Pestīšana
Priešstats kristietībā - cilvēka dvēseles glābšana no mūžīgā soda par grēkiem, tos nožēlojot un ticībā pieņemot Jēzu Kristu par izpirkuma upuri par grēkiem.
Pestīšana protestantismā. Reformācijas principi bija tādi, ka tā atzina Bībeli par vienīgo dievišķās atklāsmes avotu un noraidīja uzskatu, ka vajadzīgi īpaši starpnieki starp Dievu un cilvēkiem garīdzniecības, katoļu baznīcas, Romas pāvesta personā. Garīdzniecībai protestantismā nav tā svētuma, ko tai piedēvē katolicisms un pareizticība. Protestantisms atcēla cilvēku iedalījumu parastajos mirstīgajos un priesteros, kas apveltīti ar sevišķu mistisku spēku.
Saskaņā ar protestantisma mācību cilvēks tiek pestīts tikai ar ticību, ka Kristus izpirks grēkus. Tikai no personīgās, individuālās ticības, nevis no baznīcas ir atkarīga cilvēka petīšana. princips, ka pestīšana nāk no ticības vien, nozīmēja noliegt barī lielum lielo daļu katoļu ceremoniju: izbeigt svētbilžu, svēto, relikviju un jaunavas Marijas pielūgšanu.
Reliģijas tuvināšanās laicīgai dzīvei izpaudās garīdzniecības bezlaulības noliegšanā, tai apstāklī, ka tika nosodīta bēgšana no pasaules, un mācībā par to, ka cilvēkam jāmeklē pestīšana laicīgā, praktiskā darbībā. Piemēram, kalvinismā sekmes darbā uzskata par pazīmi, ka Dievs attiecīgo cilvēku jau iepriekš izvēlējies pestīšanai.
Tāpat protestantisms neatzīst katoļu baznīcas nemaldību, neuzskata to par vienīgo, kas var pestīt, noraida pāvesta virsvadību, šķīstītavu, mācību "par labajiem darbiem" - gavēni, obligātu baznīcas apmeklēšanu, ceremoniju pildīšanu. Protestantisms noraida lielāko daļu katoļu sakramentu - piecus no septiņiem: svaidīšanu, laulību kā sakramentu, priesterību, iesvaidīšanu, grēku piedošanu, kā arī viu katolicisma nebiblisko simboliku. Protestantisms atzīst tikai kristību un svētā vakarēdiena sakramentu, pie tam protestantismā svētā vakarēdienā sniedz tikai maizi un vīnu visiem ticīgajiem, bet katoļu baznīcā vīnu sniedz tikai garīdzniekiem.
Tēze, ka galvenais ir nevis akla ceremoniju pildīšana, bet personiskā ticība, bija saistīta ar dzimstošo buržuāzijas individuālismu, kas ticīgā cilvēka pestīšanu sāka uzlūkot ka atkarīgu no viņa paša.
