Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Konstantinopole

Pilsēta tagadējās Turcijas teritorijā, patreizējā Stambula.

Vēsture. Kopumā šeit valdījuši 10 romiešu un 82 Bizantijas imperatori, 30 turku sultāni. Tās noaukumi: Bizantija, Jaunā Roma, Konstantinopole („Konstantīna pilsēta”), Cargrada, Stambula.
Pirmā zināmā apmetne Stambulas vietā bija zvejnieku ciems pirms 10 000 gadu. Tas atradās Bosfora šauruma rietumu krastā pie dabiskā Zelta Raga līča.
Ap 600.g.pmē. te apmetās grieķu kolonisti un noauca šo vietu par Bizantiju.
Patieso varenību pilsēta ieguva tad, kad to 324.gadā savā vārdā nosauca Romas imperators Kostantīns I un 330.gadā pasludināja to par impērijas galvaspilsētu. Tas Romas iedzīvotājos izsauca lielu nepatiku.
413.gadā Teodosijs II (408.-450.g.) apjoza Konstantinopoli ar varenu sienu – „Teodosija sienu.”
425.gadā Konstantinopolē Teodosijs II atvēra universitāti.
Līdz ar vienotas Romas impērijas sabrukumu 495.gadā, Konstantinopole kļuva par Austrumromas/Bizantijas impērijas galvaspilsētu. Šie pilsētai bija ziedu laiki: notika aktīva tirdzniecība, plaša celtniecība un pieauga iedzīvotāju skaits. Ostā drūzmējās kuģi.
Konstantinopolē krustojās divi svarīgi tirdzniecības ceļi: sauszemes no Āzijas uz Eiropu un jūras – no Vidusjūras uz Melno jūru.
513.gadā sākās tautas sacelšanās Trāķijā bizantiešu karavadoņa Vitaliāna vadībā. Tajā ņēma dalību Trāķijas huņņi, heruļi u.c. ciltis, kas atradās kara klausībā pie bizantiešiem. Sacelšanos atbalstīja arī brīvie zemnieki un koloni. Ar iebrukušo bulgāru palīdzību Vitaliāna vadītā 50 000 vīru lielā armija pienāca pie Konstantinopoles un panāca no Anastasija I dažas piekāpes. Vēlāk sacelšanos tomēr bizantieši apspieda.
Nostiprināja Konstantinopoli.
626.gada jūnijā, kā vēstī hronikas, avāri, Pannonijas līdzenumā kaganātu nodibinājuši kareivīgi nomadi, apvienojušies ar sklāvēniem – sev pakļautajiem Balkānu slāviem – un sasanīdu persiešiem, aplenca pilsētu un divus mēnešus, uzbrūkot gan no sauszemes, gan no jūras, nesekmīgi centās to ieņemt. Iznākumā uzbrucēji bija spiesti atkāpties un tie devās prom, aiz sevis atstājot plašus postījumus. Sakauti neveiksmīgajā aplenkumā, avāri zaudēja savu varenību. Viņu valsti pēc tam iekaroja un iznīcināja Kārlis Lielais.
VII gs., kad arābi uzmācās Bizantijai, tie vairākas reizes aplenca Konstantinopoli, taču nespēja to ieņemt. Pirmo reizi arābu karagājienu uz Konstantinopoli 660.gadā vadīja Damaskas vietvaldis un nākamais pirmais Omeijādu dinastijas kalifs Muavija ibn Abu Sufiāns.
663.gadā imperators Konstants II pārnesa galvaspilsētu no Konstantinopoles uz Romu un tā mēģināja saglabāt impērijas vienotību. 6 gadus arābu iekarotāji laupīja bizantiešu Anatoliju un imperators Konstantīns IV 668.gadā pārnesa galvaspilsētu atpakaļ uz Konstantinopoli.
669.gadā kalifs Muavija otro reizi sūtīja armiju Konstantinopoles ieņemšanai, taču atkal nesekmīgi.
670.gadā arābu armija trešo reizi aplenca Konstantinopoli. Šoreiz arābu flote cauri Dardaneļu jūras šaurumam nonāca Marmora jūrā un, iespējams, arābi pirmo reizi izsēdās Eiropas kontinentā. Tomēr aplenkums atkal nesekmējās un kalifs Muavija atkal atsauca karaspēku.
715.gadā arābu kalifs Suleimans pārtrauca 30 gadus ilgušo mieru ar Bizantiju un uzbruka Konstantinopolei. Neveiksmīgi, arābiem gāja bojā daudz kuģu un kareivju.
717.gadā arābu kalifs Omārs II sarīkoja karagājienu uz Konstantinopoli, kas atkal beidzās ar neveiksmi. Kalifātam no tā cēlās lieli finansiāli tēriņi un tas bija sākums tam, ka sašķobījās Omeijādu autoritāte kalifātā.
30 gadu ilgo mieru lauza kalifs Suleimans, un 715.gadā atkal uzbruka Konstantinopolei, kas visai dārgi izmaksāja kalifāta kasei. Uzbrukums izgāzās, arābi zaudēja daudz kareivju un kuģu.
782.gadā arābi vēlreiz aplenca Konstantinopoli, bet kā allažiņ – neveiksmīgi. Tiem pretī stājās imperators Konstantīns VI un viņa māte Irīna ar armiju.
9.gs. Konstantinopolē atvēra pirmo universitāti Eiropā, nodibināja arī augstāko medicīnas skolu.
11.gs. Bizantijai visu Mazāziju atņēma no Vidusāzijas ienākušie turki-seldžuki, kas atnāca līdz pašai Konstantinopolei. No imperatora logiem Konstantinopolē bija redzamas turku karavīru teltis Bosfora pretējā krastā. Konstantinopole tomēr tika nosargāta un palika bizantiešiem.
Pirmā krusta kara laikā 1096.gadā te nonāca nabagu zemnieku bari no Eiropas, kas devās uz Svēto zemi labākas dzīves meklējumos. Imperators tos steidzīgi pārcēla pāri Bosforam uz Mazāziju, kur tos jau pirmajā sadursmē gandrīz pilnīgi iznīcināja seldžuki. Tai pašā gadā no Eiropas ieradās arī bagātie bruņinieki un caur Konstantinopoli devās uz Jeruzālemi.
Kad krustnešu karapulki sataisījās Ceturtajā Krusta karā, tie izlēma noīrēt no venēciešiem kuģus, lai ar tiem nokļūtu Palestīnā. Viltīgie venēcieši pierunāja krustnešus uzbrukt savai konkurentei – bizantieši Konstantinopolei, ko tie 1204.gadā arī ieņēma un izlaupīja. Par to stāsta bizantiešu vēsturnieks: „Grūti un neiespējami bija ar lūgšanām mīkstināt šo barbarisko ļaužu sirdis. Ikvienam bija jābaidās par savu dzīvību: ielās skanēja raudas, vaimanas un vaidi, tempļos žēli kunkstieni. Tā Rietumu karaspēks, patvaļīgi rīkojoties, atņēma visiem naudu, mantu, mājokļus un drēbes. Ienaidnieki pavadīja laiku nekrietnās izpriecās. Katru dienu viņi piedzērās un pārēdās.
Bija jābrīnās par šo lepnības apmāto cilvēku pārmērīgo neprātu, kad viņi sāka savā starpā izlozēt, kam pārvaldīt kādu pilsētu vai valsti.”
Tādējādi Venēcija ieguva noteicošo kontroli pār tirdzniecību Vidusjūrā, jo Konstantinopole vairs nekad neattapās.
1394.gadā osmaņu sultāns Bajazīds I aplenca Konstantinopoli un aplenkums turpinājās 8 gadus, kuru laikā sultāns tā arī neriskēja sturmēt lielo Bizantijas pilsētu. 1396.gadā Ungārijas karalis Sigizmunds ar venēciešu atbalstu vadīja jaunu Krusta karagājienu pret osmaņu turkiem, lai noņemtu Konstantinopoles blokādi. Septembrī viņa karaspēks tika osmaņu sakauts pie Nikopoles Donavas lejtecē.
1397.gadā Bajazīds I izšķīrās par Konstantinopoles sturmēšanu, bet pilsētu izglāba Francijas maršala Žana Busiko iekārtotā pilsētas aizsardzības sistēma. Konstantinopoliešiem palīdzēja arī tas apstāklis, ka tobrīd Timurs uzbruka Osmaņu impērijas austreņu robežām.
1422.gadā osmaņu sultāns Murads II laikā no jūnija līdz septembrim turēja aplenkumā Konstantinopoli, taču to ieņemt neizdevās. Viņa pozīcijas vājināja arī brāļa Mustafas organizētais dumpis.
1432.gadā Murads II reizi aplenca Konstantinopoli, taču nespēja pievārēt imperatora Jāņa VIII Paleologa organizēto pretestību.
Osmaņu turki jau sen kāroja ieņemt Konstantinopoli, bet ģeopolitiskā situācija kļuva turkiem labvēlīga tikai XV gs. vidū. Sultāns Muhameds II sapulcēja vismaz 100 000 karotāju lielu karaspēku un aplenca Bizantijas galvaspilsētu no sauszemes puses. Turki ieveda savus kuģus Marmora jūrā un pārtrauca Konstantinopoles sakarus ar ārpasauli. Tā kā Bizantija tolaik bija trūcīga, tā varēja sapulcēt tikai 10 000 vīru lielu armiju, bet tautu apbruņot vara baidījās.
Turkiem bija tā laika visspēcīgākā artilērija Eiropā. Ar milzīgiem lielgabaliem tie dienu un nakti grāva pilsētu. Kad pilsētas aizstāvji atsita pirmo nikno uzbrukumu, turki sāka rakt apakšzemes eju zem pilsētas vārtiem. Ielenktie atminēja turku plānus un uzspridzināja eju kopā ar turku karavīriem.
Neveiksmes saniknots, Muhameds II pavēlēja ievest kuģus Konstantinopoles iekšējā ostā – Zelta ragā, lai pilsētu aplenktu arī no ziemeļu puses, kas bija vāji aizsargāta. Līča ieejai bija priekšā masīva ķēde, kurai pāri nevarēja izlauzties neviens kuģis. Tad turki naktī izveidoja koka platformu, nozieda to ar biezu tauku kārtu un pa sauszemi pārvilka savus kuģus uz Zelta ragu.
Aplenkuši Konstantinopoli no visām pusēm, turki 29.maijā uzsāka izšķirošu triecienu. Viņiem izdevās ieņemt daļu pilsētas mūru un ielauzties pa vārtiem. Asiņainā cīņā krita pēdējais Bizantijas imperators.
Konstantinopole tika ieņemta 53.aplenkuma dienā un līdz ar to 1453.gada 29.maijā beidza pastāvēt Bizantijas impērija – pēdējā Romas impērijas daļa.
Sultāns atļāva 3 dienas karaspēkam laupīt pilsētā. Lielāko daļu pilsētas aizstāvju nogalināja, ap 60 000 iedzīvotāju pārdeva verdzībā.
Konstantinopole kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu un tika pārdēvēta par Stambulu. Tomēr pilsēta cieta mazāk nekā to varētu iedomāties. Tā aši atguva starptautiskās tirdzniecības metropoles statusu un konkurēja ar Venēciju. Līdz pat 17.gs. vairums pilsētas iedzīvotāju bija un palika kristieši.
Pirmā zināmā kafejnīca tika atvērta Konstantinopolē/Stambulā 1475.gadā.
1766.gadā pilsētu piemeklēja stipra zemestrīce, kuras laika tika stipri bojāts Muhameda II celtais mošeju komplekss.
1920.gadā Nacionālais kongress pasludinaja Mustafu Kemalu par Turcijas republikas prezidentu. Viņam izdevās sakaut Anatolija iebrukušos grieķus un franču spēkus izspiest atpakaļ uz Sīriju. Par to saņēma „Stambulas glābēja” titulu.
No 1918.-192.gadam tā bija Turcijas Republikas galvaspilsēta, pēc tam šo godu nododot Ankārai.
Stambulā ir 2600 mošeju.

Stambulas plānojums. Pilsētas vecākā daļa ir Sultanahmedas rajons.

Zilā mošeja. Ar sešiem mineretiem. Simtiem logu piešķir tai vieglumu. Tās lepnums ir 21 000 zili baltu keramikas flīžu 16.gs. interjers no Iznikas pilsētas. Tā spēj uzņemt 40 000 cilvēku. Vasaras mēnešos tiek rīkotas gaismas un skaņas izrādes.
Pasūtījis sultāns Ahmeds I.

Topkapi pils. Cits nosaukums – Lielgabalu vārtu pils.
Apskatāmie objekti. Harēms – vesels kvartāls, dārgumu krātuve, harēms. 
Vēsture. Tajā 400 gadu no XV–XIX gs. valdīja sultāni. 
Biļetes. Labi būt pie kases lodziņa dažas minūtes pirms 9.00. Biļete maksā 22 liras (ap 10 Ls). 9.30 sākas ekskursija gida pavadībā. Pils harēmā biļete atsevišķi 10 liras (ap 4.50 ls). 
Relikvijas.
Pravieša Muhameda vēstule, viņa sejas apmatojums.
Dažāda trofejas no osmaņu iekarojumiem.
Jāņa Kristītāja galvaskausa fragments.
Pirī Reisa karte.
Dimantiem rotāts XVIII gs. kronis.
Jūdu ķēniņa Dāvida zobens.
Avoti.
www.topkapisarayi.gov.tr

Turku pirtis.
Cagaloglu Hamami. 300 gadu veca. Uzraksts: „Ja neesi bijis iekšā, tad tu nemaz neesi tīrs.” Atrpdas Sultanahmetas laukumā. 1741.gadā pabeigtajā kompleksā veselību atjaunojis arī Vācijas ķeizars Vilhelms. 
Turku piršu pilsētā ir daudz. Vēsturiskajās ieeja maksā sākot no 6 Ls.
Nogulda uz marmora galda un ilgi ieziež ar putām, āda kļūst maiga kā zīdainim. 

Taksima skvērs. Tur mutuļo dzīve, skvērā un ielā lejup tā. Kursē mazs tramvajiņš, omulīgas kafejnīcas ar turku virtuvi. Tur atrodas Ataturka piemineklis. 

Sv.Sofijas katedrāle.

Sv.Pestītāja baznīca. Ļoti smalkas mozaīkas. Elles ieņemšana – freska, kurā Jēzus ielauža pa elles vārtiem, samīda Sātanu un atbrīvo Ādamu un Ievu no zārkiem.

Suleimana mošeja. Tūristam. Ieejas maksa – ap 8 Ls. Proporcionāli visiespaidīgākā to mēdz dēvēt arī par dižo. Grandiozais kupols sniedzas 53 m augstumā. Dīvaini, bet tās arhitektam Sinanam nebija nekādas tehniskā izglītības. 

Suleimana komplekss. 1550.gadā sākts. 1556.gadā pabeigta Suleimana kompleksa būve. Tād 4 akros platības izvietojās medrese ar 100 vietu kopmītni studentiem, liela bibliotēka, ēdnīca nabagiem un labdarības istāde.

Modernās mākslas muzejs. Atklāts 2004.gadā, 8 000 kvm atjaunotā noliktavas ēkā. Izvietots līdzās XVI gs. mošejai. Turana Erola ainavas, Ihsana Džemala Karaburdžaka abstrakcijas un Mehmeta Gilerjuza gleznas.
Muzejā ir restorāns.
Istanbul-modern.org

Lielais Tirgus Grand Bazar jeb Kapali Carsi.
600 gadu vecs, ar vairāk nkā 4 000 veikaliņu zem viena jumta. Patiesi milzīgs, var uzskatīt par pasaulē pirmo lielveikalu – viens no lielākajiem apjumtajiem tirgiem pasaulē. Ievērojama tirgotāju uzmācība. 
EthniCon veikals. Vecus turku paklājus te griež gabalos un veido no tiem modernas kolāžas.
Netālu vecpilsētā atrodas reibinošs garšvielu tirgus - Ēģiptiešu garšvielu tirgus???

Jaunā mošeja. Tā atrodas Galatas tilta dienvidu galā pie garšvielu tirgus. Sākta celt 1597.gadā.

Jaunavu tornis. Atrašanās vieta. Uz saliņas Bosfora šaurumā. 

Istiklalas iela. Pati eiropeiskākā Stambulā. Ved cauri Bejoglu rajonam. Iepirkšanās iela. XIX gs. šai vietā apmetās eiropieši. Tādēļ tā apbūvēta ar Parīzes stila ēkām. 

Horas baznīca. Izcils bizantiešu laika piemineklis. Uz griestiem un sienām freskas un mozaīkas ar Bībeles ainām. Atrodas pilsētas rietumos – Edirnkapi rajonā. 

Galata. Galata ir Stambulas rajons, kas atrodas Bosfora Eiropas pusē.

Galatas tilts. Divu līmeņu, iet pāri Zelta raga līcim. Brīvdienu rītos pilns ar makšķerniekiem. Tilta apakšējā līmenī ir kafejnīcas, kur var sēdēt un vērot kā tiek izvilktas mazās zivtiņas. Tilta abos galos ir kuģīšu pieturas un arī autobusa galapunkts. Var ērti aizbraukt uz Dolmabačes pili. 

Galatas tornis. Agrākās ziņas par to nāk no 14.gs., kad tas kalpoja aizsardzības mērķiem. Cilindrveidīgs. 
Vēsturiski tā apkaime kļuvusi par ārzemnieku – grieķu, dženoviešu, žīdu un venēciešu apmešanās vietu. Tornī var uzkāpt. No virsotnes paveras labs skats uz Zelta raga līci un Marmora jūru. 

Dolmabačes pils. 
Atrašanās vieta. Uz turieni var aizbraukt no Galatas tilta. Atrodas Beyoglu rajonā.
Apraksts. Osmaņu impērijas pēdējā relikvija. Pie ieejas ir godasardze. 
Iekšā pārsteidz ar greznību. Ir godasardze. Ir kristāla kāpnes dubulta pakava formā: kristāls, mahagonijs ( margām ) un misiņš. 4 tonnas smaga lustra pirkta Īrijā. 
Vēsture. Uzbūvēta 1856.gadā. Tā kļuva par jauno sultānu mājvietu pēc Topkapi pils. Pēc Osmaņu impērijas sabrukuma to par rezidenci izmantoja arī jaunās Turcijas prezidents Mustafa Kemals Ataturks. 
Pils būvēta Osmaņu impērijas sabrukuma laikā, naudu aizņemoties no ārzemju bankām. 
Ataturka rezidence. 1938.gadā pils guļamistabā miris Ataturks, šo istabu rāda tūristiem. Pils pulksteņi vēl joprojām rāda 9.05.

Bazilikas cisterna. Vēl saukta – „Nogrimusī pils.”
Atrašanās vieta. Netālu no Topkapi pils. 
Apraksts. Bizantiešu inženiertehnikas brīnums Yerebatan. Reiz tajā glabājās dzeramā ūdens krājumi apkārtējām pilīm un pilsētai. Netālu no viesnīcas Romance. Milzīga pazemes ūdens cisterna – glabātava, kurā ūdens satecējis pa akveduktiem no desmitiem kilometru liela attāluma, lai apgādātu ar ūdeni Lielo pili. Tā ir velvēta un balstās uz 336 kolonnām, kura katra ir 8 m augsta. Var aiziet līdz Medūzas Gorgonas galvai.
Uzbūvēta imperatora Justiniāna I laikā. 
1963.gadā te tika filmētas epizodes filmai „No Krievijas ar mīlestību” (Dž.Bonds)

Istanbul Modern. Modernās mākslas muzejs, atvēries 2004.gadā bijušajā ostas noliktavā.
Turcijas miniatūra. Sniedz priekšstatu par visas Anatolijas arhitektūras šedevriem.

Ar kuģīti pa Bosforu. Pavasarī kuģīši kursē 2 reizes dienā, vasarā biežāk. Ir vēl privātie – dārgāki. Biļetes cena 7,5 liras (ap 3,5 Ls), jāņem kasē pašam, ne no ielu tirgoņiem. Kuģojuma maršruts līdz tālākai pieturvietai (pavisam tādu ir sešas) ilgst 1,5 stundas. Galā tas stāv 3 stundas. Ja laiks ir jauks, var pastaigāt pa Anadolu Kavagi ciematiņu. Turpat ir XIVgs. Bizantiešu cietokšņa drupas. 

Pāri Bosforam ar prāmi. Prāmis atiet no Eminonu (Eminenu) termināļa pilsētas Eiropas daļā (krastmalas) un nogādā pasažierus Kodikoy rajonā Āzijas pusē. Pārcelšanās laiks 15 min.
Āzijas daļa tiek saukta par Uškudaru jeb Zelta pilsētu. Nonāksiet galvenajā laukumā, no kurienes var doties uz Agas mošeju. Iespējams tajā iekšienē nevar fotografēt.
Atpakaļ var doties pāri Bosfora tiltam ar autobusu, var nonākt Taksimas laukumā.

Ataturka lidosta. 20 km attālumā no pilsētas. Taksometrs vai sabiedriskais transports (autobuss, transports, kuģis vai autobuss) maksā tikai 1,10 liru (apm 50 sant.). Ar vilcienu jābrauc 6 pieturas, tad jāpārsēžas tramvajā un tas aizved līdz pašai vecpilsētai. Brauciens aizņem stundu.

Hoteļi Stambulā. BaHaus Guesthouse
                             Līdzās Zilajai mošejai un Sv.Sofijas katedrālei
                             Bayramfirin Sokak 11
                             Tālrunis: + 90 212 6386 534
                             www.bahausguesthouse.com
                             7.00 Ls par nakti

Raksti.
Izrakumos Stambulā atklāj plašu VII gs. bizantiešu zāļu ražotni ar antidepresantu līniju.


Saites.
Turki.