Aliens

Pieslēgties Reģistrācija

Pieslēgties

Lietotājvārds *
Parole *
Atcerēties

Izveidot profilu

Fields marked with an asterisk (*) are required.
Vārds *
Lietotājvārds *
Parole *
Parole pārbaudei *
E-pasts *
E-pasts pārbaudei *
Captcha *

Izdevniecība "Apvārsnis" piedāvā

Noklusētā un aizmirstā vēsture

Nēģeru, arābu un citu "ne-āriešu" karavīri vērmahtā

Tas nav pārāk plaši zināms, bet izcili "pareizajā" un "āriskajā" vācu vērmahtā bija arī arābu, indiešu, persiešu, Senegālas un Sudānas nēģeru karavīri. No viņiem bija komplektēti veseli bataljoni, precīzāk - nacionālie leģioni: "Brīvā Indija," "Arābu leģions," leģions "Austrumi" u.c. Hitlera pusē tie savā vairumā karoja Ziemeļāfrikas smiltājos, taču daļu no šiem karavīriem ieskaitīja "F korpusā" (vāciski - Sonderstab F, latviski precīzi būtu - "īpašā F komanda") un nosūtīja karošanai uz Krieviju. Šī bija pati eksotiskākā vienība visā vērmahtā - īpašais "F korpuss," vai, kā to reizērm sauca komandiera vārdā - "Helmūta Felmī" (vāciski - Hellmuth Felmy) korpuss. Šis nacionālais raibums bija noskaņots ļoti panvāciski, jo Vācija karoja pret viņu neieredzēto Britu impēriju.

Lieliski mehanizētais "F korpuss" krievu frontē tika nogādāts Rostovas pie Donas apkaimē, viņam pa lauku ceļiem bija jāpārvietojas tikai naktīs. Tomēr krievu izlūki jau bija "uzostījuši," ka šeit vāciešiem parādījusies tāda neparasta karaspēka vienība. Kā savā grāmatā "Kaukāza piezīmes" («Кавказские записки») rakstīja buijušais frontinieks V.Zakrutkins (В.Закруткин) šie "...karavīri nebija līdzīgi vāciešiem, brūni, tiem bija nesaprotama tautība un runāja nepazīstamā valodā. Viņu rokas uzšuvēs bija attēlota palma uz lecošas saules fona, kāšukrusts un trekns F burts."

Lasīt tālāk ...

Atklāti noslēpumi par senatnē celtām būvēm un skulptūrām

Katrs mākslinieks, tēlnieks un arhitekts darbu darina ar savu ideju, kamēr mēs, vērotāji un baudītāji, meistara darbu redzam savā interpretācijā. Tā arī mēs cenšamies atklāt to mākslas darbu - skulptūru, statuju, figūru, megalītu un citu konstrukciju - nozīmi, kuru autori dzīvojuši krietni pirms mums.

Salas un kontinenti glabā vērtības, kas jau paaudžu paaudzēs ir bijis aizraujošs izaicinājums pētniekiem, vēsturniekiem un arheologiem, jo daudzas vietas un mākslas darbi ir tik seni un neizprotami, ka vēl joprojām nav skaidrs, kādiem mērķiem tās ir būvētas.

Tādēļ “National Geographic” ir apkopojis interesantākos faktus par pasaules noslēpumainākajām skulptūrām un celtnēm. 

Lasīt tālāk ...

Skaņas efekti telpā, iespējams, ietekmēja aizvēsturisko paleolīta mākslu un neolīta arhitektūru

Gadu tūkstošiem ilgi māksla apbūrusi un valdzinājusi cilvēkus. Tās pirmajā lielākajā uzplaukumā, kas tik izteiksmīgi atspoguļojas līdz mūsdienām saglabājušos Oriņjakas un Gravetes arheoloģisko kultūru pastāvēšānas laikā tapušajos alu gleznojumos, visbiežāk attēlotie objekti līdzās abstraktiem zīmējumiem, plaukstu nospiedumiem un retām cilvēku vai cilvēkdzīvnieku figūrām bija dzīvnieki. Turklāt lielais vairākums, līdz pat 80% no tiem piederēja megafaunu pārstāvošām sugām - mamuti, degunradži, pirmsumbri, brieži, alu lāči, alu lauvas... Jau pirms aptuveni 40 000 gadiem mūsdienu cilvēku tiešie priekšteči, Homo sapiens grupas Eiropā un Indonēzijā (sk.: "Indonēzijas alu gleznojumu datējums liek pārskatīt priekšstatus par mākslas rašanās laiku un vietu," aliens.lv, 27.10.2014.), alu sienas izgreznoja ar skrienošu, dabā pērkondimdošu troksni radošu savvaļas dzīvnieku baru attēliem. Parasti to skaidro ar šo dzīvnieku iespaidīgo izskatu un lielo nozīmi paleolīta cilvēka dzīvē. Taču ir arī uzskats, ka senie mākslinieki lielos dzīvniekus zīmējuši ne tikai estētisko apsvērumu vadīti, kā iespējamos senčus (totēmus) vai cenšoties piesaistīt veiksmi pirms došanās medībās. Tā sauktās akustiskās teorijas piekritēji domā, ka daudzu seno tautu mitoloģijā ar pērkona dievībām saistīto dzīvnieku biežie attēlojumi aizvēsturiskajā klinšu mākslā nav nejauša sakritība, bet likumsakarība.

Lasīt tālāk ...

Sarkanbrūno uzvaras parādei Brestā - 75

1939.gada 22.septembris ir diena, ko nepavisam nepatīk atcerēties ne vācu, ne krievu oficiālajiem vēsturniekiem un vēl jo mazāk - šo valstu politiķiem. Taču Austrumeiropas XX gs. vēsturē tā iezīmē ļoti svarīgu notikumu ar dziļi simbolisku nozīmi - pēc tam, kad abi agresori, izpildot tā paša gada 23.augustā Maskavā parakstītā Vācijas-PSRS neuzbrukšanas līguma (Molotova-Ribentropa pakta) slepenās vienošanās punktus, bija sadalījuši un iekarojuši Polijas teritoriju, Brestā (Brest-Ļitovskā), toreiz Polijā ietilpstošās Rietumukrainas, mūsdienu Rietumbaltkrievijas pilsētā, notika padomju un nacistu kopīgā militārā parāde par godu uzvarai. Krievu un vācu virsnieki, smaidot un salutējot garām soļojošajiem abu armiju izlases vienību kājniekiem, braucošajai bruņu tehnikai un pāri lidojošajām lidmašīnām, stāvēja viens otram blakus uz pilsētas centrālajā laukumā ātrumā sanaglotas nelielas dēļu tribīnes virs kuras mastā plīvoja nacistiskās Vācijas karogs ar kāškrustu centrā. 

Lasīt tālāk ...

Livonijas sabrukums

XVI gadsimta pirmajā pusē Maskavas lielkņaziste bija jau izveidojusi vienotu, spēcīgu Krievijas valsti un lielkņazs Ivans IV Bargais 1547.gadā kļuvis par patvaldnieku – caru. Augošajai Krievijas valstij, lai tā varētu īstenot savus saimnieciskos un politiskos mērķus bija nepieciešami tieši sakari ar Rietumeiropu, ko varēja nodrošināt tikai brīva pieeja Baltijas jūrai, bet to traucēja Livonija, tādejādi veidojās situācija, ka karš par virskundzību Baltijas jūrā kļuva neizbēgams. Tajā pašā laikā Livonija karam nebija sagatavota: aizvien vēl nerimās konflikti starp Ordeni un bīskapiem, pilsētu un piļu nocietinājumi bija kļuvuši nelietojami, vasaļimuižnieki aizvien vairāk pievērsušies savas personiskās labklājības nodrošināšanai, tādēļ Livonijas karaspēks bija jāformē galvenokārt no algotņiem, kuru uzturēšanai mestram trūka līdzekļu, savukārt ne bīskapi, ne Rīgas pilsēta nevēlējās Ordeni atbalstīt. Krievijas caram vajadzēja tikai atrast kādu iemeslu, lai varētu uzsākt karadarbību pret Livoniju, un tāds arī atradās: vēl XIII gadsimtā Tērbatas novads esot maksājis krievu kņaziem nodevas, bet kopš Livonijas izveidošanās šie maksājumi pārtraukti, tādēļ tagad esot jāsamaksā visi parādi, kas sakrājušies pa šiem gadsimtiem. Cara pieprasītā summa bijusi tik liela, ka ne Tērbatas bīskaps, ne arī Livonijas ordenis nespējis to samaksāt. 

Lasīt tālāk ...

Pirmie misionāri Baltijas zemēs

Līdz XII gadsimtam Eiropā ārpus kristīgās Baznīcas bija palikuši vairs tikai Pieelbas un Piejūras slāvi, baltu tautas, Baltijas somi un tagadējās Krievijas teritorijā mītošās somugru etniskās grupas. Tas tomēr nenozīmē, ka Baznīca nebūtu centusies arī šīs zemes pievērst kristietībai, izmantojot gan misionārus – kristīgās ticības sludinātājus, gan arī kristīgo valdnieku tīkojumus pakļaut savai varai kaimiņu zemes ar bruņotu spēku. Jau X gadsimta pirmajā pusē vācu karalis Indriķis I Putnuķērājs mēģināja pakļaut Pieelbas slāvus, tomēr spēja panākt tikai šo tautu meslu atkarību, citādākā ziņā slāvi saglabāja savu patstāvību, gan tikai uz neilgu laiku. Jau Indriķa I pēctecim Otonam I (936.–973.g.) pēc ilgstošām, nežēlīgām cīņām izdevās salauzt slāvu pretestību un iekļaut to zemes Vācijas impērijas sastāvā, vienlaikus veicot varmācīgu iekaroto tautu kristīšanu. Tā tomēr vēl bija īslaicīga uzvara, jo pakļautie slāvi te vienā, te citā reģionā sacēlās pret iekarotājiem, iznīcinot vācu garnizonus (karaspēka vienības, kas izvietotas kādā apdzīvotā vietā) un padzenot katoļu garīdzniekus. 983.gadā sākās vispārēja Pieelbas un Piejūras slāvu sacelšanās, un vāciešiem ar lielām grūtībām izdevās atvairīt to iebrukumu savās teritorijās. Šīs sacelšanās rezultātā katoļu Baznīca un vācu valdnieki uz ilgāku laiku zaudēja iekarotās slāvu zemes, izņemot dažus Lužicas serbu (arī sorbu) apdzīvotos apgabalus. 

Lasīt tālāk ...

Vai vēlme pēc privātīpašuma veicināja lauksaimniecības ieviešanos?

Lauksaimniecība kā civilizācijas rašanās un attīstības priekšnoteikums vienmēr ir interesējusi vēsturniekus, arheologus, antropologus un citu nozaru zinātniekus. Taču kādi tieši apstākļi un faktori noteica tās rašanos? Kāpēc aptuveni 11 dažādos Vecās un Jaunās pasaules reģionos, hronoloģiski sākot ar Tuvo Austrumu Auglīgā pusmēness reģionu, neatkarīgi vienam no otra, cilvēki drīz pēc pēdējā ledus laikmeta beigām pameta Homo sapiens simtiem tūkstošu gadu piekopto mednieku-vācēju dzīvesveidu un sāka pieradināt dzīvniekus un audzēt dažādus augus?

Lasīt tālāk ...

Krievu imperiālisms un latviešu tauta XX gs. 50. – 60. gadi

Lasīt tālāk ...

Viktors Birze. Tauta. Identitāte. Nacionālisms

Ieklausoties diskusijās par politiku, ātri pamanīsim, ka to centrālā ass jeb atslēgas vārds ir tauta. "Tautas intereses," "tautas labklājība," "tautas viedoklis" - tie ir jēdzieni, kurus dzirdam un lasām dienu dienā. 

Lasīt tālāk ...

Vainīgs, jo vācietis. Kaufmana plāns

Kāpēc Vācija tās kancleres Merkeles vadībā 2015.gadā atvēra savas robežas nekontrolētai migrantu lavīnai, kura atnesa joprojām tikai pieaugošu postu un problēmas gan pašiem vāciešiem, gan lielai daļai pārējās Eiropas? Kāpēc Vācija nevēlas deportēt tos simtus tūkstošus nelegālo migrantu, par kuriem pati pieņēmusi lēmumu, ka tiem nav nekāda pamata atrasties Eiropā? Atbilde ir vienkārša – vāciešus uz to piespieda britu publicista Duglasa Marija grāmatā “Eiropas dīvaina nāve: imigrācija, identitāte, islāms” aprakstītā vainas tirānija, kas, lai arī izplatīta visās Rietumeiropas valstīs, visvairāk plosa tieši Vāciju. Vāciešiem nebija pilnīgi nekādas izvēles iespējas, raksta Marijs, bija “jāuzņem visi, kas vien vēlas ierasties. To nedarīt nozīmēs būt nacistiem.” (Sk., piemēram, šajā video sniegto liecību.) Joprojām, vairāk nekā 70 gadus pēc II Pasaules kara beigām un nacistiskās Vācijas sagrāves vācieši dzīvo it kā viņu vidū vēl staigātu varu pārņemt alkstoši, revanšistiski nacisti. Vēl vairāk – par nacisma aizmetņiem tiek uzskatīts teju katrs vācu nacionālās identitātes apliecinājumus, kā arī vēlme aizsargāt vācu (vai jelkādu citu eiropiešu) tautu ar tās interesēm atbilstošu migrācijas politiku. 1940.gadu 2.pusē un 1950.gados uzvarētāju okupētajā Vācijā īstenotā denacifikācijas politika, saprotams, bija nepieciešams un atbilstošs solis. Tomēr, kā rāda mūsdienu norises, ārstēšana jau sen kļuvusi par indēšanu un tiek turpināta bez kādas vajadzības un pamatojuma. Palūkosimies šoreiz, kā tas sākās.

Lasīt tālāk ...