Henkoks, Grems (dz.1950.g.)
- Detaļas
- Skatīts: 5305
Graham Hancock.
Britu žurnālists un rakstnieks, alternatīvais vēsturnieks, daudzu aizraujošu grāmatu autors.
XX gs. 70. un 80.gados bija reportieris un atspoguļoja karu starp Etiopiju un Somāliju.
Henkoks specializējies netradicionālajās teorijās, kas ietver sekojošas tēmas:
· senās civilizācijas;
· akmens monumenti vai megalīti;
· mainītas apziņas stāvokļi;
· senie mīti;
· astronomiskie/astroloģiskie dati no pagātnes.
Viena no viņa daudzo grāmatu pamata tēmām ir iespējamā globālā saikne ar „mātes kultūru,” no kuras, kā uzskata Henkoks, radušās visas senās vēsturiskās civilizācijas.
G.Henkoks ir starptautiski pazīstamo dižpārdokļu „Zīme un Zīmogs” (The Sign and Seal), „Dievu pirkstu nospiedumi” (Fingerprints of the Gods) un „Debesu spogulis” (Heaven‘s Mirror) autors. Viņa grāmatas pārdotas vairāk nekā 5 miljoni eksemplāros un tulkotas 27 valodās. Savās publiskajās lekcijās, uzstājoties TV un radio, ietverot divas lielākas TV sērijas kanālā 4 Lielbritānijā un kanālā Learning ASV - "Meklējot zudušo civilizāciju" (Quest For The Lost Civilisation) un "Appludinātās Leduslaikmeta ķēniņvalstis" (Flooded Kingdoms of the Ice Age) - ar savām iedejām iepazīstinājis 10 miljoniem lielu auditoriju. Viņš kļuva pazīstams kā brīvs, netradicionāls domātājs, kurš izvirza polemiskus jautājumus par cilvēces pagātni.
Dzīvesgājums. G.Henkoks dzimis 1950.gada 2.augustā Edinburgā, Skotijā.
Savas dzīves agrīnos gadus pavadījis Indijā, kur viņa tēvs strādājis par ķirurgu.
Vēlāk, jau atgriezies Lielbritānijā, viņš mācijās skolā un pēc tam universitātē Daremas (Durham) pilsētā, Anglijas ziemeļos un 1973.gadā ar izcilību socioloģijā pabeidza Daremas universitāti.
Kā žurnālists Henkoks strādājis vairākos britu laikrakstos, tādos kā The Time, The Sunday Time, The Independent un The Guardian. 1976.-1979.gadam viņš bija žurnāla New Internationalist redaktors un 1981.-1983.gadam strādājis par The Economist korespondentu Āfrikas austrumos.
Henkoks savu rakstnieka karjeru uzsāka 1980-to gadu sākumā. Viņa pirmā grāmata "Ceļojums cauri Pakistānai" (Journey Through Pakistan, with photographers Mohamed Amin un Duncan Willetts) tika publicēta 1981.gadā. Tai sekoja "Zem Etiopijas debess" (Under Ethiopian Skies, 1983.g.) ar līdzautoru Ričardu Pankhurstu (Richard Pankhurst) un fotogrāfu Dunkanu Viletu (Duncan Willets): The Challenge of Hunger (1984.g.), un AIDS: The Deadly Epidemic (1986.g.) ar līdzautoru Enveru Karimu (Enver Carim). 1987.gadā Henkoks sāka darbu pie savas grāmatas Lords of Poverty, kura iznāca 1989.gadā. African Ark fotogrāfi bija Andžela Fišere (Angela Fisher) un Karols Bekvits (Carol Beckwith) iznāca 1990.gadā.
1992. gadā iznākusi Henkoka grāmata „Zīme un Zīmogs” kļuva par viņa pirmo dižpārdokli. Tas bija episks pētījums par noslēpumaino Derības šķirstu un tā atrašanās vietu mūsdienās. „Henkoks izgudrojis jaunu žanru,” komentēja The Guardian, „intelektuālu detektīvromānu, tēlojot tajā pašam slepenpolicistu.” „Dievu pirksti,” kas nāca klajā 1995.gadā, tikai apstiprināja Henkoka augošo slavu. Literārajās recenzijās aprakstīta „...kā viena no intelektuālākajām desmitgades robežzīmēm,” šī grāmata ir pārdota vairāk nekā trīs miljonos eksemplāru un joprojām ir pieprasīta visā pasaulē. Sekojošie darbi, tādi kā Keeper of Genesis (ASV iznākusi ar nosaukumu „Sfinksas vēstījums”), kuru sarakstījis kopā ar Robertu Bovalu, un „Debesu spogulis” ar fotogrāfi Santu Faiju (Santha Faiia), arī bijuši dižpārdokļi numur viens, vēlāk izmantoti ar Henkoka līdzdalību trīsdaļīgas televīzijas sērija „Zudušo civilizāciju meklējumi” veidošanā 1998.gadā.
Henkoks piedalījies arī NBC dokumentālajā filmā „Cilvēka noslēpumainā izcelsme” (The Misterious Origins of Man), kas tika demonstrēta 1996.gada februārī.
1997.gada septembrī G.Henkoks kopā disidentu eģiptologu Dž.E.Vestu un ģeologu R.M.Šohu devās uz Jonagunas salu Japānā, lai apskatītu kādu zemūdens struktūru, kas varētu būt pierādījums par pirmsdilūvija civilizācijas eksistenci. Visi trīs vairākas reizes ieniruši, aplūkoja 80 pēdu dziļumā zem ūdens esošo 160 pēdu lielo piramīdveida platformu. Pēc objekta apskates Šoha un Vesta spriedums bija kategorisks - objekts ir dabisks veidojums. Tiesa, Henkoks pauda viedokli, ka pētījumi katra ziņā ir jāturpina, ka ir pāragri izdarīt galīgus secinājumus. Tam piekrita arī Šohs.
2002.gadā Henkoks publicēja Underworld: The Mysterious Origins of Civilization. Dokumentālā filma Underworld: Flooded Kingdoms of the Ice Age tika demonstrēta kanālā 4. Tas bija daudzu pētniecības gadu un pašam uz savu roku niršanas pie senajām zemūdens drupām kulminācijas punkts. Pierādot, ka daudzi civilizācijas izcelsmes pavedieni atrodas zem ūdens, ka piekrastes apgabali reiz bijuši virs ūdens, bet appludināti pēdējā Leduslaikmeta beigās, „Apakšzemē” piedāvā taustāmus arheoloģiskus pierādījumus, ka senie mīti un leģendas par Lielajiem plūdiem nav noraidāmi ar vieglu roku.
Greiema nākošais riskantais pasākums Talisman: Sacred Cities, Secret Faith, kas uzrakstīts kopā ar līdzautoru Robertu Bovālu, nāca klajā 2004.gadā. Šajā darbā Henkoks atgriezās pie tēmas, kas pēdējo reizi aplūkota Keeper of Genesis, meklējot tālākus pierādījumus par slepenā astronomiskā kultā turpinājumu mūsu laikos (atklājot pēdas arhitektūrā un slepenās reliģijas pieminekļos). Henkoks un Bovals apgalvo, ka pastāv sakarība starp Zālamana tempļa pilāriem un Dvīņu torņiem, un starp Dāvida zvaigzni un Pentagonu.
2005.gadā Henkoks publicēja grāmatu Supernatural: Meetings with The Ancient Teacher of Mankind, kas ir pētījums par reliģijas pirmsākumiem un šamanismu. ASV tirgū šī grāmata nonāca 2006.gadā. Šajā polemiskajā grāmatā apgalvots, ka mainītās apziņas stāvokļu pieredze spēlējusi fundamentālu lomu cilvēces kultūras evolūcijā un, ka citas realitātes - patiešām paralēlas pasaules - apņem mūs visu laiku, bet parasti nav pieejamas mūsu maņu orgāniem. Grāmatā Henkoks aplūko paleolīta alu mākslu Deivida Luīsa-Viljama neirofizioloģiskā modeļa gaismā, pētot tās saistību ar pilnībā modernā cilvēka prāta attīstību.
Pētot pārdabisko, Henkoks aizceļoja uz Amazones mūžamežiem, kur nobaudīja sapņu brūvējumu aijavasku ("dvēseļu vīnu"), kuru šamaņi lieto vairāk nekā 4000 gadu. Tā bija pieredze ar vīteņaugu galvenajā lomā viņa vēlākajā darbā Entangled: The Eater of Souls. Tas ir pirmais Henkoka romāns, pirmais fantāzijas sērijā, kas nāca klajā 2010.gada aprīlī Lielbritānijā un 2010.gada oktobrī tā tika izdota ASV. Tā stāsta par pārdabisku kauju starp labo un ļauno caur laika dimensiju cilvēciskajā līmenī.
Liecības par zudušo civilizāciju. Pirms 5500 gadu Ēģiptē, Mezopotāmijā un Tālajos Austrumos esot radušās pirmās civilizācijas. Ar jēdzienu civilizācija saprotam augstas kultūras sabiedrību salīdzinājumā ar primitīvo pirmatnējo sabiedrību. Civilizāciju raksturo:
· rakstība;
· attīstīta ražošana (zemkopība, metālu ieguve un apstrādē, ārējā tirdzniecība);
· sabiedrība organizēta valstī (sadalīta šķiriski pēc profesijas, mantiskā un sociālā stāvokļa);
· organizēta reliģija;
· pilsētas (politiski, administratīvi, reliģiski un kultūras centri).
Visi šie augstāk nosauktie komponenti tad arī veido civilizācijas definīciju. Līdz pirmajām civilizācijām, kā māca akadēmiskā vēsturē, cilvēcei vajadzēja noiet garu ceļu vairāk kā divu miljonu gadu garumā. Visā šajā laikā cilvēki lietojuši primitīvus darbarīkus, kas izgatavoti no akmens, koka, kaula, nodarbojušies ar medībām un augu vākšanu. Tad pēkšņi 10 000 gadus pirms mūsu ēras cilvēki radikāli mainījuši savu dzīvesveidu, pārgājuši no medību un augu vācēju saimniecības uz ražotājsaimniecību (zemkopība, lopkopība, amatniecība u.c.). Šīs pārmaiņas nozīmēja arī to, ka cilvēki no nomadiem kļuva par nometniekiem. To vēsturnieki nosaukuši par Neolītisko revolūciju.
Ilustrētajā Zinātnē (2007.gada novembra numurs) skaisti un shematiski attēlota ortodoksālās vēstures versija par civilizācijas attīstību 10 000 gadu laikā:
· 12 000-10 000.g.pmē. - pirmās pastāvīgās apmetnes (Nafūtas senkultūra Sīrijas un Palestīnas teritorijā);
· 9600.g.pmē. – mednieki Turcijas DA Gebeklitepes pakalnā uzceļ milzu templi (vai tiešām tie bija primitīvi mednieki?);
· 9400.g.pmē. - pirmie kultūraugi: 1000 gadus pirms sāka kultivēt labību, sāk kultivēt vīģeskoku;
· 9200.g.pmē. – zemnieki sāk veidot vienkopus apmetnes (Džerfalahmāra Sīrijā);
· 8400.g.pmē. - labības tīrumi plešas plašumā: sāk kultivēt kviešus un miežus, kā arī pākšaugus;
· 7500.g.pmē. - dzīvnieku piejaucēšana (audzē kazas, aitas un govis. Lielākās agrīno lauksaimnieku apmetnes Čatalhjujukā un Telasvadā);
· 7500.g.pmē. - reliģija ietekmē apbedīšanu (rituāli liecina par priekšstatiem par viņsauli);
· 4500.g.pmē. - riteņa izgudrošana (uzskata, ka tie bija šumeri);
· 4000.g.pmē. - pirmās īstās pilsētas (Urūka Mezopotāmijas dienvidos un Hamūkaras Mezopotāmijas ziemeļos);
· 4000-3500.g.pmē. - rūpnieciskās ražošanas attīstība (Tel Hudžajrat al Guzlana);
· 3500.g.pmē. - karš starp ziemeļiem un dienvidiem: Urūka uzbrūk Hamūkarai;
· 3000.g.pmē. - rakstības izgudrošana (Urūkas uzplaukuma periods);
· 2500.g.pmē. - pasaulē sākās bronzas laikmets;
· 1800.g.pmē. - Babilonija apvieno visu Mezopotāmiju.
Līdzīgi civilizācijas attīstības process esot, tikai ar dažām atšķirībām, noritējis Nīlas ielejā un citur pasaulē. Tāds ir oficiālās vēstures skatījums uz civilizācijas attīstību. Tajā nedrīkst būt pēkšņu lēcienu. Un Oficiālā vēsture, protams, neatzīst augsti attīstītu civilizāciju eksistenci pirms Šumeras, Ēģiptes, Indas ielejas un Huanhes upju civilizācijām. Bet vai tiešām civilizācija radās pakāpeniska progresa ceļā? Jebšu tomēr aizvēsturē eksistējusi globāla attīstīta civilizācija?
Vai šāds priekšstats atbilst patiesībai? Henkoks grāmatā „Dievu pirkstu nospiedumi: liecība par Zemes zudušo civilizāciju” met izaicinājumu šai ortodoksālajai doktrīnai. Šajā grāmatā viņš paver priekškaru uz laikmetu cilvēces vēsturē tūkstošiem gadu pirms minētajiem civilizācijas šūpuļiem. Šī zudusī kultūra bijusi augsti attīstīta un tehnoloģiski kompetenta un tā gājusi bojā pirms 12 000 gadiem globālā katastrofā, kas negaidīti dramatiskā veidā izbeigusi Leduslaikmetu.
Vairāk nekā 600 lappušu biezajā grāmatā Henkoks apkopojis un dokumentējis pierādījumus par zudušu civilizāciju. Meklējot faktus, viņš apceļoja pasauli, apmeklējot Peru, Meksiku un Ēģipti.
Savāktie fakti iezīmē citādu atšķirīgu ainu, kas neiederas oficiālajā vēsturē. Tie tiešam liecina par kādas augsti attīstās aizvēsturiskas civilizācijas eksistenci. Zudušās civilizācijas pastāvēšanu apliecina sekojošie fakti (izrakstīts no Dž.Duglasa Kenjona „Aizliegtās vēstures”):
· senas kartes, kas uzrādīja precīzas zināšanas par Antarktīdas krasta līniju, par spīti faktam, ka to jau daudzas tūkstošgades sedz tūkstošiem pēdu biezs ledus slānis (nosauksim tikai zināmākās: Piri Reisa pasaules karte, Orontejas Fineja Antarktīdas karte, Filipa Buaše karte u.tt.- Andris);
· akmens celtņu būvniecības tehnoloģija - kuru mēs joprojām nespējām atkārtot - Centrālajā un Dienvidu Amerikā, arī Ēģiptē;
· sarežģīti arheastronomisku objektu kārtojumi rindās senās vietās visā pasaulē;
· liecība par visaptverošām senām zināšanām par 25 776 gadu ekvinokciju precesiju (tās nekļūdīgi iekodētas senajā mitoloģijā un būves, kaut gan šīs parādības konstatēšanai būtu vajadzīgi daudzu paaudžu sistemātiski novērojumi; tradicionālā zinātne apgalvo, ka to atklājis grieķu filozofs un astronoms Hiparhs ap 150.g.pmē.);
· ūdens izraisīta Lielās sfinksas erozīja atvirza tās datējumu uz laikposmu pirms tuksnesim raksturīgu klimatisko apstākļu iestāšanās Gīzas plato (amerikāņu zinātnieka Džona Entonija Vesta un ģeologa, filozofijas zinātņu doktora Roberta M. Šoha pētījums);
· pierādījumi, ka Gīzas plato pieminekļi uzbūvēti vienā līnijā ar Oriona joslu apmēram 10 500.g.pmē. (to uzskatāmi pierādījis beļģu inženieris Robērs Bovāls).
Es apzināti saīsinātā veidā izklāstīju oficiālās vēstures versiju par civilizācijas pirmsākumiem, lai jūs redzētu atšķirību starp oficiālo vēsturi un alternatīvo. Mūsuprāt oficiālā vēsture neņem vērā augstāk minētās liecības un pierādījumus. Joprojām valda iesīkstējušas dogmas par megalītu pieminekļu celtniekiem.
Henkoks secinājis, ka senie megalītiskie pieminekļi Bolīvijā, Peru un Ēģiptē nekādā ziņā nav saistāmi ar klejotāju mednieku un augu vācēju pīšļiem. Piemēram, Tiavankas pilsētā (Bolīvijā) un citos seno būvlaukumos atrodami precīzi sagriezti milzīgi akmens bluķi ar pielaidi līdz viena piecdesmitdaļai collas. Pie tam bluķi transportēti lielos attālumos un to nespēj ortodoksālie vēsturnieki ticami izskaidrot. Tas viss liecina par tehniskām iespējām, kas pat pārspēj mūsējās.
Kā tika nogādāti megalīti Maču Pičku virsotnē Peru? Pat mūsdienās šāds darbs būtu grūti paveicams, bet kā gan to spēja cilvēki, kuri nepazina pat riteni? Pat pieņemot vēlākos datējumus, ko arheologu vairākums piedēvē šim celtnēm, celtnieku zināšanas un tehniskās iespējas būtu tādas civilizācijas produkts, kas attīstījies ilgā laika posmā - tā uzskata Henkoks.
Henkoka viedoklis par šiem senajiem būvlaukumiem ir sekojošs: „Mans viedoklis ir tāds, ka te mums atklājās vispārēja ietekme, kas skārusi visas šīs vietas sen pirms rakstītās vēstures, tāla trešās puses civilizācija, kura vēsturniekiem vēl jāidentificē.”
G.Henkoks par oficiālo eģiptologiju. Henkoks visai kritiski ir izteicies par organizēto eģiptoloģiju: „Pastāv stingra Ēģiptes vēstures paradigma, šķiet, ka tā darbojās kā zināšanu filtrs, kas neļauj eģiptologiem savā profesijā vispār atzīt jebkādu citu varbūtību iespējamību.”
Henkoks eģiptologu uzvedību salīdzina ar priesteru uzvedību kādā šaurā reliģijā. Tā ir dogmātiska un iracionāla, ja ne pat aizspriedumaina. Viņš smiedamies (Atlantis Rising) saka: „Pirms vairākiem gadu simtiem viņi tādus cilvēkus kā es un Džons Vests būtu sadedzinājuši uz sārta.”
Pēc Henkoka domām eģiptologu neloģiskais fanātisms (Zahi Havass ir viens tāds iesīkstējis funkcionārs, kaut gan viņš pats sevi uzskata par dižu eģiptologu) ir šķērslis, kas neļauj sabiedrībai uzzināt par, iespējams, vienu no nozīmīgākajiem atklājumiem, kāds jebkad izdarīts Lielajā piramīdā. 1993.gadā vācu inženieris Rudolfs Gantenbrinks Vācijas arheoloģijas institūtā uzdevumā ielaida šaurajā dienvidu šahtā, kas veda augšup no Valdnieces kameras, mazu tālvadības robotu, aprīkotu ar televīzijas kameru. Gantenbrinks atklāja, ka eja ir daudz garāka, nekā bija domājuši daudzi zinātnieki. Šahta izrādījās 59,84 m gara! Ejas galā robota televīzijas kamera parādīja akmens plāksni ar diviem vara apkalumiem. Šis atklājums bija sensācija un radīja labu augsni dažādām spekulācijām un minējumiem. Henkoks domāja, ka šīs durvis ved uz seno ēģiptiešu leģendāro Pierakstu zāli.
Toreiz 1993.gadā Gantebrinka pētījumi neizprotamu iemeslu dēļ tika pārtraukti. Vai eģiptologi baidījās, ka pētījumi dienvidu šahtā var apgāzt viņu dogmas? Nav nekāds noslēpums, ka eģiptologi (profesors Rainers Štadelmanis, Zahi Havass, Marks Lēners) noliedz, ka Lielajā piramīdā varētu būt atrodamas tukšas vēl neatklātas un neizpētītas telpas. Viņuprāt piramīda esot pilnībā izpētīta un izmērīta un tajā nekā noslēpumaina nav.
Tiešām nav skaidrs, kāpēc bija jāpaiet desmit gadiem, lai atkal no jauna pievērstos dienvidu šahtai ar noslēpumaino akmens plāksni galā. Lai nu kā tur bija, bet laika periodā no 1993.gada līdz 2002.gada 16.septembrim tika izteikti visdažādākie pieņēmumi un minējumi par to, kas varētu atrasties aiz Gantenbrinka atklātajām durvīm (patiesībā jau arī pēc 2002.gada 16.septembra nekādā skaidrība netika ieviesta šajā jautājumā). Ir saprotams, ka pētījumu apturēšana dienvidu šahtā apmulsināja ne tikai pašu Gantenbrinku, bet arī neatkarīgos pētniekus, pie kādiem noteikti pieder Henkoks. Lūk, kā Henkoks, ņemdams par piemēru savu personīgo pieredzi ar ēģiptologiem, raksturoja oficiālās ēģiptoloģijas attieksmi pret Gantenbrinka atklājumu: „Eģiptologi saka: „Nav jēgas skatīties, lai pārliecinātos, kas ir aiz tās plāksnes,” - viņi to sauc par plāksni, nevis par durvīm, - „jo mēs zinām, ka Lielajā piramīdā vairāk nevienas kameras nav.”” Britu pētnieks neslēpa dusmas par šādu vīzdegunīgu attieksmi: „Interesanti, kā viņi to zina par sešu miljonu tonnu pieminekli, kur pietiktu vietas trīstūkstoš kamerām, tikpat lielām kā Valdnieka kamera. Kā viņiem netrūkst pārdrošības un nekaunības apgalvot, ka nav jēgas meklēt?”
Henkoks tad izteicis pieņēmumu, ka senie celtnieki ar nolūku esot iekārtojuši tā, ka atklājējiem nepieciešama noteikta tehnoloģija. „Neviens tur nevarētu iekļūt, ja viņiem nebūtu pieejama attiecīga līmeņa tehnoloģija,” - teicis G.Henkoks. Gantenbrinks izmantojot supermodernu aparatūru šahtu ir izpētījis. „Un, palūk, galā ir durvis ar rokturiem. Tās ir gluži kā aicinājums - aicinājums ienākt un ieskatīties iekšā, kad esi gatavs to darīt” - tā Henkoks.
Tiesa Henkoks bija pesimistisks, runājot par oficiālo aprindu plāniem: „Ja šīs durvis jelkad tiks atvērtas, iespējams, sabiedrībai vispār nebūs lemts uzzināt par to, kas notiek.” Un man jāpiekrīt no visas sirds Henkokam, jo pēc tā šova Deivida Koperfīlda stilā (Luks Birgins), ko 2006.gada 16.septembrī Lielajā piramīdā bija noorganizējis Zahi Havass un, kas tika rādīts tiešraidē Fox/National Geographic, pats velns nav ticis skaidrībā, kas tad īsti ir aiz tās plāksnes. Zināms, ka kaut kāda tukša telpa un vairāk nekas nav zināms. Skaidrības nekādas, drīzāk otrādi - jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
Jau ilgi pirms minētā farsa Henkoks pauda bažas, ka „šaura eģiptologu elite stingri kontrolēs informāciju par notiekošo.” Henkoks izteica aizdomas, ka ēģiptologi tur jau bijuši slepeni, plašākai sabiedrībai nezinot. Britu pētniekam šķita aizdomīgi tas, ka Valdnieces kapa kamera pēc Gantenbrinka atklājuma vairāk kā deviņus mēnešus bija slēgta.
Henkoks par to raksta: „Publiski tika paziņots, ka no sienām tīrīti nost grafīti uzraksti, taču īstenībā tas netika izdarīts. Nesaprotu, ko viņi tur darīja veselus deviņus mēnešus. Mani patiešām sanikno tas, ka šaura zinātnieku grupa kontrolē zināšanas, kas galu galā ir visas cilvēces mantojums.”
Neliela atkāpe. Luks Birgins savā grāmatā „Arheoloģijas noslēpumi” raksta, ka gandrīz nedēļu pirms Zahi Havasa organizēta pompozā Fox/National Geographic šova tiešraides presē bija parādījušās fotogrāfijas, pēc kurām varēja spriest, ka Zahi Havass jau ir vislielākajā slepenībā izpētījis Gantenbrinka eju. Vienā fotogrāfijā bija redzams, ka Zahi Havass saspringti raugās monitorā, kurā saskatāmas ejas aprises, otrā - kā divas personas ielaiž ejā robotu.
Tikpat lielā mērā kā Gantenbrinka durvis, ja ne vairāk, Henkoka interesi saista kamera, ko Džons Entonijs Vests un ģeologs Roberts M.Šohs, pētīdami sfinksas eroziju, ar seismiskām metodēm atklāja zem sfinksas ķepām. Henkoks izteica domu, ka gan viena vietā, gan otrā vitā varētu atrasties „Pierakstu zāle.” Taču oficiālas eģiptoloģijas viedoklis arī šajā gadījumā ir kategorisks - nekādas apakšzemes kameras zem sfinksas ķepām neesot.
Lielie plūdi. Henkoks, balstoties uz jau mirušā profesora Čezare Emiljani leduslaikmeta teoriju, izteicis pieņēmumu, ka ledus sega kūstot veidojusi milzīgus ūdens dambjus, kuriem sagrūstot, izcēlušies superplūdi, kas noslīcināja mūsu laikos atklātās zemūdens pilsētas. Tāds varētu būt plūdu mītu reālais izskaidrojums.
Meklējot nogrimušās pilsētas un pārdomas par senās vēstures baltajiem plankumiem. Laikā posmā starp pirms 17 000 gadiem un pirms 7000 gadiem, pēdējā Leduslaikmeta beigās, notika briesmīgas lietas pasaulē, kurā dzīvoja mūsu priekšteči. Lielā ledus sega, kas klāja Ziemeļeiropu un Ziemeļameriku, izkusa, milzīgi plūdi traucās par zemi, jūras ūdens līmenis cēlās par vairāk nekā simts metriem un aptuveni 25 miljonus km2 senāk apdzīvotas sauszemes aprija viļņi.
Jūras arheoloģija, iespējams, bijusi kā zinātnes disciplīna apmēram 50 gadus - kopš elpošanas aparāta ieviešanas. Šajā laikā, saskaņā ar Niku Flemingu, britu diplomātiskā korpusā vecāko jūras arheoloģijā, tikai 500 nogrimušas vietas ir tikušas atklātas visā pasaulē, kas satur jebkādas cilvēku veidotas formas struktūru paliekas vai akmens artefaktus. No šīm atradumu vietām tikai 100 (kas gan ir 100 visā pasaulē!) ir vairāk kā 3000 gadus vecas.
Tam nav sakara ar iespējamo atraduma vietu trūkumu. Tas ir vismaz pa daļai dēļ lielā mērā limitētas naudas līdzekļu izmantojamas daļas jūras arheoloģijā, notiekot atklājumiem un kuģa vraku izrakumiem. Tas atstāj trūkuma stāvoklī arheologus, kuri nirst zem ūdens interesējoties par zemūdens struktūrām un naudas trūkums apliecina, ka ļoti senu, izskalotu, sanesām noklātu drupu lielā dziļumā zem ūdens meklēšana, iespējams veltīga, ir ārkārtīgi dārga nodarbošanās. Turklāt, izņemot Boba Balarda Melnās jūras apskati National Geographic biedrības uzdevumā, jūras arheoloģija gluži vienkārši nesaista pati sevi ar iespēju, ka pēcleduslaikmeta plūdiem varētu būt jebkāda veida saistība ar civilizācijas sākotnes problēmu.
1997.gadā Klusā okeāna dienvidos tika atklāta gandrīz 2000 km gara un vairāk kā 3000 m augsta kalnu grēda. Neviens gan nezināja par kalniem tur agrāk tāpēc, ka tie atrodas zem ūdens - jo, fakts, 70% Zemes virsmas klāj ūdens. Jūras arheologiem, kuri meklē objektus, kas ir daudz mazāki par kalnu, nirstot jūras dziļumos, tādēļ var piedot, ka aizritējušā pusgadsimtā atraduši tikai 100 nogrimušas vietas, vecākas par 3000 gadiem. Pat pie neizstrādāta kartografēšanas līmeņa, tas ir viens no zinātnieku prioritāšu absurdiem, ka mums tagad ir labāka Venēras virsmas karte par mūsu pašu planētas 225 (vai pareizi nav 361,1 milj. km2?) miljonus km2 lielā okeāna dibena karti.
Par sauszemi tas ir skaidrs, ka arheoloģijai ir daudz vairāk darba, ko darīt pirms tā var godīgi, patiešām apgalvot, ka ir pilnīga izpratne (drīzāk nekā tikai terorizēt par un apkārt) par procesiem, kuros radās senās vēstures lielās civilizācijas. Lieli zemes virsmas rajoni, piemēram, Sahāras tuksnesis (bija zaļš 4000 gadus pēc Ledus laikmeta beigām), diez vai guvuši arheologu uzmanību. Un pat zemēs, līdzīgi Ēģiptē, kur notikuši intensīvi atklājumi, ir iespējams vēl aizvien atrast to, kas izsauc jautājumus par vispārpieņemtajiem uzskatiem un hronoloģiju.
2000.gada decembra izrakumos Abīdā, Augšēģiptē Pensilvānijas un Jaunās Jorkas universitātes komanda pierādīja, ka intriģējošajai reliģiskajai praksei apbedīt laivās, piemēram, tā sauktā Heopsa saules laivā, kas aprakta Gīzas Lielās piramīdas dienvidu pusē, ir, ļoti iespējams, sākums pirmsdinastiju laikmetā. Atrastajai 14 laivu flotei, kas bija aprakta pie Abīdas, pirms desmitgadēm sākotnēji tika noteikta piederība Otrās dinastijas faraona Khasekhemwy (2675.g.pmē.) kapličas kompleksam. Lai kā, pēc pamatīgas vienas no laivām pārbaudes (izsmalcināts šaurs kuģa priekšgals, „šūtā” laiva aptuveni 23 m gara, taisīta no koka dēļiem, kas sastiprināti kopā ar virvēm), arheologi tagad uzskata, ka „kuģi bija aprakti vairākus gadsimtus pirms Khasekhemwy kamera tika uzcelta. Flote bija paredzēta daudz senāku faraonu aizkapa dzīvei, iespējams pat Aha (~2920.g.pmē.), Ēģiptes pirmās dinastijas valdnieka...” Tā kā laivu apbedījumi pie Abīdas ir tālu no iesācēju darba, tad tas šķiet nepārprotami, ka praksi, un arī visu apbrīnojamo reliģisko aparātu, kas darbojās kopā ar to, vajadzētu datēt ar laiku pirms Pirmās dinastijās.
Vēl vienā saistošā attīstība, par kuru arī paziņoja 2000.gada decembrī, ir ļoti neparastu senu kapeņu grupas atklāšana Elkabā (Elkab), Augšēģiptē. Elkabas kapi ir tomēr datēti ar Otro Dinastiju, lai gan pati vieta satur liecības par nepārtrauktu apdzīvotību laika periodā no pirms 8000 gadiem līdz apmēram pirms 2000 gadiem. Kapenes ir apļveida akmens struktūras (diametrā 18-20 m), kuras divos gadījumos bija akurāti sakārtojušās apkārt lieliem dabiskiem akmeņiem. Tāda daudziem vēl arheologiem ir visa bilde par jebkuras civilizācijas attīstību un evolūciju - pat senās Ēģiptes, kas vairāk nekā citas bijusi arheoloģisko pētījumu temats.
Bet tagad atcerēsimies, piemēram, ka gar kontinentu malām un apkārt salām šķērsām pāri pasaulei cietzemes apgabali lielāki par Amerikas Savienotajām Valstīm Leduslaikmeta beigās tika appludināti: 3 miljoni km2 (Indijas lieluma teritorija) ir iegrimuši apkārt tikai vienīgi Austrālijai: vēl kādi 3 miljoni km2 zem Dienvidaustrumāzijas: Floridas, Jukatānas un Lielo Bahamu krasti ir pilnībā atstāti neizsargāti no Meksikas Līča, lielas sauszemes platības aprija Vidusjūrā, Melnajā jūrā, Ziemeļjūrā un Atlantijas okeānā.
Par kataklizmu, kas iznīcināja zudušo civilizāciju un par to, kāpēc tika uzbūvēts Gīzas ansamblis. Senās civilizācijas bojāejas cēlonis bija kataklizma, ko izraisījusi zemes garozas pārvietošanās par 30 grādiem. Renda un Rozes Flemu- Atu grāmatā „Kad sabruka debesis: Atlantīdu meklējot” apgalvots, ka zemes garoza nobīdoties pārvietojusi veselu kontinentu (Atlantīdu) no mērenās joslas uz Deinvidpolu, kur to drīz vien pārklāja biezs ledus slānis. G.Henkoks ir šās teorijas piekritējs un uzskata, ka tas arī ir patiesais stāsts par Platona Atlantīdas bojāeju. Taču savā grāmatā „Dievu pirkstu nospiedumi” viņš par to gandrīz līdz pašām beigām nebilst ne pušplēstu vārdu.
Gīzas komplekss, pēc Henkoka domām, tika uzcelts pēc tam, kad bija nostabilizējusies zemes garoza. Viņaprāt, Gīzas komplekss būvēts pa daļai tādēļ, lai parādītu civilizācijai jaunu karti un dotu jaunus orientierus. Henkoks ir pārliecināts, ka 10 500.g.pmē. ir ļoti svarīgs, kā to savos pētījumos ir pierādījis R.Bovals. „Piramīdas daļēji pavēsta, ka šeit ir pieturas punkts. Tāpēc, piemēram, Lielās piramīdas perfektais novietojums ziemeļu virzienā ir ārkārtīgi interesants, jo viņiem nepārprotami bijuši jauni ziemeļi.”
Oriona savstarpējās saistības teorija. Ēģiptē dzimušais celtniecības inženieris R.Bovals ir slavens ar savu teoriju par to, ka piramīdu izvietojums Gīzā ir Oriona zvaigznāja spoguļattēls. Šo teoriju viņš izklāstījis grāmatā „Oriona mistērija: piramīdu noslēpumu atminējums,” kuru sarakstījis kopā Adriānu Gilbertu. Nākamajā grāmatā „Sfinksas vēstījums: cilvēces apslēpto mantojumu meklējot,” ko viņš sarakstīja kopā ar G.Henkoku, šī teorija ir attīstīta tālāk. Tajā apgalvots, ka ne tikai piramīdas, bet arī sfinksa ir novietota konkrētā pozīcijā attiecībā pret Oriona zvaigznāju, kāds tas izskatījies 10 500.g.pmē.
Savā grāmatā Henkoks un Bovals izvirza hipotēzi par „pirmlaikiem,” t.i. Gīzas kompleksa rašanās ap 10 500.g.pmē., kad sakrita trīs astronomiski notikumi:
* pavasara saulgriežos uzlēc saule un Lauvas zvaigznājs;
* Sīriusa zvaigzne atradās virs paša horizonta;
* Oriona zvaigznājs atradās sava precesijas cikla (25 920 gadu) zemākajā punktā.
Šāds liels cipars sanāk, ja par pamatu tiek ņemts cikla zemākais punkts. Daļa astronomu uzskata tieši otrādi – par pamatu jāņem kulminācija t.i., augstākais punkts, kas hronoloģiski būtu ap 2460.g.pmē.
Zinātne par nemirstību - dvēseles nemirstības meklējumi. Henkoks pauž pārliecību, ka „cilvēku gaišredzībā ir viena no latentajām spējām, ko mūsdienu racionālā gluži vienkārši atsakās atzīt. Es domāju, ka mēs esam daudz noslēpumaināka suga, nekā mums pašiem šķiet. Visas mūsu kultūras pamatnosacījums ir - noliegt intuīcijas un noslēpumu elementu mūsos. Taču visas pazīmes liecina, ka patiesībā tās ir vitālas cilvēku spējas, un man ir aizdomas, ka izpostītā civilizācija, kaut arī tehnoloģiskā ziņā bija augsti attīstīta, garīgā ziņā bija daudz pārāka par mūsdienu civilizāciju.”
Šīs zināšanas uzskatāmas par daļu no seno civilizāciju mantojuma, kurš mums jācenšas atgūt. Henkoks saka: „Tas, ar ko iznāk sastapties atkal un atkal, it īpaši dokumentos, piemēram, Ēģiptes piramīdu tekstos, kuri, kā redzu, satur zudušās civilizācijas zināšanu un ideju mantojumu, ir savdabīga zinātne par nemirstību - dvēseles nemirstības meklējumi, sajūta, ka nemirstību nevar nodrošināt visiem un ikvienam itin vienkārši ar piedzimšanu. Iespējams, nemirstība ir kas tāds, kā labā jāstrādā, kas tāds, kas izriet no koncentrēta prāta spēka.” Britu pētnieks izteicis minējumu, ka piramīdu patiesais mērķis ir iemācīt cilvēkiem sasniegt nemirstību. Taču, vispirms cilvēcei jāizveseļojas no sensenās amnēzijas.
Cilvēces amnēzija. Diagnozei, kuru savulaik cilvēcei noteica Imanuels Veļikovskis, piekrīt arī G.Henkoks. Viņš saka: „Es domāju, mēs uzrādām visas pazīmes, ka mūsu pagātnē bijusi traumatiska epizode, kas bijusi tik šausmīga, ka mēs nespējam piespiest sevi to atzīt. Tāpat kā upuris, kas cieš no amnēzijas pēc kāda briesmīga notikuma, baidās, ka piedzīvotā trauma uzpeldēs atmiņā, un cenšas no tās izvairīties, mēs kolektīvi esam rīkojušies līdzīgi.” Taču, kā norāda Henkoks, amnēzijas upuris agri vai vēlu ir spiests atgriezties pie sava sāpju avota, „ja vēlaties virzīties uz priekšu un arī turpmāk attīstīties kā individualitāte, jums šīs sāpes ir jāpārvar. Jums tām jāstājas pretim, jārīkojas, nevairoties jāaplūko, jāsaprot, ko tas nozīmē, jāpārvar un jādzīvo tālāk. Lūk, kas jādara sabiedrībai.
Institūciju nevēlēšanos akceptēt senatnes sasniegumus Henkoks skaidro kā neapzinātu, bailēs sakņotu kompleksu: „Pastāv spēcīga tieksme noliegt to visu, jo pēkšņi zem kājām tiek izsisti visi pamati, un jūs atjēdzaties, ka kustaties telpā, kurā vairs nav nekādu atskaites punktu.” Tālāk Henkoks turpina: „Ja mēs spēsim pārdzīvot šo smago pieredzi un izkļut ārā, tikuši laukā, mēs būsim labāki. Mani pārņem aizvien stingrāka pārliecība, ka iemesls, kāpēc mēs kā suga divdesmitā gadsimta beigās esam tik satraukti, apmulsuši un pilnīgi apjukuši, ir tas, ka esam aizmirsuši savu pagātni.” Labi teikts, Henkok!
Mītos iekodētais vēstījums. Tas, kas ir aizmirsis pagātni, ir nolādēts to atkārtot. Cilvēces pagātnē rodamas mācības, kuru ignorēšana var dārgi maksāt nākotnē. Visā pasaulē ir zināmi mīti par kataklizmas izraisītu iznīcību. Henkoks šajā sakarā citē vēstures zinātnes autoritāti Džordo de Santilanu, kurš kopā ar Hertu fon Dehendu uzrakstījis grāmatu „Ciema dzirnavas: eseja par cilvēka zināšanu izcelsmi un tālāknodošanu caur mītiem.” Grāmatā autori piedāvā hipotēzi, ka senajos mītos iekodētas progresīvas zinātniskas atziņas.
Henkoks saka: „Ja atzīstat, ka mitoloģija, iespējams, radusies augsti attīstītā tautā, jums jāsāk ieklausīties, ko vēsta mīti.” Pēc Henkoka mītu vēstījums ir sekojošais: pasaulei uzbrukusi liela katastrofa un iznīcinājusi attīstītu civilizāciju un cilvēces zelta laikmetu. Kā uzskata Henkoks, kataklizmas periodiski atkārtojās un nākotnē ar šo faktu jārēķinās.
Senie teksti, to skaitā Bībele, vēsta, ka šāda kataklizma var atkārtoties nākotnē. Henkoks saka: „Mēs no pagātnes esam saņēmuši neparastu zināšanu mantojumu, un pienācis laiks, kad jāpārstāj nelikties ne zinis par to. Mums no jauna jāapgūst šis mantojums un jāmācas no tā, cik vien spējam, jo tajā apslēpta vitāli svarīga informācija.”
Senie cilvēces skolotāji. Seno astronautu teorija postulē, ka civilizācija uz Zemes radās pēc dievu astronautu vizītēm no Visuma, bet Henkoks domā, ka mūsu materiālā pasaulē ir citpasaules radīta (kā augšā, tā lejā). Tālāk piedāvājam sekojošās tēmas no viņa grāmatas „Pārdabiskais”:
· moderno cilvēku evolūcija ir aizņēmusi vairāk kā pieci miljoni gadu, bet līdz laikam pirms aptuveni 50 000 gadiem mums nebija ne mākslas, ne reliģijas, ne sarežģītas simbolikas, radošu un novatorisku domu, un pilnīgi, iespējams, nebija valodas. Tad, dramatiskās un aizraujošās pārmaiņās pārsteidza mūsu senčus katrā zemeslodes daļā, un visas mākas un kvalitātes, kuras mēs vērtējam ļoti augstu, mums šodien šķiet pēkšņi, jau pilnībā izveidojušās, kā augstāku spēku dāvana. Zinātnieki šīs pārmaiņas apraksta kā „lielāko mīklu cilvēces vēsturē”;
· pirmā cilvēces māksla, alu un klinšu glezniecība DR Eiropā un Dienvidāfrikā, datējama ar lielo pārmaiņu laiku. Kāpēc šajos senajos gleznojumos, desmitiem tūkstošu gadu vecos, attēlotas būtnes, kas nekad nav sastopamas dabā - dīvaini un baismīgi hibrīdi ar dzīvnieku galvām un cilvēku ķermeņiem?
· Amazones tropu mežu dziļumos cilšu šamaņi dzer spēcīgu halucinācijas izraisošu brūvējumu ajauasku nolūkā izraisīt vīzijas. Kad šamaņi atgriezušies normālā apziņas stāvoklī, pēc piedzīvotā, kā viņi uzskata, ārpus ķermeņa ceļojuma garu pasaulē, viņi glezno tur sastapto „inteliģento būtņu” gleznas. Kāpēc daudzas no šim būtnēm arī attēlotas kā pārdabiski hibrīdi ar dzīvnieku vai čūsku galvām un cilvēku ķermeņiem? Un kādēļ šamaņi apgalvo, ka šīs būtnes ir viņiem iemācījušas visu, ko viņi zina par dzīvi džungļos un lietusmeža dziedniecisko augu vērtību?
· kāpēc Rietumu laboratorijās brīvprātīgie, eksperimentāli uz savas ādas izbaudījuši halucinogēnu ietekmi, tādu kā, piemēram, DMT, psilocibīnu, meskalīnu un LSD, ziņo par vīzijām, kurās sastapušās ar „būtnēm” dzīvniekcilvēku hibrīdu izskatā, kas identiskas tām, kuras savos ceļojumos garu pasaulē sastapuši Amazones šamaņi un gleznojuši mūsu senči aizvēstures alās?
· kāda ir pārsteidzošās līdzības nozīme starp būtnēm, kas mūsdienu kultūra zināmas kā „citplanētieši” vai „pelēči,” būtnēm Viduslaikos, kas zināmas kā „fejas,” „elfi” un „mājās gari,” un būtnēm, kas šamaņiem izdzīvojušajās cilšu kultūrās zināmas kā „rēgi,” „dievi” un „gari”? Kāpēc tādas figūras ir attēlotas aizvēsturiskajā mākslā Āfrikā, Eiropā, Amerikā un Austrālijā?
· kādēļ ievērojami zinātnieki, pie dzelošas apziņas pētniecības kritiskā stāvokļa, īpaši tie, kuri pētī stāvokļus, kurus halucinogēni iedarbina smadzenēs, pēdējā laikā sākuši apšaubīt ilgstoši iesakņojušās teorijas par realitātes dabu? Kāpēc ir daži, kas tagad pat gatavi aplūkot iespēju, kuru jau ilgi pirms tam ietvēra samaņu pasaules uzskats, kas, tālāk pēc tā ir „nepareiza uztvere,” ko mēs sagaidām dīvainajā tēlainības un halucināciju pieredzē, varētu būt reāla citu dimensiju un būtņu, kas apdzīvo tās, uztvere?
· kāpēc Nobela prēmijas ieguvējs Fransiss Kriks glabāja noslēpumā līdz pat savai nāvei apbrīnojamos apstākļus, kuros viņš „redzēja” DNS dubultspirāles struktūru? Un kādēļ viņš kļuva pārliecināts, ka DNS molekula nav dabiski attīstījusies uz šās planētas, bet tika citplanētiešu civilizācijas nosūtītas ar baktēriju starpniecību?
· kāpēc 97% DNS, kas zinātniekiem nav saprotams - tā sauktais „junk DNS” - satur ķīmiskas sekvences sakārtotas sistēmās un frekvences, kas citādi ir atrodamas tikai dziļākajā visu cilvēku valodu kodēšanā (ja šeit samurgoju, tad atvainojos).
Tātad šīs dīvainās būtnes, kas attēlotas aizvēsturiskājā alu un klinšu glezniecībā un, kuras savos ceļojumos garu pasaulē mainītās apziņas stāvoklī sastop šamaņi, kā arī tie, kas niekojušies ar halucinācijas izraisošām vielām, ir cilvēces senie skolotāji, dievi, kas dzīvo citpasaulē, citā realitātē, kas apņem mūsu realitāti? Tālāk Henkoka secinājumi, kas, manuprāt, ir ļoti nozīmīgi un svarīgi dažu realitātes aspektu izpratnē:
„Mūsdienu zinātne apgalvo, ka materiālā pasaule ir vienīgā un pamata realitāte. Taču caur ajauaskas prizmu viss rādās pavisam citādi. Tas, ko mēs saucam par „materiālo pasauli,” ir tikai kopējās ainas daļa, pie tam ne jau nu galvenā tās sastāvdaļa. Pateicoties ajauaskai mēs rodam iespēju ielūkoties citā pasaulē, citā realitātē (bet varbūt pat vairākās pasaulēs). Tā kā visas šīs esības sfēras mijiedarbojas viena ar otru, tad daudzas mūsu pasaules parādības var būt cēlušās no citām pasaulēm. Nav izslēgts, ka materiālā īstenība ir garu radīta. Taču ja tā, tad viņi radījuši mūsu pasauli kādiem saviem mērķiem (lai attīstītos un eksperimentētu?). Un tādēļ, ja atdalītu materiālo pasauli no garīgās, tā kļūs tukša un bezjēdzīga. Tikām ajauaska, tāpat kā citi psihoaktīvie augi, dod iespēju materiālās sfēras domājošajiem radījumiem stāties kontaktos ar gariem. Šie augi mūs māca ar vīziju palīdzību, ļaujot ar personīgo pieredzi iepazīt citu, pārdabisku realitāti – to, kas parastā stāvoklī liktos pavisam grūti vai pat neiespējami."
Henkoks un akadēmiskā zinātne. Lai arī Henkoka grāmatas ir pārdotas vairāk kā 5 miljoni eksemplāros un tulkotas 27 valodās, viņa metodika un secinājumi guvuši niecīgu atbalstu starp akadēmiskajām aprindām, vairums viņa darbiem uzkāruši etiķeti „pseidoarheoloģija.” Skumji, bet fakts.
Pats seno civilizāciju pētnieks par šo akadēmisko aprindu dogmatismu izsakās visai neglaimojoši: „Viena no akadēmisko zinātnieku, īpaši vēsturnieku, problēmām ir tā, ka viņiem ir ļoti šaurs redzes leņķis. Tāpēc viņi ir tik tuvredzīgi.”
Patreizējo situāciju viņš raksturo tā: „Esmu pārliecināts, ka mūsdienās esam iestrēguši ideju kaujās. Es domāju, ka ir ārkārtīgi svarīgi, lai triumfētu idejas, kas ļaus mums atgūt atmiņu. Un tādēļ mums jābūt stipriem, daiļrunīgiem un jāprot izteikt savus argumentus skaidri un sakarīgi. Mums jāsaprot, ko pretinieks gatavojās darīt, kā viņi mēģinās mums piekļūt, un jāparedz, kādus negodīgus paņēmienus un līdzekļus liks lietā. Mums jāsakauj pretinieki viņu pašau teritorijā.”
Bibliogrāfija.
"Pazeme: Noslēpumainā civilizācijas izcelsme" (Underworld: The Mysterious Origins of Civilization). Fizisks un intelektuāls ceļojums, pētījumi visā pasaulē, ieniršana pie zudušās civilizācijas zemūdens drupām, šī grāmatā seko pavedienam senajos tekstos un mitoloģijā un zinātniskajās liecībās par plūdiem, kas izpostīja Zemi pēdējā Leduslaikmeta beigās. Šajā grāmatā pētīts jautājums par agrīno cilvēku bojāeju globālā katastrofā.
Šajā grāmatā viņš pierāda, ka sen no nekurienes izcēlusies, kādus 6000 vai 7000 gadus pirms Mezopotāmijas, civilizācija bijusi par daudziem gadu tūkstošiem senāka. Ar Daremas ģeologa palīdzību, Henkoks izmeklē, kurš piekrastes rajons pazudis zem jūras, kūstot ledum pēdēja Ledus laikmeta beigās, katastrofālu plūdu aprakstus viņš atrod plūdu mītos, kas zināmi daudzām tradicionālām reliģijām pasaulē. Un pēc tam viņš nirst un atrod, daudzos gadījumos, neapstrīdamas drupas; citos gadījumos, akmens veidojumus, kas varētu būt dabiskas akmens formācijas, bet Henkoks pārliecināts par savu cilvēces izcelsmes versiju.
"Marsa mistērija: slepenais sakars starp Zemi un Sarkano planētu" (Mars Mystery: The Secret Connection Betwen Earth and the Red Planet). Autori: G.Henkoks, R.Bovals.
Henkoks uzskata, ka noteiktas struktūras uz Marsa virsmas ir senas civilizācijas paliekas (pārsteidzoši līdzīgas senās Ēģiptes), kas gāja bojā meteorīta trieciena izraisītā kataklizmā. Viņa maksimālais mērķis ir tas, ka mēs varētu vairāk uzmanības veltīt mūsu planētas kaimiņiem un augšup debesīm, lai mūs nepiemeklētu tāds pats liktenis kā Marsu. Henkoks paceļ daudzus intriģējošus jautājumus šās neparastās Marsa teorijas sintēzē.
"Izcelsmes glabātājs" (Keeper of Genesis). Autori: G.Henkoks, R.Bovals.
Kad un kur sākās vēsture? Kad radās civilizācija Ēģiptē? Šī grāmata ir vēsturisks un zinātnisks detektīvs, kas piedāvā pārsteidzoši jaunu teoriju, kas skar mīklainos Piramīdu tekstus un citus arhaiskus ēģiptiešu tekstus. Pirmajā grāmatas nodaļā aplūkotas matemātiskas un ģeogrāfiskas anomālijas, kas acīmredzami saistītas ar Gīzas nekropoli. Bet tas, kur grāmata pārkāpj tālu aiz citu autoru darbiem, ir dziļais ēģiptiešu tekstu pētījums, izpratne par ēģiptiešu duālistisko dabas apziņu un dzīves veidu. Lasītājs ir spējīgs uzmest aci saskaņotības daļai par visaugstākās Ēģiptes civilizācijas pakāpes izjūtu pret dabas pasauli un tās universālajiem debesu cikliem, un cilvēces neizbēgamo vietu grandiozajā plānā, meklējumos pēc dvēseles nemirstības.
"Dievu pirkstu nospiedumi" (Fingerprints of the Gods). Vispārējs pasaules mītu un leģendu apskats, salīdzinot to kopējos pavedienus un zinātniskās liecības, veidojās ticama teorija, ka kādreiz uz Zemes uzplaukusi augsti attīstīta civilizācija, bet tika iznīcināta pēdējā Leduslaikmeta beigās. Viss, kas palicis pāri no šīs pirmsplūdu kultūras ir „pirksta nospiedums.” Henkoks identificē dažādas parādības, kas apmulsinājusi cilvēci cauri rakstītajai vēsturei. Viņš atklāj nepazīstamas celtnieku un jūrasbraucēju sabiedrības atbalsis, kas uzplaukusi pirms vairāk nekā 12 000 gadiem, pamazām veidojot neatvairāmus argumentus par aizvēsturiskas civilizācijas eksistenci. Apskatot fenomenus viscaur pasaulē, no Naskas zīmējumiem līdz piramīdām Ēģiptē, viņš interpretē šos „pirkstu nospiedumus” kā senās zīmes, vai pārprastu mācību, ko atstājuši mūsu nezināmie senči nolūkā sazināties ar mūsdienu paaudzēm. Šī un citas Henkoka grāmatas, tostarp „Pazeme,” draud apgāzt vispārpieņemto mūsu pagātnes izskaidrojumu un paplašināt nākotnē mūsu redzesloku.
Kirkus Rewiews grāmata „Dievu pirkstu nospiedumi” raksturota kā izdomāts vēsturisks detektīvgabals, kas ir aizraujošs, intriģējošs, izklaidējošs un pietiekami spēcīgs, lai izraisītu pārdomas.
"Zīme un zīmogs: zudušā derības šķirsta meklējumi" (The Sign and the Seal: Quest for the Lost Ark of the Covenant). Dramatisks atklāšanas stāsts par visnozīmīgāko arheoloģisko atradumu kopš Tutanhamona kapeņu atvēršanas (skaļi teikts, jo Derības šķirsts vēl arvien nav atrasts un nav drošas pārliecības, ka tas mūsdienās tiešām atrodas Etiopijā). Lai atbildētu uz jautājumu par Šķirstu, arheologs Henkoks ceļoja uz attālu Etiopijas nostūri, kur viņš noteica atrašanās vietu svētajam šķirstam mazā baznīcā.
Fakts ir tāds, ka zudušais Derības šķirsts ir viens no visu laiku lielākajiem vēstures noslēpumiem. Ticīgajiem Šķirsts ir leģendāra akmens plākšņu, uz kurām pierakstīti desmit baušļi, glabātuve. Bībele satur simtiem norāžu par Šķirsta spēku nolīdzinot kalnus, iznīcinot armijas, pārvēršot tuksnesī pilsētas. Pats Šķirsts noslēpumaini nozūd no rakstītās vēstures kaut kad pēc Zālamana tempļa uzcelšanas.
Pēc desmitiem gadu pētījumiem Tuvo Austrumu un Eiropas putekļainajos arhīvos, kā arī drosmīgi stājoties pretī reālajā dzīvē asiņainā pilsoņu kara briesmām Etiopijā, Henkoks sekojis tur, kur citiem pietrūcis veiksmes. Šis bezbailīgais žurnālists ir izsekojis līdz pat patiesajam stāstam aiz mītiem un leģendām - atklājot, kur Šķirsts atrodas mūsdienās, kā tās tur nonācis un, kāpēc tas palicis slepenībā.
"Debesu spogulis: zudušas civilizācijas meklējumi" (Heaven‘s Mirror: Quest for the Lost civilization). Grāmatā, kas ir viņa dzīves darba kulminācija, autors atklāj noslēpumus, kas savieno seno civilizāciju pieminekļus viscaur pasaulē. 250 krāsainas ilustrācijas, 5 kartes, 50 diagrammas.
"Debesu spoguļa" autors Henkoks turpina meklējumus, atklājot no jauna apslēpto cilvēces mantojumu - atklājums, ka kultūras, kuras mēs uzskatām par senām, bija daudz senākas aizmirstas civilizācijas pēcteces un tās arhaiskās, mistiskās gudrības mantinieces.
Strādājot kopā ar fotogrāfi Santu Faiju, Henkoks izseko svētvietu tīklam uz zemeslodes aizraujošā atklājumu ceļojumā, kas aizved mūs no senās Ēģiptes piramīdām un tempļiem līdz mīklainajām Lieldienu salas statujām, no pirmskolumba Amerikas drupām līdz Ankoras tempļu krāšņumiem, nolūkā atkost mūsu zudušo priekšteču kodu. Tā ir odiseja, kas aizved uz nogrimušajiem monumentiem un slepenajām kamerām - ceļojums pa mītiem un maģiju, un pārsteidzošiem arheoloģiskiem atklājumiem, kas liek mums pārdomāt visu mūsu civilizācijas izcelsmes koncepciju.
Henkoka pirmā pilnīgi ilustrētā grāmata "Debesu spogulis" ir graujošs un apgaismojošs ceļojums senatnes garīgumā - izpētot noslēpumus, rakstītus astronomijas valodā un atzīmējot pašu senatnes svētvietu pamatus:
· noslēpums, kas izsaka noslēpumainu sakaru starp zemi un debesīm;
· noslēpums, kas transformē tempļus zvaigznēs un cilvēkus dievos;
· visdziļākais un vistumšākais mūsu aizmirstās pagātnes noslēpums.
Ko teiktu šīs piecpadsmit Lieldienu salas Moa, ja tās spētu runāt?
Vienīgā balss, ko atstājušas šīs statujās un citi senatnes monumenti ir to astronomiskā sakārtojumu rinda. Šīs sakārtojumu rindas norāda uz kopēju saikni, atklājot satriecoši sarežģītu Saules sistēmas izpratni un iespējams pat ietver nemirstības svēto Grālu.
"Sfinksas vēstījums: apslēpto cilvēces mantojumu meklējot" (The Message of the Sphinx: A Quest for the Hidden Legacy of Mankind). Autori: G.Henkoks, R.Bovals.
Pierāda, ka senās celtnes Gīzā ir daudz vecākas nekā sākotnēji uzskatīja un iztirzā noslēpumaino apakšzemes kameru, kas atklāta zem sfinksas.
Šajā aizraujošajā vēsturisko un arheoloģisko pētījumu atskaitē, autori stāda priekšā spēcīgus, stingrus pierādījumus, ka sfinksai, piramīdām un citi monumentiem Gīzā ir daudz senāka izcelsme nekā tika uzskatīts iepriekš. Pilna ar pierādījumiem par Ēģiptes varas iestāžu un slepenu organizāciju sazvērestību, kuras glabā piramīdu noslēpumus, tos slēpjot no pasaules.
"Pārdabiskais: tikšanās ar senajiem cilvēces skolotājiem/dieviem" (Supernatural: Meetings with The Ancient Teacher of Mankind).
Mazāk kā pirms 50 000 gadu cilvēcei nebija ne mākslas, ne reliģijas, ne sarežģītas simbolikas, nekādas novatoriskas domāšanas. Pēc tam, dramatiskās un elektrizētās pārmaiņās, ko zinātnieki aprakstījuši kā „vislielāko mīklu cilvēces vēsturē,” visa māksla un kvalitātes, kuras mēs vērtējam ļoti augstu, mums parādās jau pilnībā izveidojusies, it kā augstāku spēku dāvana mums. Grāmatā „Pārdabiskais” G.Henkoks izklāsta šā noslēpumainā „pirms un pēc mirkļa” pētījumus un atklāj patiesību par ietekmēm, kā rezultātā dzima modernā cilvēka prāts.
Savos meklējumos viņš dodas vienā detektīva ceļojumā no aizraujoši skaisti apgleznotājām aizvēsturiskajam alām Francijā, Spānijā, un Itālijā līdz klinšu patvertnēm Dienvidāfrikas kalnos, kur viņš atklāj neparastu akmens laikmeta mākslu. Viņš atklāj pavedienu, kas viņu aizved uz Amazones lietusmežu dziļumiem, kur dzer spēcīgo halucinācijas izraisošo ajauaskas dzērienu kopā ar šamaņiem, kuru gleznojumi satur „pārdabisku būtņu” tēlus, identiskus dzīvnieku- cilvēku hibrīdiem, kas attēloti aizvēsturiskās alās.
Halucinogēni, tādi kā meskalīns, arī producē fantastiskas satikšanās ar tieši tām pašām būtnēm. Zinātnieki pie dzelošā apziņas pētniecības kritiskā stāvokļa sākuši apsvērt iespēju, ka tādas halucinācijas varētu būt reālu citu dimensiju uztvere. Vai „pārdabiskās būtnes,” kas pirmoreiz attēlotas alu gleznojumus, varētu būt senie cilvēces skolotāji? Vai varētu būt, ka cilvēka evolūcija nebija tikai bezmērķīgs process, ka uzskatīja Darvins, bet kaut kas daudz mērķtiecīgāks un gudrāks, ka mēs tikko esam sākuši saprast?
Unikāla grāmata par pārdabiskā būtību un realitāti. Līdz šim nebijis apkopojums par tēmu.
Post scriptum: Šī ir eseja par britu alternatīvās vēstures pārstāvi, seno civilizāciju pētnieku G.Henkoku. Ir tikai jāizsaka izbrīns, ka neviena viņa grāmata nav tulkota latviski. Kur gan skatās izdevniecības?
Saites.
Ufologi.
Alternatīvie vēsturnieki.
