Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Indulis Ķēniņš. Kristietības izplatīšanās Eiropas zemēs līdz XII gs.

IV gadsimta beigas iezīmēja būtisku posmu Eiropas vēsturē: Šajā laikā, kad kristietība jau bija nostiprinājusies kā valsts reliģija gar abās Romas impērijas daļās, gan arī virknē valstu un tautu ārpus tās, sākās vēl nebijuša mēroga visdažādāko tautu un atsevišķu etnisko grupu pārvietošanās, sākotnēji virzienā no austrumiem uz rietumiem, vēlāk arī pretēji. Šī procesa, kuru dēvē par Lielo tautu staigāšanu, rezultātā sabruka Rietumromas impērija un izveidojās jaunas valstis, kuru pamatlicēji bija ģermāņi, veidojās jaunas tautas. Tautu staigāšanas procesu ievadīja aziātiskas izcelsmes nomadu (no grieķu valodas nomados – klejotājs, staigulis) – huņņu iebrukums austrumgotu zemēs pie Melnās jūras, kā rezultātā šī ģermāņu etniskā grupa bija spiesta atstāt savas zemes un apmesties Rietumromas teritorijā Pannonijā (daļēji tagadējās Ungārijas, Dienvidslāvijas un Austrijas apgabalos).

Huņņu pulkiem virzoties tālāk uz rietumiem, līdzšinējās dzīvesvietas sāka atstāt arī citas austrumģermāņu ciltis, pārceļojot uz Impērijas teritoriju. Šajā laikā Rietumroma bija jau tiktāl novājināta, ka vairs nespēja savas robežas nosargāt – šeit liela nozīme bija faktoram, ka Impērijas karaspēkā kalpoja ievērojams skaits ģermāņu karavīru, ģermāņi ieņēma augstus amatus gan militārajā vadībā, gan valsts pārvaldē. Arī lauku apvidos sen jau dzīvoja ģermāņu civiliedzīvotāji – gan karavīru ģimenes, gan arī vienkāršie zemkopji, kam valsts administrācija bija ļāvusi ieceļot un apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Tādejādi, sākoties masveidīgai tautu ieplūšanai Impērijas teritorijā, Romas karaspēks vairumā gadījumu nevis aizsšķērsoja tām ceļu, bet veicināja robežas pāriešanu.  

Kristīgo barbaru valstis uz Romas drupām

V gadsimta sākumā Itālijā ielauzās rietumgoti un 410.gadā ieņēma Romu, bet pēc tam iekaroja tagadējās Dienvidfrancijas un Ziemeļspānijas teritorijas. Cita ģermāņu etniskā grupa – vandaļi, sākotnēji tāpat, kā goti, vispirms iegāja Itālijā, bet pēc tam iekaroja Ziemeļāfrikas provinci (senākās Kartāgas teritoriju). Ģermāņu ieņemtajos apgabalos sāka veidoties jaunas, atsevišķas valstis. Jāpiezīmē, ka 455.gadā vandaļi no Ziemeļāfrikas iebruka Romā un to nežēlīgi izpostīja, sagraujot un iznīcinot daudzas antīkās kultūras vērtības (no šejienes radies jēdziens vandalisms – bezjēdzīga postīšana). Kā iepriekš minēts, šīs ģermāņu ciltis jau bija pazīstamas ar kristīgo ticību un pieņēmušas tās ariānisko formu (ar to arī varētu būt izskaidrojami vandalisma akti: tajos, bez parastās iebrucēju laupītkāres, iespējams, izpaudās arī kristiešiem raksturīgā neiecietība pret visu “pagānisko”). Citas ģermāņu cilšu apvienības – angļi, jīti un sakši (pazīstamas ar kopēju apzīmējumu – anglosakši) – ar 450.gadu sāka iekarot Britu salas, bet 486.gadā, desmit gadus pēc pēdējā Rietumromas imperatora Romula Augustula gāšanas (476.gadu uzskata par Rietumromas impērijas bojāejas gadu), rietumģermāņu franku ciltis iebruka Gallijas ziemeļdaļā, liekot pamatus vēlākajai Franku valstij, kurai bija lemts spēlēt ievērojamu lomu turpmākajā Eiropas vēstures gaitā.

Plašā ģermāņu migrācija izraisīja arī slāvu cilšu pārceļošanu no senākajām dzīvesvietām apgabalos starp Vislas un Dņepras upju vidusteču baseiniem uz daļēji atstātajām ģermāņu teritorijām. Šī procesa gaitā izveidojās trīs galvenās slāvu etniskās grupas: rietumslāvi kolonizēja teritorijas Oderas – Elbas upju baseinos, dienvidslāvi – Balkānu reģionā, bet austrumslāvi sāka iespiesties tagadējās Ukrainas un Krievijas apgabalos, izspiežot vai asimilējot šī procesa gaitā minētajās teritorijās mītošos austrumbaltus, turpmākajos gadsimtos – arī somugru ciltis.

Romas pāvestu patstāvības nostiprināšanās

Lielo pārvērtību laikmetā, kad pašos pamatos sāka izmainīties Eiropas politiskā un etniskā karte, katoļu Baznīca (Romas katoļu jeb latīņu baznīca formāli saglabāja vienotību ar Konstantinopoles baznīcu līdz pat 1054.g. lielajai shizmai, taču teoloģiskas un liturģiskas atšķirības, kā arī Romas pāvestu politiskās neatkarības vēlme radās jau drīz pēc kristietības kļūšanas par Romas valsts reliģiju 313.g.) turpināja augt un nostiprināties. Apstākļos, kad bijušās Rietumromas impērijas vietā veidojās ģermāņu valstis, aizvien mazāka kļuva Austrumromas jeb Bizantijas imperatora ietekme šajā reģionā un šis faktors, savukārt, stiprināja Romas pāvestu patstāvību, līdz ar to katoļu Baznīca kļuva neatkarīga gan no Konstantinopoles, gan arī no ģermāņu valstu valdniekiem – kristiešiem, kas bija ariānisma piekritēji, bet tajā pašā laikā katolicismam vēl nebija īpaša ietekme Rietumeiropas sabiedriski politiskajā dzīve.

Hlodviga kristīšanās

Katoļu baznīcas stāvoklis sāka izmainīties V gadsimta beigās, kad ar 486.gadu franku vadonis Hlodvigs uzsāka turpmākās Franku valsts veidošanu un paplašināšanu. Franki, tāpat kā vairākas citas rietum- un ziemeļģermāņu ciltis, vēl aizvien turējās pie savas sentēvu reliģijas, tomēr Hlodvigs, iespējams, izprata tieši katoļu Baznīcas organizatoriskās spējas un tās ietekmi sabiedriskās domas veidošanā, tādēļ 496.gadā viņš kristījās, kļūdams par pirmo katoļticīgo ģermāņu valdnieku. Šis akts bija abpusēji izdevīgs: franku valdnieks ieguva spēcīgu organizatorisko un politisko sabiedroto, savukārt Romas pāvests – militāro atbalstu. Pēc Hlodviga un viņam tuvākstāvošo dižciltīgo kristīšanas, Franku valstī sākās masveidīgs visas tautas kristianizēšanas process, patiesībā gan lielā mērā tikai ārēja kristietības formu pieņemšana, kas neatstāja tikpat kā nekādu dziļāku iespaidu jaunkristīto garīgajā dzīvē, bet tajā pašā laikā deva Baznīcai plašas iespējas turpmākam darbam savas autoritātes un ietekmes nostiprināšanā.

Cuius regio, eius religio

Jāpiebilst, ka turpmākajā vēstures gaitā katoļu Baznīca kopā ar laicīgo varu ļoti bieži praktizēja šādu masveidīgu kristianizēšanas veidu pēc tam, kad kristīgo ticību bija pieņēmis kāds līdzšinējais “pagānu” valdnieks un valdošo slāņu pārstāvji, tādējādi realizējot politiku, ko varētu izteikt ar formulu cuius regio, eius religio – kā valsts, tā ticība, tas ir – pavalstnieku ticību nosaka valsts vara. Protams, šāda, nereti varmācīga, plašu iedzīvotāju slāņu pievēršana kristīgajai ticībai, nedodot cilvēkiem iespēju pašiem apzināt tās būtību, pašiem nonākt pie reliģiskās atklāsmes, turpmākajos gadsimtos nereti noveda pie kristietības diskreditācijas, pie situācijām, kad ne tikai dažādu sociālo slāņu pārstāvju, bet arī daudzu Baznīcas kalpotāju, ieskaitot pat augstāko garīdzniecību, darbība, dzīvesveids, morāle ne tuvu nelīdzinājās Jēzus un apustuļu sludinātajai mācībai. Šādas negācijas tomēr nebija vispārējas, neaptvēra visu kristīgo Baznīcu kā organizāciju kopumā, tādēļ tās autoritāte turpināja pieaugt, īpaši tādēļ, ka to aizstāvēja Franku valsts valdnieki.

Teodoriha karaliste un Bizantijas periods Romā

Laikā, kad veidojās Franku valsts, lielas politiskas pārmaiņas norisēja Itālijas teritorijā. Pēc tam, kad Romas karaspēka pavēlnieks Odoakrs bija gāzis no troņa pēdējo Rietumromas imperatoru Romulu Augustulu un iedibinājis Rietumgotu karalisti, Itālijā iebruka austrumgoti, kas tajā laikā bija Austrumromas impērijas (Bizantijas) sabiedrotie. Austrumgotu vadonis Teodorihs 493.gadā izveidoja savu karalisti, kas teritoriāli aptvēra ne tikai Itāliju, bet arī plašus apgabalus ziemeļos no Itālijas - tagadējās Tiroles un Šveices teritorijas līdz pat Donavas upei, kā arī daļēji Bavārijas, Austrijas, Ungārijas un Adrijas jūras austrumu piekrastes apgabalus.

Tomēr arī šī valsts nepastāvēja ilgi: jau 533.gadā Itālijā ienāca Austrumromas (Bizantijas) karapulki un pēc ilgstošām cīņām, ap 555.gadu Austrumgotu karaliste beidza pastāvēt. Arī Bizantijas virskundzībai šajā reģionā nebija ilgs mūžs, jo 568.gadā lielākā Itālijas teritorijas daļa nonāca ģermāņu – langobardu varā. Viss minētais laika posms bija smags pārbaudījums katoļu Baznīcas pastāvēšanai, jo gan goti, gan arī langobardi skaitījās ariāņi, savukārt bizantieši neatzina Romas pāvesta pretenzijas uz visas katoļu Baznīcas virsvadību. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka visu šo karu laikā Roma un daži tai piegulošie apgabali atradās tiešā pāvestu pārvaldībā un viņu darbība, kaut arī reizēm ierobežota, pamatos netika traucēta, tādēļ katoļu Baznīca varēja turpināt kariatīvo darbību, sniedzot palīdzību trūcīgajiem un slimajiem, kā arī izvēršot misionāro (no latīņu valodas missio – sūtīt) darbību gan ģermāņu rekatolizācijai (citu kristietības formu piekritēju pievēršana katoļticībai),gan arī pievēršot kristietībai “pagānus” – seno reliģiju piekritējus.

Pāvests Gregors Lielais

Ievērojamākais šī laikmeta Baznīcas vadītājs bija pāvests Gregors (valdīšanas laiks no 59O. līdz 6O4.gadam), kurš savas darbības dēļ vēlāk dabūja pievārdu “Lielais.” Gregora Lielā autoritāti ievērojami cēla viņa politiskā darbība – ar bagātīgām dāvanām, ņemot līdzekļus no Baznīcas kases, viņš panāca, ka langobardi atzina Romu un citus Baznīcai piederošos apgabalus par autonomām (patstāvīgām) teritorijām, līdz ar to būtiski neiejaucoties pāvestu darbībā. Viens no pāvesta Gregora Lielā ievērojamākajiem pasākumiem bija Anglijas kristianizēšana. Jāatzīmē, ka senākie Anglijas iedzīvotāji – ķelti - kristīgo ticību sāka pieņemt jau ar II gadsimtu no romiešiem, bet IV gadsimtā jau visa Britānijas sala, izņemot tagadējās Skotijas teritoriju, kur valdīja pikti, bijusi kristianizēta, tomēr, kad V gadsimtā to sāka iekarot anglosakši, iedzīvotāji no jauna pievērsās pagānismam. Ievērojamāki panākumi katoļu Baznīcai bija Īrijā, uz kurieni pāvests Celestīns 43l.gadā nosūtīja misionāru Pallūdiju, kura darbu ar 432.gadu turpināja Patriks (vēlāk iecelts svēto kārtā). Svētā Patrika darbībai bija tādi panākumi, ka Īriju sāka uzskatīt par “svēto salu” un “misionāru māti” – turpmākajos gadsimtos no šīs salas nāca daudzi ievērojami katoļu Baznīcas darbinieki.

Gregors Lielais, organizēdams misiju darbu, izstrādāja īpašas instrukcijas, kurās bija noteikts, ka nav pieļaujama pagānu svētnīcu sagraušana, bet vienīgi jāizvāc no tām seno dievu tēli, telpas jāizslacina ar “svētītu” ūdeni un jāuzbūvē tajās altāri (galdveidīgi paaugstinājumi svētnīcās, pie kuriem veic reliģiskas ceremonijas), kuros novietojamas svētās relikvijas. Kristiešu svētki, saskaņā ar šiem norādījumiem, jārīko tajās pašās dienās un tajās pašās vietās, kur ļaudis jau no senlaikiem svinējuši savām dievībām veltītos svētkus, jo no ļaužu sirdīm nevarot uzreiz izdzēst atmiņas par pagātni. Var pieņemt, ka šāda veida instrukcijas būtu uzskatāmas par pirmo oficiālo akomodācijas (no latīņu valodas accomodatio – piemērošanās, pielāgošanās) programmu “pagānu” kristianizēšanai, tomēr ne vienmēr pāvesta norādījumi tikuši pildīti, sevišķi turpmākajos gadsimtos, vismaz attiecībā uz pašu kristianizācijas procesu, kuram vajadzētu norisēt vienīgi uz brīvprātības pamatiem (kā jau iepriekš minēts, brīvprātības princips tika ievērots tikai attiecībā uz valdošajiem slāņiem, un arī tad ne vienmēr; tautai atlika tikai pakļauties savu valdnieku gribai). Sekmīgākai pagānu tautu kristīšanai pāvests Gregors Lielais izmantoja gūstekņus: atsevišķi karagūstekņi, kā arī cilvēki, kas saņemti kā ķīlnieki, īpaši gados jaunākie, tika nokristīti un pēc tam apmācīti misijas darbam savā dzimtenē, uz kurieni nosūtīti kopā ar katoļu garīdzniekiem, jo šie cilvēki ne tikai pārvaldīja savas tautas valodu, bet zināja arī tās dzīvesveidu un paražas (šāda veida misionāru sagatavošana tika praktizēta arī turpmākajos gadsimtos).

Franki palīdz dibināt pāvesta valsti

VII– VIII gadsimtā turpinājās Franku valsts paplašināšanās un nostiprināšanās. Franku vadonis Kārlis Martels, patvaļīgi pārņēmis varu no politiski nespējīgajiem Merovingu dinastijas (Hlodviga pēctečiem) karaļiem, ar militāru spēku no jauna pakļāva senāk iekarotās, bet pēdējā laikā frankiem nepakļāvīgās Reinas upes labā krasta ģermāņu valstiņas – frīzus, bavāriešus, švābus. Balstīdamies uz franku karaspēku, anglosakšu izcelsmes garīdznieks Bonifācijs šajās zemēs izvērsa aktīvu kristianizācijas darbu, ar to liekot pamatus vēlākajai, ar Romu cieši saistītajai vācu katoļu Baznīcai (750.gadā bīskapu Bonifāciju un vēl 54 kristietības sludinātājus nogalināja saniknotie frīzi[1]). Kārļa Martela nopelniem var pieskaitīt Rietumeiropas izglābšanu no islamticīgo arābu ekspansijas: VIII gadsimta sākumā arābi bija iekarojuši Spānijas teritoriju un sāka apdraudēt Franku valsti, bet 732.gadā cieta smagu sakāvi. Kārlis Martels nostiprināja arī ciešāku franku sadarbību ar katoļu Baznīcu un 739.gadā palīdzēja pāvestam novērst langobardu iebrukumu Romā. Šī sadarbība turpmākajos gados kļuva vēl spēcīgāka. Kārļa Martela pēctecis Pipins Īsais (šo pievārdu dabūjis sava mazā auguma dēļ), atsaukdamies pāvesta Stefana II lūgumam, divas reizes devās karagājienā uz Itāliju un atbrīvoja to no langobardu iebrucējiem. Par šo palīdzību pāvests iesvētīja Pipinu par franku karali, savukārt valdnieks atdeva Baznīcai plašas teritorijas Romas un Ravennas apgabalos, līdz ar to 756.gadā radās Pāvesta valsts - laicīga teritoriāli politiska organizācija, kurā visa vara piederēja pāvestam. Šajā laikā ar pāvesta ziņu tika radīts viltots dokuments – tā dēvētais “Konstantīna dāvinājums”[2], kuru it kā esot sastādījis Romas imperators Konstantīns jau IV gadsimtā, dāvādams pāvestam laicīgo varu pār “Romas pilsētu, Itāliju un visām Rietumu zemēm un pilsētām.” Šis viltotais dokuments turpmākajos gadsimtos kalpoja kā tiesisks pamatojums pāvestu pretenzijām uz virskundzību pār visām Eiropas zemēm un to valdniekiem. Mūsdienās Pāvesta valsts vēl saglabājusies kā neliela autonomiska administratīvi politiska vienība Romas pilsētas teritorijā – Vatikāns.

Sinodes. Baznīcas organizācijas pilnveidošanās

Vienlaikus ar katoliskās kristīgās ticības izplatīšanos, turpinājās Baznīcas organizācijas pilnveidošanās, bieži tika sasauktas Baznīcas sinodes (no grieķu valodas synodos – sanāksme: bīskapu sapulce), kurās tika apspriesti visdažādākie kultūras, morāles un reliģiskie jautājumi. Plaši tika izvērsta Baznīcas kariatīvā darbība, pievēršoties galvenokārt trūcīgajiem, slimajiem, kā arī atraitnēm un bāriņiem. Baznīca apņēmās aizstāvēt zemāko kārtu ļaudis pret valsts ierēdņu patvaļībām, bīskapiem tika doti rīkojumi apgādāt trūcīgos ar uzturu un apģērbu, veidot un attīstīt patversmju, slimnīcu, bērnu novietņu un tamlīdzīgu labdarības iestāžu tīklu, tomēr vairumā gadījumu šie labie nodomi netika realizēti, jo kristiešu morāles līmenis šajā laikā kļuva aizvien zemāks, pie tam vissliktākos piemērus vienkāršajiem ļaudīm rādīja to laicīgie un garīgie vadītāji: valdnieku galmos notika biežas slepkavības, nežēlīga izturēšanās pret līdzcilvēkiem, izvirtība. Administratīvajā darbā valdīja ierēdņu visatļautība un pērkamība. Par garīdzniecību runājot, jāpiemin Svētā Bonifācija atziņa, ka pat bīskapu amatus ieņemot cilvēki, kas, nodevušies pasaulīgajai dzīvei un mantkārībai, jūtoties tā, it kā būtu nevis Baznīcas kalpotāji, bet valsts ierēdņi[3]. Šāda situācija, kad ārējā dievbijība sasaucās ar vispārējās morāles līmeņa krišanu, varētu būt izskaidrojama ar to, ka cilvēkiem, līdz ar kristietības pieņemšanu, zuda iepriekšējās, paaudžu paaudzēs iesakņojušās, vērtīborientācijas, bet, lai visu kristiešu apziņā nostiprinātos jaunās, bija nepieciešami gadsimti, pie tam Baznīcas dogmas, kā arī milzīgā plaisa starp kristīgo mācību un tās izpausmi reālajā dzīvē, nebūt neveicināja šī procesa paātrināšanos (dažu seno reliģiju ētikas normas nereti stāvēja augstāk par kristīgo ētiku).

Kārlis Lielais. Sakšu pakļaušana

Ievērojams pavērsiens katoļu Baznīcas ietekmes nostiprināšanā, kā arī visas Eiropas politiskajā dzīvē, sākās VIII gadsimtā, kad par Franku valsts valdnieku kļuva Pipina Īsā dēls Kārlis, kurš vēlāk ieguva pievārdu “Lielais.” Kārlis Lielais (valdīja no 768. līdz 814. gadam), izprazdams vienotas reliģijas lielo spēku valsts vienotības stiprināšanā, vienlaikus ar Franku valsts paplašināšanu aktīvi darbojās arī katoliskās kristīgās ticības izplatīšanā, tādejādi vairodams ne tikai savu, bet arī Baznīcas varu. Mūža lielāko daļu, vairāk kā 30 gadus, valdnieks veltīja spēcīgās ģermāņu tautas – sakšu, kas apdzīvoja teritorijas starp Reinas un Elbas upju lejtecēm, pakļaušanai un varmācīgai pievēršanai kristīgajai ticībai (sakši vēl bija “pagāni”)[4]. Franku karaspēks vairākkārt iekaroja sakšu zemes, iekarotājiem sekojošie garīdznieki veica tautas kristīšanu, dibināja klosterus, cēla baznīcas, bet vienmēr brīvību mīlošie sakši sacēlās, padzina vai nonāvēja misionārus, nodedzināja kristiešu dievnamus. Lai salauztu sakšu pretestību, Kārlis Lielais sāka pielietot ārkārtīgi nežēlīgus paņēmienus. Tā, piemēram, 782.gadā viņš pavēlēja publiski nogalināt ap 4500 ķīlniekus[5]. Tika izdoti likumi, kas paredzēja nāvessodu pat par vissīkāko pārkāpumu, vērstu pret Baznīcu un valdnieku, iedzīvotājiem uzliktas tā sauktās “desmitās tiesas” nodevas Baznīcas labā, tomēr arī šādi pasākumi nedeva rezultātus. Sakšu pretošanos izdevās apslāpēt vienīgi tad, kad franku valdnieks ar bagātīgām dāvanām un dažādu privilēģiju piešķiršanu pārvilināja savā pusē ievērojamākos sakšu vadoņus un citus augstmaņus. Lai gūtu pilnīgu uzvaru, Kārlis Lielais noslēdza savienības līgumu ar sakšu austrumu kaimiņiem Pieelbas (Polabas) slāviem - obodrītiem, kas jau no seniem laikiem bija sakšu ienaidnieki. Pēc militārajām uzvarām, lai novērstu atkārtotas sacelšanās, varmācīgi nokristītie sakši masveidīgi tika pārvietoti uz Franku valsts iekšējiem apgabaliem, bet viņu zemes izdalīja frankiem un to sabiedrotajiem obodrītiem.

Svētā Romas impērija

Vienlaikus ar cīņu pret sakšiem, Kārlis Lielais paplašināja Franku valsts ietekmi arī citos reģionos. 772.gadā viņš sakāva langobardus, kuru karalis Dezidērijs bija lauzis līgumu ar pāvestu, iebrucis Itālijā un apdraudēja Romu. Pievienojis langobardu zemes Franku valstij, Kārlis Lielais atdeva Baznīcai ne tikai tās teritorijas, kuras pāvestam bija dāvinājis viņa tēvs Pipins Īsais, bet arī jaunus apgabalus, tādejādi paplašinādams Pāvesta valsti, līdz ar to palielinot Baznīcas ietekmi.

788.gadā Franku valstij tika pievienota arī Bavārija, bet 801.gadā Kārļa Lielā karaspēks atbrīvoja no arābiem lielāko daļu Spānijas apgabalu. Līdz ar to Franku valsts aizņēma gandrīz visu senās Rietumromas impērijas teritoriju. 800. gada Ziemassvētkos pāvests Leons III kronēja Kārli Lielo, iesvētot to par imperatoru, piešķirot Cēzara (ķeizara) titulu. Tādejādi tika nodibināta senās Romas mantiniece – Franku impērija, kuru, sākot ar XIII gadsimtu, sāka saukt par Svēto Romas impēriju (Sacrum imperium Romanum). Būdams tālredzīgs valstsvīrs, Kārlis Lielais prata novērtēt izglītības, zinātnes un mākslas nozīmi, tādēļ ar viņa pavēli tika dibinātas skolas, kuru uzdevums bija sagatavot garīdzniekus un valsts ierēdņus (īpaša skola tika dibināta arī pie valdnieka galma, kurā mācījās ne tikai augstmaņu bērni un valdnieka ģimenes locekļi, bet arī pats imperators). Šīs skolas varēja uzskatīt par sava laika akadēmijām, kurās bez kristīgās ticības pamatu mācības audzēkņi apguva arī gramatiku, matemātiku, mūziku un citus priekšmetus, mācību procesā iepazīstoties arī ar antīko autoru sacerējumiem. Reizē ar skolu veidošanos attīstījās un sāka uzplaukt arī māksla un arhitektūra. Lielu vērību imperators pievērsa klosteriem (no latīņu valodas claustrum – slēgta telpa). Klosteri kā kristīgās Baznīcas iestādījumi bija sākuši veidoties jau IV gadsimtā Romas impērijas Austrumu provincēs, bet V–VI gadsimtā parādījās arī Rietumeiropā. Tos veidoja cilvēki, kas vēlējās attālināties no laicīgās dzīves, veltīt savu mūžu vienīgi Baznīcai, tādēļ viņus dēvēja par mūkiem (no grieķu valodas monaxos – vientuļnieks, atsevišķi dzīvojošs). Mūki strādāja fizisku darbu, dzīvoja ļoti pieticīgi, no darba brīvo laiku veltīdami lūgšanām un reliģiskām apcerēm. Laika gaitā klosteru zemes īpašumi paplašinājās, galvenokārt pateicoties valdnieku un citu dižciltīgo dāvinājumiem, pieauga to skaits. Klosteri kļuva par sava laika kultūras centriem, tajos tika ierīkotas skolas Baznīcas kalpotāju sagatavošanai, slimnīcas, nespējnieku patversmes. Mūki sava vienkāršā dzīvesveida dēļ, kā arī pateicoties kariatīvajai darbībai, guva samērā lielu ietekmi plašās ļaužu masās. VI gadsimtā sāka veidoties klosteru apvienības – mūku ordeņi, kuru darbību noteica īpaši statūti (no latīņu valodas statutum – nolikums) jeb regulas (no latīņu valodas regula – mēraukla). Senākais mūku ordenis Eiropā izveidojās ap 530.gadu Montekasīnas klosterī Itālijā un nosaukts tā pamatlicēja Nursijas Benedikta vārdā par benediktīniešu ordeni. Saskaņā ar Kārļa Lielā iecerēm, klosteriem vajadzēja kļūt par galvenajiem kultūras dzīves veidotājiem, tādēļ par vienu no svarīgākajām mūku nodarbēm kļuva garīgās literatūras, kā arī klasisko autoru darbu pārrakstīšana un izplatīšana, - pateicoties šai darbībai tika saglabāti un nodoti nākamajām paaudzēm daudzi antīkās kultūras rakstiskie pieminekļi.

Franku impērijas sadalīšanās. Rietumeiropas valstu rašanās. Arābu un normaņu iebrukumi

Kārļa Lielā radītā Franku impērija nepastāvēja ilgi: pēc valdnieka nāves sākās strīdi starp viņa dēliem – valsts mantiniekiem, kā rezultātā vienotā valsts tika sašķelta trijās daļās, no kurām, sākot ar 888.gadu, sāka veidoties jaunas valstis – Itālija, Francija un Vācija. Kārļa Lielā pēcteču cīņa par varu, kā arī normāņu iebrukumi valsts ziemeļdaļā un arābu (sauktu par saracēņiem) – Itālijā, noveda pie vispārēja saimnieciskās un, jo īpaši, kultūras dzīves sabrukuma. IX gadsimta beigas – X gadsimta sākums raksturojās kā visdziļākais reliģiskās, politiskās un morālās dzīves pagrimums. Biežie savstarpējie kari, svešzemnieku iebrukumi, laupīšana un varmācība noveda pie imperatoru un pāvestu autoritātes pilnīga zuduma, Baznīcas vadībā un zemākajos garīdzniecības slāņos valdīja tumsonība, mantkārība, simonija (Baznīcas amatu pirkšana), amorāls dzīvesveids. Pāvesta amats kļuva par ietekmīgāko dzimtu tirgošanās objektu, līdz ar to Baznīcas vadība bieži vien nonāca necienīgu, pat noziedzīgu personu rokās, kas nevairījās pat no slepkavībām: X gadsimtā nomainījās 27 pāvesti, no kuriem septiņi mira varmācīgā nāvē[6], un tikai XI gadsimta pirmajā pusē, imperatora Heinriha III valdīšanas laikā (1017.–1056.g.) sākās daļēja Baznīcas morālās dzīves atjaunošanās.

Ziemeļu, centrālās un Austrumeiropas kristianizācija

Neraugoties uz katoļu Baznīcas iekšējo pagrimumu, šajā laika posmā (no IX līdz XI gadsimtam) turpinājās Eiropas tautu kristianizācija. Ziemeļeiropā šo misijas darbu veica galvenokārt vācu valdnieki un bīskapi. Dānijā misijas darbs tika uzsākts jau 823.gadā, bet bez īpašām sekmēm, līdz kamēr dāņu karalis Haralds Lielais, meklēdams politisku atbalstu pie Kārļa Lielā dēla Ludviga Dievbijīgā, 829.gadā pieņēma kristietību, tomēr jau pēc samērā neilga laika dāņi atgriezās pie sentēvu ticības. Dānijas kristianizācija atjaunojās X gadsimta otrajā pusē, kad kristietību pieņēma karalis Haralds Zilzobis, bet pilnīgi valsts kristianizācijas procesu pabeidza karalis Knuts Lielais (1018.–1035.g.) ar angļu-sakšu palīdzību. Norvēģijā kristīgā ticība sāka ieviesties aptuveni tajā pašā laikā, ap X gadsimta otro pusi, kad kristījās karalis Hakons Labais. Norvēģijas kristianizēšanu turpināja nākošie valdnieki – Ulavs Trigvesons un Ulavs Svētais, kuru valdīšanas laikā angļu-sakšu mūki Norvēģijā cēla baznīcas un veica tautas kristīšanu. Gluži tāpat kristīgo ticību pieņēma arī Zviedrijā: sākotnēji kristījās karalis Ulavs III (valdīja no 960. līdz 1020.gadam), turpmāko darbu veica misionāri (protams, ar valdnieka aktīvu līdzdalību, ieskaitot pat militāru atbalstu misionāriem). Tādejādi skandināvu valdnieki, īstenodami personiskos un politiskos mērķus, piespieda kristīties arī savas tautas, lai gan ne tik nežēlīgām metodēm, kā to darīja, piemēram, Kārlis Lielais.

Arī Austrumeiropā, kuru apdzīvoja galvenokārt slāvu tautas, kristīgā ticība izplatījās samērā mierīgi: vispirms kristījās valdnieki un to tuvākie līdzgaitnieki, bet tautām, kaut arī reizēm tās izrādīja pretestību, atlika tikai pakļauties. Jāpiezīmē, ka slāvu kristianizēšanas procesā savstarpēji sacentās Austrumu – grieķu katoļu Baznīca ar Rietumu Romas katoļiem. Rezultātā serbi, bulgāri un senkrievi pieņēma grieķu katoļu ticību un Bizantijas kultūru, savukārt čehi, horvāti, slovēņi, slovāki un poļi – Romas katoļu ticību un Rietumu kultūru. Slāvu tautu pievienošanās kristīgajai Baznīcai noslēdzās 988.gadā,kad kristietību pieņēma Kijevas Krievzemes valdnieks Vladimirs Lielais. Vienīgi Viduseiropā, reģionā starp Elbas un Oderas upju lejtecēm dzīvojošie slāvi – obodriti, ļutiči un pomori – vēl līdz XII gadsimtam saglabāja savu seno reliģiju. Arī baltu tautas, kā arī Baltijas somi un vairākas citas somugru etniskās grupas atradās ārpus kristīgās Baznīcas ietekmes.

Augšējais attēls: Sv. Laurensa bazilika Florencē. Viens no lielākajiem pilsētas dievnamiem. Celts 393.g. Avots: wikipedia.org.

Piezīmes:
1. Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. – R., 1992. 92. lpp.
2. Turpat, - 106. lpp.
3. Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. – R., 1992. 94. lpp.
4. Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. – R., 1992. 103. lpp.
5. Viduslaiku vēsture. I. – R., 1971. 115. lpp.
6. Trūps H. Katoļu Baznīcas vēsture. – R., 1992. 107. – 108. lpp. 

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
Pirmo reizi publicēts 02.04.2014.