Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Dievi un mīti

Sv. Nikolajs - Ziemassvētku vecītis

Svētais Nikolajs. Krievu pareizticīgajā tradīcijā - Nikolajs Brīnumdarītājs (Николай Чудотворец). Daudzu Eiropas tautu priekšstatos un folklorā – Ziemassvētku vecītis (Santa Clauss). Mītisks tēls, kas, atbilstoši ticējumiem, Ziemassvētku vakarā vai naktī labiem bērniem atnes dāvanas.

Piedāvājam iepazīties ar pareizticīgo baznīcas sniegto svētā Nikolaja dzīves aprakstu un nelielu, ilustratīvu ieskatu Ziemassvētku vecīša tēla ģenēzē no didaktiska puritāniskās morāles simbola jauno laiku sākumā līdz XX gadsimta popkultūras klišejai.

Lasīt tālāk ...

Publiskās lūgšanas kā džihāda taktika

Eiropā, ASV un citās nemusulmaņu zemēs ieradušies islāmistu migranti bieži rīko gājienus un veic demonstratīvas, plašas publiskas lūgšanas. Nereti tās notiek attiecīgajai valstij un tās pamatiedzīvotājiem svarīgu, nozīmīgu objektu - kultūras pieminekļu, reliģisku celtņu, valsts iestāžu priekšā. Lūgšanu laikā tiek bloķēti laukumi, ielas... Vai tā ir tikai sagadīšanās, kurā nav vērts meklēt likumsakarības jeb šīs darbības ir daļa no džihāda taktikas cīņā par korānā sludināto pasaules pārņemšanu islāma varā?

Lasīt tālāk ...

Svētā Antonija roka, Orleānas jaunavas atliekas un citi "svēti" priekšmeti: relikviju viltotāji agrāk un tagad

Relikviju jeb dažādu ar reliģiskām personām saistītu priekšmetu, kā arī pašu svēto vīru un sievu mirstīgo atlieku godināšana vērojama daudzās reliģijās. Arī kristiešu kulta praksē, sākot jau ar I gadsimta II pusi, relikvijas kļuva par nozīmīgiem ticības simboliem un rituālu atribūtiem. Līdz reformācijai relikvijas varēja atrast visu konfesiju un sektu baznīcās, taču šodien “svētās atliekas” pielūdz vairs tikai Romas katoļu, anglikāņu un pareizticīgo dievnamos. Protestanti, atsakoties no relikvijām, uzsvēra, ka tās, līdz ar svētbildēm un grēku atlaidēm esot atkāpšanās no “tīrās” bībeles mācības un pievēršanās pagāniskajām paražām. 

Lasīt tālāk ...

Jaunatrasts "Poēmas par Gilgamešu" pants apraksta dievu mežu kā trokšņainu vietu

Atklājums, kas izdarīts, pateicoties vēstures muzeja darījumam ar kādu kontrabandistu, sniedz jaunu ieskatu notikumos, kuri aprakstīti vienā no pasaulē slavenākajiem stāstiem - "Poēmā par Gilgamešu."

Jaunatklātā māla plāksnīte atklāj jaunu, līdz šim nezināmu nodaļu seno mezopotāmiešu episkajā poēmā. Dievu mežs, kuru parasti iedomājās, kā klusu vietu, tajā attēlots spilgtās krāsās un skaņās. Jaunais pants arī atsedz iekšējo konfliktu, ko pārdzīvojuši eposa galvenie varoņi.

Lasīt tālāk ...

Islāma Valsts: rašanās vēsture, mērķi un loma starptautiskajās attiecībās, II daļa

II daļa. I daļu lasīt ŠEIT.

Lasīt tālāk ...

Islāma Valsts: rašanās vēsture, mērķi un loma starptautiskajās attiecībās, I daļa

Tuvie Austrumi, skatoties no Eiropas perspektīvas, varētu tikt uzskatīti par nomaļāko pasaules nostūri, kurā valda haoss, nabadzība un dzīves iekārtu nosaka pavisam cita civilizācija. Taču šis reģions ir vieta, kur izcēlušās trīs no lielajām pasaules reliģijām – jūdaisms, kristietība un islāms. No Tuvajiem Austrumiem, to tuksnešainās, skarbās ainavas jau kopš bronzas laikmeta un pat vēl senākiem laikiem nākuši iekarotāji un pravieši, nesot līdzi pārnacionālus, universālus vēstījumus. Cauri šiem šķietami nebeidzamajiem horizontiem ir izveidojušās un kritušas impērijas: absolūtie valdnieki pasludinājuši sevi par visas varas iemiesojumu tikai tāpēc, lai pēc brīža pazustu tā it kā tie būtu bijuši tikai tuksneša mirāžas. Tuvajos Austrumos ir pastāvējušas un atraidītas, šķiet, visa veida valsts iekārtas.[1] 

Lasīt tālāk ...

Kā mongoļi pārtrtauca izliet cilvēku un dzīvnieku asinis

No Trešā Dalailamas Sonama Gjatco (1543.–1588.g.) dzīves stāsta

Dzelzs aitas gadā Sonams Gjatco saņēma ielūgumu no Altanhana, tumetu mongoļu vadoņa, kurš bija dzirdējis par Ģjalvas Sonama Gjatso dižajiem darbiem un sācis izjust pret viņu dziļu cieņu. Savukārt Sonams Gjatso juta, ka starp viņu un mongoļiem eksistē karmiska saikne, kas varētu palīdzēt pievērst šos ļaudis cildeniem centieniem, un piespiest viņus atteikties no kareivīgā dzīves veida. Šāda nodoma vadīts, viņš lika nodot dižajam hanam solījumu ierasties nedaudz vēlāk, pirms vizītes nosūtot savu personīgo skolnieku lamu Čundu Zangpo kā pilnvarotu pārstāvi nodibināt Čokhā savu personīgo diplomātisko misiju.

Lasīt tālāk ...

Phagpas bulta, vai budisti pret daosiem

Domāju, ka apgalvojums, ka tibetiešu budisms ļoti reti ir tieši konfliktējis ar citām reliģijām, ir pamatots. Un, kaut arī ar abām rokām esmu par dažādo reliģiju harmonisku līdzāspastāvēšanu, tomēr daži tiešās konfrontācijas gadījumi ir diezgan interesanti. Tā paskatīsimies, kas notika, kad reiz cīņā saķērās budisms ar daoismu.

Lasīt tālāk ...

Indulis Ķēniņš. Kristīgā Baznīca un krusta kari

“Kas tad tas ir, ja ne vienīgi Dieva izdomāts svēts pasākums, ja visuvarenajam slepkavas, laulības pārkāpējus, zvēresta lauzējus un citus līdzīgus ļaundarus, tāpat kā cilvēkus, kas rīkojušies taisnīgi, labpatīk aicināt sava uzdevuma veikšanai.” /Bernārs, Klervo klostera abats/ [1]

Lasīt tālāk ...

Indulis Ķēniņš. Kristietības izplatīšanās Eiropas zemēs līdz XII gs.

IV gadsimta beigas iezīmēja būtisku posmu Eiropas vēsturē: Šajā laikā, kad kristietība jau bija nostiprinājusies kā valsts reliģija gar abās Romas impērijas daļās, gan arī virknē valstu un tautu ārpus tās, sākās vēl nebijuša mēroga visdažādāko tautu un atsevišķu etnisko grupu pārvietošanās, sākotnēji virzienā no austrumiem uz rietumiem, vēlāk arī pretēji. Šī procesa, kuru dēvē par Lielo tautu staigāšanu, rezultātā sabruka Rietumromas impērija un izveidojās jaunas valstis, kuru pamatlicēji bija ģermāņi, veidojās jaunas tautas. Tautu staigāšanas procesu ievadīja aziātiskas izcelsmes nomadu (no grieķu valodas nomados – klejotājs, staigulis) – huņņu iebrukums austrumgotu zemēs pie Melnās jūras, kā rezultātā šī ģermāņu etniskā grupa bija spiesta atstāt savas zemes un apmesties Rietumromas teritorijā Pannonijā (daļēji tagadējās Ungārijas, Dienvidslāvijas un Austrijas apgabalos).

Huņņu pulkiem virzoties tālāk uz rietumiem, līdzšinējās dzīvesvietas sāka atstāt arī citas austrumģermāņu ciltis, pārceļojot uz Impērijas teritoriju. Šajā laikā Rietumroma bija jau tiktāl novājināta, ka vairs nespēja savas robežas nosargāt – šeit liela nozīme bija faktoram, ka Impērijas karaspēkā kalpoja ievērojams skaits ģermāņu karavīru, ģermāņi ieņēma augstus amatus gan militārajā vadībā, gan valsts pārvaldē. Arī lauku apvidos sen jau dzīvoja ģermāņu civiliedzīvotāji – gan karavīru ģimenes, gan arī vienkāršie zemkopji, kam valsts administrācija bija ļāvusi ieceļot un apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Tādejādi, sākoties masveidīgai tautu ieplūšanai Impērijas teritorijā, Romas karaspēks vairumā gadījumu nevis aizsšķērsoja tām ceļu, bet veicināja robežas pāriešanu.  

Lasīt tālāk ...