzina smalks lietus un praktiski nekas neliecina par cilvēku klātbūtni. Šķiet, ka laiks ir apstājies vien dažus mirkļus pēc pasaules radīšanas.

Brīdī, kad jau liekas, ka čalojošā tūristu grupa neļaus pilnībā izjust skarbos ziemeļus, izrādās, ka mēs esam smagi kļūdījušies. Jau pēc pāris stundu gājiena uz zemes parādās pirmais sniegs un biezās miglas dēļ tūristu grupu pat nevar redzēt (tāpat, kā nākamo taku iezīmējošo mietiņu, par ko tikām brīdināti).

Pirmā nometne, Hrafntinnusker, atrodas milzīga sniega lauka vidū pasaules malā. Vai vismaz tā šķiet, jo biezās miglas dēļ nav iespējams redzēt absolūti neko. Smidzina ledains lietutiņš, gaudo vējš, un gaisā virmo apokalipses aura. Šķiet, ka pasaulē nepastāv vispār nekas nepastāv, izņemot vēju, akmeņus un bezgalīgo sniegu. Nu lūk, ziemeļu skarbums visā savā krāšņumā! Šādā brīdī vienīgā vēlme ir atrasties zem jumta siltumā.

Ieteikums nākotnes ceļotājiem – ja dodies Laugavegur pārgājienā, vai nu laikus (ļoti laikus – pat vairākus mēnešus iepriekš) rezervējiet pirmo naktsmītni vai vismaz nodrošinieties ar labu alpīnisma telti. Parasto tūrisma telti te var uzsliet var tikai ar milzu grūtībām, liekot lietā visapkārt atrodamos akmeņus, un pat tad nerodas pārliecība, ka telts drīz vien nesabruks tev uz galvas vai netiks aizrauta līdzi vējiem.

Islandē līst daudz un bieži - ar to ir jārēķinās. Otrā pārgājiena diena izrādās izcili slapja. Jau pēc nepilnas stundas viss ir izmircis. Dodoties uz priekšu, apkārtne sāk strauji mainīties. Parādās pirmie augi, un atgriežas ticība tam, ka uz pasaules tomēr vēl ir kaut kas dzīvs. Ziedošās ielejas atgādina, ka ir taču vasara. Uz zaļi noaugušajiem kalniem redzama īpatnēja tekstūra, kas atgādina lavas tecēšanas pēdas. Vai, ja atgriežamies pie Islandes maģijas tēmas – izskatās, ka kalni ir dzīvi organismi un līnijas, ko redzam, ir to asinsvadi.

Otrā nometne, Álftavatn, ir pilnīgs pirmās naktsmītnes pretstats. Pa virtuves logu ir redzami bezgalīgi kalni, pa istabas logu – ezers. Melno zemi klāj visdažādāko pelēcīgo un dzeltenbrūno nokrāsu ķērpji un sūnas, šur tur redzams arī pa kādam krāšņākam ziedam. Spīd saule, un debesis pa brīdim izrotā varavīksne.

Ja dodies uz Islandi, esi gatavs staigāt, staigāt un vēlreiz staigāt. Pārvietošanās kājām dod piedzīvotajam pavisam jaunas dimensijas. Ja uz milzu lavas lauku tevi aizved autobuss, tu, protams, vari uz to paskatīties, nopriecāties par dabas varenību, varbūt vēl uzņemt kādu fotogrāfiju, kurai līdzīgu, tikai labāk iekadrētu bildi redzēji „National Geographic”, un tas arī ir viss, kas tev paliek pāri. Savukārt, ja šo pašu lavas lauku šķērso kājām, tu izjūti uz savas ādas, to, ka tā izmērs ir mērojams stundas gājienā, to, kā vējš spēj ieskrieties klajajā laukā, to, cik dziļš var būt klusums un to, cik ciets ir katrs sīkākais vulkānisko smilšu grauds, kas ir ieticis tavā zābakā. Tieši šādu lauku ir jāšķērso trešajā pārgājiena dienā.

Taču trešās dienas lielākā kulminācija pienāk visnegaidītākajā brīdī, kad jau esam sasnieguši Emstrur nometni. Pamanām, ka visi istabas biedri aktīvi pako mazās somas, lai kaut kur dotos. Izlemjam noskaidrot, kur. Tas izrādās viens no labākajiem lēmumiem visa ceļojuma laikā. Vien pāris minūšu gājienā no nometnes ir paslēpies 200 m dziļais Zaļais kanjons jeb oriģinālajā nosaukumā Markarfljótsgljúfur kanjons (jā, starp citu, parasts mirstīgais nevar izrunāt islandiešu vietvārdus, taču cilvēki ir saprotoši – ja teiksi „Markarfljo..something”, viņi sapratīs – pieraduši taču). Uz tā milzīgajām sienām redzama dabas krāsu eksplozija un mazmazītiņi upē ietekoši ūdenskritumiņi, bet apakšā – mutuļojoša kalnu upe. Tā ir elpu aizraujoša varenība, ko nav iespējams ne nobildēt, ne izstāstīt.

Ceturtajā dienā ir atlicis pieveikt pēdējo pārgājiena posmu līdz Thórsmörk ielejai. Ja zābaki pagadījušies neērti, šī ir diena, kad to var izjust pilnā krāšņumā.

Apkārtne turpina mainīties. Augu valsts beidzot atkal sāk šķist pazīstama – ceļa malā redzams pa kādam pundurbērzam, brūklenājam un ziemzaļajai kosai.

Neparastās formas klinšu formācijas takas malā nereti atgādina cilvēku figūras un rada sajūtu, ka tevi kāds vēro. Ja kaut kur pasaulē ir iespējams noticēt elfu eksistencei, tad tas ir tieši šeit.

Laugavegur takas noslēgums pārsteidz ar ko negaidītu – pundurbērzu mežiņiem.

Mežu trūkums ir viena no lietām, kas acīs krīt jau no ierašanās brīža. Islandē praktiski nav mežu. Vismaz tādu mežu, kādi tie ir mūsu izpratnē. Vienīgais koks, kas šobrīd Islandē aug dabiski, ir purva bērzs jeb pundurbērzs Betula pubescens, kura veidotie meži bieži vien nesasniedz pat pieauguša cilvēka augumu. Ne velti paši islandieši mēdz sacīt: „Ja tu Islandē apmaldies mežā, piecelies kājās.”

Pie mežu trūkuma vainīgs gan nav tikai skarbais klimats vien. Islandē meži tika iznīcināti cilvēku saimnieciskās darbības dēļ, kad koksni lielos apmēros ieguva gan apkurei, gan celtniecībai. Šobrīd notiek aktīvi mēģinājumi atjaunot zaudētos „normālos” mežus, bet diemžēl tas nenotiek tik ātri, kā gribētos – gadu gaitā zemi ir skārusi erozija, iznīcinot auglīgo virskārtu, tādēļ koki ieaugas ar grūtībām.

Daba-anarhiste

Mūsu galvenais Islandes apciemojuma plāns bija noiet 70 km – 55 km garo Laugavegur trasi un papildus 22 km posmu līdz Skogafoss ūdenskritumam - Fimmvörðuháls. Plānošanas brīdī vēl nezinājām, ka Islandes daba nemēdz daudz rēķināties ar cilvēku vēlmēm. Jau pie Reikjavīkas redzējām, kā zemestrīces rezultātā negaidītā vietā var uzrasties geizeris, nopostot iepriekš uzceltās koka laipas, bet nu pārliecināmies vēlreiz, ka Islandes daba dzīvo tikai pēc saviem noteikumiem. Dienā, kad ir paredzēts veikt pēdējo pārgājiena posmu, laika ziņas informē par krāšņu laikapstākļu buķeti - vējš brāzmās līdz 25 m/s, migla un iespējams lietus.

Reizēm māksla ir arī atkāpties pareizajā brīdī. Lemjam par labu braucienam autobusā. Izrādās, ka Islandē arī brauciens autobusā ir vesels piedzīvojums – autobuss divas reizes gāzelējas pāri vismaz pusotru metru dziļai upei. Šajos brīžos var saprast, kādēļ vispār autobusos ir drošības jostas.

Stopēšanas stāsti

Kad autobuss mūs nogādā līdz vietai, kur jāpārsēžas nākamajā, nolemjam, ka ir laiks pārbaudīt, vai internets nemelo un Islande tiešām ir stopētāju paradīze. Secinājums? Tā ir tīrākā patiesība. Ilgākais gaidīšanas laiks ap 20 minūtēm. Izpalīdzīgi ir gan vietējie, gan tūristi savās īrētajās mašīnās.

Brauciens otrajā nostopētajā mašīnā izrādās visinteresantākais. Pie stūres sēž katoļu priesteris no Īrijas, kurš Islandē dzīvo jau vairāk nekā 30 gadu. No viņa uzzinām, ka Islandē reliģija nav lielā cieņā. Oficiāli Islande ir kristīga valsts, taču ar baznīcas apmeklēšanu islandieši neaizraujas. Jautājumu, kādas ir islandiešu attiecības ar pagānismu un vai ir tiesa, ka tā popularitātei pēdējo gadu laikā ziemeļos ir tendence augt, īru mācītājs diemžēl atstāj bez atbildes.

Jā, starp citu, arī braucieni automašīnā, kas nav džips nelielas mājiņas augstumā, ir ekstrēmi. Solītās vēja brāzmas pa brīdim ļauj izjust vēja virzienu pat mašīnā sēžot, jo mašīna tiek sanesta ne vienu reizi vien.

Melnas pludmales, 7 ūdenskritumi 3 km un alki jeb Islandes dienvidu piekraste

Vík apzīmējuma izmērs Islandes kartē mudina domāt, ka tā varētu būt vidēja izmēra pilsētiņa. Realitātē tas ir neliels, 10 min. laikā šķērsojams ciemats ar 300 pamatiedzīvotājiem. Vik lielākā bagātība ir melno smilšu pludmale (tiesa, gandrīz visas Islandes pludmales esot melnas). Pirmo tikšanos ar melno pludmali vēl atmiņā paliekošāku padara vētra, kas sakūlusi okeānu baltās putās un viļņi, kas klintīs triecas ar tādu spēku un skaņu, ka ir grūti dzirdēt pašam savas domas. Brīdī, kad vētrai pievienojas arī vēja triekts lietus, saprotam, ka, lūk, šeit ir ziemeļu skarbās dabas vēl viena šķautne.

Aptuveni 30 km attālumā no Vík atrodas viens no Islandes lielākajiem ūdenskritumiem – Skogafoss.

Lai gan vētra lika aizmirst par pārgājiena posmu Thórsmörk-Skogafoss, ainas, ar ko posms ir slavens, var izbaudīt arī nelielā pārgājienā pretējā virzienā. 3 km un vismaz 6-7 ūdenskritumi. Pie tam – viens no tiem pat daudz iespaidīgāks par izslavēto Skogafoss, uz kuru ik dienas plūst simtiem tūristu.

Islandes piedzīvojums pamazām tuvojas beigām, taču ir vēl kāda lieta, ko gribas izdarīt – redzēt alkus. Ieradušies vienā no alku koloniju dzīvesvietām, vīlušies konstatējam, ka neviens pingvīnam līdzīgais putns gar klinšu kraujām nedefilē. Nu nekas, vieta tāpat ir apskates vērta. Dodamies iepazīt pussalu un te pēkšņi virs okeāna pamanām putnu baru, kas noteikti nav kaijas. Alki! Tiem šobrīd nav laika atpūsties, jo jāgādā zivis ģimenei. Nospriežam, ka ja jau alki ir zivju medībās, vērošana nav bezcerīga – agri vai vēlu kādam ir jāatgriežas savā alā. Un patiesi! Drīz vien pāris metru attālumā profesionāla dabas fotogrāfa cienīgam kadram (ko, protams, nepaspējam noķert) pozē alks ar zivīm knābī, pēc brīža iespurdzot alā. Vēlāk uzzinām, ka esam bijuši patiešām laimīgi – citi cilvēki, kas vērošanas vietās bijuši nelaikos (pa dienu, nevis agri no rīta vai vakarā), alkus nav redzējuši vispār vai arī ir redzējuši tos tikai lielā attālumā.

Perfektais ceļojuma noslēgums – karstie avoti

Ideālais Islandes ceļojuma noslēgums ir atpūta pie karstajiem avotiem. Lai izbaudītu termālos ūdeņus, nav jādodas uz pārcenoto un pārpildīto Zilo lagūnu. Islandē karstie avoti ir daudz un pietam liela daļa no tiem – bezmaksas. Viena šāda vieta atrodas nepilnas stundas braucienā no Reikjavīkas pilsētā Hvergerdi. Tiesa, lai sasniegtu pašus avotus, jādodas nelielā pastaigā, jo tie atrodas kalnos. Bet izjūtas ir katra soļa vērtas! Tekošā ūdens temperatūra atgādina siltu vannu. Pietam katram ir iespēja izvēlēties sev mīļāko vannas temperatūru – jo tuvāk termālo ūdeņu izteces vietai dosies, jo karstāks būs ūdens.

Ko, lai vēl piebilst? Islande ir zeme, ko aizmirst nav iespējams. Tā ir zeme, kas liek pārliecināties atkal un atkal, ka „ziemeļu skarbums” nav tukša frāze vien. Zeme, kur cilvēks pakļaujas dabai, nevis daba cilvēkam. Zeme, kur daba ir anarhiste.

Aptuveni pusi Islandes IKP šobrīd sastāda tūrisms un tas ir manāms. Ja patiešām gribas izbaudīt pirmatnēju, mežonīgu dabu, ir jāliek plecos mugursoma un jādodas uz vietām, kur nav iespējams nokļūt ar autobusu. Ticiet man – nenožēlosiet! 

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.