Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Kristietība, kristieši

Lielākā pasaules reliģija, kas radusies mūsu ēras I gs. otrajā pusē Romas impērijas austreņu provincēs. Pārējās senās reliģijas, nespēja apmierināt visu cilvēku, īpaši zemāko slāņu pārstāvju, garīgās vēlmes. Šo mērķi sasniedza pavisam jauna reliģija – kristietība, kas, apvienodama sevī vairāku seno Austrumu reliģiju elementus un stoicisma principus, vienlaikus sludināja arī jaunas, vēl nebijušas idejas.

Saskaņā ar bībeli (Jauno derību), kristietībai vajadzētu būt tikai žīdu reliģijai:  "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm." (Matveja ev., 15:24)

Kristietības avoti:
      Dievu–pestītāju kulti, kas jau senlaikos bija izplatīti Austrumu zemēs. Tie izpaudās kā ticība dieviem, kas paši cietuši no ļaunuma, nonāvēti, bet pēc nāves atkal augšāmcēlušies un reiz nāks atpestīt no ļaunuma varas arī cilvēkus. Pazīstamākie no šiem dieviem bija ēģiptiešu Ozīriss, grieķu Dionīss, feniķiešu Adonīss. Ticība šādiem dieviem bija saistīta ar dabas norisēm – rudeņos it kā nomirušās augu valsts atmodu pavasaros; viņu ciešanas, nāve, apbedīšana un augšāmcelšanās simbolizēja labības pļaušanu, kulšanu, sēklas graudu guldīšanu augsnē un uzdīgšanu. Līdztekus šiem dieviem tika godinātas arī viņu mātes, māsas vai sievas – dievišķīgās auglības aizgādnes, dzīvības devējas. Tādas bija, piemēram, Mazāzijā pielūgtā Lielā Māte Kibele, feniķiešu un rietumsemītu Astarte, ēģiptiešu Izīda (Ozīrisa sieva), kā arī citas dažādu tautu dievietes. 

Tā izveidojusies uz radikālu jūdu sektu - zelotu, esēņu u.c. bāzes, kas bija saikne starp judaismu un agrīno kristietību. kristietības noformēšanā liela loma bija grieķu-romiešu  filozofija un Austrumu reliģiju (ēģiptiešu, irāņu un pat indiešu) tradīcijas un ticējumi. 

Pirmās kristiešu kopienas, kas pielūdza jauno glābēju Kristu, radās Mazāzijā - Efesā, Smirnā, Pergāmā, Sardās, Tiatīrā, Laodiķejā un Ēģiptē - Aleksandrijā. lai gan citi pētnieki uzskata, ka pirmās kristiešu kopienas tomēr radušās Palestīnā.

Avoti. Teiksmas par Jēzu Kristu nākušas no senēģiptiešu un citu seno tautu mītiem par dievu bojāeju un atdzimšanu - Ozīrisu, Bālu u.c.

Mīts par Jēzu Kristu. I gs. radās teika par Jēzu Kristu: Palestīnā dzīvojis kāds vīrs, kas bijis Dieva dēls cilvēka izskatā. Romieši par to viņu piesituši krustā, tā viņš gājis bojā izpirkdams cilvēku grēkus. Pēcāk Jēzus esot augšāmcēlies un uzkāpis debesīs, taču apsolījis atgriezties un tiesāt cilvēci Pastarā tiesā.
Tos, kuri dzīvē nepretodamies pacietuši visas grūtības un atzinuši viņu kā dievu, Jēzus apsolījis atalgot „aizkapa dzīvē” nodrošinot „mūžīgu dzīvošanu” Paradīzē. Pārējos sodīšot ar mūžīgām mokām ellē.

Pirmkristieši. Romas impērijas apspiesto cilvēku vidū mīts par Jēzu Kristu guva visai lielu atsaucību.
I gs. beigās un II gs. sākumā šīs teikas tika pierakstītas liels daudzums evaņģēliju („priecas vēstis” grieķu val.). Šie raksti satur daudz pretrunu un neticamu lietu, taču guva visai lielu atsaucību iedzīvotājos.
Mīta ticīgie sāka sevi dēvēt par kristiešiem, bet ticību sāka dēvēt par kristietību.

Kristietības izplatība. Kristīgās reliģijas sludinātāji devās pa visu antīko pasauli ar stāstiem par jauno mācību. Iesākumā tie bija paši Jēzus apustuļi, kas visai bieži tika nogalināti mocekļu nāvēs. Tā mācība sāka izplatīties Romas impērijas zemēs.
Starp draudzēm pastāvēja samērā cieši savstarpējie kontakti, iedibinājās vairāk vai mazāk vienota reliģiskā sistēma, kas ieguva nosaukumu “Katoļu Baznīca” (no grieķu valodas katholikuss – "vispārējs," "uz visu attiecīgs"), kurā noteicošo lomu sāka ieņemt impērijas galvaspilsētas Romas pāvests. Pastāvēja uzskats, ka Romas kristiešu draudzi dibinājis pirmais apustulis Pēteris, kuram Jēzus esot uzticējis kristiešu vadību; iespējams, ka Pēteris, vienlaikus ar Pāvilu, 67.gadā Romā sodīts ar nāvi). Jāatzīmē, ka laika gaitā Romas bīskaps kļuva par vienīgo personu, kam bija tiesības saukties par pāvestu. Neskatoties uz šādiem Baznīcas vadības centralizācijas mēģinājumiem, tās vienotība vēl aizvien bija tikai nosacīta: turpināja pastāvēt dažādi uzskati par kristietības pamatprincipiem, kuros galvenie strīdi bija par Jēzus personību, viņa cilvēcisko un dievišķo būtību, kā arī par kristietības un judaisma kopējām iezīmēm un atšķirībām. Nereti atsevišķi bīskapi atteicās pakļauties Romas pāvestam, kurš, savukārt, šos nepaklausīgos izsludināja par atkritējiem no patiesās mācības, līdz ar to veidojot uzskatu, kam vēlākos laikos bija liela reliģiska un politiska nozīme, par pāvesta nemaldību ticības jautājumos.
Sākumā tai pieslējās tikai nabadzīgie iedzīvotāji, pie tam no dažādām tautām – žīdi, ēģiptieši, galli, romieši u.c.
Vēlāk mācībai sāka pieslieties arī turīgāki iedzīvotāju slāņi. Viņiem simpatizēja tas, ka mācība prasa pacietību un miermīlību. Bagātie kristieši deva naudu kopienu vajadzībām. Viņus parasti ievēlēja par kopienu vadītājiem – priesteriem un bīskapiem („uzraugs”).
Kopienu/draudžu skaits vairojās un izveidojās kristīgo iedzīvotāju slepena organizācija, ko pārvaldīja bīskapi – baznīca.

Attiecības ar Romas varu. Kristieši kā atzina tikai savu Dievu un atsacījās kā dievus pielūgt imperatorus. Tamdēļ Romas vara pirmkristiešus vajāja. Kristieši dibināja slepenas kopienas, palīdzēja cits citam tās ietvaros. Savas slepenās sapulces viņi rīkoja apakšzemes katakombās.
Daudzi Romas imperatori pielietoja represijas attiecībās ar kristiešiem.

Kristietības nostiprināšanās. Pamazām sludinātāju ietekmē kristietībai pieslējās arvien vairāk cilvēku dažādās ģeogrāfiskās vietās.
Tā piemēram, Armēnija 301.gadā Grigorija Apgaismotāja darbības rezultātā kļuva par pirmo oficiālo kristiešu valsti.
327.gadā par otru kristiešu valsti kļuva Etiopija bīskapa Frūmentija darbības rezultātā.

Kristietības atzīšana Romas impērijā. Pēc Diokletiāna, kas atkal savāca kopā irstošo impēriju, par imperatoru kļuva nežēlīgais un viltīgais Konstantīns I. Viņš saprata, ka daudztautu impērijas kopā saturēšanai nepieciešama vienota ideoloģija un par tādu izvēlējās kristietību.
313.gadā viņš izdeva Milānas ediktu, kas kristiešus tiesībās pielīdzināja pārējiem, atļāva tiem pulcēties un celt baznīcas. Kristīgā baznīca no savas puses atbildēja ar īstu konformismu – parādījās tādas tēzes kā: „Imperatora varu ir radījis pats dievs,” „Vergi, esiet paklausīgi saviem kungiem” u.c.
Tāpat viņš 325.gadā organizēja Nikejā Pirmo kristīgo garīdzieku sapulci, kurā piedalījās arī pats personiski, tiesa gan - vēl nekristīts. Tajā pieņēma pirmo kristiešu ticības simbolu. Ar visu savu autoritāti panāca, ka viņa izteiktā griba kļūst par baznīcas likumu. Lika nosodīt ariāņu mācību. Kristīgajā mācībā imperators neorientējās, sanāksme bija tīra politika. Pēc šīs sanāksmes lēnām iegājās, ka Kristus ir Dievs jeb Dieva dēls, jo līdz tam tas tā nebija.

Baznīcas varenības pieaugums. Romas varenie jaunajai baznīcai dāvināja naudu, mantu un īpašumus. Drīz vien baznīca pārvērtās par lielāko zemes īpašnieku un augļotāju. Pateicībā baznīca Konstantīnu I padarīja par svēto.

Kristiešu fanātisms iznīcina senās zināšanas. Izmantodami imperatora atbalstu, vēl nesen noliegtie kristieši sāka vajāt citas reliģijas. Sasita dievu statujas, sagrāva senās svētnīcas un/vai pārvērta tās par kristiešu baznīcām. Bojā gāja daudz ļoti vērtīgu mākslas darbu. IV gs. beigās imperators aizliedza rīkot Olimpiskās spēles, kas bija veltītas Zevam.
Kristieši apkaroja arī zinātni, jo pēc viņu uzskatiem tā nesaskanēja ar evaņģēliju pasakām. Kristieši sadedzināja daudzus izcilus Aleksandrijas bibliotēkas rokrakstus, iznīcināja tos arī citās pilsētās. Kristiešu fanātiķu pūlis Aleksandrijas ielās 415.gadā saplosīja gabalos zinātnieci Ipātiju.

Šizma. Līdz XI gs. vidum kristīgā baznīca bija vienota. Taču Rietumeiropā tā bija pakļauta Romas pāvestam, bet Bizantijas baznīcas galva bija Konstantinopoles patriarhs.
No Bizantijas kristietību bija pieņēmušas Austrumeiropas tautas. Taču Romas pāvests gribēja pakļaut šīs tautas savai varai. Bizantijas baznīca tam pretojās, starp pāvestu un patriarhu notika asa cīņa par varu un ienākumu sadali. Rezultātā pāvests Leons IX un patriarhs viens otru nolādēja un 1054.gadā baznīca sadalījās Rietumu (katoļu – „vispasaules”) un Austrumu (pareizticīgo – „pareizās ticības”) baznīcās. Tās bija pilnīgi patstāvīgas un tāds stāvoklis ir saglabājies līdz pat mūsu dienām.

Tālāk kopēja Kristīgās baznīcas vēsture beidzas un turpinās kā atsevišķu katoļu un pareizticīgo baznīcu vēstures.

Raksti
Indulis Ķeniņš. Kristietības izcelšanās.

Saites.
Jēzus Kristus (6.g.pmē.-27.g.mē.).